Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KNOPKENS – NO HUMĀNISTA PAR RĪGAS REFORMATORU

Sv. Pētera baznīca Rīgā

Reformācijas ieviešana katrā zemē ir bijusi saistīta ar dažādu personību darbību. Izglītoti krietni pāri vidusmēram, viņi strauji uztvēra jaunās vēsmas un, būdami aktīvi sabiedriskie darbinieki, izplatīja tās tālāk. Daudzi no viņiem bija garīdznieki – teoloģijas speciālisti ar labu izglītību un tāpēc varēja ļoti efektīvi iesaistīties reformācijas vēsts attīstīšanā. Liela nozīme bija arī skolu sistēmas attīstībai un humānisma ideju izplatībai tajās (jo tas bija saistīts ar padziļinātām seno valodu studijām un līdz art to arī Bībeles tekstu apgūšanu pēc būtības), kā savā fundamentālajā darbā “Reformācijas ieviešana Livonijā” raksta izcilais viduslaiku vēsturnieks no Rīgas, universitātes docents Leonīds Arbuzovs. Reformācijas ienākšanā Rīgā un visā Livonijā liels nopelns bija Andreasam Knopkenam (Andreas Knopken). Viņu mēdz dēvēt par Rīgas reformatoru, taču viņš, kā daudzi nozīmīgas vēsturiskās figūras mūsu zemē, bija ienācējs no Vācijas. Kaut gan Knopkens bija reformācijas aizsācējs un aktīvs darbinieks mūsu zemē, tomēr viņu tikai daļēji var dēvēt par luteriskās teoloģijas pārstāvi. Pirmās reformācijas vēsmas Rīgā tomēr vairāk bija saistītas ar humānisma idejām, kamēr luterisma nostiprināšanās Livonijā, īpaši tās centrā Rīgā, ir saistāma ar nedaudz vēlāku periodu, kad luterisms pats sāka apgūt sistemātiski doktrināru formu Vācijā drīz pēc Lutera nāves viņa teoloģiskā mantojuma apkopošanas darbā un Konkordijas formulas izveidošanā sešpadsmitā gadsimta izskaņā.

Bugenhāgens un Knopkens kā Eramsa skolnieki
Brāļi Knopkeni – Andreass un Jakobs – ir dzimuši Vartes (Warthe) pusē, netālu no Štetinas – tā laika Ziemeļvācijas provincē, bet pati Knopkenu samērā trūcīgā dzimta acīmredzot ir nākusi no tuvos kaimiņos esošās Pomerānijas. Cik var noprast no dažādiem avotiem, dzimtas vēlme bija virzīt savus dēlus garīdznieka karjerai. Tā arī abi brāļi Knopkeni 1492. gadā tika iesvētīti par garīdzniekiem un saņēma savā pārvaldē vairākas draudzes Pomerānijas provincē ar visiem to īpašumiem. Zīmīgi, ka sākotnēji Andreass savā amatā nebūt nevairījās no daudzu baznīcas amatu ieņemšanas, jo tas palielināja viņa ienākumus. Vēlāk reformācija, kā zināms, nosodīja tādu garīgā amata komercializāciju.
Vēstures liecības par Andreasa darbību šajā laikā tomēr ir visai trūcīgas. Ap 1510. gadu Andreass nolēma veltīt sevi padziļinātām studijām. Iespējams, ka viņa līdzšinēja izglītība bija samērā vāja un, izmantodams savas dzimtas sakarus, viņš 1512. gadā nonāca Ingolštates universitātē Treptovas pilsētā, kur savu darbību tajā laikā bija izvērsis Johans Bugenhāgens. Šī 1472. gadā dibinātā universitāte toreiz bija viens no visnozīmīgākajiem Vācijas akadēmiskās izglītības centriem. Tajā darbojās vairāki slaveni humānisti, bet teoloģijas profesors kopš 1510. gada bija Johans Eks – vēlāk pazīstamais Lutera ienaidnieks un teoloģiskais oponents. Kaut arī sholastiski konservatīvi domājošs, tomēr arī Eks bija humānisma centienu atbalstītājs. Lai gan Ingolštates universitātei bija daudz ko piedāvāt, Andreass Knopkens drīz vien devās savās studijās tālāk – uz Minsteri. Tur ar Bugenhāgena starpniecību viņam vajadzēja kļūt par Johana Murmellija, pazīstama humānista, skolnieku, taču apstākļi izveidojās citādi, un Knopkens drīz vien no Minsteres pārcēlās uz Frankfurtes universitāti.
Andreass bija 42 gadus vecs, bet tāda vecuma studenti tajā laikā nebija nekāds retums. Kāpēc gan Andreass nedevās uz Erfurti – tā laika Vācijas humānistu centru, bet gan uz Frankfurti? Frankfurtes universitātē taču nekādu slavenu humānisma skolotāju tolaik nebija. Iemesls, šķiet, bija pavisam prozaisks – līdzekļu trūkums.
1512. gada oktobrī šajā universitātē sāka studēt arī kāds rīdzinieks – Francis Holtcigers (Franz Holtziger). Livonijas pilsoņi visi tika uzskatīti par piederīgiem prūšu nācijai. Šajā universitātē ir studējuši vairāki Livonijas pilsoņi, kuri vēlāk kļuva par reformācijas darbiniekiem savā dzimtenē. Kopā ar Knopkenu savus studenta gadus Frankfurtē iesāka arī Tomass Mincers (Thomas Müntzer) no Štolbergas.
Pēc divu gadu ilgām studijām Knopkens atgriezās Trepotvā un ieņēma tur garīdznieka amatu, reizē būdams arī Bugenhāgena palīgs pilsētas skolā. Šajā laikā viņš arī nodevās studijām Bugenhāgena vadībā, kurš tā paša Murmellija ietekmē tagad vairāk bija sācis pievērsties grieķu valodas studijām un teoloģijai, tomēr visvairāk jau Roterdamas Erasma daiļradei. Saprotams, ka šajā tradīcijā tika ievadīts arī viņa palīgs Knopkens.

Ilgas pēc dvēseles pestīšanas starp “Rīgas barbariem
Andreasa Knopkena brālis Jakobs pa šo laiku bija palicis Treptovā un tur saņēmis aicinājumu uz vikariātu Rīgas Domā. Drīz pēc tam viņš kļuva arī par Rīgas domkapitula kanoniķi un līdz ar to arī par Vācu Ordeņa priesteri. Tālākā karjeras stacija bija likumsakarīga: viņš tika iecelts par Sv. Pētera baznīcas priesteri jeb baznīckungu. Tas bija ienesīgs amats, turklāt šie baznīckungi, kā tajā laikā bija pierasts, paši nesprediķoja, viņu vietā to darīja kanoniķi vai kapelāni. Aptuveni 1517. gada rudenī savam brālim uz Rīgu sekoja arī Andreass Knopkens. Abi brāļi apmetās uz dzīvi Rīgas Lostrēgeru (Losträger) garīgajā brālībā ar nodomu būt līdzdalīgiem viņu labajos darbos. Jo brālībā tika patstāvīgi noturēti aizlūgumi, vigīlijas un meses –par mirušajiem. Andreasam tajā tika piešķirts dominus pakāpe – savdabīgs “garīdznieku kunga” statuss, kamēr Jēkabam kā domkungam pienācās jau augstākais plebanus statuss. Šajā brālībā bija pārstāvētas visas sabiedrības kārtas, bet pašu Lostrēgeru brāļu vidū pārsvarā esot bijuši latvieši, kā raksta L. Arbuzovs. Iestāšanās brālībā un tās labo darbu teoloģijas akceptēšana liecina, ka Andreass Knopkens tajā laikā vēl bija tālu no reformācijas teoloģiskajām idejām un viņa izpratne par baznīcu bija tāda, kā par to mācīja pāvesta teologi.
Taču situācija mainījās. Trūcīgie apstākļi spieda Andreasu uzņemties kapelāna vietu brāļa pārvaldītajā Sv. Pētera baznīcā, bet tas nozīmēja – ķerties pie sludināšanas pienākuma. To viņš apzinīgi arī darīja laika posmā no 1517. līdz 1519. gadam. Sludināšanā viņš guva atzinību visā Rīgā, galu galā Sv. Pētera draudze bija lielākā visā pilsētā. Tomēr pašam sludinātājam nebija sirdsmiera. To traucēja viņa Vācijā gūtā izglītība un no lielajiem humānistiem saņemtā iedvesma uz reformām: tā deva apjausmu, ka kaut kas ar baznīcu nebija kārtībā. Knopkens ievēroja, cik degradējusies ir visa garīdzniecība, ka tās galvenās intereses bija materiālas, nevis garīgas.
Knopkens Rīgas garīdzniecību aprakstīja kā barbarisku, tumsonīgu un tanī pašā laikā augstprātībā slīkstošu. Varbūt Rīgā šī garīdzniecības sērga izpaudās īpaši krasi, tomēr tā bija vispārīga baznīcas pagrimuma pazīme visā Romas impērijā. Tā pirmo reizi Knopkena galvā parādījās ideja par baznīcā tolaik pastāvošās mācības neatbilstību. Viņa izglītība ļāva viņam uzdot jautājumus un meklēt pestīšanas drošību citādā ceļā, nekā to mācīja viņa laika oficiālā baznīca. Zīmīgi, ka Knopkens meklēja palīdzību un atbalstu savām vēlmēm Erasma idejās. Šis Nīderlandes domātājs neapšaubāmi bija lielākā autoritāte izmisušajam Rīgas sludinātājam, un tāpēc viņš izšķīrās prasīt padomu šim slavenajam humānistam no Roterdamas.
Trijās vēstulēs viņš vispusīgi aprakstīja baznīcas stāvokli Rīgā: garīdzniecības tumsonību, varaskāri un mantkārību. Viņš allaž uzdeva vienu un to pašu jautājumu: kādā ceļā lai es iemantoju pestīšanu savai dvēselei? Taču dižais humānists ilgi vilcinājās ar atbildi. Kad viņš tomēr atrada tai laiku, izrādījās, ka Erasms nemaz nespēj palīdzēt kādam vienkāršam sludinātājam. Savā atbildē viņš slavēja Knopkenu par viņa dedzīgajiem kristīgās mācības skaidrības meklējumiem. Īpašu respektu tie, viņaprāt, pelna tādos apstākļos, kādi bija Rīgā: dzīvojot tik tuvu kaimiņos shizmātiķiem, proti, krievu pareizticīgajiem, noteikti bija jānonāk viņu barbarisko tikumu ietekmē.
Erasms izrāda sapratni, cik grūti ir saglabāt kristīgos ideālus tādā pagrimušā vidē, kāda valda Rīgā, kur baznīckungus vada tikai un vienīgi alkatība, nevis ilgas pēc dvēseļu pestīšanas. “Starp tik daudziem draudzes ganu un bīskapa amata nesējiem tikai retais Rīgā ir uzskatāms par Kristus mācekli,” raksta Erasms. “Lielākā daļa no viņiem kalpo vēderam, naudai, slavai un varai, kamēr ticība viņiem ir tikai ārēja izkārtne,” konstatē Nīderlandes domātājs. Un tāda situācija pēc Erasma domām atbaida tās dvēseles, kas patiesi meklē garīdznieka palīdzību. Erasms arī atzīt, ka līdzīgs stāvoklis ir daudzviet citur Romas impērijā – garīdzniecība, viņaprāt, ir pilnīgi degradējusies šķira.
Erasms šajā vēstulē Knopkenam būtībā atkārtoja, ko jau bija rakstījis daudzos savos pampflletiskajos darbos. Viņš savas vēstules beigās piebilst, ka cerība tomēr vēl nav dzisusi, jo, raugi, arī Knopkens savā vēstulē raksta par tādiem, kuri šajā bezdievībā un barbarisma atmosfērā, kāda valda garīdznieku vidū, tomēr ir spējuši saglabāt mīlestību uz Evaņģēlija mācību. Šāda Erasma iedvesmota nots turpina skanēt arī cauri visai kristietībai mūsdienās.
Taču daudzu piekritēju, tai skaitā arī paša Knopkena apbrīnotā dižgara Roterdamas Erasma atbilde, nepalīdzēja satrauktajam Rīgas sprediķotājam, jo viņš savos Evaņģēlija patiesības meklējumos bija gājis krietni tālāk nekā humānisma klasiķis. Pēc divu gadu ilgas sludināšanas Knopkens dodas prom no Rīgas ar sajūtu, ka nepiepilda savu aicinājumu. Lai varētu to darīt un rastu mieru savai dvēselei, viņš bija izlēmis studēt vēl pamatīgāk un dziļāk.

Rīga–Treptova–Rīga
Tā 1519. gada rudenī viņš atkal ierodas Treptovā. Taču šī pilsēta Knopkena prombūtnes laikā bija krietni izmainījusies. To bija stipri satricinājušas kāda cita satraukta Dieva vārda studenta – Mārtiņa Lutera no Vitenbergas sacerētās 95. tēzes. Tās gan netika uztvertas kā apvērsums, bet gan tieši šajā humānisma apvārsnī – kā aicinājums veikt reformas pastāvošās baznīcas un tās varas sistēmas ietvaros. Bugenhāgens un daudzi citi viņa kolēģi sākotnēji izturējās noraidoši pret jaunajām vēsmām no Vitenbergas. Lūzumu daudzu tā laika baznīcas un akadēmisko darbinieku uzskatos, tātad arī Knopkenā, izraisīja Lutera 1520. gada reformācijas raksti, īpaši –” Baznīca Bābeles gūstā”. Tā paša gada novembrī Bugenhāgens rakstīja vēstuli Luteram ar lūgumu pēc padoma – tieši tāpat kā savulaik Knopkens Erasmam.
Lutera atbilde bija īsa un konkrēta – tās vietā viņš bija atsūtījis Bugenhāgenam savu darbu “Par kristīga cilvēka brīvību”. Atšķirībā no Erasma atbildes raksta Knopkenam, Bugenhāgenam tā sniedza nepārprotamu skaidrību par Lutera jauno – tikai Bībelē balstītās – teoloģijas jēgu. Bet tas, kas skāra Bugenhāgenu, nonāca arī pie viņa skolnieka Knopkena. Treptovā līdz ar to bija izveidojies Bugenhāgena draugu un līdzstrādnieku pulciņš, kuri intensīvi studēja šo un citus Lutera reformācijas darbus. To vidū bija arī Andreass Knopkens un viņa draugs Joahims Mollers no Rīgas. Visi šie vīri pēc īsa laiciņa transportēja evaņģēlisko mācību tālāk uz kaimiņu pilsētām un zemēm plašā Romas impērijas rādiusā no Vestfālenes līdz Livonijai.
1521. gada jūnijā Knopkens atgriezās Rīgā. Viņam aiz muguras bija divi neparasti gadi viņa biogrāfijā, kas bija pārveidojuši visu viņa dzīvi. Viņš bija ieguvis, ko gribēja: ieskatu par patiesu, tīru evaņģēlisku kristietību. Tomēr humānista Erasma autoritāte viņā palika nesatricināma un pastāvēja līdzās jaunajām atziņām par patiesu kristietību. Tagad viņš patiešām bija pārliecināts, ka ir ceļā uz dvēseles pestīšanu. Un to viņam spēja parādīt nevis Erasms, bet gan Luters. Tomēr, par spīti tam, Luters nekad nekļuva par viņa lielāko autoritāti: par tādu Knopkena dzīvē allaž bija un arī palika Bugenhāgens, kas tūlīt pat pēc savas ierašanās Vitenbergā pieslējās Melanhtonam un viņa vairāk ar humānismu saistītajai teoloģiskajai domāšanai. Atgriežoties Rīgā, Knopkenu vadīja nodoms izmantot savu veco sprediķotāja vietu, lai izplatītu jaunatklāto evaņģēlisko patiesību. Un šim sludinātājam bija lemts ieiet vēsturē kā Rīgas reformatoram. Un tas nav nejauši, ka tieši Melanhtona rakstītā “garantijas” vēstule apstiprināja Knopkena sludinātās mācības atbilstību Rakstiem.
Knopkenam, sākot savu reformatora darbību, Rīgā vēl nebija neviena cita reformācijas ideju apliecinātāja. Turklāt Rīgas arhibīskaps nupat bija izdevis pavēli un licis pasludināt no visām kancelēm, ka Vitenbergas mūks Martiņš Luters ir nolādēts un izslēgts no vispārējās baznīcas tieši savas mācības dēļ, kā arī visi šīs mācības piekritēji saņems tādu pašu spriedumu. Pāvesta baznīca, kas lepni uzskatīja sevi par vispārējo (katolisko) un vienīgo Dieva pilnvarnieci un pašu pāvestu par Kristus vietnieku zemes virsū, nupat bija sākusi cīņu pret Luteru un viņa piekritējiem.
Un šī cīņa turpinās vēl šobaltdien, kaut arī tā nenotiek atklātā veidā kā Knopkena laikos, kad Rīgas arhibīskaps pasludināja visus luterāņus ārpus likuma. Mūsdienu arhibīskapu pretdarbība skaidrā Evaņģēlija baznīcai tiek organizēta slēptā veidā un bieži pēc interima laika parauga, kad pretreformācija centās apslāpēt reformāciju ar kulta un rituālu pārslēgšanu atpakaļ, lai ienāktu luterāņu baznīcu iekšienē. Bet tieši tādēļ šī cīņa mūsdienās ir vēl smagāka.

Aigars Dāboliņš

Leave a Reply