Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

LATVIEŠU GRĀMATNIECĪBAS VĒSTURE UN SIEVIETES

Paula Ozola.

Maijā atveras ziedi un cilvēku sirdis maigumam un mīlestībai, maijā svinam māmiņu un ģimenes dienu, tāpēc maiju pamatoti var uzskatīt par sievišķīgu mēnesi. Neviļus nāk prātā domas par sievietēm un viņu vietu dažādās dzīves jomās, šoreiz par sievietes attiecībām ar grāmatu. 20. gadsimtā pēc izcīnītām pilsoniskajām tiesībām būtiski pieauga daiļā dzimuma vieta dažādās darbības nozarēs, un literatūrā viņas ieņēma stabilu vietu.
Latviešu tāpat kā pasaules rakstniecības un grāmatniecības vēstures gaita apliecina sieviešu būtisku dalību literāru tekstu radīšanā un lasīšanā jau ilgi pirms emancipācijas kustības aizsākumiem, arī pirms Aspazijas latviešu literārajā dzīvē jūtama sievietes dvēseles elpa. Te var minēt pirmo latvisku dziesmu autori, brāļu draudžu dzejnieci raunēnieti Bormaņa Annu ar trim Jaunpiebalgas mācītāja K. R. Girgensona baznīcas dziesmu krājumā “Kristīgas dziesmas” (1809) ievietotajām dziesmām. 19. gs. otrajā pusē lauku meitas un pilsētnieces, kuras ir literatūras mīļotājas, ieraksta dzejas vārsmas kladēs un atmiņu albumos, literārie iespaidi rosina arī daudzas pašas iemēģināties dzejošanas un rakstniecības mākslā. Piemēra pēc var minēt tādas pirmās latviešu literātes kā Medinska (Valdemāre) Marija, Marija Pēkšēna, Gaiduļu Paula, Minna Freimane, māsas Birznieku Sofija un Latiņa, Luīze Skujeniece u.c.
Sieviešu aktīvo lomu lasīšanas procesā apliecina viņām adresētu grāmatu izdevumi. Pašā latviešu grāmatniecības rītausmā, 1711. gadā mācītājs S. G. Dīcs pārtulkoja no vācu valodas un G. M. Nellers izdeva sievietēm adresētu Johana Kundīzija dziesmu un lūgsnu grāmatu “Garīga pērļu rota”. Fakts, ka grāmata piedzīvoja vēl trīs atkārtotus izdevumus (pēdējais 1885. gadā) apliecina sieviešu aktivitāti dziesmu grāmatas lietošanā. Daudzie Latvijas lauku meiteņu un sieviešu ar 19. gs. datēti īpašuma ieraksti latviešu garīgu dziesmu grāmatās stāsta par īpašnieču sastāvu un saudzīgo attieksmi pret savām dievvārdu grāmatām.


Sievietes aktīvi iesaistījās stāstu grāmatu lasīšanā latviešu zemnieku mājās 19. gs. vidū, kad lasīja kolektīvi. Kad 40. gados parādījās “Grāfa lielmāte Genoveva”, “Kara lielskungs Eistaķijs”, “Šveidlera Marija” un citi stāsti par morāli tīras un bezvainīgas sievietes grūto dzīvi un uzticīgo mīlestību, tad tieši sievietes organizēja kolektīvās lasīšanas procesu latviešu zemnieku mājās ziemas vakaros, pa starpām arī mācot bērnus lasīšanā. Kad lielā mērā pateicoties mātēm un meitām. ļaudis pie lasīšanas bija pieraduši, un līdz ar to izveidojies liels skaits potenciālo grāmatu pircēju, grāmatu izdošana komercializējās. Sievietes ieņēma nozīmīgu vietu šajā procesā, jo tieši viņām lielā mērā izdevēji paredzēja lielos burtnīcu romānus, bet vācu literatūrā izveidojās un arī latviešu grāmatniecībā 19. gs. otrajā pusē ienāca speciāls literatūras atzars – sieviešu romāns un garais stāsts. Sieviete ir ne tikai tā adresāts un galvenā varone, bet nereti arī autores bija pašas sievietes.
Bet vai būdamas aktīvas lasītājas, sievietes palika nomaļus grāmatu ražošanas procesā? Senākās atmiņas par sieviešu lomu Latvijas grāmatiespiešanas vēsturē saistās ar stāstu par pirmā Rīgas grāmatiespiedēja N. Mollīna atraitni. Pēc Mollīna nāves vakanto tipogrāfa vietu Rīgas rātskungi nolēma piedāvāt jaunajam un enerģiskajam amata pratējam Gerhardam Šrēderam, viņš jau 1523. gadā bija lūdzis iespiedēja koncesiju. Rīgas rāte izvirzīja uz vakanto vietu papildu nosacījumu – Šrēderam jāprec Mollīna atraitne. Šrēders piekrita. Tādējādi Rīgas rāte izvairījās no pienākuma apgādāt atraitni ar uzturu līdz viņas mūža galam, bet Šrēders iespiedās amatā un ieguva Rīgas pilsoņa tiesības, kas feodālajā cunftu sistēmā nebija tik vienkārši. Arī Šrēders neatstāja tipogrāfa darba turpinātājus savā dzimtā, un Rīgas grāmatiespiedēju dinastija neveidojās. Pēc viņa uz īsu laiku par Rīgas tipogrāfu kļūst Albrehts Hākelmanis. Pēc dažiem gadiem viņš mirst, tā arī nelaidis klajā nevienu latviešu grāmatu. Spiestuvi kādu laiku vada atraitne Margareta Hākelmane. No Vācijas ieceļojušais iespiedējs Heinrihs Besemesers vispirms strādāja pie Hākelmanes par faktoru, līdz 1660. gadā kļuva par tipogrāfu saskaņā ar viņu noslēgto kontraktu. Tas liecina, ka laulības nebija vienīgais iespējamais grāmatiespiedēja amata iegūšanas ceļš. Tomēr Šrēdera paņēmiens “ieprecēties’’ uzņēmumā Latvijas grāmatiespiešanas vēsturē nebija vienīgais. Piemēram, no Vācijas ieceļojušais Johans Heinrihs Kesters kļuva par Kurzemes hercoga iespiedēju, apprecot G. Radecka atraitni Vendelu. Ilggadējo Stefenhāgenu dinastijas dominanti Jelgavas grāmatniecībā aizsāka Johans Frīdrihs Stefenhāgens, apprecēdams Kristiāna Lītkes atraitni Annu Mariju Lītki, kura pēc vīra nāves, vadīdama spiestuvi, bija iedzīvojusies lielos parādos. Stefenhāgenu dzimtā turpmākajos gados klātpienācējiem veicās labāk, te raksturīgas laulības ar iespiedēju meitām, tā kļūstot znotiem par tipogrāfijas līdzīpašniekiem vai vadītājiem.
Agrīnajā latviešu grāmatniecības vēsturē sievietes nepalika malā tikai kā grāmatu izplatītājas un izglītības veicinātājas latviešu zemnieku vidū. Pati spilgtākā un enerģiskākā personība bija muižu nomas īpašniece Valmiermuižā, hernhūtiešu kustības atbalstītāja Magdalēna Elizabete Hallarte (1683–1750). Viņa ne tikai nodibināja skolotāju semināru latviešiem Valmiermuižā, bet arī finansēja un noorganizēja dziesmu grāmatu “Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas”(1742). Viņa arī iekārtoja muižā grāmatu noliktavu un grāmatu izplatīšanā iesaistīja kā mācītājus, tā savus dzimtcilvēkus. 18. gs. zināmi arī vēl citi sieviešu dalības gadījumi grāmatu izdošanas un izplatīšanas procesā. Muižnieces Luīze Šarlote Bēra (dz. Mēdema) Popē finansējusi grāmatu izdošanu, Sofija Katarīna Meka Liepupē izplatījusi savas muižas zemnieku vidū G. Bergmaņa “Saņemamas sprediķu mācības”(1795). Savukārt Rīgas zvejnieka atraitne Elizabete Krastiņa bijusi bagātas personiskās bibliotēkas īpašniece.
19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā latviešu grāmatniecībā rosīgi darbojas paši latvieši. Arī latviešu sievietes nereti darbojas līdzi kā uzticamas un palīdzīgas biedrenes saviem vīriem. Kļuvušas atraitnes, viņas necenšas ātri tikt pie darbīga vīra, bet nereti pašas uzņemas spiestuvju vadību. Starp tādām uzņēmīgām sievietēm minama Elizabete Alunāne, kas pēc grāmatiespiedēja Heinriha Alunāna nāves 1904. gadā pārņem spiestuves un veikala vadību. Spiestuves vadību uzņēmās Jēkaba Dravnieka sieva (Ādolfa Alunāna māsa) Hedviga. Jāņa Ozola atraitne Paulīne pēc izcilā grāmatizdevēja traģiskās nāves 1905. gadā ar Jāņa Rozes palīdzību vada spiestuvi un veikalu līdz 1912. gadam.
Līdz 19. gs. pēdējam ceturksnim ir raksturīgi, ka atraitnes mantoja spiestuvi vai grāmatu veikalu, ko uzturēja līdz brīdim, kamēr apprecēja nākamo iespiedēju vai uzņēmumu pārdeva. Sieviešu patstāvīga, no vīriem vai brāļiem neatkarīga rosība grāmatniecībā sākas 19. gs. beigās un 20. gadsimta sākumā ar iniciatīvu grāmatu veikalu atvēršanā un uzturēšanā. Viņas pašas atver savus grāmatu veikalus, lai iegūtu iztikas līdzekļus. Sāk nošķirties grāmatniecības ražošanas un izplatības procesi, desmitiem un simtiem veikalu tiek atvērti, daudzi izput. Tirdzniecībā sievietes kā patstāvīgas uzņēmējas, veikalnieces ienāk agrāk nekā izdevējdarbībā un spiestuvju uzturēšanā.
20. gs. sākumā līdz Pirmajam pasaules karam, kad grāmatniecības procesi piedzīvo panīkumu, grāmatu tirgū darbojās apmēram 100 uzņēmīgas sievietes. Starp viņām tikai kādas desmit manto veikalu no vīriem, dažas ir brāļu, vīru vai citu tuvinieku īpašumā esošu veikalu vadītājas un pārdevējas, pārējās darbojas pašas.
Pirmā sieviete, kas neatkarīgi no vīra atver grāmatu veikalu, bija Žulius gaspaža, kā viņa pati sevi dēvē sludinājumā “Baltijas Vēstnesī” 1869. gadā, paziņojot par veikala atvēršanu. Grāmatu veikals tika atvērts Cēsīs. Izņemot šo sludinājumu, nav nācies uziet citas ziņas par Žulius gaspažas veikala tālāko darbību, tā likteni.
Sieviešu rosība grāmatveikalu dibināšanā aktivizējas pēc 1900. gada un apsīkst 1914.,1915. gadā. No 1904. līdz 1914. gadam reizē ar Latvijas saimniecisku uzplaukumu grāmatu tirdzniecībā tiek sasniegta kulminācija, grāmatu veikali aug kā sēnes pēc lietus. Šajā sfērā sievietes iesaistās kā aktīvas tirgus dalībnieces. Grāmatu tirdzniecības nestacionārajās formās, kolportāžā nav novērota viņu līdzdalība acīmredzami tāpēc, ka šis darbs saistīts ar lielāku fizisku piepūli.
Plašs un samērā vienmērīgs ir sieviešu darbības ģeogrāfiskais areāls, aptverot kā galvaspilsētu, tā reģionus. Rīgā darbojas kādi 35-40 sieviešu vadītie veikali, Liepājā ap 10 veikalu, Ventspilī 4, Talsos 3. Jūrmalai kļūstot par iecienītu kūrortu, te vērojama liela rosība grāmatu veikalu atvēršanā, daudzus vada sievietes: Dubultos 4, Majoros 3, Slokā 2, Asaros 1. Pa diviem sieviešu grāmatveikaliem bija Tukumā, Dobelē, Kuldīgā, Cēsīs, Jelgavā, pa vienam Limbažos, Sabilē, Jēkabpilī, Ikšķilē, Saldū, Bauskā, Subatē, Strenčos, Rūjienā, Gaujienā, Jaunjelgavā, Ainažos.
Pēc tautības pārdevējas visvairāk bija latvietes, kā arī ebrejietes un krievietes. Vācietes šajā rūpalā neiesaistījās.
Ievērojamu, mūsdienās atpazīstamu personību starp viņām maz. Rakstniece Birznieku Latiņa 1903.-1915. gadam bija grāmatu tirgotāja Sabilē, bet viņas māsa dzejniece Birznieku Sofija strādāja brāļa Jura Birznieka grāmatveikalā Kandavā.
Viena no interesantākajām personībām ir Jāņa Poruka dzīvesbiedre Ernestīne Poruka. Šī stiprā un uzņēmīgā sieviete atvēra veikalu Cēsīs 1905. vai 1906. gadā ar māsasvīra, Cēsu grāmatnieka un vēlākā pilsētas galvas V. Bērzona atbalstu, lai iegūtu līdzekļus slimā dzejnieka ārstēšanai un pati uzturētu sevi un meitu Karmenu.
Tādējādi ar 20. gs. sākumu sieviešu dalību grāmatniecības virzībā noteica ne vairs atsevišķu cilvēku likteņa ģimeniskās saites, bet viņas pilnīgi patstāvīgi kļūst par vīriešiem līdzvērtīgām šā procesa dalībniecēm. Mūsdienās grāmatas izdod un izgatavo abu dzimumu cilvēki, bet saņemam tās veikalos un bibliotēkās pārsvarā no sieviešu rokām.

Lilija Limane

 

Leave a Reply