Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

PAULA GERHARDA DZIESMAS

 

Salīdzinot ar citiem sava laika dziesmu tekstu autoriem, Gerhards nav sarakstījis sevišķi daudz dziesmu. Viņa laikabiedrs Rists (1607–1667) sacerējis 659 dziesmas, bet, piemēram, Šmolks (1672–1737) – 1188 dziesmas. Uz šo vīru fona Paula Gerharda devums ir diezgan pieticīgs – kopumā 132.
Tomēr, kā savā pētījumā atzīst T. Br. Hjuits, no Gerharda dziesmām būtu iespējams sastādīt veselu dziesmu grāmatu – tik augsta ir šo dziesmu kvalitāte, turklāt viņa himnas aptver praktiski visu kristīgās dzīves un ticības pieredzi.

 


Gerharda dziesmas atklātībā sāka parādīties ar 1649. gadu, kad slavenais ērģelnieks un komponists Johans Krīgers publicēja himnu un melodiju apkopojumu Praxis pietatis, kurā bija iekļautas 18 Gerharda himnas.
J. Krīgers nomira 1662. gadā un viņa darbu turpināja Kristofs Runge, kas strādāja pie vēlākajiem šīs dziesmu grāmatas izdevumiem. Gerhards gan šajos izdevumos vairs nepiedalījās, jo tolaik ciešāk sadarbojās ar Johanu Georgu Ebelingu – Krīgera pēcteci, kas bija ērģelnieks tai pašā Berlīnes Sv. Nikolaja baznīcā.

Ebelinga izdevums
Ebelings tik ļoti bija iecienījis Paula Gerharda dziesmas, ka tūdaļ sāka sacerēt tām jaunas melodijas. Ebelinga rīcībā Gerhards nodeva publicēto dziesmu vēl nepublicētos pantus, kā arī 26 citas himnas, kas netika ievietotas krājumā Praxis pietatis.
Visas Paula Gerharda vecās un jaunās dziesmas Ebelings publicēja desmit atsevišķās grāmatās, kur katrā grāmatiņā bija ducis dziesmu. Pēdējā, desmitā Ebelinga izdotā grāmata, kas bija izstrādāta ar pavadījumu četrām balsīm, basam un divām vijolēm, tika izdota 1667. gadā. Pilns grāmatas nosaukums ir garš:
“Paula Gerharda garīgās apceres, kas sastāv no simt divdesmit himnām, kas pēc virknes izcilu un ievērojamu kungu lūguma apkopotas vienā sējumā; vispirms par godu Dieva Majestātei un arī par mierinājumu godātajiem un daudz cietušajiem kristīgajiem, un par izaugsmi visām ticīgām dvēselēm kristietībā – saliktas pa dučiem, izgreznotas ar melodijām, kas domātas sešiem izpildītājiem.”


Ebelings ar savu izdevumu panāca to, ka cilvēkiem pirmo reizi bija iespēja iepazīt Paulu Gerhardu kā oriģinālu dzejnieku. Līdz tam viņa dziesmas bija iekļautas krājumos kopā ar citiem pazīstamākiem autoriem. Ebelinga izdevums izcēla Gerharda individuālo ieguldījumu, kas par spīti samērā nelielajam dziesmu skaitam izrādījās visnotaļ iespaidīgs.
Dziesmu teksti Krīgera, Ebelinga un vēlāk Feistkinga (1707) izdevumos bieži ir nedaudz atšķirīgi, un ir grūti pateikt, kura teksta versija ir autentiskā. Ļoti iespējams, ka pats Gerhards savus tekstus bija vēlāk no jauna rediģējis.

Gelegenheitsdichter
Bez šīm 120 dziesmām ir pazīstami vēl kādi divpadsmit dzejoļi, kas sacerēti īpašiem gadījumiem, piemēram, kāzām un bērēm. Gerhardu nereti mēdz dēvēt arī par Gelegenheitsdichter, proti – dzejnieku, kas sacerējis dziesmas, kad radusies nepieciešamība un gadījums to prasījis.
Tāpēc viņa dziesmas nav domātas tikai baznīcai un dievkalpojumam, bet arī mājas un ģimenes ikdienai – rītiem un vakariem, personiskai ticības celsmei, grūtos brīžos, ticības cīņās, slimībā un grūtsirdībā.
Viņa dzejoļos parasti ir daudz pantu. Kā ironizējot raksta viņa biogrāfi, īsas izteikšanās dāvana viņam bijusi liegta. Pati garākā no visām ir Lieldienu dziesma – 36 panti, kas dzejas formā atstāsta svētku evaņģēlija notikumus. Tāpat ļoti gara ir kāda ciešanu laika dziesma, kurai ir 29 panti.
Savukārt 5 vai 6 panti ir tikai tajās Gerharda dziesmās, kuras viņš tulkojis un kur oriģinālā versija ir bijusi īsa. Caurmērā viņa dziesmās ir vidēji 15 panti. Diemžēl latviskotās Gerharda himnas mūsu dziesmu grāmatās ir ļoti apcirptā un saīsinātā veidā, un arī tulkojumi bieži ir samērā vāji.
Lai arī mūsdienu situācijā būtu grūti iedomāties tik daudz pantu dziedāšanu, manuprāt, būtu tikai godīgi, ja šīs dziesmas tiktu iztulkotas un ievietotas dziesmu grāmatā visā pilnībā, jo dziedamos pantus vienmēr var izvēlēties.
Ieskats pāris saglabātās bēru runās liecina, ka arī viņa sprediķošanas stils ir bijis līdzīgs. Viņš sludinājis lēni un pacietīgi, vairākkārtīgi atkārtojot un uzsverot domu. Viņa sprediķi bijuši sirsnīgi, tēlaini un ar vērienu. Doma uz priekšu ritējusi samērā lēni un uzskatāmi, tā ka pat pavisam vienkārši, mazizglītoti ļaudis spēja viegli izsekot līdzi.
Tas pats sakāms arī par viņa himnām. Liela loma tajās ir Bībeles tēliem un frazeoloģijai. Starp citu, daudzas dziesmas ir gandrīz tieši Bībeles tekstu tulkojumi. Ļoti skaidri ir atpazīstama Lutera tulkotās Bībeles valoda. Gerhards acīmredzami ir tiecies runāt populārā tautas valodā, kas ir brīva no svešvārdiem un frāžainības.

Tematika
Visbiežāk sastopamā tēma Gerharda dziesmās ir krusta nešana un Evaņģēlija mierinājums. Paturēsim prātā, ka viņš dzīvoja Trīsdesmit gadu kara laikā. Šis karš viņa zemi padarīja par postažu, un cilvēkiem bija jāpiedzīvo neaprakstāmas ciešanas. Viņa dziesmas tika rakstītas kara novārdzinātiem, nabadzībā dzīvojošiem cilvēkiem, kuru sirdis bija sagrauztas, rūpju un izmisuma pilnas.
Kad trešdaļa Vācijas iedzīvotāju ir gājusi bojā, pilsētas un ciemati izpostīti, visapkārt plosās mēris un daudz citu nelaimju, Pauls Gerhards sacer dziesmas par mieru un prieku, ko sniedz ticība Kristum par spīti visapkārt valdošam postam. Viņš dzied par Dieva mīlestību, kas ir lielāka par tūkstoš pārbaudījumiem šajā pasaulē. Viņš dzied par Dieva žēlastības gaismu, kas spīd spoži pār visu tumsību.

It kā ērglis sedz un sargā
Spārniem savus bērniņus,
Tā Dievs augstais vētrā bargā
Glābj un glabā savējus.
Jau no mātes klēpja sākot,
Viņš par mani domājis,
Dzīvību man piešķīris,
Laikiem ejot, laikiem nākot.
Pasaule kad bojā ies,
Paliks mīlestības Dievs.

Nepārprotami kara šausmas bija atstājušas dziļu ietekmi uz Gerhardu. Viņš nemitīgi piemin šīs pasaules nepastāvību un nīcību. Tas mudina raudzīties pāri šai pasaulei uz Debesu valstību un mūžīgo dzīvību. Nākamās pasaules cerība ir viens no galvenajiem Gerharda dziesmu motīviem.

Mēs šeitan esam viesi,
Ne mājas vietiņā,
Šī pasaule patiesi,
Mūs neapmierina.
Turp tiecamies, cik spējam,
Kur dzīvo mūsu Tēvs,
Uz ceļa as’ras sējam,
Tur Dievs tās nožāvēs.

Gerharda dzeja ir caurstrāvota ar cerību un bērnišķu prieku par gaidāmo svētlaimi Debesīs. Viņš cenšas slimo un ciešanu apņemto cilvēku sirdīs iedvest šo citādo realitāti – Debesu prieku un mieru, kas paceļ tos augstāk par pašreizējām mokām un ciešanām. Viņš sludina tiem nemainīgo Dieva mīlestību, kas skaidri ir atklāta ar Kristus ciešanām un nāvi mūsu glābšanai:

Viņa Dēls tam nav par dārgu,
To par mani nodevis,
Lai Viņš glābtu mani vārgu,
Liedams Savas asinis.
Aka neizdibināma,
Kas lai Tevi izsmeltu?
Tikai to es sajūtu,
Ka Tu neizmērojama,
Pasaule kad bojā ies,
Paliks mīlestības Dievs.

Vēl Gerhards daudz dzied par to, ka ticība ļauj mums būt pacietīgiem un mierā visos dzīves brīžos. Visspilgtākā no tām ir Gerharda dziesma “Gib dich zufrieden und sei stille in dem Gotte deines Lebens”, kur šī frāze tiek atkārtota katrā pantā kā piedziedājums. Par pamatu šai dziesmai ir ņemti psalmu vārdi: “Esi kluss tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu.”
Šai dziesmā Gerhards rāda kristieša rimto sirdi, kura paliek mierā un pateicībā arī tad, kad piedzīvo sāpes, bēdas, satricinājumus un arī nāvi. Dievs skaita viņu asaras un uzklausa viņu nopūtas līdz dienai, kad Dievs uzņems viņus Savā atdusā. Tur pacietīgie baudīs svētu mieru un “lēnprātīgie iemantos zemi”.
Tomēr nav arī tā, ka Gerhards visu savu uzmanību velta tikai nākamai pasaulei un Debesu glābiņam. Arī šīs zemes dzīvei, darbiem un uzdevumiem ir sava nozīmīga loma Gerharda dziesmās. Piemēram, izcilas ir viņa dziesmas par mājas un ģimenes dzīves svētību, par dzīvi savā aicinājumā un kalpošanā. Par nožēlu šīs dziesmas latviešu valodā līdz šim nav tulkotas.
Ļoti spilgtas ir viņa himnas, kas apdzied Dieva radības jaukumus un Viņa gādību, ko mēs baudām ikdienas, visas savas dzīves garumā:

Ej, sirds un mācies priecāties,
Kad jaunu sauli devis Dievs,
Un pavasaris modās!
No zemes klēpja asni dīgst,
Aiz ziediem lazdas zari līkst,
Un gaisā smarža rodas,
Un gaisā smarža rodas.

Pat īss ieskats Paula Gerharda dziesmās mums apliecina, cik svētīgu un vērtīgu mantojumu viņš atstājis ar savu dzeju, kalpodams šai drūmajā laikmetā. Viņš nenorobežojās no savu draudzes locekļu bēdām un ciešanām. Viņš kalpoja kā uzticams gans un ar savām dziesmām mierināja neskaitāmus cilvēkus kā toreiz, tā arī vēlāk.
Gerharda dziesmas ir kļuvušas tuvas arī latviešiem. Tās stiprinājušas mūsu tautas ticību un paļāvību uz Trīsvienīgo Dievu grūtajā gājumā cauri vairākiem gadu simteņiem.

Uģis Sildegs

Leave a Reply