Karavadžo, Toma neticība, 1601-1602
“Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” (Jņ. 20:19–31)
Brīnumainā vienkāršība
Kad jūs salīdzināt Bībelē lasīto par notikumiem Jēzus dzīvē pirms un pēc augšāmcelšanās, kādas atšķirības šo divu dažādo notikumu, es pat teiktu – laikmetu, starpā jūs ievērojat? Tādas atšķirības katrā ziņā ir vairākas un diezgan ievērojamas. Par vienu no tām mēs parunāsim un pārdomāsim šodien.
Savas publiskās kalpošanas laikā Jēzus daudz un ļoti atklāti sludināja ikvienam, kas bija ar mieru Viņu uzklausīt, un arī dziedināja pie Viņa atnākušos no visām viņu kaitēm, reizēm pieceldams pat mirušos. Viņa spēkpilnās un patiesību izstarojošās runas un šie brīnumi tad arī bija tas, ko Viņa laika cilvēki domāja, sakot vārdu “Jēzus no Nācaretes” – tas bija tas, pēc kā Viņu pazina. Jāsaka, ka arī mūsdienās milzum liels vairums cilvēku pazīst tieši šādu Jēzu – labo mācītāju un brīnumdari, un tieši tādu Viņu arī vēlas atrast un sastapt. Patiesību sakot, tādi esam mēs katrs laiku pa laikam. “Kungs, dari tā, lai man nesāp,” es saku. “Kungs, dziedini manu bērnu, lai viņš kļūst atkal vesels,” es saku un meklēju drošinājumu, stiprinājumu vai skaidrību kādā jautājumā Viņa teiktajās līdzībās, sprediķos un sarunās ar mācekļiem. Šis mācītājs un dziedinātājs ir tas Jēzus, kas mums tik ļoti ir nepieciešams, jo acīmredzamas ir pašas nepieciešamības, vajadzības. Bet šodien – svētdienā pēc Lieldienām – šis mācītājs un dziedinātājs saka: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”
Lūk, šī arī ir viena no lielākajām atšķirībām starp laiku pirms un pēc Jēzus augšāmcelšanās – tik liela atšķirība, ka es šos laikposmus drīzāk saucu pat par dažādiem laikmetiem. Pirms tā visa bija – mācītājs un dziedinātājs, paēdinātājs un no visām klapatām izglābējs; pēc augšāmcelšanās ir – Pestītājs. Vai tad tas ir pretrunā viens ar otru? Nē, Jēzus aizvien ir tas, kas Viņš ir bijis, un vajadzības gadījumā ir ar mieru to arī apstiprināt – ka Viņš spēj gan dziedināt, gan pamācīt, tomēr tas vairs nav Viņa tiešais darbs un amats. Pēc augšāmcelšanās mēs evaņģēlijos nelasām ne par vienu dziedināšanu, ne par vienu acīmredzamu pie cilvēkiem notikušu brīnuma darbu, ko būtu darījis Jēzus. Ja arī tur notiek kas mūsu acīm un prātam brīnumains, tad tas parasti ir saistībā ar Jēzu pašu – Viņa pēkšņā parādīšanās un izzušana, sākot jau ar Lieldienas rītu, neatkarīgi no tā, vai akmens ir vai nav novelts un vai durvis ir vai nav aizslēgtas, arī Viņa nepazīstamais izskats un galu galā pavisam īpatnējais skats, Viņam uzkāpjot Debesīs. Šajā reizē mēs runāsim par to ārējo vienkāršību, kādā Jēzus pēc augšāmcelšanās mēdz pavadīt laiku kopā ar mācekļiem, un lūkosim saprast, vai tik tā nav ārkārtīgi brīnumaina vienkāršība, ko viņi un caur viņiem arī mēs visi pēc Lieldienām piedzīvojam.
Droši vien visi piekritīs, ka fiziskas sāpes ir daudz skaidrāk jūtamas un definējamas par tā sauktajām dvēseles sāpēm un ciešanām. Arī miesas kaites – dažādas slimības un kroplības – ir daudz skaidrāk redzamas un apzināmas par cilvēku garīgo vājumu, piemēram, neticību un kaut kādu iemeslu dēļ zaudētu spēju ticēt. Tomēr arī šīs neredzamās un pat pašu sirdzēju bieži vien neatzītās un neapzinātās kaites ir ne mazāk nopietnas par fiziskajām un labi redzamajām. Varētu pat teikt, ka tās – neticība, grēks, pretošanās Dieva vārdam – ir vēl nopietnākas kaites un kroplības nekā to miesā redzamās sekas. Šīs neredzamās vai grūti saskatāmās vainas ir iemesls un veids, kā dažāds ļaunums cilvēkiem piekļūst un mūs moka, tādēļ varētu pat teikt, ka ar to pirmām kārtām ir jātiek galā. Un uz to jau norāda arī pats brīnumainais dziedinātājs un mierinātājs Jēzus no Nācaretes, kad Viņš vairākkārt ir diezgan negribīgs dziedināt kādu fizisku kaiti. Atcerieties, piemēram, to gadījumu, kad viņš kādam triekas ķertajam atlaiž jeb piedod grēkus un norāda, ka draugi to var nest atpakaļ uz mājām. Proti, ka pašu galveno viņš jau ir saņēmis. Un tikai ļaužu pulka dēļ, kuri to visu redzēja un kuriem klātesošie jūdu garīdznieki it kā grasījās izšaubīt ticību uz Jēzu jeb Viņa pasludināto grēku piedošanu, Jēzus – šīs piedošanas apstiprinājuma dēļ – slimo dziedināja. Bet visādi citādi šis cilvēks varēja palikt tikpat slims kā iepriekš, un tomēr – arī dziedāt kopā ar kristīgo draudzi godu Dievam augstībā, “ka mums nedz šeit, nedz mūžībā nav kaites vairs nekādas” – ne tādēļ, ka nu mūs vairs nespiestu iedzimtā grēka svars ar visām kaitēm, bet gan tādēļ, ka tas ir piedots; Dieva priekšā, Dieva acīs līdz ar grēku piedošanu mēs tiešām esam bez kaites, bez vainas kā Viņam pieņemams un patīkams šķīsts upuris, kā pats svētums, kas var Viņa priekšā pastāvēt un tikt Viņa svētīts šeit un mūžīgi.
Šo dārgo dāvanu un lielāko brīnumu tad arī Jēzus uzsver, māca un atgādina Saviem mācekļiem pēc augšāmcelšanās, mēģinot viņu acis pieradināt pie tā sauktās parastās ikdienas un viņu sirdis – pie neparastības un brīnuma redzēšanas šādā ikdienā, tas ir – pie ticības. Jēzus tiešām nāk mācekļu vidū brīnumainā veidā, kā mēs šodien lasām – caur aizslēgtām durvīm, bet tas it kā ir vairāk Viņa brīnums un Viņa darīšana, kas uz mācekļiem un uz mums attiecas minimāli. Uz viņiem attiecas nākamais – it kā vienkāršs sveiciens, uzrunājums: “Miers ar jums!” Un, lūk, notiek brīnums, jo tie, kas tikko bija nobijušies un ieslēgušies, kļūst brīvi no bailēm. Vēl vairāk – viņi kļūst droši. Un viņu prāts un sirdis, kas šaubījās un nezināja, tagad nešaubās, bet gan uzticas un droši liecina: “Mēs Kungu esam redzējuši.”
Lūk, patiesais brīnums – ka mēs šodien esam šeit baznīcā. Pat vēl vairāk: nevis vienkārši baznīcā, bet diezgan pieticīgos apstākļos un samērā īpatnējā vietā, kur tradicionāli cilvēki, kas, teiksim tā, grib sastapt mācītāju un dziedinātāju no Nācaretes, vis nenāk. Kādēļ? Ko atbildēsim tiem, kas par to brīnās un tā jautā? Un atbilde ir – “Mēs Kungu esam redzējuši.” Vairs nav tik būtiski, kā tas izskatās, cik tas ir godpilni, ko citi par to domā un tamlīdzīgi, jo – Viņš ir augšāmcēlies. Viņš ir augšāmcēlies no tās pasaules, kur noteicošais ir spēks, ietekme, vara, godība un veidi, kā to visu sasniegt. Viņš ir augšāmcēlies pasaulē, kurā visas šīs lietas, kuru dēļ cilvēki cīnās, ienīst, slepkavo, viļ un pat mirst, nāk pašas par sevi. Tās, kā Jēzus saka, tiek “klāt piemestas”: katram savā daudzumā un laikā, bet tiek, un galu galā tiks dāvinātas svētā pilnībā.
Bet pagaidām ir vienkārša ikdiena, vienkārši brīnumaina ikdiena ar varu, ko nevar iegūt ne vēlēšanās, ne karā – ar ticīgajiem dotu varu piedot grēkus, un ar mieru, ko nevar panākt ne ar vissvinīgākajiem memorandiem, ne ar bagātību, veselību vai ko citu. Tas ir miers, ko Savā Evaņģēlijā un sakramentos mums katram dod augšāmceltais Jēzus, šis miers ir augstāks – un arī labāks – par visu cilvēka prātu un saprašanu.
Āmen.
Darbi dārzā
Pavasaris ir klāt un līdz ar to – arī darbi dārzā. Griezu kokiem nokaltušos un nepareizi saaugušos zarus. Dēlēns skatās un prasa: “Cirtīsi nost koku?” “Nē,” saku. “Jānogriež liekie zari, lai pārējiem būtu vairāk spēka augt.” Un, protams, uzreiz iešaujas prātā salīdzinājums – ka tie zari ir kā dažādi niķi un netikumi, kas līdzīgā kārtā cilvēkam paņem daudz dzīvības spēka. Jēzus arī ir runājis par zariem un pat par kokiem, kas nenes augļus un tādēļ ir nocērtami. Tai pašā līdzībā Viņš gan stāsta arī par gādīgo dārznieku, kas aizlūdz dārza saimniekam par neauglīgo koku un saka, ka to aprušinās un apmēslos – varbūt tad tas labosies.
Interesanti, ka Bībelē dažus pantus iepriekš pirms šīs svētdienas evaņģēlija lasījuma Jēzus pats tiek noturēts par dārznieku. Un zināmā mērā Viņš tāds tur arī ir. Proti, Marija Magdalēna Lieldienu rītā bija stāvējusi pie tukšā kapa un raudājusi no bēdām, ka pat tas nedaudzais, kas viņiem bija palicis – viņu mācītāja līķis –, bija pazudis. Un tad viņa ierauga kādu stāvam viņai aiz muguras. Tas ir augšāmceltais Jēzus, tomēr viņa to notur par dārznieku, kurš varētu būt paņēmis viņai tik dārgā cilvēka mirstīgās atliekas. “Kungs,” viņa saka, “ja tu to esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu viņu esi licis, lai es viņu dabūtu!” Bet tas ir ļoti īpašs dārznieks. Viņš ir nācis nevis pie kokiem un krūmiem, bet pie pašas raudošās Marijas Magdalēnas – lai viņas nokaltušos un šķībi greizi augošos zarus izgrieztu. Tās ir viņas spītīgās bēdas un aplamās cerības, ko dārznieks Jēzus ir nācis tai noņemt. Marija savās bēdās ir neremdināma, jo tikko viņai veseli divi eņģeļi bija teikuši, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Tomēr viņa neticēja un neļāvās savās bēdās tikt mierināta, tādēļ nepazina arī pašu Jēzu.
Labais dārznieks sauc viņu vārdā: “Marija!” Marija, neskaties kapā, neiegrimsti savās bēdās – skaties uz Mani! “Viņa apgriezās,” tālāk saka evaņģēlists Jānis, “un ebrejiski saka uz Viņu: “Rabuni,” tas ir – mācītāj!” Dievs Savu svēto darbu – arī Savu labā dārznieka darbu, kas nogriež nedzīvo un šķībo – dara ar Savu vārdu. Tas kā ar asu nazi nogriež greizo tieksmi gausties un bēdāt, kad tepat līdzās ir Kristus Evaņģēlijs. Un iepriecinātā, no šķībās un greizās neticības atbrīvotā Marija Magdalēna steidzas pie mācekļiem, lai iepriecinātu arī viņus.
Lūk, un šeit sākas mūsu šīs svētdienas teksts – par Jēzus nākšanu pie mācekļiem Lieldienu vakarā un pēc tam tieši pēc nedēļas ļoti īpaši arī pie Sava mācekļa Toma. Kādēļ šis Viņa nāciens? Lai vienkārši paciemotos un pārrunātu kopīgās atmiņas? Nē, arī pēc augšāmcelšanās Jēzus dzīve ir ļoti mērķtiecīga – tā visa bez izņēmuma ir veltīta mūsu pestīšanai un svētīšanai.
Kad Marija Magdalēna un arī citas sievas bija Jēzus mācekļiem stāstījušas par viņu mācītāja augšāmcelšanos, viņi neticēja, un atšķirībā no mūsdienu kristietības priecīgajiem Lieldienu rītiem pašās pirmajās Lieldienās, kā lasām, vēl pašā vakarā Jēzus mācekļi bija nobijušies un nomākti, kā to šīs dienas evaņģēlija pirmajā pantā apraksta Jānis: “..mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm.” Viņi nebija ticējuši Marijai, viņu neticības un šaubu līkie zari auga uz nepareizo pusi – kapā iekšā, nevis kopā ar augšāmcelto Jēzu sauļup pie Dieva debesīs. Bet labais dārznieks to tā neatstāj. Viņš nāk ar asāko rīku un spēcīgāko ieroci, kāds vien ir pasaulē – ar Dieva vārdu, un ar to izgriež arī viņu šķībumus un greizumus. “Jēzus stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!””
Tas, ka viņš izgriež līku zaru, nenozīmē, ka Viņš taisītos cirst nost visu koku. Bēdu laikā un sāpju brīdī ne par ko citu cilvēkam nav spēka domāt. Kāds tur vēl Jēzus, kāds tur Evaņģēlijs!? Tas mums, vājiem grēciniekiem, paliek vien saulainām svētdienām. Cik muļķīgi! Savās greizajās un neprātīgajās domās mums vienīgais glābiņš nāktu līdz ar Dieva vārdu, kas nošķeļ lieko un reizē prot arī dziedēt šā šķēluma brūci. “Te Es esmu – jūsu dzīvais Dievs, jūsu mūžam dzīvā cerība!” saka Jēzus un turpina: “Miers ar jums!” Tā viņš novērš grēcīgo, vājo prātu no nevajadzīgas skumšanas un to dziedē ar Dieva mieru. Un ne tikai – Viņš dod mūsu vājajām, pasaules draudos izbiedētajām un apjukušajām domām, vārdiem un darbiem arī virzienu – jaunu sauli, kurp dzīties un stiepties dievbijīgu un Dievā priecīgu domu, vārdu un darbu pumpuriem: “Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu,” Viņš saka un iededz mūsu dzīvei šo jauno sauli.
Jēzus ir uzvarējis nāvi, un ticībā Viņam, kā vēlāk to savā vēstulē draudzēm raksta Jānis, arī mums ir daļa šajā uzvarā. Lieldienas dod jaunu sauli, jaunu cerību, kas sniedzas pāri jebkuram šīs pasaules postam, no kā vislielākā taču ir nāve, vai ne? Un Jēzus ir nāvi uzvarējis, līdz ar to Saviem ticīgajiem dodot uzvaru arī pār visu, kas vien ir grēka sekas un nāves priekšvēstnesis – pār visām dzīves nebūšanām un visu šķendēšanos. Nav vairs tādu bēdu, kurās mums nebūtu mierinājuma, nav vairs tāda zaudējuma, pēc kura nebūtu apsolījuma zaudēto atgūt simtreiz lielākā mērā.
Bet notiek šis uzvaras gājiens tāpat, kā tai pirmo Lieldienu dienā – pa vienam vien, pa mazam vien, no viena bēdīgā un satriektā pie cita. Un arī līdzeklis šim uzvaras gājienam ir tas pats – spēcīgais, varenais un dziedinošais Dieva vārds. Tajā ir mūsu cerība un glābiņš, aizsardzība un patvērums, ejamā dzīves ceļa gaisma un šā ceļa maize. Bez Dieva vārda neiztikt nevienam, kas grib pārvarēt dzīves grūtību un bēdu smagumu un galu galā pašu lielāko ienaidnieku – nāvi. Tādēļ Jēzus tieši nedēļu pēc Savas augšāmcelšanās – šajā svētdienā, kurā tradicionāli tiek lasīta attiecīgā Jāņa evaņģēlija vieta, nāk vēlreiz pie mācekļiem, šoreiz – īpaši pie Toma, kura pirmo reizi nebija klāt. Un labais, uzticīgais dārznieks ņem nost viņa šaubu un neticības greizos zarus un rāda gaismu, kurp stiepties ticības taisnajiem zariem, kas nesīs daudz svētīgu augļu: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!”
Tā, lūk, notiek pavasara darbi Dieva dārzā, Viņa plašajā pasaulē – stiep pretī Jēzus rētām to, kas tevi nospiež un nomoka. Tās ir upuris par katru grēku, un no tām plūst zāles pret katru trūkumu un pašu nāvi. Stiepsim savas ticības zarus, visu savu tiekšanos un dzīšanos domās, vārdos un darbos pretim šai Lieldienu saulei, un šajos zaros ienāksies augļi, kas remdēs gan mūs pašus, gan mūsu bērnus, gan arī kādu grūtsirdīgu garām gājēju.
Āmen.