Šā raksta tēma ir strīdīga – gan Baha (Johann Sebastian Bach, 1685–1750), gan piētisma, gan arī to līdzību sakarā, kādas mēs varam novērot Baha attiecībās ar piētismu un to, kas daudzās baznīcās notiek mūsdienās. Galvenokārt tas tā ir plaši izplatītas nesapratnes dēļ par to, kas tad bija piētisms un pārpratumu dēļ par Baha attiecībām ar piētismu. Par piētismu pieejamā literatūra ir mulsinoša daudzo atšķirīgo un savstarpēji konfliktējošo spriedumu dēļ par šīs kustības dabu un tās attiecībām ar luterisko ortodoksiju. Līdzīgi arī Baham veltītajā literatūrā nav vienprātības par šā mūziķa attieksmi pret piētismu.
Es piedāvāju vispirms pārlūkot dažus no mūsdienās izteiktiem vērtējumiem par tēmu “Bahs un piētisms”, lai redzētu esošos iepriekšpieņēmumus gan par piētismu, gan Baha attiecībām ar to; tad mēs aplūkosim septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta piētisma kustības galvenās iezīmes un izvērtēsim šos mūsdienu pieņēmumus attiecībā pret vēstures liecībām; tad šajā gaismā pārskatīsim vairākus Baha darbības un viņa kompozīciju aspektus; un beidzot ieskicēsim jautājumus par paralēlēm starp Baha laikmetu un mūsdienām. Sāksim ar mūsdienu situāciju, tad retrospektīvi ielūkosimies piētisma sākumos, un no tiem jau perspektīvā caur Baha dzīvi un darbiem atgriezīsimies atpakaļ mūsdienās. Es ceru, ka beigās mēs neatradīsimies gluži tai pašā vietā, no kuras šo ceļojumu būsim sākuši, bet gan būsim nonākuši jaunā skatupunktā, no kura Bahs, piētisms un mūsu šīsdienas situācija atklāsies kaut kādā ziņā skaidrāk.
Mūsdienu uzskati par Bahu un piētismu
Ēriks Rūtlijs grāmatā “Baznīcas mūzika un teoloģija” (Erik Routley, “Church Music and Theology”, 1959) iekļāva diskusiju par dažādiem Baha aspektiem, ieskaitot nodaļu “Bahs un piētisms”. Pēc divdesmit gadiem grāmata tika būtiski pārstrādāta un publicēta ar nosaukumu “Baznīcas mūzika un kristīgā ticība” (“Church Music and the Christian Faith”). Šīs grāmatas rediģētajā versijā nodaļa par Bahu un piētismu ir palikusi praktiski bez izmaiņām. Vispirms Rūtlijs šādi apkopo savu uzskatu par piētismu: “Mūsdienu sapratnē piētisms ir fundamentālistiska nostāja, reliģiska laju kustība, nicinājums pret kristīgas prakses akadēmisko un intelektuālo aspektu, uzsvars uz starpkofesionālismu, priekšroka lūgšanām uz mācības rēķina un sistēma, kā atgriezt cilvēku pie ticības.”
Tad Rūtlijs nonāk pie sava skatījuma par Bahu un piētismu: “Baha reliģiskā fona izpratnē ir lietderīgi ņemt vērā, ka viņš savus mērķus un nolūkus īstenoja dedzīgā Kristīgās studentu biedrības (Inter-Varsity Christian Fellowship) vidē un pats bija tai uzticīgs, – jo tieši to piētisms viņa dienās arī nozīmēja.”
Rūtlija teiktais nozīmē, ka viņš uzskata Bahu kā dedzīgu piekritēju neformālām lūgšanu sanāksmēm, kuru galvenā rūpe pēc atgriešanās un “jaunpiedzimšanas” pieredzes ir izkopt attiecības ar Jēzu Kristu.
Pēc pierādījumiem Baha piētismam Rūtlijs lūko viņa kora skaņdarbu libretos, sevišķi kantātēs un pasijās, un secina, ka tajās nav “ne mazākā prieka par augšāmcelšanos”. Tālāk viņš apgalvo, ka “visu savu izteiksmes spēku piētisms pietaupa pasijai jeb Kristus ciešanām, visa tā teoloģiskā uzmanība ir veltīta grēku izpirkšanai un visa liturģiskās drāmas izjūta ir vērsta uz šo vienu notikumu.” Viņš secina, ka “par visu īpašo Baha pasijās mums ir jāpateicas šai reliģiskajai kultūrai”. Dažas rindkopas vēlāk viņš izsaka kategorisku apgalvojumu: “Baha pasijas ir pilnīgi neliturģiskas,” un tam ir šāds izskaidrojums: “Piētisms bija neliturģisks.” Rūtlijam Bahs bija dievkalpojuma ārējās liturģiskajās formās maz ieinteresēts piētists, kuram daudz vairāk rūpēja iekšējā ticība, kuru viņš savā mūzikā izteica ar augsti izkoptu prasmi un mākslinieciskumu.
Par šo tematu nesenākā pagātnē ir rakstījis Jaroslavs Pelikāns (Jaroslav Pelikan, Bach Among the Theologians. Philadelphia: Fortress Press, 1986), ievērojams teoloģijas vēsturnieks no Jēlas universitātes. Viņa grāmatā par Bahu ir ievietota nozīmīga nodaļa “Piētisms, dievbijība un pielūgsme Baha kantātēs”. Pelikāns, analizējot piētismu, galvenokārt raksta par šīs garīgās kustības galvenajām pazīmēm. Viena no tām ir izpratne par grēku kā Angst (bailes, raizes) iepretim Lutera Anfechtung (kārdinājums). Šīs raizes par savu grēcīgo stāvokli iezīmēja teoloģisku izmaiņu: pāreju no izpratnes, ka grēks ir esamības stāvoklis, uz izteiktu pārliecību, ka grēks ir gribas akts. Piētisms faktiski bija jauns puritānisms. Pelikāns citē “Sirdsapziņas aizsardzības un labas kārtības sarunās un sabiedrībā likumus” (“Rules for the Protection of Conscience and for Good Order in Conversation or in Society”), ko sarakstījis piētisma vadonis Augusts Hermans Franke 1689. gadā:
“Spēles un citas izklaides tādas kā dejas, lēkāšana u.tml. rodas no nepiedienīga un tukša dzīvesveida, un prasta un nešķīsta izturēšanās sarunās ir ar tām saistīta.”
Vēl viena piētisma pazīme, kam Pelikāns pievērš uzmanību ir subjektīvisms:
“…veids, kā piētisms skaidroja dvēseles attiecības ar Jēzu, norādīja uz izmainītu uzsvaru – no objektīvā uz subjektīvo, no domas par “Kristu par mums”, kura domināja ortodoksijas skaidrojumos gan pirms, gan pēc reformācijas, uz galveno interesi par “Kristu mūsos”, kas gan vienmēr bijusi klātesoša arī ortodoksijā, tomēr tā izteikti bijusi pakārtota galvenajām rūpēm par Evaņģēlija vēstures objektivitāti un vēsturiskā krusta glābjošajam notikumam.”
Garām ejot, man būtu jāpiebilst, ka te mums ir piemērs grūtībām, ar kādam jāsastopas šā jautājuma noskaidrošanā. Jo, kad salīdzinām Rūtlija un Pelikāna uzskatus, tad redzam, ka viens pasiju jeb ciešanu stāstu uzsver kā piētisma pazīmi, savukārt otrs to min kā ortodoksijas pazīmi. Pelikāns izvērtē Baha kantātes un saskata, ka Angst tajās ir kopīga tēma, tāpat arī uzsvars uz “Kristu mūsos,” īpaši regulāri izmantotajos līgavaiņa – līgavas tēlos. Pelikānam tās ilustrē nostāju, kādu viņš izvirza jau šīs nodaļas sākumā. Lai arī viņš rūpīgi izvairās saukt Bahu par piētistu, viņš apgalvo:
“Visi viņa vai mūsu laiku ortodokso luterāņu konfesionālistu centieni parādīt Bahu kā savas teoloģiskās frontes biedru atduras pret kantāšu un pasiju tekstiem, no kuriem daudzi (tomēr ne visi) ir caurausti ar piētisma garu. Pāri visam rečetetīvi un ārijas.. liecina par izmaiņām un skandina visas tās tēmas, kas bija raksturīgas 18. gs. piētismam: visa intensīvā subjektivitāte, morālā dedzība un piētistu homilētikas, pielūgsmes un dzejas rokoko metaforas.”
Kaut arī pastāv atšķirības starp viņiem abiem, tomēr gan Rūtlijs, gan arī Pelikāns ir vienisprātis par pamatpieņēmumiem, ka piētisms pēc savas būtības bija atjaunota garīguma kustība, un piētistu garīguma svarīgas iezīmes ir atrodamas Baha kantātēs un pasijās. Un tomēr – vai šie izvērtējumi tiešām atklāj piētisma būtību, vai tie sniedz pietiekamu fonu, lai izskaidrotu Baha attiecības ar piētismu?
Luteriskais piētisms
Terminu “piētisms” ir grūti lietot bez paskaidrojumiem, jo ar to tiek apzīmētas tik daudzas dažādas lietas. Šodien bieži tas lietots kā vispārējs apzīmējums jebkāda veida subjektīvam garīgumam. Kad to lieto vēsturiskā kontekstā, tas bieži apzīmē plašu garīguma kustību, kas izplatījās pa visu Eiropu, sākot ar 17. gs. Šīs kustības saknes ir reformātu-kalvinistu teoloģijā, taču tai ir paralēles dažādos konfesionālos virzienos, tādos kā anglikānisms, presbiteriānisms, morāvisms, luterisms, metodisms u.c.
Bet, pētot Bahu, šis termins ir jālieto daudz ierobežotākā nozīmē. “Piētisms” šādā kontekstā apzīmē kustību luteriskajā baznīcā, kas sākās ap 1675. gadu un sasniedza savu kulmināciju 18. gs. pirmajās divās desmitgadēs. Tādēļ vispārējie piētisma starpkonfesionālie aspekti, kādus izmanto Rūtlijs, nav derīgi diskusijās par luterāni Bahu. Viņš nepiedalījās neformālā lūgšanu un Bībeles studiju kopībā ar citu konfesiju kristiešiem. Patiesi, viss tam runā pretim. No 1717. līdz 1723. gadam, būdams kapelmeistars Anhaltes Kotenas galmā pie kalvinistiem, Bahs un viņa ģimene nepiedalījās viņu dievkalpojumos, bet kļuva par mazās vietējās luterāņu baznīcas locekļiem. Ja Baham bija sakars ar piētismu, tad varbūt vienīgi ar šo šaurāk definēto luterisko piētismu.
Luteriskais piētisms bija daļa no vispārējās atdzimšanas kustības, kas sekoja pēc Trīsdesmit gadu kara postažas (1618-1648). Kad ārējā dzīve ir izpostīta, tad ir dabiski pievērsties iekšējai dzīvei, lai meklētu, mierinājumu un garīgu stiprinājumu. Trīsdesmit gadu kara laikā šo iekšējo garīgumu uzturēja tādas grāmatas kā Johana Gerharda Meditationes Sacrae ad Verum Pietatem Excitandam, kas pirmoreiz publicēta 1606. gadā, un Johana Arndta Wahres Christenthum, kuru izdeva sešās grāmatās no 1606. līdz 1609. gadam. Pēc kara šo garīgumu kopa Paula Gerharda himnas, kuras sāka publicēt 1650. gados. Bet principā piētisma kustība luterismā vēl nebija sākusies.
Tieši šeit meklējama izcelsme daudziem pārpratumiem un aizspriedumiem. Personiskās dievbijības izpausmes tamlīdzīgos darbos ir uzskatītas par piētisma pazīmēm. Tomēr nedrīkst tā vienkārši dievbijību pielīdzināt piētismam, neņemot vērā garo virkni ticības celsmes sacerējumu luteriskajā baznīcā. Pats Luters ik pa laikam savos darbos izmantoja līgavaiņa – līgavas tēlu, zīmīgs piemērs tam ir raksts Kristīgā cilvēka brīvība (1520). Šīs celsmes literatūras grāmatas (Erbauungsliteratur) un sprediķi kalpoja turpmākājām paaudzēm luteriskās ortodoksijas laikā.
Kaut arī piētisti uzbruka ortodoksijai par pārlieku aizraušanos ar polemiku, viņi paši, kā izrādījās, bija kļuvuši par propagandas meistariem. Piētisti radīja iespaidu, ka luteriskā ortodoksija savā sludināšanā un mācīšanā vienmēr esot formāla, sausa un intelektuāla, savukārt viņi sekmē siltu, celsmīgu un praktisku kristietību.
Protams, viņu kritika atsevišķās luteriskās baznīcas dzīves jomās bija noderīga, tomēr piētistiem nebija monopola uz dievbijību. Piemēram, ortodoksā Leipciga 18. gs. sākumā bija pazīstama ar labo sludināšanu. Tā pieredzēja neparastu izaugsmes periodu, kad sen aizvērtas baznīcas tika atvērtas no jauna un atjaunotas, kad baznīcās pieauga draudzes locekļu skaits un tās tika paplašinātas. Un tas notika ortodokso, nevis piētistu mācītāju vadībā.
Ja piētistu rūpes būtu tikai par garīgumu, tad ortodokso un piētistu strīds luterismā diezin vai vispār tiktu pamanīts (jo ortodoksajiem jau arī rūpēja garīgums). Patiesībā piētisti centās panākt ko vairāk nekā tikai garīgās dzīves aktivizēšanu. Savās saknēs piētisms bija svētuma kustība, kas nozīmēja arī konfesionāli luteriskās teoloģijas revīziju. Filips Jākobs Špēners savā darbā Pia Desideria (“Dievbijīgās vēlmes”) bija izvirzījis sešu punktu plānu, ko sākotnēji publicēja kā ievadu Arndta grāmatai Wahres Christenthum (1675):
1. Kristiešiem ir jālasa Bībele katru dienu un jāstudē Raksti iknedēļas mājas sapulcēs kopā ar kaimiņiem un draugiem.
2. Ikvienam kristietim, ne tikai mācītājam, ir aicinājums dzīvot svētu dzīvi.
3. Kristietis ir atpazīstams pēc saviem darbiem, ne tikai pēc viņa mācības atziņas.
4. Teoloģiskajiem strīdiem un konfesionālajai polemikai, kas tagad izplatīta baznīcā, ir jāiet mazumā.
5. Teoloģijas studentiem ir jāpiedalās t.s. collegia – Bībeles studiju sapulcēs, lai gūtu celsmīgu mācību.
6. Sprediķos ir nepieciešams ilustrēt, kā dzīvot kristīgu dzīvi, nevis tikai sniegt retoriskus argumentus.
Kā jau esmu minējis citur, galvenā atšķirība starp ortodoksiju un piētismu luteriskajā baznīcā bija pirmām kārtām eklesioloģiska (red. mācībā par baznīcu), nevis jautājumā par dievbijīgas dzīves būtību. Dievbijības pulciņu veidošana iknedēļas Bībeles studijām un lūgšanām, cenšoties sasniegt dzīves svētumu, iezīmēja būtiskas pārmaiņas mācībā par baznīcu: viņiem bija ecclesiola in ecclesia – maza baznīciņa baznīcā.
Augsburgas ticības apliecības 7. artikuls dod šādu baznīcas definīciju: “Baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.” Citiem vārdiem sakot, baznīca ir ticības kopiena, kurā Dieva vārds tiek lasīts, skaidrots un tiek izdalīti Kristības un Vakarēdiena sakramenti. Nākamajā 8. artikulā ir sniegts plašāks paskaidrojums, ka redzamajā baznīcā “ir iejaukušies daudz liekuļu un ļauno”, taču viņu klātbūtne baznīcā pēc būtības nemaina mācību par baznīcu un nepadara sakramentus nederīgus.
Piētistus tas nepārliecināja. Viņu aicinājums uz svētumu, ko tie attiecināja uz katru kristieti, viņiem nozīmēja baznīcas šķīstīšanu. Bet šķīstīšana nenotika ar liturģiskām dievkalpojuma aktivitātēm svētdienu pēc svētdienas, bet ar dievbijības pulciņu (collegia pietatis) aktivitātēm, kad tie sanāca mazās grupiņas, lai noturētu Bībeles stundas un lūgšanas. Dievbijības pulciņos kopā sanāca tie, kas bija pieredzējuši atgriešanās “jauno piedzimšanu”, un tāpēc bija “īsti kristieši”. Tad atliek tikai loģisks secinājums: ja šis dievbijības pulciņš sastāv no īstajiem kristiešiem, tad tie ir arī patiesā baznīca. Un, ja viņi ir patiesā baznīca, tad dievkalpojuma ārējās izpausmes luterismā ir jāšķīsta tādējādi, ka dievbijības pulciņa aktivitātes tiek pārceltas uz vietējām draudzes baznīcām.
Augusts Hermans Franke apgalvoja, ka 16. gs. reformācija nebija pilnīgi pabeigta. Tā bija laba un derīga tiktāl, cik tālu reformas bija gājušas, taču bija nepieciešamas arī vēl citas reformas. Piētisti sevi uzskatīja par pēdējo dienu reformatoriem, kas pabeigs šo darbu. Augsburgas ticības apliecība (15. artikulā) saka, ka svētās dienas un baznīcas gada svētki var tikt ievēroti “bez grēka” un (24. artikulā) ka nekādas būtiskas izmaiņas nav veiktas dievkalpojuma ceremonijās, jo “ceremoniju vienīgais uzdevums ir pamācīt vienkāršos cilvēkus” par to, kas viņiem jāzina par Kristu.
Piētisti nepieņēma šādu ticības apliecinājumu, bet uzskatīja, ka ceremonijas un ar tām saistītās prakses ir nepieciešams reformēt. Tomēr viņu reformācijas programma būtībā bija likvidēšanas process. Svētā Vakarēdiena tērpi un eksorcisms Kristībās bija nereformēta katolicisma pārpalikums, un tas bija jāpārtrauc. Līdzīgā veidā stingrais baznīcas gada evaņģēliju un vēstuļu lasījumu cikls bija jāaizvieto ar pamatīgāku Bībeles lasīšanas kārtību. Visa sīki izstrādātā dievkalpojuma mūzika tika uzskatīta par pasaulīgu ārišķību, kuru vajadzētu aizvietot ar vienkāršām, celsmīgām himnām, kas vairs nebūtu Lutera paaudzes “smagnējās” melodijas, bet “vieglākas” melodijas, kādas piētisti dziedāja savos dievbijīgajos pulciņos.
Piētistu dziesmu grāmata bija Freilinghauzena Geistreiches Gesangbuch (Halle, 1704). Daudz kas no ortodoksijas un piētisma strīda bija tieši saistīts ar šo dziesmu grāmatu. 1716. gadā Vitenbergas teoloģijas fakultāte laida klajā šīs dziesmu grāmatas izvērtējumu un, teoloģiski argumentējot, apgalvoja, ka tā ir apšaubāma un tamdēļ nav ieteicama lietošanai nedz baznīcā, nedz mājās. Sevišķi asi Vitenbergas teologi kritizēja to, ka šajā dziesmu grāmatā nav iekļautas klasiskās himnas, kuras pauž luteriskās teoloģijas fundamentālās mācības, tādas kā Lutera “Erhalt Uns bei Deinem Wort” (Dievs, Savu vārd’ mums uzturi). Tāpat viņi detalizēti kritizēja atsevišķas himnas. Johana Ādama Haslošera dziesmas “Du Sagst, Ich Bin ein Christ”, kuras otrais pants ir:
Tu saki: “Es esmu kristietis.”
Viņš ir kristietis, kas pazīst Jēzu.
Viņš ne tikai piesauc savu Dievu un Kungu,
Bet arī dedzīgi pilda, ko Viņa baušļi prasa.
Jo tos nepildīt, ir padarīt savus vārdus par zaimiem.
Vitenbergas teologi piebilst: “Šī definīcija ir aplama, jo kristietis ir kristietis savas Kristus ticības dēļ, nevis savas paklausības dēļ Tā Kunga baušļiem.” Tās bija luteriskās ortodoksijas nemitīgas raizes, ka piētisti ir kļuvuši par kriptokalvinistiem (slēptiem kalvinistiem), kas noraidījuši ortodokso izpratni par ticības analoģiju (analogia fidei), bauslības un Evaņģēlija secīgu darbību, un viņi ir pievienojuši ticībai obligātas paklausības nosacījumu.
Vēl viena himna, ko kritizēja Vitenbergas teologi, bija Ludviga Andreasa Gotera “Treuer Vater und Deine Liebe”, kuras trešais pants ir šāds:
Tā kā es domāju, ka esmu kristietis,
Un nezināju, kā par to runāt,
Man vajadzēja baznīcu un altāri,
Es dziedāju un ziedoju nabagiem,
Man nebija nekādu briesmīgu grēku,
Un tomēr tā bija tikai liekulība.
Šeit publiskie dievkalpojumi tiek noniecināti kā ārējs formālisms, kas garīgai dzīvei esot kaitīgs. Piētisma kustībai pieaugot, līdz ar ārējā dievkalpojumu noniecināšanu tika vairāk uzsvērta iekšējā pielūgsme un tieša Svētā Gara apgaismība. Šāda attīstība turpināja satraukt ortodoksos teologus, kas norādīja uz Augsburgas ticības 5. artikulu, kurā sacīts, ka ticība nāk no Evaņģēlija sludināšanas un sakramentu saņemšanas, nevis no kādas neatkarīgas Svētā Gara inspirācijas. Tādējādi var sacīt, ka luteriskā piētisma ietekme uz teoloģiju, liturģiju un mūziku sniedzās daudz tālāk par garīgās dzīves intensitāti.
Piētisms un Bahs
Vai Bahs bija piētists? Uz šo jautājumu nepārprotami ir jāatbild – nē. Kur vien mēs Baha laikā redzam spriedzi starp ortodoksiju un piētismu, Bahs vienmēr atradās ortodoksijas pusē. Jau diezgan agri, iespējams, jau tīņa gados Bahs sadraudzējās ar Erdmanu Neimeisteru (Erdmann Neumeister). Abiem bija saistība ar Veisenfelsas galmu, kura kapelai Neimeisters rakstīja kantāšu tekstus. Šie teksti sacerēti 1700. gadā un publicēti 1704. gadā, kad viņš kļuva par galma kapelānu Veisenfelsā. Šie libreti ir nozīmīgi tādā ziņā, ka pirmo reizi operiskie rečitatīvi un ārijas (īpaši da capo ārija) tika ieviestas baznīcas kantātes formā. Ja Neimeisters būtu bijis piētists, doma par tik teatrālas formas izmantošanu kristīgā dievkalpojumā nekad viņam nebūtu ienākusi prātā. Neimeisters bija stingri ortodokss teologs, kas teoloģiju bija studējis Leipcigā.
Viņš dzīvoja Leipcigā tajā pašā laikā, kad Augusts Hermanis Franke, pirms Franke tika izraidīts un pārcēlās uz Halli. Franke bija atstājis dziļu ietekmi uz Neimeisteru. Taču šī ietekme zuda, tiklīdz viņš dzirdēja, ka Franke apšauba Lutera Bībeles tulkojumu un kritizē luterisko reformāciju par to, ka tā nav gājusi pietiekami tālu. Pēc tam Neimeisters kļuva par nelokāmu piētisma oponentu. Taču šī nostāja nenozīmēja, ka tādēļ viņš kantāšu libretus rakstītu sausā un bezemociju stilā – nekādā ziņā!
Viņa libretos pārpārēm bija veselīgas dievbijības un kaismīgas, dedzīgas celsmes poēzijas. Daudzas no Neimeistera izmantotajām metaforām līdzinās tām, ko izmantoja piētisti, tomēr teoloģiskais saturs un konteksts ir nepārprotami ortodokss. Gadu gaitā Bahs sacerēja mūziku vismaz pieciem no Neimeistera libretiem – 18., 24., 28., 59., 61. un, iespējams, 79. kantētei. Un, kad Neimeisters bija Hamburgas Jēkaba baznīcas mācītājs 1720. gadā, viņš centās panākt, lai Bahs tiktu iecelts par ērģelnieku viņa baznīcā. No visa tā rodas iespaids, ka tie abi bija ļoti līdzīgi domājoši kolēģi.
1707. un 1708. gadā Bahs bija ērģelnieks Sv. Blasija baznīcā Milhauzenē. Starp viņa priekštečiem bija tēvs Johans Rūdolfs Āle un dēls Johans Georgs Āle, mūziķi, kas bija pazīstami ar savu labvēlīgo attieksmi pret piētismu. Baznīcas mācītājs Johans Ādolfs Frone, ar kuru Bahs kopā strādāja, bija pārliecināts un pat karojošs piētists. Zīmīgi, ka īsajā laikā, ko Bahs pavadīja šai pilsētā, viņš ieguva sev labu draugu – Milhauzenes Sv. Marijas baznīcas mācītāju Georgu Kristiānu Eilmāru, kas bija ortodokss luterānis un piētista Frones dedzīgs oponents. Baha 131. kantāti bija pasūtījis Eilmārs. Viņš varbūt arī pats pielika roku šā libreta sacerēšanā. Zīmīgi, ka kantāti izpildīja Sv. Marijas baznīcā, nevis Sv. Blasija baznīcā. Šis ortodoksais mācītājs tajā pašā laikā kļuva arī par Baha pirmdzimtā bērna, Katrīnas Dorotejas krusttēvu. Pavadīdams Milhauzenē apmēram gadu, Bahs vēstulē (1708. gada 25. jūnijā) prasīja atļauju doties prom. Tajā viņš raksta:
“Lai arī vienmēr esmu vēlējies kalpot šim uzdevumam.. sekmēt sakārtotu baznīcas mūziku Dievam par godu; ..tāpat arī.. ar saviem nelielajiem līdzekļiem kalpot, cik vien iespējams, ar baznīcas mūziku, kura tagad aug gandrīz katrā pilsētiņā un bieži labākā harmonijā, nekā tā ir izveidojusies šeit.. tomēr to nav bijis iespējams veikt bez šķēršļiem, un pašlaik nekādas zīmes neliecina, ka nākotnē varētu notikt kādas izmaiņas.. Tad Dievam labpatika rast citu negaidītu iespēju, kas ne tikai radītu man labākas iztikas apstākļus, bet arī man ļautu.. veikt un pildīt manu īsto uzdevumu – bez turpmākiem kavēkļiem organizēt sakārtotu baznīcas mūziku.”
Šķēršļi un kavēkļi viņa “uzdevumam”, lai veidotu “labi sakārtotu baznīcas mūziku” (šis uzdevums ir pieminēts divas reizes), iespējams, norāda uz piētista Frones neizpratni pret tāda veida mūziku, ko Bahs vēlējās kopt un veidot.
Līdzīgā veidā, kad Bahs tika nozīmēts darbā uz Leipcigu 1723. gadā, viņš ir bijis draugos ar ortodoksajiem garīdzniekiem. Vadošie mācītāji, ar kuriem Bahs kopā darbojās, bija arī vietējās universitātes teoloģijas fakultātes mācībspēku sastāvā, viņu vidū Salamans Deilings (Solomon Deyling) – Leipcigas superintendents visā tai laikā, kad Bahs kalpoja šai pilsētā, kā arī Johans Gotlībs Karpcovs (Johann Gottlob Carpzov) – ebreju valodas eksperts un Toma baznīcas arhidiakons. Karpcova meita kļuva par krustmāti vienam no Baha bērniem. Pēc tam, kad viņš pārcēlās uz Lībeku 1730. gadā, Karpcovs, būdams ortodoksijas pusē, iesaistījās vairākos strīdos ar piētistiem. Leipcigas teoloģijas fakultāte, kurā darbojās gan Deilings, gan Karpcovs, bija ortodoksā luterisma cietoksnis; kad tai tika prasīta pozīcijas noskaidrošana viedokļu sadursmēs jautājumā par piētismu, šī fakultāte allaž nostājās ortodoksijas pusē un pret piētismu. Tādējādi Baha dzīves un darba konteksts Leipcigā bija izteikti ortodokss.
Šādā situācijā mums ir jāuzdod divi saistīti jautājumi. Pirmkārt, vai Bahs būtu bijis laimīgs piētistu vidū? Otrkārt, vai piētisti būtu vēlējušies, lai Bahs būtu viens no viņu piekritējiem? Te nu atkal uz abiem jautājumiem ir jāatbild noraidoši. Jo, ja Bahs vēlētos pievienoties piētistiem, tad viņam būtu jāatstāj viņa amats Leipcigā. Piētisti bija par komplicētas mūzikas izskaušanu no liturģijas (pieļaujot tikai vienkāršas draudzes dziesmas) un liturģisko formu reducēšanu uz pavisam vienkāršu himnu, lūgšanu, Bībeles lasījumu un sprediķa secību.
Liturģija Leipcigā bija krāšņs tradicionālās vecluteriskās mesas sakopojums ar tās mainīgajām daļām (atsevišķas joprojām latīniski), ar draudzes himnām un dziesmām, ar stundu garu sprediķi. Un tam visam klāt kā dārgakmens šķīstā platīna ietvarā bija kantāte – bagātīgs kora, vokālās un instrumentālās mūzikas kopums, kas kalpoja kā konkrētās dienas liturģijas īpašā sastāvdaļa.
Visas tās bija lietas, ko ortodoksie luterāņi gribēja paturēt, bet piētisti – izskaust no baznīcas dievkalpojuma. Piētisti šādas lietas sauca par formālismu, kas novēršot draudzes uzmanību no patiesi garīgās dievkalpošanas. Turpretī ortodoksie uzsvēra, ka šajās formās izpaudās pati liturģiskās un lūgšanu dzīves būtība.
Nav atrodama pat ne mazākā liecība, kas Bahu saistītu ar piētistu uzskatiem, taču ir daudz liecību, ka teoloģiskā ziņā viņš bijis ortodoksijas pusē. Daudzajās sūdzībās baznīcas konsistorijai, pilsētas domei vai skolas vadībai Baha galvenās rūpes, kādas viņš redzēja, bija par to, ka baznīcas mūzikas loma arvien samazinās. 1730. gada vasarā viņš, piemēram, rakstīja memorandu pilsētas domei, nosaucot to par “īsu, bet vajadzīgu projektu labi sakārtotai baznīcas mūzikai ar zināmām pieticīgām pārdomām par tās panīkumu”. Šajā memorandā Bahs saka, ka pilsētas baznīcas mūzika draudēja iznīkt; viņam nebija vajadzīgo dziedātāju un mūziķu tam visam, kas bija darāms. Viņš apgalvoja, ka viņa minimālajās prasībās ietilpa trīsdesmit seši labi dziedātāji un astoņpadsmit labi instrumentālisti. Piētisti būtu vienīgi šausminājušies par šādu priekšlikumu.
Vēl viens piemērs ir Baha diskusija ar Sv. Toma skolas rektoru 1736. gadā par jautājumu, kas skar skolas prefektu iecelšanu. Kapelmeistars Bahs bija iecēlis prefektus, kuriem bija jāuzņemas muzikālās dzīves vadība atsevišķās baznīcās. Savukārt rektors voluntāri izlēma pats iecelt prefektus un izvēlējās tādus, kas nebija muzikāli. Bahs pret to pamatoti iebilda, argumentēdams, ka šāds lēmums, ja netiks atcelts, radīs tādu stāvokli, ka baznīcā vairs neatskanēs un zudīs labi izkopta baznīcas mūzika, kādu skolas zēni spējuši piedāvāt Baha vadībā. Arī Šajā gadījumā neviens piētists nevarētu piekrist Baha argumentiem.
Otrs jautājums: Vai piētisti vēlētos Bahu savu piekritēju pulkā? No faktiem, ko tikko esam minējuši, ir pilnīgi skaidrs, ka piētisti to negribētu. No izklāstītajām liecībām var skaidri redzēt, ka atsevišķi Rūtlija un Pelikāna pieņēmumi ir balstīti vai nu uz nepareizu, vai uz nepilnīgu informāciju. Bet ko sacīsim par citiem viņu pieņēmumiem?
Aplūkosim vispirms Rūtlija domas. Viņa spriedums, ka Bahs bijis piētists, kurš apmeklējis dievbijības pulciņu (collegia pietatis) sanāksmes, ir aplams. Nav nekādu liecību, ka Bahs bijis piētists un apmeklējis piētistu lūgšanas un Bībeles stundas. Patiešām, pieejamie faktu materiāli liek izdarīt tieši pretēju secinājumu. Turklāt Rūtlija uzskats, ka Baha korāļu sacerējumos neizpaužas nekāds prieks par augšāmcelšanos, arī nav patiess. Patiesībā augšāmcelšanās tēma Baha darbos ir sastopama it visur. Baham ir pārmetuši, ka viņš ir ļoti daudz nodarbojies ar nāves tēmu, kas ļoti regulāri parādās viņa koru darbos.
Taču, rūpīgi aplūkojot viņa koncentrēšanos uz nāves tēmu, var ieraudzīt, ka Baha darbi nenododas bezcerīgam pesimismam, bet tur allaž ieskanas augšāmcelšanās nots. Acīmredzami piemēri ir atrodami viņa bēru mūzikā, kā viens no tiem ir agrīnā kantāte “Gottes Zeit ist der Allerbestes Zeit” (BWV 106) un vēlākā motete “O Jesu Christ, Meins Lebens Licht” (BWV 118). Tomēr vēl tiešāk nekā šajās liecībās tas ir redzams Si minora Mesas skaidrajā “et resurrexit” daļā ar tās eksaltētajām fanfarām, svinot ticības prieku par augšāmcelšanos.
Rūtlijam ir taisnība, sakot, ka “piētisms ir neliturģisks”; bet viņš kļūdās, apgalvojot, ka “Baha pasijas ir pilnīgi neliturģiskas.” Kā esmu centies to demonstrēt savā mazajā grāmatiņā “J.S. Bahs as Preacher: His Passions and Music in Worship” (St. Louis. CPH, 1984), Baha pasijas nav īsti saprotamas, ja nenovērtē faktu, ka tās tikušas sarakstītas un izpildītas kā liturģiskā mūzika. Baha pasijas tika izpildītas vesperu dievkalpojumā Lielās piektdienas pēcpusdienā. Viņa pasijas iekļāvās dievkalpojuma liturģiskajā kontekstā kopā ar lūgšanām, draudzes himnām, motetēm un pamatīgu sprediķi, ko sludināja pa vidu starp abām pasijas daļām. Baham viņa pasijas nepastāvēja pašas par sevi kā Hendeļa oratorijas; tās drīzāk bija Kristus ciešanu muzikāls izklāsts, kas ielikts īpašā liturģiskā kontekstā.
Šķiet, ka pieņēmums par Baha pasiju un kantāšu neliturģiskumu, ir bijis arī Pelikāna spriedumu pamatā. Tā kā Pelikāns Baha kantātēs atrod uzsvaru uz Kristus iemājošanu ticīgajā, tad viņš to pielīdzina piētistu galvenajai mācībai par cilvēka vienību ar Kristu, mistisko un garīgo vienību, kas ir subjektīva un iekšēja, kur nav nepieciešams publisks dievkalpojums.
Pelikāna ekseģēze būtu pareiza, ja vien kantātes būtu neatkarīgi darbi, kas pastāv paši par sevi. Taču fakts ir tāds, ka kantātes bija fundamentāli liturģiskas. Kā minēts iepriekš, dienas kantāte pēc savas būtības bija dievkalpojuma maināmā daļa, kas attiecas kā uz tās dienas vēstules, tā arī uz evaņģēlija lasījumu, un, protams, uz sprediķi. Šis konteksts bija ne tikai liturģisks, bet arī eiharistisks, kas attiecas uz Svēto Vakarēdienu. Tādējādi Baha kantāšu uzsvars uz “Kristu manī” nav piētisma garīguma pazīme: tieši otrādi – tā ir ortodoksi luteriskā eiharistijas dievbijība. “Kristus par jums” ir objektīvs Evaņģēlija pasludinājums Svētajā Vakarēdienā, un “Kristus manī” izsaka ticības subjektīvo atbildi uz Svētajā Vakarēdienā sniegto Evaņģēliju.
Vēl viena lieta, ko Pelikāns, šķiet, palaidis garām, ir ticības analoģijas lietojums Baha kantātēs. Kantātēs ir skaidri redzama dialektiska bauslības un Evaņģēlija spriedze, nevis piētistu mācītā pestīšanas kārtība vai fokusēšanās uz atgriešānās piedzīvojumu.
Daudzās kantātēs ir līdzīga struktūra. Sākuma korī ir izklāstīta problēma, proti – bauslības prasības; rečitatīvs un ārija iezīmē atsevišķas tās izpausmes; tad apmēram kantātes vidū seko problēmas risinājums, proti – tiek pasludināts Evaņģēlijs; Evaņģēlija prieka nots ir dzirdama turpmākajā ārijā vai ārijās; kantāti noslēdz korālis, kas vēlreiz uzsver Evaņģēlija vēsti kā ticības apliecinājumu.
No tā ir jāsecina, ka lai arī Baha kantāšu saturā var atrast daudz šķietamu līdzību ar piētistu tēliem un izpausmēm, tomēr šo kantāšu liturģiskais mērķis, Svētā Vakarēdiena konteksts un teoloģiskais saturs iezīmē tās kā ortodoksa luterisma spēcīgus un dzīvus augļus.
Mūsdienu izpausmes
Mums nav tālu jāmeklē, lai mūsdienās saskatītu jaunu piētisma garu, piētismu, kas saredz kristietības būtību mazās, neformālās grupiņās, nevis ticības kopībā, kas pielūdz Dievu atpazīstamā un formāli liturģiskā kārtībā. Savus panākumus piētisms mēra ar uzrunāto cilvēku skaitu, nevis ar pasludinātās vēsts patiesumu.
Piētisms ir lielākoties aizņemts ar “vienkāršām dziesmām” un neformālām dievkalpojuma formām. Šāds piētisms izturas neiecietīgi pret 16. gadsimta vācu reformāciju. Šāds piētisms uzskata, ka mums vajadzīgas jaunas formas un mazāk vecās. Jaunais piētisma gars daudzējādā ziņā ir līdzīgs vecajam piētismam – tam formāli definētajam un līdz šim pārrunātajam piētismam.
Galvenais jautājums, protams, ir šāds: Pie kā šis vecais piētisms ir novedis? Bet tā, ka līdz ar 18. gs. beigām vācu luterisms bija gandrīz izzudis. Liturģiskās formas bija izskaustas, smalki izstrādātā Baha un viņa laikabiedru baznīcas mūzika vairs nebija dzirdama baznīcās, kā arī kristīgās ticības saturs bija atšķaidīts gandrīz līdz primitīvākajam līmenim (unitārisms) – kā garīgums bez mugurkaula, kam trūkst konfesionālas teoloģijas satura. Tā vietā, lai iestātos baznīcas izaugsmes posms, piētisms bija aizsācis baznīcas panīkuma ēru, un šī situācija nemainījās līdz 19. gs. vidum, kad no jauna atdzima konfesionāli luteriskā teoloģija, luterāņu liturģiskā prakse un luterāņu baznīcas mūzika, t.i., atdzima tās lietas, par kurām Bahs tik sirsnīgi rūpējās.
Robins A. Līvers*