Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

SKAISTA DZĪVE

Saruna ar ilggadēju LELB Rucavas draudzes locekli Natāliju Zuļģi

 

Meļķis: Kā citai paaudzei piederīgi mēs esam diezgan tālu no tēmas, kas mūs šai sarunā interesē – luterāņu baznīcas dzīve 60., 70. gados. Vai jums ir viegli ar mums par to runāt un to skaidrot?
Zuļģe: Man ir viegli. Man ir viegli par to runāt. Tā ir mana jaunība, tā ir mana dzīve, bet par pašreizējo laiku runāt man ir smagi. Jo es redzu, ka ticības dzīve… Kā lai to pasaka? Nav vairs to ideālu, kas bija agrāk. Es savulaik to dzirdēju kā no liela tāluma, kad trimdas latvieši – kādi amerikāņi – teica: “Vai, cik jums ir tīra ticība!” Viņiem tur baznīca ir, lai visi dabū izteikties, lai ir, kur kopā kafiju padzert, kur visiem latviešiem būt kopā. Lai šādi vai tādi, bet visi ir draudzē. Bet mēs patiesi baznīcā tai laikā bijām tikai tie, kas cita ceļa neredzējām, kas gribējām saglabāt savu baznīcu un ticību.
Plāte mūs tā arī audzināja un virzīja: lai notiek kas notikdams, bet tas ir mūsu ceļš. Un ziniet, kādu tas dod spēku – ka tu kaut ko ziedo, lai kaut kas tāds varētu notikt! Un vai tad kaut vienu kur aizsūtīja par to? (Pauze.)
Meļķis: Un kāda ir atbilde? Aizsūtīja vai neaizsūtīja?
Zuļģe: Nē. Man ir jāsaka, ka es ļoti brīvi – ļoti brīvi varēju kalpot. Mana priekšniecība zināja, kas es esmu par cilvēku un ka es eju baznīcā, bet es labi strādāju un neatstājos no savas ticības. Tas gan arī ir Plātes nopelns. Viņš teica: “Ja citi kaut ko paņems, tad tas vēl tā, jo visi jau zog. Bet, ja baznīcas cilvēks, tad tam uzreiz ir cits mērs.” Uz baznīcā gājējiem ir cits palielināmais stikls, cita lēca nekā parastiem cilvēkiem. Un man patiesi likās, ka es esmu citāda un ka es nedrīkstu atļauties, ko citi drīkst.
Es tiešām strādāju kā Dieva priekšā. Viegli strādāt bija. Un tas gan bija Plātes nopelns.
Sildegs: Vai tas nozīmē, ka īstenībā pat vajag kaut kādu pretsparu, lai… (Meklē vārdus.)
Zuļģe: Jā, grūtības. Arī vajāšanas. Tā kā šodien, kad ticības mētelis pland vējā… Vecais [Roberts] Feldmanis jau rājās: visas šīs te sapulcēšanās, vakari un salidojumi – tas viss ir garām. Un es saku to pašu – ka šodien to saviesīgo pasākumu ir pārlieku daudz. Vai tur ir Kristus? Kā jums liekas?
Meļķis: Es neesmu pret pasākumiem. Bet, kas attiecas uz grūtībām, tad kādreizējās ārējās grūtības un vajāšanas ir kļuvušas daudz rafinētākas, viltīgākas.
Zuļģe: Kas ko vajā šodien?
Meļķis: Viena lieta ir acīmredzamais materiālisms.
Zuļģe: Tas nu ir atkarīgs no tā, cik lepni gribam dzīvot.
Meļķis: Ir grūti negribēt, ir grūti to piedāvājumu nepieņemt.
Zuļģe: Toreiz jau nebija citādi.
Sildegs: Toreiz bija tāds kā teorētiskais materiālisms, bet mūsdienās ir praktiskais materiālisms. (Smejamies.)
Zuļģe: Jā, bet es esmu ļoti priecīga, ka varēju dzīvot tai laikā, un ka mēs varējām Dievu apliecināt. Man šķiet, ka šodien tādas iespējas nav. Kā jūs teicāt, materiālisms velk cilvēkus iekšā – kā ticīgos, tā neticīgos. Dzīvot jau gribas.
Meļķis: Tas tā ir. Un, no otras puses – ir tādas mūsdienīgas lietas. Agrāk bija ideoloģija, bet arī mūsdienām ir sava ideoloģija, un tā tevi paņem “pie rīkles” ļoti kulturāli, ar baltiem cimdiem, bet paņem. Tev ir jābūt tolerantam, iejūtīgam, neko sliktu nedrīkst teikt, un drīz vien ir līdzīgi kā padomju laikā, kad nedrīkstēja daudz runāt, piemēram, par grēku.
Zuļģe: Ne jau velti Jēzus teica: Kad Es nākšu, vai Es atradīšu ticīgos uz zemes? Un tā patiesi ir. Es ienācu baznīcā ar vienu domu: Dievu meklēt. Atradu arī, un dzīvoju ar to līdz šodienai.
Sildegs: Pēdējais čekas priekšnieks Edmunds Johansons ir teicis, ka atmodas laikā viņi ir bijuši klāt pilnīgi visos notikumos. Protams, kad cilvēki sāka plūst uz baznīcu, viņi bija arī tur. Un tur visa tā sarežģītība sākās, ko materiālie apsvērumi tikai pastiprināja.
Zuļģe: Par to es esmu priecīga – ka no tā materiālā baznīcā es mūsdienās esmu tālu. Savulaik bija otrādi: tu paņēmi savu rubli vai trīs, ko biji atlicinājis, un gāji uz baznīcu. Bija skaidrs, ka neviens mums neko neiedos, tikai mēs paši varam aiznest. Bet tad izvērtās otrādi: nāc – un tu dabūsi. Tas gan ir jau cits stāsts.
(Runājam par šo un to attiecībā uz mūsdienu reliģiskās dzīves situāciju pasaulē un Latvijā.)
Meļķis: Cilvēkiem, kuriem sludina skaidru Evaņģēliju, ir tieksme izlaisties. Bet tur neko nevar darīt. Tā ir tāda kā evaņģēliskas mācības un sludināšanas nesamā krusta daļa. Jo šādas vai tādas ciešanas un nepatikšanas Evaņģēlija dēļ ticīgajiem seko vienmēr.
Zuļģe: Tas gan. Tu vari izpildīt vai visu bauslību, bet bez nepatikšanām tu nebūsi.
Es tagad lasu pirmskara Latvijas pēdējā luterāņu arhibīskapa Teodora Grīnberga sprediķus. Un mani ļoti uzrunāja sprediķis par to Rakstu vietu, kur Jēzus visu dienu ir kalpojis cilvēkiem un tad naktī uz ezera ar mācekļiem piedzīvo vētru. Bet tieši pirms tam mācekļi varēja domāt apmēram tā: kas gan var būt vēl labāks – jūra rāma, un Jēzus laivā. Bet viņu brīnišķīgais brauciens izvērtās par katastrofu: vētra, laiva slīkst, bet Jēzus tik guļ un neliekas ne zinis. Un Grīnbergs to skaidro tā, ka ir maldīgi domāt: es esmu pie Jēzus, un nu gan man ies labi. Neies vis. Jēzus ieved vētrā. Un tad cilvēkam ir tā lielā nesaprašana: Kur ir mans Dievs? Kāpēc Viņš mani nepasargāja? Bet tas viss ir noticis viņa svēttapšanai un ticības stiprinājumam.
Un mācītājs Grīnbergs tur vēl labi apraksta, ka cilvēks laivā ar vienu aci it kā šķielē uz Dievu un sniedzas pēc Viņa, bet ar otru uz to, ko piedāvā pasaule.Un nepareizi. Ielieciet savas rokas Jēzus rokās, viņš saka, tad būs pareizi. Tas mani ļoti uzrunāja: ka tu Dievam kalpo, tas vēl tevi neizglābs no nepatikšanām. Būs dzīvē pārbaudījumi un vētras ne vienreiz vien.
Tā Plātem arī. Dieva kalps. Bet man jāsaka, ka viņam tiešām notika pēc viņa vārdiem. Viņš ļoti uzsvēra: ja tev šī ciešanu godība ir paredzēta, tad tev tā ir jāiztur. Un tieši tam viņš pats izgāja cauri. Viņa ciešanu godība bija ļoti smaga.
Meļķis: Kā jūs aizgājāt uz baznīcu?
Zuļģe: Mana mammīte bija ticīga, un Dievu es jau pazinu no mazotnes. Pēc vidusskolas es nekur tālāk neaizgāju, sāku strādāt turpat fermā, tūlīt pat arī apprecējos. Mammai tas nepatika, bet nu neko darīt. Drīz vien gan izrādījās, ka vajadzēja gan labāk mammai klausīt, nevis ar to “lielo dzīvi” tik steigšus aizrauties. Galu galā es tāda jauna sieviete ar visām savām grūtībām un bēdām mājās un apjukumu aizgāju uz baznīcu. Tās bija 50. gadu pašas beigas, laikam otrā diena pēc Vasarsvētkiem. Plāte mēdza septiņos vakarā turēt dievkalpojumus, un toreiz viņš runāja tieši par to, kas mani nospieda, lai gan tā it kā pat nebija nekāda Vasarsvētku tēma. Bet tā tas notika, un man tas sirdi rāva pušu. Es sapratu, ka te nu ir mana vieta.
Gāju uz dievkalpojumiem. Tolaik dibinājās draudzes koris. Skolā arī dziedājām gan solo, gan duetus. Protams, es aizgāju uz kori un man tur ļoti patika.
Tas bija gandrīz pēc gada uz Lieldienām, kad notika tāds kā lūzums, un es burtiski gribēju visus apmīļot un visiem stāstīt, cik Kristus ir labs un ka Viņš ir augšāmcēlies. Un cilvēki domāja, ka nu točna ir nojūgusies – Natālija sāk sludināt, ka Kristus ir augšāmcēlies. (Pasmejas.) Kurš tad to nezin!? Bet man tas pilnīgi rāva krūtis pušu, un es nevarēju klusēt.
Tā nu mēs darbojāmies. Man drīz vien radās ļoti labas attiecības ar mācītāja kundzi Modru.
Sildegs: Viņa bija vecāka, bet cik liela  bija gadu starpība?
Zuļģe: Liela. Divdesmit divi gadi. Bet mēs sapratāmies tik labi kā māsas. Braucām kopā ekskursijās, kad vien varējām. Sevišķi uz Lietuvu. Man tas bija skaists laiks.
Sildegs: Kāda bija tā laika draudzes dzīve?
Zuļģe: Ļoti dzīva. Nezinu, kur tolaik Modra to rāva, bet Lieldienu rītā noteikti bija pūtēju orķestris, un mēs – koris – dziedājām, cik tik spējām. Ja salīdzina – tad tagad ir klusums.
Sildegs: Pēc atrodamajiem faktu materiāliem man arī likās, ka tolaik vismaz uz svētkiem mācītāja Plātes baznīcas bija pilnas.
Zuļģe: Jā, pat ārkārtīgi, un es atceros, ka 70. gadu vidū reiz Gada svētkos bija tik daudz cilvēku, ka Modrai, lai kādam tur ko pateiktu, nācās spraukties baznīcēniem cauri, jo baznīca bija burtiski stāvgrūdām pilna.
Meļķis: Tas ir paradoksāli – it kā Plāti aizsūtīja pēc iespējas tālāk, prom no acīm uz kaut kādu kaktu arī tīri ģeogrāfiski, taču šeit pie jums izvērtās tik rosīga baznīcas dzīve.
Zuļģe: Jā, cilvēku nāca daudz, un vienkārši brīnišķīgi bija arī tā sauktie nedēļas dievkalpojumi, kas notika darbdienā. Sirdī tas ir palicis, tas nezūd. Kā mācītājs Uldis Rožkalns reiz teica par ticības stipro pili: ja tā ir uzcelta, tad jebkurā dzīves situācijā, tev ir kur patverties, jo to ir pats Kristus cēlis. Tas ir tas skaistais, kas no Kristus ir nācis, un to neviens cilvēks nevar izjaukt un izpostīt. To Plāte prata parādīt, un tas ir skaisti.
Meļķis: Cik daudz tajā bija personības šarma un aizrautības?
Zuļģe: Mani piesaistīja tikai viņa vēsts. Kā personība – es pat teikšu, ka ne. Lai cik tas arī izklausītos muļķīgi. Kā jau labas draudzenes mēs ar Modru daudz ko esam pārrunājušas, un es zinu gan no visa tā, gan savas pieredzes, ka Plātem raksturs bija pasmags, bet viņa garīgais sniegums bija nepārspējams. Vienkārši nepārspējams.
To arī Modra teica, ka viņš caurām dienām ir sēdējis pie rakstāmgalda un uz rakstāmgalda vienmēr bija grāmatu kaudze.
Sildegs: Mūsu iepriekšējā sarunā jūs teicāt, ka viņš pat uz veikalu negāja.
Zuļģe: Nē, negāja. (Smejamies.) Viņam visu vajadzēja nolikt priekšā. Reiz es pie viņiem gadījos ēšanas laikā… (Smejas.) Nē, nu to gan nerakstiet.
Meļķis: Kaut kas taču mums būs jāraksta!
Sildegs: Tā tomēr ir vēsture, un cilvēku raksturi to tikai padara krāsaināku.
Zuļģe: Labi. Lūk, un pēc ēšanas tiek dzerta kafija. Modra Plātem noliek priekšā krūzīti, bet viņš saka: “Un kur ir krējumiņš?” Un skatās gaisā. (Smejamies.) Modra saka: “Tur pie griestiem jau nu nav.” Viņam visu vajadzēja iedot rokā.
Grūti viņam gāja, kad mēs braucām ekskursijās. Teiksim, ekskursija ir uz piecām dienām, un tas nozīmē, ka pieliekamajā Plātem tika atstāti pieci kastrolīši ar ēdamo – katrai dienai savs. Kad pārbraucām mājās, domājat, ka bija kādi netīri šķīvji? Nē, viņš bija pasildījis un ēdis no tiem pašiem kastrolīšiem! (Smejamies.)
Tas varbūt nav šīs sarunas vērts, bet, kad mana mamma bija dzīva, es pilnīgi visas savas bēdas un raizes stāstīju viņai. Arī par baznīcu, ko es tur domāju un jūtu. Kad mana mammīte nomira, sirdī sajutu lielu tukšumu, bet tad Dievs saveda mani kopā ar Modru, un viņa man bija mātes vietā. Jutos droša, ka Modra ir man, kā saka, aiz muguras. Tā es teiktu, ka Dievs savus bērnus bez padoma neatstāj. Dievs ir brīnišķīgs un, protams, primārs, bet vajag – ka tev ir draugs. Tīri cilvēciski. Tagad man tāda ir vedekla.


Sildegs: Vai Plātem bija kādi aizvietotāji?
Zuļģe: Jā, mācītājs Jaunciems, vēlāk mācītājs Ģirnis.
Redz, te ir iesvētību bilde no 1956. gada. Manu brāli toreiz iesvētīja. Paskat, cik daudz jaunatnes! Tolaik Plāte tikko bija atnācis uz Rucavu.
Meļķis: Kādreiz jau to ļoti saistīja vienkārši ar pilngadību. Drīzāk ievērības cienīgi ir tas, ka tai laikā tikko pēc Staļina nāves tik daudz jaunatnes atklāti sevi ļauj saistīt ar baznīcu.
Sildegs: Tolaik jau arī viņi kaut vai karjeras apsvērumu dēļ nākamajā gadā varēja mierīgi, piemēram, komunistiskajā partijā iestāties. Lai gan, protams, viņi bija vismaz mācības izgājuši un Dieva vārdu dzirdējuši.
Zuļģe: Jā. Un vismaz smuka bilde. (Smejamies.) Vispār jau Plāte ļoti negribēja fotografēties.
Sildegs: Jā, viņš lielākoties ir redzams kolektīvās bildēs, portretu ir maz.
Zuļģe: Jā, nav, viņš bija pret to. Ja nu vien kāds pamanījās no malas un bez pozēšanas. Te viņam bija dzimšanas diena. Mūsu korītis viņam dziedāja apsveikuma dziesmiņu pie altāra, un tad nu viņš bija spiests tur stāvēt. (Smejas.) Bet tā pilnīgi bez blēdīšanās viņu uz bildēšanos piedabūt bija ļoti grūti.
Šeit atkal ir mana dēla Jāņa iesvētības. Tas ir 70. gadu beigās, un Plāte atkal ir “noķerts” altārī.
Sildegs: Skaista bilde.
Zuļģe: Jā. Mums ar Modru bija cieša draudzība. Cilvēki teica, ka mēs esot kā māsas. (Pasmejas.) Mums nekad nebija garlaicīgi. Ko mēs varējām jokoties un runāties!
Sildegs: Vai viņa nestāstīja, kā viņi ar Nikolaju ir satikušies?
Zuļģe: Tas bija kaut kad studiju laikā 40. gadu vidū, kara beigās. Bet tik intīmas lietas mēs nepārrunājām. Viņi apprecējās diezgan vēlu – kad katram bija jau tuvu pie trīsdesmit.
Sildegs: Drusku par pašu draudzes dzīvi. Attieksme pret valdošo ideoloģiju bija skaidra: partijā neviens no aktīvajiem baznīcēniem nestājās.
Zuļģe: Nē.
Sildegs: Bet vai bija arī nacionālisms?
Zuļģe: Jā, pat ļoti liels. (Smejas.) Krievu tolaik baznīcā būtu veltīgi meklēt.
Meļķis: Tieši luterāņu draudzē?
Zuļģe: Jā. Vismaz mana un arī Plātes ģimenes attieksme šai ziņā bija ļoti nacionāla. Modra teica, ka lai nu ko, bet viņa savus dēlus ļoti agri ir iemācījusi saprast, kas ir kas. Un tādēļ arī gan Modris, gan Āris izstudēja augstskolu bez piederības komjaunatnei, kas bija liels retums. Tolaik luterāņu mācītāji teica: nu jā, ko var darīt – visi jaunieši ir komjauniešos, jo citādi jau nevar studēt. Nē, tā vis nebija. Āris skolā skaidri pateica: “Es esmu mācītāja dēls.” Un nevienam nekādu jautājumu. Protams, ko tu “pieciniekam” padarīsi – viņš bija teicamnieks un ļoti gudrs. Tas ir apbrīnojami, kā viņi savus bērnus izaudzināja.
Sildegs: Vai ar stingrību?
Zuļģe: Jā. Viņi bija stingri. Un vajadzēja jau arī, jo sevišķi Āris bija diezgan trakulīgs. Piemēram, puikas no veikala zaga zaptes burkas, un Āris ar savu mopēdu veda tās prom. (Smejas.) Un tad aiz vecajiem kapiem visi kopīgi ēda. Protams, viss nāca gaismā, un milicija tos citus vēl kaut kā tā, bet Āri kā mācītāja dēlu izvazāja pa visiem punktiem līdz pat Liepājai. Zēni jau ir zēni.
Sildegs: Vai par Modri tolaik varēja domāt, ka viņš kļūs par mācītāju?
Zuļģe: Nē. Tādas domas sākumā nebija. Un viņš atšķirībā no Āra, kuram bija šādas dullības, tiešām skolā bija paraugbērns. Bet viņš arī ļoti smagi cieta.
Meļķis: Brāļa dēļ?
Zuļģe: Nē. (Pasmejas.) Modris bija vecākais brālis. Un bija mums tāds baptistu mācītājs Puķītis, kas vēlāk palika par pilnīgu dievliedzi. Puķīša lielākais dēls bija liels negantnieks un spīdzināja Modri. Laikam jau tas nāca no mājās dzirdētā, no audzināšanas. Reiz bija nogāzuši Modri grāvī, braukuši pāri pa kājām ar riteni un teikuši, lai skaita skaļi Tēvreizi. Es nezinu, kā tur ar to Tēvreizi galu galā bija, bet fakts, lūk, tāds ir. Atnāk puisis mājās tāds pagalam nomūrējies un neko nesaka, jo ir jau noliegts kaut ko teikt, citādi nebūs labi. Bet nu nomūrējies pa to grāvi bija briesmīgi, tāpēc nevarēja no mammas izsprukt un nācās vien izstāstīt. Vai, kā tad zemes gāja pa gaisu! Modra aizgāja gan uz skolu, gan pie Puķīša uz mājām.
Viņa bija tā cīnītāja, Nikolajs kā mācītājs to nedrīkstēja darīt, bet sprediķī pateica visu. Es nezināju ne viņu mājas dzīves aizkulises, ne ko citu, bet to gan es sapratu, ka viņš tiešām bija tas, kurš cilvēkiem iedeva to stipro dzīves pamatu. Arī man.
Sildegs: Vai tikai caur sprediķiem vai arī caur pastorālām sarunām?
Zuļģe: Tikai caur sprediķiem.
Sildegs:  Vai viņš bija tāds sabiedrisks cilvēks, kurš gāja pie cilvēkiem, lai aprunātos?
Zuļģe: Nē, tāds viņš nebija. Iespējams, ka viņš arī nedrīkstēja. Jo paraksti jau bija noteikts, ka tu nekur ārpus baznīcas nekur nevienam neko neteiksi. Tā toreiz mācītājiem bija. Kad es sāku iet baznīcā, man bija 20 gadu. Man gan neviens neko neteica, bet, ja arī būtu, tas neko nebūtu mainījis. Varēja kaut nošaut. Tik un tā būtu gājusi. (Smejamies.) Jo es cita ceļa neredzēju. Un tad varēju labi dzīvot, skaisti dzīvot.
Man bija smagi materiālie apstākļi, bet tad man piedāvāja darbu veikalā par vadītāju, un viss bija vienkārši brīnišķīgi: cietā alga. Tā es drīz vien tiku arī pie moča. Tolaik jau tikai ar močiem, mašīnu tikpat kā nebija. Pirmais man bija motorollers, pēc tam nopirku lielu moci – Pannonia. Uh, kā es ar to laidu! Braucu, gan uz baznīcu, gan uz visiem pasākumiem. Braucām uz Nīcu dziedāt, arī uz Būtiņģi. Ļoti labi bija. Mašīnu nopirkām tikai 80. gados.
Sildegs: Vai padomju gados draudze ar gadiem saruka?
Zuļģe: Nē. Es nezinu, kā citur, bet pie mums ne. Kad rudenī un ziemā turējām sakristejā dievkalpojumus, visi gribētāji pat nevarēja saiet. Tas tā bija apmēram līdz Lieldienām. Redz (Rāda fotogrāfiju.), te Plāte jaunībā Rucavas kancelē, un viņam pat aiz muguras sāna luktā stāv cilvēki. Leja bija pilna, cilvēki kāpa arī augšā. Nu, un vai mums nav skaista baznīca? Viss interjers no ozolkoka.
(Sākam runāt par mūsdienām, ko atkal “nedrīkst publicēt”.)
Meļķis: Ziniet, mēs šai sarunai liksim tādu virsrakstu – “Šo te nedrīkst publicēt”. (Smejamies.)
Zuļģe: Bet nedrīkst jau arī! Cilvēki lasa.
Meļķis: “Luterāni” arī.
Zuļģe: Jā.
Meļķis: Jūs to pirms tam zinājāt?
Zuļģe: Jā. Kaut kad agrāk jums par Plāti bija publikācija, un tad man kāds no draudzes iedeva izlasīt.
Meļķis: Droši vien Ilārs Plūme vai Jouko Talonens kādā rakstā par vēsturi bija pieminējis.
Zuļģe: Es “uz varžacīm” nevienam negribu kāpt. (Pasmaida.) Tolaik mēs visi bijām ļoti draudzīgi, jo mēs bijām “vienā laivā” – visi bijām no pastāvošās varas vienādi apdraudēti. Tagad tā nav. Tagad ir lielā brīvība, un, kā es saku, tas ticības mētelītis tā vien vējā pland.
Sildegs: Padomju laikos čeka jau mēģināja visu kontrolēt – arī mācītāju sprediķošanu, noskaņojumu draudzēs. Vai jūs to jutāt?
Zuļģe: Ļoti jutu… Mēs, četras sievas no draudzes kora, nolēmām veidot kvartetu – divi soprāni, divi alti, un vienmēr palikām pēc mēģinājuma ilgāk. Viens sirms kungs no kora par visu varu ar! Viņš saka: “Es jums tāpat pierūkšu.” Ne nu pierūca, ne nepierūca. Ja bija jādzied, tad tikai muti virināja. Bet viņš taču nevarēja mūs tā vienkārši palaist, vajadzēja dzirdēt, ko mēs tur runājam. Pat tik tālu, ka vajadzēja taču viņam iespiesties kā piektajam sieviešu kvartetā! (Smejamies.)
Meļķis: Bet kā viņi sprediķošanu kontrolēja? Pierakstīja kādas frāzes vai kā?
Zuļģe: Nē, tā redzami tas nenotika. Droši vien pēc atmiņas. Bet Plātem jau gan nevarēja piesieties – varēja kaut desmit pierakstīt. (Pasmejas.) Viņš pārāk gudri runāja. Un turklāt runāja viņš tīrāko Dieva vārdu. Tāpat viņš ņēma talkā klasisko tā laika literatūru. Viņš burtiski izlasīja visas jaunākās grāmatas.Un viņu neviens nevarēja apgāzt vai apšaubīt viņa jomā.
Meļķis: Es par Nikolaju Plāti maz ko zinu, bet arī no tā mazuma varu spriest, ka viņš, kā saka, visu laiku turēja savam laikam roku uz pulsa.
Zuļģe: Pat ļoti.
Meļķis: Un tad es domāju: ko gan tai laikā cilvēks varēja dabūt lasīt? Ja jūsu kristietība, kā jūs sakāt, ir nākusi no viņa sprediķiem, tad tas izklausās gandrīz vai pretrunīgi.
Zuļģe: Kāpēc? Dieva Gars jau nav vecmodīgs vai arhaisks.
Meļķis: Ne tādā ziņā. Vienkārši – ko tad tajos padomju laikos legāli varēja tādu lasāmu sagrabināt?
Sildegs: Viņam katru gadu bija jāiesniedz atskaite par izlasītajām grāmatām, un tas saraksts bija diezgan iespaidīgs – kādas 50–60 grāmatas ik gadu, daiļliteratūru ieskaitot. Daudz arī teoloģiskās literatūras vācu valodā.
Zuļģe: Vāciski viņš tiešām labi zināja. Modra arī bija nodibinājusi draudzību grāmatu veikalā, un tur vienmēr viņai atlika jaunākās grāmatas. Ja atnāca tikai vienā eksemplārā, to atlika “mācītājam”.
Sildegs: Viņa lasītajā parādās arī Marksa un Ļeņina kopotie raksti.
Zuļģe: Tie viņam bija plauktā no augšas līdz lejai.
Sildegs: Viņš ļoti nopietni studēja laikmetīgo literatūru un domu strāvojumus un domāja, kā uz to visu atbildēt kā kristietim.
Zuļģe: Jā, otru tādu es pat nezinu. Žēl, ka viņš tik ātri aizgāja mūžībā. Un dzīvē jau ir tā, ka labo novērtē tad, kad tas ir garām. Varēju taču tik daudz sakrāt! Kaut vai viņa dzejas.
Meļķis: Viņš lasīja savu dzeju?
Zuļģe: Jā, sprediķī vienmēr kāda bija. Man tas ļoti patika. Ak, vai gan es nevarēju to pierakstīt? Redz, bet ne. Dziesmu grāmatā ir dziesma ar viņa vārdiem. Un ir vairākas dziesmas ar viņa vārdiem, arī atdzejojumi. Kristīgas dzejas. It kā smags raksturs, bet kur viņam šī spēja radās? Jo dzejā jau nevar smagi izteikties, tur vajag vieglumu. Un tas viņam arī bija.
Sildegs: Vai sprediķi viņam bija gari?
Zuļģe: Jā, gari. Bet man sprediķis vienmēr bija par īsu. Sevišķi jau nedēļas dievvārdos. Kad viņš ieveda Vecajā Derībā, tad spēja tā uzburt to ainu, ka man beigās bija tā, it kā būtu kāds filmu pārtraucis pusē. Israēla vēsture, cīņas, ķēniņu laiki – kā viņš to visu saveda kopā! Cik tas bija skaisti! Patiešām – tā kā kino. Kas gan zināja, ka tam ir tā jābeidzas? Labi – slims, taisa operāciju. Bet pēc tam domājām, ka nu jau būs labi. Kaut kā pat prātā nenāca, ka viņš mirs.
Nu, re. Katrā ziņā man ir veicies, ka es dzīvoju viņa laikā. Un par to viņu ģimenes dzīvi mēs te šā un tā pasmējāmies, bet vispār jau viņš par ģimeni stāvēja tā kā klints. Gan par savu, gan vispār.
Sildegs: Varbūt nedaudz vēl par Āri. Modris sabiedrībā ir labi pazīstams, bet viņa brālis, tā teikt, nepaguva.
Meļķis: Kaut ko vēl bez tās zaptes zagšanas.
Zuļģe: (Pasmejas.) Modris bija ļoti kārtīgs puisis. Ja vien kāds varētu sevi ar darbiem glābt, tad tas bija Modris. Stāja taisna: rokas gar sāniem, galva augšā. Bet Āris nemūžam nebija tādā mierā – visur viņam vajadzēja paspēt un visus niķus izmēģināt. Bet bez ļaunuma. Un neviens uz viņu arī nevarēja sadusmoties, jo tik labs bija viņa raksturs un tik liels viņa humors. Arī kad viņš studēja…
Meļķis: Ko viņš studēja?
Zuļģe: Ķīmiju. Un bez viņa nenotika nevienas studentu kāzas. Viņš arī vadīja kaut kādu studentu korīti vai ansamblīti. Viņš gāja uz visām jaunākajām teātra izrādēm. Un tai pašā laikā bija ļoti ticīgs. Ļoti. Un tas ir ļoti interesants – šis apvienojums. Un tas arī mani mācīja, ka var no šīs dzīves visu ņemt, bet ir jāpārbauda un jāpatur vien tas, kas derīgs, kā apustulis Pāvils saka. Un tieši tāds bija Āris. Īss gan bija viņa mūžs, bet tiešām Dieva izredzēts.
(Saruna atkal aizklīst uz mūsdienu reliģisko dzīvi pasaulē un Latvijā.)
Kādreiz es tā spriedu: tas mācītājs labi runā, tas – slikti. Tas no manas puses nebija labi darīts. Jo – cik nu Tas Kungs katram ir devis, tik arī ir, un ne mums tiesāt. Un cik tu pats dari? Esi baznīcā – lūdz pats Dievu. Katram sava dāvana.
Sildegs: Mani fascinē Nikolaja Plātes piemērs, ka, būdams pēc dabas varbūt paskarbs vai katrā ziņā atturīgs, bet savā galvenajā aicinājumā un uzdevumā – sprediķot un mācīt – viņš ieliek visu sevi.
Zuļģe: Visu. Un tur viņš arī pārvēršas. Zini, un vēl viena lieta, kuras šodien laikam gan nav. Toreiz viņam bija mūsu Rucavas draudze, tad vēl Muitnieku draudze, Liepājas Lutera draudze un Golgātas draudze. Lutera draudze ir liela pilsētas draudze un baznīca, bet Muitnieku draudzīte ir maza, un tās telpas arī ir mazas – koka baznīciņa.Un Plāte šīs atšķirības ļoti ņēma vērā. Muitnieku draudzē viņš aicināja cilvēkus pašiem piedalīties ar stāstiem no ticības dzīves, ar dziesmām, dzejām. Kā apustulis Pāvils teica, ka Dieva vārds jāsludina ar visiem līdzekļiem, kur kā var. Un tas saistīja. Protams, liela baznīca un draudze prasa citādu pieeju.
Sildegs: Vai kādas izrādes arī tika uzvestas, piemēram, uz Ziemassvētkiem?
Zuļģe: To nu gan nedrīkstēja. Korī mēs paši varējām darboties, bet bērnus iesaistīt ne. Arī tās pašas iesvētības kaut kādu iemeslu dēļ notika vakarā. Laikam, lai nav tik uzkrītoši. Bet tas nu tā. Dēls Jānis bija labos draugos ar Plāti. Viņiem bija par ko runāties. Varbūt viņi pat bija tuvāki draugi nekā es ar mācītāju. Piemēram, Jānim bija jāiet armijā. Viņš aizgāja pie sava mācītāja, abi pie mājas altārīša pielūdza Dievu, un Plāte svētīja viņu ceļam. Skaisti. Vai arī atbrauca atvaļinājumā no armijas, izkāpa Rucavā, uzreiz iegāja pie mācītāja. Ļoti labs kontakts viņiem bija.
Sildegs: Nikolajs Plāte šos tagadējos laikus nepiedzīvoja.
Zuļģe: Es pat nevaru iedomāties, kā viņš ar savu smagnējību to varētu uzņemt.
Sildegs: No otras puses, viņš bija ļoti atvērts tiem jaunajiem laikiem un jaunajiem mācītājiem, kas nāca, viņa paša dēlu ieskaitot. Nikolajs Plāte bija viens no ļoti retiem vecajiem mācītājiem, kas par viņiem iestājās un teica, ka jaunatnei ir jādod ceļš, bet mums, vecajiem, kā viņš sacīja, ir jāiet malā.
Zuļģe: Jā, man tiešām ir grūti iedomāties, kā būtu bijis, ja viņš būtu dzīvojis ilgāk.
(Restorānā atkal sāk skanēt skaļa mūzika, kuru pirms tam oficiante bija piekritusi nogriezt klusāk.)
Meļķis: Nu re, mūsu žēlastības laiks šķiet beidzies.
Zuļģe: Ir tā, kā ir. Bet sakiet, ko gribat – dzīve ar Dievu ir skaista. Tikai jāturas pie Viņa tiešām ar abām rokām.
Sildegs: Un kārdinājumi dažādos laikos ir atšķirīgi; briesmas nāk no tās puses, kur tu tās negaidi.
Zuļģe: Jā, krievu laikos šīs lietas bija skaidrākas, viegli varēja atšķirt, kurš ir un kurš nav tavs draugs.
Sildegs: Bija skaidras robežas.
Zuļģe: Dzīve ir skaista. Lai gadi iet uz priekšu, bet man tas patīk. Man patīk viss, kas ar mani ir noticis. Un man patīk, ka mēs ar bērniem varam kopā dzīvot. Esam kopā astoņi cilvēki no trim paaudzēm. Un tas ir tik jauki. Kopā dzīvojot cits ap citu, kā tādi jūras akmentiņi nogludinās. Un cits citu ciena. Mana ikdienas lūgšana ir, lai Dievs dod spēku citam citu mīlēt. Arī tad, ja kādreiz to otru nesaprot. Laiks visu noliek savās vietās.
Meļķis: Lūk (Norāda uz fotogrāfiju.), šo bildi gan mēs publicēsim. Jo šeit ir labi redzama daudz pieminētā Modra, un tas būtu tikai godīgi pret lasītājiem, ja arī jūsu vaibstus viņi varētu daudz maz nojaust.
Sildegs: Ar to nevēlēšanos fotografēties jūs esat īsta Plātes skolniece.
Zuļģe: Būs jau gana ar to, kas ir. (Smejas.)

One Response to SKAISTA DZĪVE

  1. Forex Latvijā Reply

    03/31/2015 at 21:57

    Stāsts kā no pasakas

Leave a Reply