RELIĢISKĀ SPĀNIJA

Dodoties ceļā, biju šo to palasījis, painteresējies internetā, pie paziņām un tamlīdzīgi. It kā gana sagatavojies. Un tomēr Spānija mani pārsteidza, tā vēlreiz apliecinot teiciena patiesīgumu, ka labāk ir vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt. To pašu mums priekšā saka arī vārds “pieredze” – redzēšana tajā ir būtiska. Tāpēc, daloties iespaidos par kādu daļu no pieredzētā, arī es centīšos rādāmo sabalansēt ar stāstāmo.


Autora foto
Pateicos draugiem par dažādo atbalstu,
bez kura šis ceļojums būtu sarežģītāks
un noteikti ne tik jauks


Skatloga ainiņa.

Laikam gan visās reliģijās dievišķā pirksts rāda citā virzienā, nekā pukst tā sauktā vienkāršā ikdienas cilvēka sirds. Sevišķi tajās tradīcijās, kurās ir liels askēzes un monasticisma uzsvars. Un ne vienu, ne otru no šīm dzīves komponentēm pilnīgi ignorēt nevar. Turpat blakus tad nu tās pastāv un savstarpēji saspēlējas arī Spānijā, reizēm radot īpatnējas nevilšas kombinācijas un kadrējumus, kas laiku pa laikam piesaistīja arī manu diezgan virspusējo noguruša tūrista skatienu.


Skats uz Eskoriala dārza austrumu parteriem.

Karalisko klosteri – Real Monasterio de San Lorenzo de El Escorial – Spānijas karalis Filips II cēla, sākot no 1563. gada, un šis viņa veikums īpatnējā kārtā gluži ticami apvieno vairākas pretrunas. (Varbūt tieši tāpēc tas šķiet tik spānisks?)
Pirmām kārtām vārdu savienojums “karaliskais klosteris” ir oksimorons, jo vismaz kopš Kijevas jaunkristītā kņaza Vladimira Svjatoslaviča dienām 10. gs. beigās ir zināms, ka karaļa vara ar monasticismu nu nekādi neiet kopā. Varbūt Filips arī nebija sevišķi iedziļinājies Krievijas vēsturē, bet viņa apņēmības pilnā rīcība katrā ziņā ir radījusi ļoti īpatnēju un interesantu vietu.
Eskoriāls bija iecerēts kā Spānijas karaļu nekropole un kā klosteris, kurā notiktu rosīga zinātnes un mākslas dzīve, vienojot katoļu spēkus un organizējot pretestību reformācijai. Tātad – uz Romai uzticīgu ķēniņu kauliem balstīta pretreformācijas citadele.
Strukturālu simbolismu un attiecīgu ēku plānojumu šai vietai piešķīra negadījums 1557. gadā kaujā pie Sankventinas, kad, cīņā iekarsuši, spāņi līdz ar pretinieku pozīcijām nopostīja arī kāda eremīta mitekli, kas bija veltīts Sv. Labrencim (San Lorenzo). Kaujas dūmiem noplokot, dievbijīgais (lai neteiktu – dievbailīgais) ķēniņš apķērās, ko ir sastrādājis un, gribēdams vainu izlīdzināt, vecās būdiņas vietā veltīja Labrencim visu jauno projektu. Tā kā šis svētais saskaņā ar nostāstu ir miris ticības liecinieka nāvē, sadedzināts uz restēm, tad arī Eskoriāls ir plānots regulārā restu formā. Protams, celtnes ārprātīgā lieluma dēļ vienkāršs interesents to redzēt nevar, ja vien nav uzrāpies tuvējos kalnos.
Pēc pirmā arhitekta Huana Batista de Toledo nāves 1567. gadā celtniecību pārņēma Huans de Herera, un viņa īstenotais Eskoriāla monolītais, grandiozais un praktiski bez rotājumiem ieturētais klasicisms, kas ir netipisks citām zemēm, bet īpašs Spānijas renesansei, iegājās kā jauns stils un ieguva šā arhitekta vārdu – Herreriano. Arī šai ziņā Eskoriāls ir īpatnējs, jo tik smagnēja vienkāršība citviet karaļu namiem nudien nav raksturīga.
Arī šā klostera-pils dārzs ir īpatnējs. Tā struktūra un arī dzīvžogu apjomīgās formas saspēlējas ar ēkas arhitektūru, un tas ir visnotaļ renesanses garā, bet to rosinātais apcerīgums pilnīgi noteikti būtu atšķirīgs no Itālijas villu dārzu uzjundītajām domām. Eskoriāla dārzos praktiski nav ziedu. Dažas kamēlijas podos bija redzamas vien kādā iekšpagalmā, vēl daži podos dēstīti citruskociņi  pils perifērijā. Dārza parteri ir ieturēti klosteriem raksturīgajā krusta formā un pārsvarā ar tradicionālajiem baseiniņiem vai strūklaciņām centrā, tomēr ainavas dēļ, kas paveras no terasēm, tie pilnīgi noteikti vairs nav saucami par viduslaiku klosteru dārziem, bet gan par savdabīgu renesanses adaptāciju.


Imperatora Kārļa V sarkofāgs Karaļu nekropolē Eskoriālā.

Cilvēkam, kurš daudzmaz ir iedziļinājies vēsturē, ienākot šai klostera-pils pazemes telpā, manuprāt, neizbēgami rodas savāda sajūta. Pat nezinu, vai vēl kaut kur ir tik pamatīgs vēstures substrāts un tai pašā laikā – tie ir tikai pīšļi. Memento mori. Marmorā un zeltā ietverta un vērīga apsardzes darbinieka uzmanīta vēsture, teoloģija un filozofija vienuviet un lielā daudzumā.


Diānas strūklaka Sanildefonso.

Karalis Filips V Sanildefonso pili un dārzus Lagranhā 1720. gadā sāka celt ar domu, ka varēs tur jauki un mierīgi pavadīt vecumdienas, atstājot troni dēlam. Šī politiskā iecere viņam nesanāca, bet pils un tās apkārtne gan izdevās lieliska.
Šeit gadījās arī viens no maniem šā ceļojuma kvazireliģiskajiem piedzīvojumiem. Sanildefonso ir ievērojama tieši ar strūklakām, kuras Filips bija veidojis siltās atmiņās par vectēvu – Francijas Luiju XIV un viņa Versaļu. Braucot turp, mēs jau noskaņojāmies, ka diemžēl šis slavenais krāšņums mums ies secen. Un tā tam arī vajadzēja būt: todien apkārtni pat klāja viegla sniega pūciņa. Tas gan netraucēja ziedēt, piemēram, atraitnītēm dobēs un dažām citām puķēm, tomēr pils darbinieki paskaidroja, ka strūklakas tuvākos divus mēnešus gan nedarbošoties. Un tieši tai brīdī, kad mēs nonācām pie lielākās – Diānas – strūklakas, tur ieradās arī pāris vīriņu zilos kombinezonos, lai kaut ko viņiem vien zināmu pielabotu un noregulētu. Tieši tobrīd diezgan pelēkajā dienā atspīdēja arī saule, ūdens strūklas šļācās no mitoloģiskajiem tēliem, un mēs bijām šā skata un sakritības pilnīgi apburti. Kombinezonos tērptie eņģeļi gan drīz vien aizgrieza krānus, pēkšņā epifānija aprāvās, un viņi paši šķita nedaudz samulsuši no mūsu pateicības aplausiem. Deo (un santehniķiem) gratias.


Skats pār mauru dārzu uz Sv. Franciska baznīcu Alhambrā.

Pirmās tūkstošgades mijā Alhambra bija viena no svarīgākajām mauru islāmisko karaļu pilsētām, un šo divu fundamentālo kultūru – kristietības un islāma – variācijas un saspēle ir daļa no Spānijas īpašā, vēl arī Portugālē rodamā šarma.


Ziediem rotāts krucifikss kādā Granadas laukumā.

Darba dienas rīts. Kundzīte apstājas pie krucifiksa, palūkojas augšup uz Pestītāja tēlu, brīdi pastāv, pārmet krustu un dodas tālāk. Pēc brokastu bulciņām uz beķereju vai arī uz darbu. Tūdaļ tādā pašā nolūkā pie krusta savu gājumu uz brīdi pārtrauc cits garāmgājējs.


Ave Maria: Gabriēla sveiciens Jaunavai Marijai.

Cilnis baznīcas fasādē Granadā. Svētdiena, kuru pavadījām Spānijā, šogad iekrita tieši Marijas pasludināšanas dienā.


Austrumniecisku veikaliņu ieliņa Granadā.

Hosteļos mēdz apmesties raiba un gados jauna publika no dažādām zemēm. Vienas no mūsu kaimiņienēm ir divas amerikānietes, bet nekāda sevišķā draudzēšanās ar viņām neizvēršas, līdz nākamajā dienā satiekamies pie Alhambras biļešu kasēm un paziņojam labo vēsti, ka ir izredzes šodien tur tikt iekšā. (Internetā biļetes vairs nebija rezervējamas.) Bagātīgās dienas vakarā atkal satiekam viņas uz ielas, un, tādas sakritības dēļ pasmējušās par mazo pasauli, viņas interesējas, no kurienes mēs īsti esam. Par Latvijas atrašanās vietu skaidrībā gan ir tikai vienai no viņām. Saku, ka esam Zviedrijai pretējā pusē pāri jūrai. “Ā!” nu viņai ir skaidrs. “Aha, iedegās lampiņa?” es prasu. (Angļu valodā: “Did it ring the bell?” – “Vai ieskanējās zvans”.) Tai brīdī apdullinoši sāk skanēt tuvējās baznīcas zvani. Mēs saskatāmies, un es vairāk redzu, nekā dzirdu viņas žilbinošo amerikāņu smējienu.
Bet kāds šarmanta veikaliņa pārdevējs, uzzinājis, no kurienes esam, gan mani gluži vai aiz pogas turēja, līdz atreferēja Baltijas kopumā un Latvijas vēstures īso kursu. To viņš bija apguvis kādā tematiskā izstādē Londonā vēl „dzelzs priekškara” laikos.


Gandrīz bez komentāriem.

Čipsi, augļi, zaļumi un apcerīga Dievmāte pār sava Dēla asiņaino līķi. Tā viš i. Kā dzīvē. Tikai grūti iedomāties tādu skatu šeit, Latvijā. Lai kāds būtu šīs kombinācijas tiešais iemesls, tās tiešais, spontānais naivums it kā atbruņo. Plānojot nekas tāds nav panākams.


Ciešanu laiks skatlogā.

Atšķirībā no mūsmāju mārketinga gudrīšiem Granadas veikalnieki, tuvojoties baznīcas svētkiem, uz nez cik pārgudri smalku ironiju neiziet. Nekāda “mistera Jēzus”; tikai vienkāršs, “konvencionāls” eņģelis stiprina Jēzu Viņa Ģetzemanes mokās. Pircēji eventuālās atlaides novērtēs arī bez fīčām.


Pie garšvielu un citu smaržīgu lietu veikaliņa.

Tā vis nebūs Dieva vārda nelietīga izmantošana, bet gan balta patiesība, ja teikšu, ka šī bilde man saistās ar dievīgu smaržu. Tās atšķirīgas variācijas savā starpā mijas arī pašā veikaliņā: Granadas īpašā tēja, vietējais lepnums – medus liķieris, vaniļas taukaini brūnās pākstis, safrāns cenā 1,20 eiro par gramu utt.


Dīķis Kristīgo ķēniņu pils dārzā Kordovā.

Kordova bija islāmiskās Andalūsas karalistes galvaspilsēta un ievērojams kultūras centrs. Arābu kultūras klātbūtne šeit ir bijusi neizbēgama un šķiet, ka  arī pilnīgi dabiska (lai gan nenoliedzami eksotiska) arī pēc rekonkistas jeb Spānijas cīņām par mauru sagrābto teritoriju atgūšanu (8.- 15. gs.). Tā acīmredzot ir domājuši arī varenie un dievbijīgie spāņu ķēniņi. Jo, padzinuši nīstos okupantus un svešticīgos maurus, ko viņi dara? – Iekārto savā pilī dārzu pilnīgi mauru stilā!


Kordovas mošejā.

Mošeja ir tik milzīga, ka pat pēc visiem inkvizīcijas pūliņu gadsimtiem, piepildot šo vietu ar ievērojamu skaitu barokālu sānu altāru un īpašu kapelu, aizvien ir iespējams atrast kādu skata punktu, kas ļauj nojaust, kā šeit ir bijis sākotnēji. Milzīgais kolonu mežs rada iespaidu, ka šī svētnīca ir bezgalīga gluži kā Allāha vara.


Cilnis Kordovas mošejā.

Šī islāmiskās un kristīgās kultūras saspēle man šķiet sevišķi amizanta. Proti, musulmaņi ir daudz ietekmējušies no varenās austrumu kristiešu Bizantijas, lai arī viņi to pamazām vien pakļāva un galu galā iznīcināja. Viena no tādām iezīmēm ir arī ēku arhitektūrā izmantotās svītras, piemēram, šai velvē. Kad mošeja pēc rekonkistas tika pārtaisīta par katedrāli, viena otra islāma, ja tā var teikt, “tukšā vieta” (šai gadījumā – Jēzus augšāmcelšanās iztrūkums) tika aizpildīta ar kristīgiem artefaktiem. Un tā caur arābiem mūsu acu priekšā paradoksālā kārtā saskaras kristīgie rietumi un austrumi.


Apelsīni apstādījumos.

Apelsīnu koki apstādījumos Spānijā nav retums. Turklāt tie cauru gadu reizē gan ražīgi briedina augļus, gan zied, gan arī dzen nākamos pumpurus.
Vēl viens kvazireliģisks moments. Tas notika Seviļā, kad jau sāka krēslot un kļuva dzestrāks. Pilsētnieki, uzcirtušies izejamās drēbēs, acīmredzot devās ciemos, smalkākās sestdienas vakariņās vai uz kultūras pasākumiem. Ejot garām dažām elegantām kundzēm, uzvēdīja ļoti patīkams, tāds kā viegls jasmīnu aromāts. “Jauki,” nodomāju. Ejam tālāk. Aromāts turpinās arī aiz kvartāla stūra. “Vai viņas tais smaržās ir peldējušās vai?” es sāku jau brīnīties. Un tad tās vēl pieņemas spēkā. Pagalam samulsis, es apstājos, paceļu acis augšup un redzu: ielas apstādījumos man virs galvas zied apelsīni. Tā es, nožēlojamais, atklāju apelsīnu ziedu smaržu.
“Pēc atbildes raugies augšup,” man saka šī Spānijas pieredze pretēji franču ieteikumam patiesības noskaidrošanai meklēt sievieti.


Ķēniņa cietokšņa iekšpagalms Seviļā.

Arī šeit gluži labi sadzīvo austrumi ar rietumiem: arābiskās pils pagalmā otrajā stāvā ir Kārļa V uzceltā Itālijas renesanses stila pasāža. Marmors tās elegantajām kolonām ir vests no Dženovas.


Ielu gājiens Seviļā.

Svētdien pēc īsa baznīcas apmeklējuma (šoreiz ne tikai tūrisma nolūkā) apsēdāmies kafejnīcā ielas malā, un tūdaļ turpat blakus sāka rosīties citkārt nekur nemanāmie policisti. Kā izrādījās, tuvojās ielu gājiens. Kā jau šādās reizēs piederas, ļaudis nesa transparentus, bet pārsteidzoši šai pilsoniskās neapmierinātības un pulcēšanās brīvības izpausmē bija vairāki krustu nesēji gājiena galvgalī, acīmredzami kā romiešu karavīri tērpušies vīri, kas tos eskortēja, un á la romiešu konsuls baltā drānā ietinies un lauriem vainagots vīrs, kas megafonā izsauca kādas man īsti nesaprotamas spārnotas frāzes, kuras pūlis uztvēra un atbalsoja. Cik nopratu, kāds no valdības vai pašvaldības pārstāvjiem ar visu šo ļembastu tika apzīmēts par Jūdasu, kura dēļ nabaga pilsoņiem ir jānes smagie netaisnības krusti. Diena gan bija saulaina, un demonstranti izskatījās ne pārlieku dusmīgi.

Didzis Meļķis

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.