Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

DIEVA PLĀNS AR PĀVILU

“Stefana asinsliecinieka nāve”

 

Tagad mums vajadzētu uz brīdi ieturēt pauzi ceļojumā pa apustuļu gaitām kristīgās draudzes veidošanās sākumā, lai pārdomātu, kas galu galā ir noticis. Ir pagājuši vairāki spilgti notikumi, par kuriem gribētos uzdot jautājumu vēstījuma autoram – Pāvila uzticamajam ceļa biedram Lūkam. Visai šai notikumu virtenei, sākot ar Stefana nāvi līdz pat Damaskas notikumiem un Pāvila pievēršanos Kristum, pirmajā brīdī, šķiet, nav nekāda loģiska pamatojuma. Stāstījumam, bez jel kāda pamatojuma pārsviežoties no viena uz otru, piemīt it kā haotisks un saraustīts raksturs. Ko autors ir vēlējies pateikt ar liecību par Stefana nāvi? Kāpēc mums ir atstātas liecības tikai par diviem vīriem no apustuļu izraudzītajiem septiņiem? Kāpēc Lūkam ir šķitis tik svarīgi stāstīt par kaut kādu etiopiešu einuhu jeb ķēniņienes Kandakes kambarsulaini, tajā pašā laikā tikai garāmejot pieminot Filipa daudzos brīnumainos gadījumus, kas saistās ar nešķīsto garu izdzīšanu? Ko mums var pateikt daudzie tādu vietu nosaukumi jeb vietvārdi kā Gaza, Damaska, Cēzareja? Šie un daudzie līdzīgie jautājumi ir īpašie Lūkas akcenti, kas kļūst mums skaidri un saprotami, kolīdz raugāmies uz tiem visu Svēto Rakstu kopskatā. To tad arī mēģināsim darīt.

Atklāsme nāvē
Lai gan Jēzus Kristus patiešām jau bija augšāmcēlies no mirušajiem, tomēr Viņa mācekļu apziņā vēl nebija iegūlies pats galvenais – Kristus krusta uzvara pār nāvi. Vēl viņi nebija ieraudzījuši Kristus Evaņģēlija būtību, proti, to, ka Kristus uzvara pār pretinieku ir atņēmusi pretiniekam tā stiprāko ieroci, kas visu cilvēci ir turējis bailēs, – nāvi. Arī par Stefana nāvi brāļi bija noskumuši: “Dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja.” (Ap.d. 8:2) Atcerēsimies, ka apustulis Pāvils Vēstulē tesaloniķiešiem rakstīja brāļiem, lai neskumst par “aizmigušajiem”, kā dara tie, kuriem “nav cerību”. Kāda dīvaina valoda, dīvaini vārdi, kas liek ieklausīties! Visi tie, kas miruši ticībā, ir tikai aizmiguši dziļā miegā, ir tādi, kas pēc grūta darba nu atpūšas. Bet visi pārējie ir tie, kuriem nav šīs Labās Cerības. Miegs un aizmigšana ir kaut kas pārejošs, īslaicīgs, pēc kura nāk atmoda. Turpretī tur, kur nav šīs Labās Cerības, viss ir apklāts kā ar melnu pārklāju, tur ikviens taustās neziņā, baidīdamies paklupt un apmaldīties. Izrādījās, ka Dieva Dēls savu valstību bija dibinājis pilnīgā tumsībā. Taču Stefana nāve bija kā gaismas stars, kas no Debesīm atspīdēja pasaules tumsībā. Šāds atklāsmes raksturs nāves brīdī tiešām ir visspēcīgākais pierādījums; lai šādi liecinātu, ir nepieciešama visaugstākā drosme. Nav iespējams vēl pārliecinošāk demonstrēt Evaņģēlija spēku. Nav iespējams vēl pārliecinošāk atklāt Evaņģēlija uzvaru pār nāvi. Tāpēc kristieši šādai liecināšanai ir devuši īpašus apzīmējumus – martīrijs jeb asins liecināšana, martīrs jeb asins liecinieks, kad patiesi dievbijīgie ticīgie pat varmācīgās nāves brīdī liecināja par Dieva Dēlu. Kādā nāvē gāja visu ticīgo Pestītājs, tādā pašā nāvē aizgāja arī Viņa daudzie brāļi un māsas.

Dzīvības amata uzvara pār nāves amatu
Kāds cits pēc sava rakstura ne mazāk spēcīgs pierādījums ir – kā jūdiem, tā nejūdiem  visi tie notikumi, kas saistījās ap Saulu, ko vēlāk mēs pazīsim kā apustuli Pāvilu. Šie Dieva pierādījumi attiecas uz kalpošanas amatu. Šajā ziņā šīs liecības parāda dzīvības amata uzvaru pār nāves amatu (sk. Rom. 8:3; 2.Kor. 2:16; 2. Tim. 1:10; Ebr. 2:14; 7:24; 1.Jņ. 3:14; Atkl. 1:18; 20:14). Visi tie, kas turas pie bauslības amata, sēj nāvi un pļaus pazušanu. Turpretim tie, kas turējušies pie Kristus augšāmcelšanās liecības, ir cēluši “gaismā dzīvību un neiznīcību ar Evaņģēliju” un tāpēc pļaus dzīvību.
Notikumi, kas saistījās ar Saula vārdu, iesākās ar Stefana nāvi un turpinājās ar kristiešu vajāšanām Jeruzālemē un tās apkārtnē. Tāpēc arī kristīgā draudze izklīda daudz plašākā apgabalā. Tomēr nāves draudi nemazināja kristiešu pieķeršanos Evaņģēlijam un nemazināja tā izplatīšanos. Tieši otrādi, tas tika sludināts arī jaunajās mītnes vietās, tādējādi jūdi panāca tieši pretējo, proti, nācarieša Jēzus Kristus vārds un liecības par Viņa augšāmcelšanos aizgāja un nostiprinājās pasaulē arī pagānu tautu vidū. Kā jau zinām, lielu aktivitāti šajās vajāšanās izrādīja Sauls. Bībeles pētnieku vidū valda stingrs ieskats, ka Sauls, ja Stefana nāves brīdī vēl nebija Sinedrija loceklis, tad domājams, ka drīz vien viņš tika ievēlēts par šīs ietekmīgās jūdu reliģiski politiskās varas pārstāvi. Domājams, ka tas bija iespējams tieši  Saula milzīgās  dedzības dēļ. Pie šādas pārliecības Bībeles pētniekus ir mudinājuši paša Pāvila izteikumi: “Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā.” (Ap.d. 26:10) Vārda “pilnvaras” vietā oriģinālvalodā mēs atrodam grieķu vārdu psēfos ar nozīmi: balss, balsojums vai balsojuma rezultāts, kas iegūts aizklātā balsošanā. Pie šāda balsojuma varēja tikt vienīgi tāds, kas pats bija Sinedrija loceklis.
Ja tā ir patiesība, tad šis fakts mūs var rosināt vēl uz kādām pārdomām, kas varbūt šoreiz neatbilst mūsu tēmai, tomēr ļaus mūs tuvāk iepazīt apustuļa Pāvila dzīvi. Proti, tas liek secināt, ka Pāvils ir bijis atraitnis, tas ir, ka viņš gan ir bijis ģimenes tēvs, taču viņa sieva un bērni nav izdzīvojuši. Šāds pieņēmums ir saskaņā ar jūdu tradīciju, ka jūdu vīrieši ļoti agri devās laulībā. Tādā gadījumā ir vieta arī kādam citam secinājumam, ka laikā, kad Pāvils rakstīja 1. Vēstuli korintiešiem, viņš jau bija atraitnis.
Tātad, Saula slava gan tuvējā, gan tālā apkārtnē bija izgājusi kā nežēlīga un cietsirdīga inkvizitora slava. Pat Damaskā viņš bija pazīstams kā liels kristiešu vajātājs, kā kristīgās draudzes postītājs. Un tomēr Damaskas ceļā, kad Jēzus atklājās šim lielākajam kristiešu inkvizitoram, Kristus Evaņģēlijs pārvērta šo cilvēku, ka viņš ar Kristus Evaņģēlija starpniecību kļuva par dedzīgu dzīvības un neiznīcības sludinātāju.

Fra Angelico, “Pāvila atgriešanās”

Dieva Gars arī pagānus dara dzīvus
Cita liecība, kas arī sakņojās Vecās Derības pravietojumos, kas jūdiem nebūt nebija sveši un kas pēc būtības lika tiem iedziļināties, neatstājot tos neievērotus, bija Filipa auglīgā sludināšana Samarijas apgabalos, kā arī viņa satikšanās ar etiopiešu einuhu Gazas ceļā. Jūdu attieksme pret samariešiem ir vispārzināma. Iespējams, ka naids pret samariešiem tiem bija pat vēl skaudrāks nekā pret grieķiem. Mēs zinām arī, ka Jēzus piekodināja saviem mācekļiem neiet pa pagānu ceļiem un izvairīties no samariešiem. Tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka Jēzus būtu naidīgi vai nelabvēlīgi noskaņots pret tiem. Tieši otrādi, mums ir zināmi šie atsevišķie gadījumi: žēlastība pret sirofeniķiešu sievu, Viņa saruna ar samariešu sievu pie akas, kā arī samariešu spitālīgā dziedināšana. Jūdi, protams, neapšaubīja, ka tam tā nevajadzētu notikt, proti, ka nebūtu iespējama Israēla Dieva vārda zināšana arī to vidū, kuri nav jūdi. Taču viņi uzskatīja, ka pagāniem visupirms ir jāpieņem jūdaisms, tas ir, jāpieņem jūdu bauslība un jātop apgraizītiem. Taču Dievs pierādīja tieši pretējo, proti, ka Dieva Gars nāca pār pagāniem ārpus bauslības prasībām un noteikumiem. Sevišķi spilgti šī patiesība apstiprinājās tieši pie etiopiešu einuha. Saskaņā ar jūdu bauslības mācību, vīrietis, kam ir atņemta vai kas pats sev ir atņēmis spēju radīt pēcnācējus, ir šķirts no Dieva tautas statusa. Tomēr gadījums ar šo etiopieti un viņa kristīšana Kristus vārdā parādīja, ka bauslība bija spēkā līdz brīdim, kad Dievs pats nojauca to šķērsli, kas šķīra tautas no Dieva žēlastības Kristū Jēzū.

Pāvils – otrais Ābrahāms
Un pēdējā liecība, uz kurām Lūka bagātīgi ir norādījis savā vēstījumā, ir daudzie vietvārdi. Viens no tiem ir Gaza – šis tuksneša ceļš Palestīnas dienvidos. Filips, Gara aicināts, no Palestīnas ziemeļiem devās uz dienvidiem, pa ceļam visur sludinādams Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, līdz beidzot sastapās ar šo Kandakes ķēniņienes kambarsulaini, lai pēc tam atkal atgrieztos Samarijas novados. Jūdiem šis ceļš saistījās ar Bībeles pravietojumiem “no Dana līdz Bēršebai”, tas ir, no Kanaanas ziemeļiem līdz pat dienvidiem, no viena pasaules gala līdz otram. Šoreiz īpaši pakavēsimies pie Pāvila pārtapšanai par Jēzus Kristus sekotāju. Un tas notika ceļā no Jeruzālemes uz Damasku. Tieši uz šā ceļa notika brīnumainā Pāvila pārvēršana. Šie notikumi uz Damaskas ceļa būtu jāatsauc jūdiem atmiņā no pirmās Mozus grāmatas liecībām par viņu tēvu ceļojumiem pa Kanaana zemi. Mēs varam, protams, pieņemt, ka kristiešu inkvizitors Sauls, staigādams pa šiem ceļiem, pa kuriem bija ceļojuši arī israēļu tēvi no pirmās Mozus grāmatas laikiem, domāja par šo vīru ceļiem, pa kuriem arī tik daudzas reizes Jēzus bija ceļojis kopā ar saviem mācekļiem, sludinādams Dieva valstības noslēpumus israēļiem. Iespējams, ka arī viņš, iedams cauri Samarijas novadiem, teica tos pašus vārdus, ko Jēzus, ka ” jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām,” un “pestīšana nāk no jūdiem” (Jņ. 4:22). Taču jāsaka, ka viņš pats nebija sapratis šos vārdus un to nozīmi. Šķiet, ka Damaska ir vecākā pilsēta, tā ir saglabājusies arī mūsdienās. Šī pilsēta pastāvēja jau Ābrahāma laikā. Eliēzers no Damaskas bija Ābrahāma uzticamais kalps. Ēlija un Elīsa, Jesajas un Amosa pravietojumi saistījās ar Damasku un tās apkārtnes vārdu, ar tai piegulošo tuksnesi. Un tagad šis Sauls dodas pēc atļaujas, lai varētu apcietināt to, par ko šie pravieši tik dedzīgi bija sludinājuši. Tas ir tik zīmīgi, ka tieši uz šā Damaskas ceļa, ap kuru saistījās tik daudzi vēstījumi no Vecās Derības, notika brīnumainā Saula pārtapšana. Tas notika brīdī, kad Jēzus Kristus aicināja savu pēdējo apustuli: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Ap.d. 26:14) Citiem vārdiem, Kristus it kā grib teikt šim vīram, ka viņa sacelšanās ir veltīga pret Dieva žēlastības spēku.
Lūk, uz šādām pārdomām mūs var rosināt apustuļa Pāvila uzticamais ceļa biedrs – Lūka. Ceru, ka mēs esam pārliecinājušies, ka šīs daudzās liecības, notikumu apraksti un vietu nosaukumi mums ir atklājuši, ka visas šīs lietas Lūka mūsu priekšā ir atainojis, lai galu galā pārliecinātu lasītāju, cik ļoti viss stāstītais un dzirdētais ir saskaņā ar Vecajā Derībā pravietoto. Šīs pārdomas vislabāk raksturo pravieša Jesajas vārdi: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausieties, klausieties uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums. Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis Tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis. Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā. “Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. “Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām. Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs Tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.” (Jes. 55. nod.)

Leave a Reply