Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

IESVIEDA ŪDENĪ


Pauls Gailītis (1869–1943)

Bija nolijis silts, auglīgs maija lietus. Gaiss bija brīnišķas smaržas pieliets. Pa celiņu gar kanāla malu Rīgā no Kaļķu ielas puses nāca divi bērni. Vecākajam varēja būt ap astoņi, jaunākajam ap pieci gadi. Skrandainie uzvalciņi abiem lietū bija izmirkuši. Vecākais veda pie rokas jaunāko. Abi, redzams, bija brālīši. Jaunākais – bāls, izdēdējis, uz nūjiņas atspiedies.
–Kādēļ tā sieviete ar saviem bērniem mūs aizdzina? – jaunākais sīkā, nevarīgā balstiņā sūdzējās.
–Gribēja paši uz sola sēdēt.
–Tur tak visiem bija vietas,
–Viņi tādi smalki. Negribēja ar mums kopā sēdēt.
–Mēs tak viņiem nekā nedarītu.
–Kungiem nabagi nepatīk. Atsēdīsimies te – vecākais pēc brītiņa turpināja. – Te nav neviena.
Viņi atsēdās saulītē uz sola kanāļa malā, iepretim gulbja mājiņai.
–Cik silti! – priecājās mazākais.
–Silti.
–Izžūs drēbes.
–Nuka izžūs! Redzi, redzi, kur gulbji!– vecākais, rociņu izstiepis, rādīja uz kanāla pusi.
Gulbji, kaklus izcēluši, peldēja labu gabaliņu iesāņus pie kanāļa otrā krasta.
–Cik tie skaisti! – mazais izsaucās.
–Lai viņi tur sēd. – vecākais apmierināts piebilda. – Mums te labāki.
–Vai tikai te mūs arī nedzīs prom?
–Nav jau visi tādi kā tā sieviete,– mierināja lielākais. – Sēdi mierīgi.
Tā viņi abi tur sēdēja un sildījās saulītē. Cilvēki viņus bija padzinuši, tikai saulīte tos mīļi glāstīja, kā māte. Jā, māte, tā viņus gan mīlēja. Bet grūti viņai bija, par daudz grūti vienai ar diviem bērniem. Un rocības tik maz. Mazākais pie tam ilgi bija slimojis. Ko nopelnīja, gandrīz viss aizgāja ārstam, zālēm. Bērns vēl bija tik vārgs, vajadzēja labāka uztura. Bet kur to ņemt? Naudas nepietika tam pašam visnepieciešamākajam…
–Man gribas ēst, ļoti gribas, – klusumu pārtrauca mazākais.
– Vakarā no darba pārnāks māmiņa, atnesīs.
–Tas vēl tik ilgi!– nopūtās vārgais zēns.
– Vecākais aplika brālītim roku ap pleciem: – Tikmēr pastaigāsimies. Pasildīsimies te! Māmiņa tā teica. Tev būs labāk.
Mazā galviņa noslīga ar grūtu nopūtu pie brālīša pleca.
–Nāk!– izbijies piepeši iesaucās tas, kam tik ļoti gribējās ēst, noslīdēja no sola un taisījās līst blakus krūmā. –Nāc!– viņš čukstēja.
–Nebēdz! – drošināja vecākais.
–Nāc! Bārs un dzīs atkal prom! – un jaunākais vilka brālīti sev līdz. Abi pazuda krūmā.
Tai pašai vietai tuvojās no otras puses tēvs ar savu seši gadi veco dēlu. Abi labi ģērbušies. Bērnam rociņā paliels salda cepuma gabals. Bērns no tā daļu jau bija notiesājis. Pienākuši pie gulbju mājiņas, viņi apstājās un noskatījās peldošos gulbjos.
–Ko tu tā pūt? – tēvs jautāja.
–Negribas vairs ēst,– bērns žēlojās.
–Tiešām negribas?
–Nē.
–Tad neēd.
–Bet kur lai lieku?
–Iesvied ūdenī. Gan gulbji apēdīs.
Bērns vilcinājās. Ēst vairs negribējās, nevarēja, bet aizsviest bija arī tā kā žēl. Kabatā bāzt nevarēja, bija par mīkstu. Pa ielu nest rociņā neklājās. Ko darīt?
–Svied mierīgi ūdenī,– tēvs atkārtoja. – kad gribēsi, nopirkšu tev atkal citu.
Un bērns iesvieda. Spēciņa nebija daudz, gabals nokrita pāris soļu no malas.
–Gan atradīs! Un tagad iesim mājās. Māte gaida ar launagu,– tā tēvs.
Kad svešais kungs ar bērnu nozuda celiņa līkumā, brālīši bailīgi izlīda no krūma. Tur peldēja skaistais garšīgais cepums! Gulbji, rādās, to jau bija ieraudzījuši un peldēja uz mājiņas pusi.
–Dod man savu nūjiņu, mudīgi!– vecākais iesaucās un, to paņēmis, steidzās uz krastu. Mazais sekoja, uzmanīgi sperdams kājiņas.
Vecākais brālītis nometās kanāla malā uz vēdera un, ar kreiso roku pie koka zara turēdamies, sniedzās ar nūjiņu labā rokā pēc cepuma. Bet nūjiņa bija mazliet par īsu. Viņš bija tā pārliecies pār krastu, ka mazākais bailēs iesaucās: – Iekritīsi!
–Atsēdies man pie kājām un paturi mani aiz kājas! – vecākais komandēja.
Mazais bez kavēšanās izpildīja pavēli un, saķēris brālīša kāju, turēja to, cik nu viņam tā spēka bija.
Brālis vēl pasniedzās drusku uz priekšu, un nūjiņa skāra cepuma gabalu. Steidzīgi viņš to pievilka pie krasta. Abi atviegloti uzelpoja. Bija arī pēdējais laiks – gulbji vairs nebija tālu.
Cepums bija galīgi izmircis. Nekas par to! Būs arī tā labs. Abiem tik ļoti gribējās ēst! Vecākais pārlauza cepumu – ne jau uz pusēm, nē. Sev viņš nolauza tikai mazu gabaliņu, visu citu atdeva brālītim.
Visu to redzēja un dzirdēja kāds jauns students, kas Basteja kalna nogāzē nepamanīts zem kupla koka uz sola sēdēja. Tam pašam bija tukšas kabatas, nebija pat vairs naudas, ko nopirkt biļeti, lai varētu aizbraukt uz laukiem pie vecākiem. Redzētais un dzirdētais viņam iegula dvēselē uz visu mūžu.

No grāmatas: P. Gailītis. Kā mani ēvelēja. Rīga: Rīgas latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, 1938.

Leave a Reply