Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

VAKARĒDIENA IEDIBINĀŠANAS VĀRDI

Tā Kunga testamenta – Svētā Vakarēdiena iedibināšanas vārdi

Atbildot uz jautājumu, kuri ir Sakramenta iedibināšanas vārdi, Mārtiņš Luters savā Mazajā katehismā norāda uz evaņģēlistiem Mateju, Marku, Lūku un apustuli Pāvilu:

“Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, Mani pieminēdami.” Tāpat Viņš ņēma arī biķeri pēc Vakarēdiena, pateicās un tiem to deva, sacīdams: “Ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas grēku piedošanai; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.”

Tieši šādā veidā Sakramenta iedibināšanas vārdi evaņģēlijos atrodami nav. Luters tos ir ņēmis no sena liturģijas teksta, kurā apvienoti visi evaņģēlijos un Pāvila 1.Vēstulē korintiešiem atrodamie teksti. Patiesību sakot, mums nav pieejami tieši tie vārdi, kurus Jēzus sacīja, iedibinot Svēto Vakarēdienu, jo Viņš lietoja aramiešu valodu, bet Dievam ir labpaticis šos Jēzus vārdus mums sniegt grieķu valodā, dāvājot tos Svētā Gara iedvesmotajos tekstos. Pat pavirši pārlasot Jaunās Derības tekstus, ir arī redzams, ka paši Vakarēdiena iedibināšanas vārdi tajos nedaudz atšķiras. Tomēr šīs atšķirības nav būtiskas, un pēc satura evaņģēlistu un Pāvila sacītajā valda pilnīga saskaņa. Visi šie teksti runā par Kristus miesu, kas mācekļiem tiek dota kā dāvana Svētajā Vakarēdienā. Matejs un Marks gan nav minējuši Jēzus pavēli – “To dariet Mani pieminēdami!” Šos vārdus Svētais Gars licis pierakstīt Lūkam un Pāvilam. Tāpat, runājot par biķeri, ir skaidrs, ka tajā Kristus dod Saviem mācekļiem Savas asinis. Pāvils un Lūka vēl min arī mērķi – tā ir Jaunā Derība jeb grēku piedošana. Francis Pīpers savā dogmatikā norāda, ka agrīnie luterāņu teologi šīs atšķirības skaidrojuši vai nu kā īpašu Svētā Gara nodomu, vai arī tādējādi, ka Kristus, izdalot Vakarēdienu, katram no Saviem divpadsmit mācekļiem nav vienmēr teicis vienus un tos pašu vārdus, bet pieļāvis nelielas variācijas. Abi šie skaidrojumi varētu būt patiesi.
Runājot par Svētā Vakarēdiena iedibināšanu, nav vajadzīgs noskaidrot visu, kas noticis “tanī naktī, kad Tas Kungs tapa nodots” (1.Kor.11:23), jo Altāra Sakramenta sakarībā mūs galvenokārt interesē tieši tas jaunais, ko Jēzus iedibināja pēc Pashā mielasta. Protams, visa notikušā saistība ar Vecās Derības Pashā mielastu ir acīmredzama, tomēr Svētais Vakarēdiens ir Jaunas Derības iedibināšana, kas pieliek punktu Pashā svētku svinēšanai. Tieši to pašu mēs varam sacīt par visu Vecās Derības upurēšanas sistēmu, kas beidzas, Kristum pienesot pašam Sevi par upuri Dievam.

Tanī naktī, kad Viņš tapa nodots…
Tā bija ceturtdiena, pirmā pavasara mēneša Nisana četrpadsmitā diena, kad divi Jēzus mācekļi – Pēteris un Jānis – tika sūtīti sagatavot visu nepieciešamo Pashā svinībām. Pashā jēra ēšanai bija jāsākas tās pašas dienas vakarā, tātad Nisana mēneša piecpadsmitajā dienā, jo pēc jūdu laika skaitīšanas jauna diena sākas nevis pusnaktī, bet pēc saules rieta.  Pēc Marka evaņģēlija 14. nodaļā atrodamajām ziņām mācekļi no Jēzus ir saņēmuši konkrētus norādījumus, kur tiem rīkot svinības. Diviem no viņiem Jēzus licis noiet uz pilsētu, lai tie sastaptu kādu cilvēku, kas nesīs ūdens krūzi. Jēzus pavēlējis sekot šim vīram, bet tā nama saimniekam, kurā vīrs ieies, vaicāt pēc viesistabas, kur Jēzus ar Saviem mācekļiem varētu ēst Pashā jēru. Jēzus sacīja: “Un viņš jums rādīs lielu, segām izklātu, sagatavotu istabu. Sataisiet tur mums visu.” (Mk. 14:15) Pēteris un Jānis, kuriem Jēzus uzticēja šo uzdevumu, darīja tieši tā, kā Tas Kungs tiem bija sacījis (Lk. 22:7–13). Vakarā Jēzus ieradās kopā ar pārējiem mācekļiem, lai darītu to, pēc kā Viņš bija ļoti ilgojies, proti, lai pirms Savām ciešanām baudītu ar tiem Pashā jēru (Lk. 22:15). Saskaņā ar Mateja, Marka un Lūkas ziņojumiem šajā Jeruzālemes augšistabā tad arī tika ēsts Pashā jērs un pēc tam iedibināts Svētais Vakarēdiens.

Jēzus Testaments – Viņa miesa un asinis sinoptisko evaņģēliju un Pāvila versijā
Kad Pashā mielasts bija beidzies, “Jēzus ņēma maizi” un pēc Mateja un Marka sacītā, to “svētīja”. Lūka un Pāvils saka, ka Jēzus “pateicies”. Neviens no autoriem nemin tieši ar kādiem vārdiem Jēzus to darījis. Tad Viņš “lauza” maizi un deva to mācekļiem. Matejs un Marks atkārto uzaicinājumu: “Ņemiet, ēdiet.” Tālāk Matejs, Marks, Lūka un Pāvils min Jēzus vārdus: “Tā ir Mana miesa.” Lūka un Pāvils pievieno vārdus – “kas par jums top dota”, un tālāk min Tā Kunga norādījumu – “to dariet, Mani pieminēdami”.
Tad Jēzus ņēma biķeri. Matejs un Marks raksta, ka Jēzus to devis Saviem mācekļiem. Matejs norāda Jēzus pavēli – “dzeriet visi no tā”. Marks vienīgais piemin, ka “tie visi dzēra no tā”. Matejs un Marks turpmākos Jēzus vārdus pierakstījuši šādi: “Tās ir Manas jaunās derības asinis.” Lūka un Pāvils raksta: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs.” Matejs raksta, ka par šīm asinīm Jēzus sacījis: “..kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” Savukārt Marks min šādus Jēzus vārdus: “..kas par daudziem tiek izlietas.” Lūkas variantā ir vārdi: “..kas par jums tiek izlietas.” Pāvils šos vārdus nemin, bet papildina ar citiem: “To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.”
Praktiski šajos tekstos, kas nedaudz papildina cits citu, vērojama saturiska saskaņa. Tātad Sakramenta iedibināšanas vārdi jeb Jaunās Derības teksti, kas tiešā veidā runā par Svēto Vakarēdienu ir Mt.26:26–29; Mk.14:22–25; Lk.22:19–20; 1.Kor. 10:16,17, 21; 1.Kor.11:20–34. Jēzus māceklis Matejs pats ir bijis klāt Svētā Vakarēdiena iedibināšanā. Marks ir bijis apustuļa Pētera māceklis, bet Lūka Pāvila līdzgaitnieks. Pats Pāvils Vakarēdiena iedibināšanas vārdus saņēmis tiešā atklāsmē no Kristus. Vai Lūka seko Pāvila vārdiem, vai arī pats saņēmis tos īpašā atklāsmē, ir grūti spriest. Svētais Gars ir vadījis un noteicis Bībeles tekstu tapšanu, papildinot viena autora sacīto ar nepieciešamiem papildinājumiem. Minētie Vakarēdiena iedibināšanas teksti ļoti labi veic šo uzdevumu. Tomēr ir vēl kāds strīdīgs teksts, kas mums jāapskata nedaudz plašāk.

Jāņa evaņģēlija 6. nodaļa
Balstoties šajā Jāņa evaņģēlija tekstā, Cvinglijs un citi luterāņu pretinieki apgalvoja, ka būtiska ir nevis fiziska Kristus miesas ēšana ar muti, bet gan garīga ticības ēšana. Luters un lielākā daļa ortodokso luterāņu ir uzsvēruši, ka šis Jāņa evaņģēlija teksts nerunā tieši par Svēto Vakarēdienu, bet par ticību. Romas katoļu enciklopēdijā savukārt rakstīts, ka jau tādi protestantu ekseģēti kā Deličs (Delitzsch), Kostlins un Kahnis ir iebilduši, ka, sākot no 6. nod. 51. panta, Jāņa evaņģēlija teksts jāsaprot burtiski, nevis kā līdzība. Tālāk enciklopēdijā lasāms, ka Kristus miesa, par kuru runāts Jāņa 6:26–51, ir debesu maize, kas saņemama ar ticības muti, bet Jāņa 6:51–58 ir saprotama burtiski kā Svētā Vakarēdiena apsolījums. Raksta autors gan piebilst, ka Romas baznīcas ekseģētu uzskati šajā jautājumā ir atšķirīgi.
Patiesību sakot, jau krietni pirms Romas katoļu enciklopēdijā minētajiem 19. gs. ekseģētiem vairāki luterāņu teologi uzskatīja, ka Jāņa 6. nodaļā ir runāts arī par Sakramenta baudīšanu. Te varētu minēt populāro luterāņu autoru Johanu Arntu (1555–1621), ievērojamo dogmatiķi Johanu Gerhardu (1582–1637) un pazīstamo 19. gs. luterāņu teologu Vilhelmu Loe (Löhe) (1808–1872). Turklāt 20. gs. Hermanis Zasse savos dogmatiskajos rakstos Jāņa 6:51b–57 ir uzskatījis par sedes doctrinae jeb par tādu Svēto Rakstu tekstu, kurā pamatojas mācība par Svēto Vakarēdienu. Apskatīsim nedaudz tuvāk Jāņa evaņģēlija 6. nodaļu.
Jēzus garā runa par dzīvības maizi Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā seko tūdaļ pēc stāsta par vairāk nekā piectūkstoš vīru liela pulka brīnumaino paēdināšanu ar piecām maizēm. Pēc tam Jēzus stāsta jūdiem par Vecās Derības mannu, ar ko Dievs paēdināja Israēla tautu tuksnesī (Jņ. 6:31,32,49,58). Tālāk Jēzus to pielīdzina Sev, runādamas par to maizi no debesīm, ko Dievs dod pašreiz: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm.” Šī ir Dieva maize, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību (33. p.), ēšana nozīmē ticību Jēzum: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāks, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (35. p.) “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.” (40. p.) Šī Jēzus runas daļa pilnīgi pamatoti ir uzskatīta par Kristus miesas baudīšanu ar ticības muti. Turpretī 27. pantā Viņš apsola dot vēl citu maizi. 51. pantā un tālākajos Viņš runā par šo jauno debesu maizi: “Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” 51 Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: “Kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu?” 52 Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. 53 Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. 54 Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. 55 Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. 56 Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. 57 Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm”
Ja iepriekš Jēzus runāja par Savu personu, par ticību Viņam, tad tagad Viņš runā par Savu miesu. Tas, kurš ēdīs Viņa miesu un dzers Viņa asinis, tiks uzcelts nākošai dzīvei. Šo tekstu nav iespējams skaidrot kā metaforu, jo tad iznāktu, ka Jēzus apsola mūžīgo dzīvību Saviem vajātājiem. Pāreja no ticības uz reālu miesas ēšanu ir tik krasa, ka šo Jāņa evaņģēlija vietu ekseģēti (piem., Bultmanis) ir mēģinājuši skaidrot kā vēlāku iespraudumu. Tomēr, neraugoties uz saturisko spriedzi, kas, protams, pastāv, viss šis teksts veido vienotu veselumu. Par to liecina kaut vai tas, ka šajā Jēzus runā paustās domas atkal un atkal atkārtojas Jāņa evaņģēlijā. 6. nodaļā Jānis ir apvienojis divējādu domas virzību. Viena runā par Kristus – Debesu Maizes ēšanu ticībā, bet otra par Kristus – miesas un asiņu baudīšanu Svētajā Vakarēdienā. Abas šīs patiesības sader kopā.
H. Zasse norāda, ka Jāņa nolūks mums kļūst saprotamāks, ja aplūkojam to saistībā ar Pāvila sacīto. Pāvils, kas darbojās pagānu draudzēs, vairījās uzsvērt reālas miesas ēšanu un asiņu dzeršanu. Būdams piesardzīgs, lai nerastos pārpratumi, Pāvils runā par Vakarēdiena maizi un vīnu kā savienošanos ar Kristus miesu un asinīm. Turpretī Jānis pavisam uzsvērti runā tieši par miesas un asiņu ēšanu un dzeršanu, pat tik lielā mērā, ka ierastā vārda “ēst” (esthiein) vietā lieto vārdu “košļāt” (trōgein). Jāņem arī vērā: ja Pāvils Kristus miesu sauc grieķu vārdā sōma, kam tuvākais latviešu ekvivalents varētu būt ķermenis, tad Jānis lieto citu vārdu sarks – ‘miesa’. Tas liek vaicāt – kādēļ Jānis nebija apmierināts ar Pāvila lietoto vārdu?
Atbilde kļūst acīmredzama, ja mēs aplūkojam veidu, kā Jānis lieto vārdu sarks – ‘miesa’ savā evaņģēlijā un vēstulēs. Lietojot vārdu sarks, Jānis vai nu runā par miesu kā pārejošu, grēcīgu radību (1.Jņ. 2:16), kā pretstatu Garam (Jņ. 3:16; 8:15), kas tādējādi ir nederīga (6:63), vai arī runā par sarks, kuru pieņēmis Dieva Dēls (Jņ. 1:14; 1.Jņ. 4:2; 2. Jņ. 7). 6. nodaļā atrodamie izteikumi par miesu iederas šajā kontekstā. Te tūdaļ kļūst skaidrs, kādēļ Jānis izvairās lietot neitrālāko Pāvila terminoloģiju, izvēloties reālāku miesas apzīmējumu. Pretinieks, ar kuru Jānim bija jāsatsopas savā apustuļa darbā, bija cits, nekā tas bija Pāvilam. Tās bija topošā gnosticisma spirituālistiskās tendences, kas Jēzu vēlējās redzēt vairāk kā garīgu, dievišķu ķermeni, nevis kā cilvēku ar cilvēka miesu un asinīm. Dokētiķi, tā sauca Jāņa pretiniekus, pat uzskatīja, ka Kristus cilvēciskā miesa ir bijusi tikai šķietama. Viņi labprāt izmantoja Pāvila lietoto terminoloģiju, sagrozot to savās interesēs. Lai cīnītos pret šo herēzi vajadzēja jaunu terminoloģiju. Tādēļ Jānis izvēlas citu vārdu, lai raksturotu Kristus miesā nākšanu un vārda sōma – ‘ķermenis’ vietā lieto vārdu sarks – ‘miesa’. Jāņa rīcība ir pamatota viņa apustuliskajā autoritātē un Svētā Gara vadībā, lai uzsvērtu Kristus miesas patiesumu. Tas ir protests pret mēģinājumiem spiritualizēt pestīšanu, uzskatot pašu miesu par ļaunumu.
Tieši šādā nozīmē ir jāsaprot Jņ. 6:51b–58. Kristus miesa, jo sarks ir tas, ko vēlāk baznīca nosauca par “patiesu miesu”. Tās ēšana un dzeršana nozīmē parastu fizisku ēšanu un dzeršanu. Jau minētajā Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā mēs lasām, ka šāda izpratne cilvēkos rada pārpratumu, kas notiek joprojām, ka šāda miesas ēšana ir kanibālims. Daudzi Kristus sekotāji pēc šiem Viņa vārdiem pat atstājas no Viņa. Vienīgi Viņa apustuļi ticībā pieņem to, ko viņi vēl nesaprot. Te gan jānorāda, ka patiesas Kristus miesas ēšana ir ēšana tikai tik lielā mērā, cik tas, kas tiek apēsts, iziet caur mūsu ķermeni. Tā nav tāda ēšana, kas kalpo mūsu miesas fiziskai uzturēšanai. Tā sniedz divkāršu garīgu labumu. Ar tās palīdzību komunikanta miesā ienāk Kristus (Jņ. 6:56), un viņš saņem dzīvību gan tagad, gan mūžībā (Jņ. 6:53–54). Evaņģēlijs mums nesaka neko par to, kā tas notiek. Tas vienkārši ir cilvēka prātam neaptverams brīnums, tāpat kā visi citi Kristus veiktie brīnumi.
Tomēr tas nenozīmē, ka Kristus miesas sakramentāla ēšana nekādi neietekmē arī cilvēka fizisko miesu. Nav šaubu, ka Pāvils pilnībā piekrīt gan Jāņa izpratnei par Sakramentā saņemamās miesas realitāti, gan par tās fizsiko iedarbību. Viņš, protams, nemācīja, ka Vakarēdiens fiziski iedarbojas tikai uz tiem, kas to bauda necienīgi, nesdams tiem postu (1.Kor. 11:27 utt.), bet pirmām kārtām un galvenokārt mācīja par Vakarēdiena nesto svētību. H. Zasse pamatoti norāda, ka nedz Jānim, nedz Pāvilam nebūtu nekādu grūtību pieņemt ap 1. gs. beigām Antiohijā tapušās liturģijas tekstu, kas Svēto Vakarēdienu sauc par “nemirstības zālēm” – līdzekli, kas neļautu mums mirt, bet liktu dzīvot Jēzū Kristū mūžīgi. Atceroties, ka sava mūža beigu daļu apustulis Jānis pavadīja kalpojot Antiohijas draudzē, mēs varam būt diezgan droši, ka šie vārdi vai nu ir cieši saistīti ar pašu Jāni, vai arī nepārprotami izriet no viņa mācības par Sakramentu. Šī pati izpratne atbalsojas arī Lutera Katehismā.

Secinājumi
Tādējādi, skaidrojot Svēto Vakarēdienu, blakus Mateja, Marka, Lūkas un Pāvila 1. Vēstules korintiešiem tekstiem, nozīmīgu vietu ieņem Jāņa evaņģēlija 6. nodaļa 51.b–57. p. Tomēr Jāņa evaņģēlija 6. nodaļa atšķiras no Mateja, Marka, Lūkas un Pāvila tekstiem. Neraugoties uz dziļo respektu pret H. Zasses izcilajām zināšanām par Svētā Vakarēdiena mācību, tomēr ir jāpiekrīt Džonam Stīvensonam, ka Jāņa evaņģēlijā ir dots Sakramenta apsolījums, bet sinoptiskajos evaņģēlijos un Pāvila tekstos tā iedibināšanas vārdi. Līdzīgās domās ir arī Romas katoļu enciklopēdijas autors. Tātad – ja no Mateja, Marka, Lūkas un Pāvila mācāmies, kas ir Svētais Vakarēdiens, tad no Jāņa evaņģēlija teksta varam mācīties par Vakarēdiena nozīmi baznīcas dzīvē. To labi formulējis Dž. Stīvensons: “Kad no augšistabā notikušā esam uzzinājuši, ka Svētajā Vakarēdienā mēs, kristieši, ēdam Kristus miesu un dzeram Viņa asinis ar savu fiszisko muti, tad no Jņ. 6:55 mēs mācāmies, ka Viņa miesa ir patiess ēdiens un Viņa asinis patiess dzēriens.” Tā ir atziņa, kas apliecināta arī Konkordijas Formulas Pamatdekarācijas VIII artikulā par Kristus Personu. Savukārt Konkordijas Formulas VII artikulā “Par Svēto Vakarēdienu” pamatoti par Altāra Sakaramenta iedibināšanas vārdiem tiek saukti Mateja 26:26, Marka 14:22, Lūkas 22:19; 1.Kor. 11:24; 1.Kor. 10:16, kas “..vienprātīgi un pilnīgi vienādā veidā, bez jebkādas interpretācijas un pārveidošanas, runājot par Svētā Vakarēdienā svētīto un sniegto maizi, atkārto šos pašus vārdus, nepārprotamos, noteiktos un patiesos Kristus vārdus: “Tā ir Mana miesa.” .. Tā arī šis Kristus vārdu atkārtojums, apstiprinājums un paskaidrojums, kuru sniedz Sv. Pāvils, uzlūkojams ar vislielāko uzcītību un nopietnību – kā īpaši skaidra liecība par Kristus miesas un asiņu patieso, substanciālo klātbūtni un izdalīšanu Vakarēdienā..” (Vienprātības grāmata, Rīga, 2001, 587. lpp.). Tātad Vakarēdiena būtība atklājas Mateja, Marka, Lūkas un Pāvila tekstos. Pamatojoties uz šiem tekstiem, mēs turpmāk centīsimies noskaidrot, kas tad patiesi ir – Svētais Vakarēdiens.
Ilārs Plūme

Leave a Reply