Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

NO LUTERA LĪDZ GERHARDAM


Iepriekšējā publikācija bija veltīta izcilā vācu dziesminieka Paula Gerharda dzīvesstāstam, kas ieskicēja arī būtiskākos faktus par viņa mācītāja kalpošanu un garīgu dziesmu rakstīšanu. Jau minēju, ka Gerhards kā himnu autors ne reizi vien ticis nostādīts blakus pašam Mārtiņam Luteram – luterisko dziesmu tradīcijas aizsācējam. Šajā reizē aplūkosim šīs tradīcijas sākumu un salīdzināsim abus izcilos luterāņu dziesmu autorus.

Priekšvēsture
Reformācijas laikā Mārtiņš Luters, atjaunodams sen piemirstu mācību par visu ticīgo priesterību, atjaunoja arī draudzes aktīvu līdzdalību dievkalpojumā. Līdz ar to arī draudzes dziedātās himnas atguva savu dabisko vietu liturģijā.
Mārtiņš Luters kļuva par pirmo evaņģēlisko dziesmu autoru. Viņš ne tikai pārtulkoja Bībeli un sastādīja katehismu vācu valodā, bet arī izveidoja pirmo evaņģēlisko dziesmu grāmatu.
Šīs dziesmas – gan no latīņu valodas atdzejotas, gan no jauna sacerētas – kalpoja kā draudzes atbilde uz Dieva vārda pasludinājumu, tā himnās un dziesmās Dievam skandinot savus lūgumus, slavu un pateicību.
Luters bija liels mūzikas un dzejas cienītājs. Augsto mūzikas vērtējumu pauž viņa vārdi: “Kas nicina mūziku, kā to dara fanātiķi, tie nekad nebūs mani draugi.”
Sacerēt himnas Luters sāka pēc tam, kad bija beidzis Jaunās Derības tulkojumu. No šā laika viņš aktīvi pievērsās baznīcas liturģijas un dziesmu reformām, iesaistot darbā arī savus draugus un līdzgaitniekus. Luters kopumā sacerēja 37 himnas. Šai dzejai ir raksturīga vienkāršība, dziļums un spēks, kas ietērpta tobrīd pazīstamās baznīcas melodijās.
Garīgu himnu sacerēšanā Luteram bija daudz sekotāju. Laiks līdz Konkordijas formulas pieņemšanai 16. gadsimta otrajā pusē bija sevišķi ražīgs posms luterisko korāļu radīšanā.
Šajā laikā darbojās vairāk nekā simts luterāņu dziesminieku. Šā laikmeta himnas raksturo dziļas teoloģiskas domas, spēcīga konfesionāla pārliecība un nereti – samērā vienkāršs un robusts stils.
Arī nākamais laika posms (17. gs.) bija ļoti bagāts ar jaunām himnām. Pat Trīsdesmit gadu kara laikā (1618 –1648), kas bija smagu pārbaudījumu, ciešanu un zaudējumu pilns, tika sacerētas daudzas brīnišķīgas luterāņu dziesmas, kuras mēs dziedam vēl šodien. Viena no pazīstamākajām ir Martina Rinkharta himna “Lai Dievu visi teic”, kura arī mūsdienās ir ļoti iecienīta un bieži dziedāta Latvijas luterāņu vidē.

Kulminācija
Šis laiks iezīmē pakāpenisku pāreju no t.s. ticības apliecināšanas dziesmām (“Bekenntnislied”) uz ticības celsmes dziesmām (“Erbauungslied”). Ja iepriekš baznīcas dziesmas galvenokārt apliecināja skaidro un nemaldīgo Dieva vārdu, tad šai laikā aizvien vairāk tika izdziedāta personiskā ticības dzīves pieredze, ko izgaismojis Dieva vārds.
Pateicoties Martina Opica lielajam ieguldījumam vācu dzejas pilnveidošanā un attīstībā, arī luterāņu dziesmu stils un ritms šai periodā kļuva aizvien gludāks un augstvērtīgāks.
Var droši sacīt, ka visa šā posma garīgās dzejas augstākais sasniegums ir Paula Gerharda dziesmas. Studējis teoloģiju Vitenbergas universitātē un apguvis Martina Opica dzejas likumības, Pauls Gerhards bija labi sagatavots, lai kalpotu luterāņu baznīcai ar savu Dieva doto dziesminieka talantu.
Kopš laika, kad Luters sacerēja savas pirmās dziesmas, bija jau sarakstītas apmēram 20 000 himnu. Pauls Gerhards bija šīs dziesmu tradīcijas uzticīgs turpinātājs, sniegdams tai jaunu iedvesmu un pavērdams jaunus apvāršņus.
Gerhards – vairāk nekā jebkurš cits dziesminieks – sevī apvienoja tos priekšnoteikumus, kas nepieciešami izcilas ticības dzejas tapšanai. Viņš stingri ticēja kristīgās mācības patiesībām, taču arī nekas cilvēcisks viņam nebija svešs.
Viņš bija dziļš kristīgs domātājs ar asu prātu un labām novērotāja spējām. Viņš mīlēja dabu, augu un dzīvnieku valsti. Viņam bija dzīva interese par pasaules norisēm un intelektuāliem strāvojumiem. Un nepārprotami – viņam bija ļoti labas un pamatīgas Bībeles un teoloģijas zināšanas. Tos visus var uzskatīt par viņa izcilās dzejas avotiem.

Luterānis
Savas himnas Gerhards rakstīja ar dziļu pārliecības spēku, runādams par lietām, kas vairumam ticīgu cilvēku bija tuvas un saprotamas. Viņš uzrunāja ikviena cilvēka ticības pieredzi, lietojot tēlainu, izjustu un dažkārt pat mistisku valodu. Lai arī viņa dzeja ir galvenokārt vērsta uz ticības celsmi, tomēr visa Gerharda domas virzība ir skaidri konfesionāla.
Konfesionālā domāšana Paula Gerharda laikā joprojām bija ļoti spēcīga, un teoloģijā valdīja stingra pārliecība par Bībeles mācības pilnīgo objektivitāti. Šādu luterisku nostāju mēs vērojam arī Paula Gerharda dzīvē un darbos. Spilgts piemērs tam ir iepriekšējā publikācijā minētais gadījums, kad, riskējot ar savu mācītāja amatu, viņš nebaidījās apliecināt luterisko pārliecību sava kalvinistiski noskaņotā kūrfirsta priekšā.
Gerhards apliecināja tādu pašu Evaņģēlija izpratni, kādu savulaik bija apliecinājis Mārtiņš Luters un Vienprātības grāmatas autori. Tā bija droša, paļāvīga un apliecinoša ticība nepelnītai Dieva žēlastībai un taisnošanai, kas grēciniekiem atspīdējusi Kristū. Viņa dziesmās ir redzama tā pati skaidrā luteriskā mācība par cilvēka grēcīgās dabas samaitātību, par tumsas un velna baismīgo realitāti, par Kristus pilnīgo izpirkšanas upuri un pestīšanas dāvanu, kas atklāj Dieva mīlestību un labo sirdi pret grēcīgajiem cilvēkiem.

Luters un Gerhards
Gerhards līdzīgi Luteram spēja sacerēt tekstus, kas gan valodas, gan izteiksmes ziņā saistīja cilvēkus un bija viegli uztverami. Gerharda valoda, lai arī ļoti poētiska, vienlaikus bija arī ļoti “tautiska”, kurai nebija vajadzīgi papildu paskaidrojumi.
Rakstīdams savas himnas, Gerhards parasti izmantoja jau labi zināmas baznīcas melodijas, kas darīja šos tekstus sirdij un ausij tīkamus. Šai ziņā Gerhards daudz neatšķīrās no Lutera, kas izmantoja populāras melodijas jaunu himnu sacerēšanā.
Gan Luters, gan Gerhards šai darbā cieši sadarbojās ar komponistiem un baznīcas mūziķiem. Luteram liels palīgs bija baznīcas mūziķis Johans Valters, savukārt Gerhardam – komponists un ērģelnieks Johans Krīgers, vēlāk Krīgera pēctecis Johans Georgs Ebelings. Šie mūziķi radīja jaunas korāļu melodijas un veidoja jau esošajām instrumentālu pavadījumu.
Zināmas līdzības starp Luteru un Gerhardu saskatāmas arī atsevišķu dziesmu saturā. Piemēram, līdzīgas ir Lutera himna “Ein’ feste Burg ist unser Gott” (Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils) un Gerharda “Ist Gott für mich”. Abas satura un tematikas ziņā ir ļoti tuvas, lai arī Lutera dziesma ir balstīta 46. psalmā, bet Gerharda dziesma – saistīta ar Pāvila Vēstules romiešiem 8. nodaļu.
Daži kritiķi ir izteikušies, ka Luteru no Gerharda šķir tas, ka Gerhards savās dziesmās daudz vairāk ir sludinājis par radīšanas dāvanām (1. ticības artikuls), nevis par pestīšanu (2. ticības artikuls). Viņi to pamato ar faktu, ka tikai pusē no Gerharda dziesmām ir pieminēts Pestītājs.
Mēs varam piekrist, ka Gerharda dziesmām patiešām ir atšķirīgi uzsvari un tematika, tomēr nevaram piekrist, ka viņa dziesmas jelkādi atšķirtos no Lutera mācības. Atšķirīgos uzsvarus nosaka vienīgi atšķirīgā situācija, kādā dziesmas tapušas.
Gerhards daudz vairāk dzied par ciešanām, pacietību, mierinājumu, cīņu ar grēku un par pastāvēšanu žēlastībā. Viņš rakstīja dziesmu tekstus ne tikai dievkalpojuma vajadzībām, bet arī ģimenes svētbrīžiem, personiskai ticības celsmei, un dažādās citās dzīves situācijās – slimībā un veselībā, miera un kara laikam utt.

“Es” un “mēs” atšķirības
Te iezīmējas nianšu atšķirības, kas pastāv starp abiem dziesmu autoriem. Reformācijas laika konteksts lika Luteram vairāk dziedāt par nepelnīto žēlastību un Kristus izpirkšanas darbu, kas samierina grēcinieku ar Dievu, remdējot Dieva svētās dusmas un sniedzot Viņa apžēlošanu. Savukārt Gerharda laikmeta dzīves realitātes – īpaši postošais Trīsdesmit gadu karš – lika viņam vairāk iedziļināties jautājumos, kas skar Dieva vadību un providenci, ļaunuma problēmu, Dieva nodomu pie ticīgajiem šai iznīcīgajā pasaulē un Debesu cerību. Nedaudz atšķirīga ir arī Lutera un Gerharda himnu sacerēšanas pieeja. Lutera dziesmas allaž ir vērstas uz teoloģiskās domas dziļu un patiesu izteiksmi. Parasti Luters kristīgo mācību pauž kā Kristus draudzes kopīgo ticību un apliecinājumu – visbiežāk “mēs” formā. “Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils”, “Dievs Savu vārd’ mums uzturi”, “Dievs, Svētais Gars, nāc, pie mums nāc” u.c. Savukārt Gerharda dziesmas harmoniski apvieno gan Svēto Rakstu mācību, gan arī – kristieša personisko ticības pieredzi. Protams, arī Gerharda dziesmās galvenais ir Evaņģēlija vēsts, taču būtiska ir arī ticīgā cilvēka atbilde, reakcija uz šo vēsti. Zīmīgi, ka vismaz 16 no Gerharda dziesmām sākas ar vārdiņu “es”, un vēl daudzas citas ir sarakstītas kā Evaņģēlija vēstījums, kas izteikts caur personiskās pieredzes prizmu (“Kā būs man Tevi saņemt”, “Kā es Dievu neslavēšu” u.c.). Daudzu Gerharda dziesmu tapšanas pamatā ir iedvesma no kādiem konkrētiem pārdzīvojumiem vai cīņām, kas skārušas viņu pašu, viņa ģimeni un tuvākos draugus. Taču šie personiskie pārdzīvojumi Gerharda himnās nekad nav bijuši pašmērķis, bet tie allaž parādīti un atklāti uz kristīgās ticības mūžīgo patiesību fona un izgaismo kādu konkrētu Evaņģēlija aspektu.
Kopīgais un atšķirīgais
Vēlos arī piedāvāt divus vācu pētnieku spriedumus par abiem dižgariem. 19. gs. literatūras vēsturnieks Gervins, salīdzinādams Luteru un Gerhardu, raksta:
“Kā neviens līdz tam, Gerhards atgriezās pie Lutera himnu autentiskā veida, mainīdams tikai tik daudz, lai atbilstu sava laikmeta prasībām. Lutera laikā ticība nepelnītai žēlastībai, izpirkšanas darbam glābšanā un uzvarai pār elles vārtiem iedvesmoja cilvēkus uz priecīgu paļāvību.
Gerharda dziesmās ir lielāks uzsvars uz Dieva mīlestību. Lutera dziesmās vecais, dusmīgais Romas baznīcas sludinātais Dievs atspīd savā debešķīgajā žēlastībā un līdzcietībā; savukārt Gerhardam Taisnais un Žēlsirdīgais Dievs ir mīlestības pilns.
Līdzīgi senajiem tautas dziesminiekiem Gerhards ir sirsnīgi un vaļsirdīgi dievbijīgs, naivs un draudzīgs; viņa ticības apskaidrotība dara viņu labestīgu un piemīlīgu; viņa teksti ir tikpat pievilcīgi, vienkārši un tīkami kā viņa paustās domas.”
Vācu pētnieks Šērers par abiem dziesminiekiem raksta šādi:
“Nopietnība, kādā tiek pasniegta Gerharda dzeja, ietver sevī arī dvēseles gaišumu, un tieši šis gaišums patiesībā arī veido Gerharda poēzijas tikumisko pamatgultni.
Ja Luteram pasaulē plosās vētra un negaiss, tad Gerhardam tajā vienmēr spīd saule; Radītāja labvēlības pilnie darbi priecina sirdi; viss pasaulē ir iekārtots tik brīnišķīgi un par labu cilvēkam; nāvei un ellei jau sen ir atņemta vara; dvēsele gavilē no prieka pestīšanas drošībā; žēlastība ir stājusies spēkā, dusmām ir jāatkāpjas mīlestības priekšā.
Luters nostājas un skatās acīs ļaunajam kā vīrs, kamēr Gerhards kā jauneklis vērš savu skatienu prom no tā uz citu pusi, visbeidzot prot arī mierināt cilvēku ļaunā priekšā un sludināt gandarību un pacietību, slavēt patiesu mērenību, kā arī ļaunajās dienās viņš māca atklāt labumu.
Lutera daiļradē kristīgā draudze ir tā, kura uzrunā Dievu, Gerhardam — Dievu uzrunā atsevišķais cilvēks. Viņa lirika vairs nav domāta korim; tā neaprobežojas tikai ar tām lietām, kurās visi kristieši savās lūgšanās ir vienoti, bet sniedzas dziļāk – individuālās dvēseliskās dzīves dzīlēs un atsedz ticības dārgumus.
Gerharda poēzija (lietojot akadēmisku terminoloģiju) veic pāreju no objektīvās ticības apliecības apdziedāšanas pretī subjektīvai ticības celsmes izpausmei.”

Uģis Sildegs

Leave a Reply