2. nodaļa
Dieva sods par cilvēka sevis paša svētdarīšanu
Mēs esam iepazinušies ar cilvēka, kas vēlas būt reliģisks, ilgu pilno, sasprindzināto attīstību visā tās formu, vietas un laika daudzveidībā, kā arī ar šīs daudzveidības vienojošo izpratni par kādu drošu ceļu, kas ved pie mērķa. Taču tagad mēģināsim ieiet Bībeles domu pasaulē un saklausīt tās vēsti tajā skaidrībā, kuru nav izkropļojis nekāda veida sinkrētisms! Vispirms ir labi saskatīt kopīgo, kas šo grāmatu vieno ar visām citām reliģiskām apliecībām un sakrāli svētām, kanoniskām liecībām. Arī Bībelē ir atrodamas tās pašas ciešanas, ko izraisa nāves nopūtas un šīs nešķīstās dzīves iznīcība, šīs slimās pasaules sabrukums un pazudināšana, kā arī tās pašas nopūtas, slāpes un brēkšana, lai cilvēks varētu pārvarēt Dieva tālumu un „nonākt tur, kur Dievu var skatīt vaigā”. Tomēr Bībeles apliecība būtiski atšķiras no visiem iepriekš aplūkotajiem ceļiem galvenajā jautājumā par šā neizbēgamā konflikta pārvarēšanu. Arī Israēla tautai arvien no jauna ļoti nopietni radās doma par to, ka Dievu ir iespējams sasniegt ar tikumiskas pašpilnveidošanās, dabiski jūsmīgas Baala mistikas vai spekulatīvas kosmogonijas un teodicejas palīdzību. Šos trīs cilvēces svētdarīšanas ceļus, par kuriem mēs runājām iepriekšējā nodaļā, ļoti labi pazina arī apustulis Pāvils. Visos savos misijas ceļojumos viņš nemitīgi atradās dzīvā saskarsmē gan ar farizejisko morālismu, gan ar aziātu kultu reliģiju izsmalcināto cilvēka dievišķošanas mistiku, gan ar grieķu gudrību. Taču kaut arī praviešiem un apustuļiem šie entuziastiskie spēki bija labi zināmi, tie nekad neuzdrošinājās mēģināt šo vissāpīgāk izjusto cilvēka atšķirtību no Dieva pārvarēt ar kaut kādu cilvēka iekšēju iespējamību palīdzību. No kurienes gan nāk šī savdabīgā atturība, kuru mēs it visur varam vērot pie Bībelē minētajiem cilvēkiem un kā lai mēs to saprotam?
Jūdu izpratnei vistuvāk nepašaubāmi bija šī cerību pilnā ideja, ka Dieva labestību var iegūt ar gribasspēka un darbošanās palīdzību. Jūdiem bija bauslība, kas ļoti tieši noteica cilvēka attiecības ar Dievu un tuvāko, tādējādi aiztaupot tiem nepieciešamību pēc kādas citas neskaidras, nepastāvīgas un relatīvas ētikas. Viņiem bija dots apsolījums – „kas bauslību pildīs, tas dzīvos”. Tādēļ ikvienam nopietnam dievbijīgam cilvēkam bija jau skaidri norādīts virziens un mērķis. Tomēr 5. Mozus grāmatā runa ir arī par ko citu, kas tāpat tiek izteikts ar ļoti asu, tikumisku radikālismu, ka – „nolādēts ir ikviens, kas nepilda visu bauslību, kas pēc tās nedzīvo!” Jūdu sinagogā labi saprata Jēkaba vēstules vārdus: „Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem”. Pateicoties šīm obligātajām augstajām prasībām, kuras Israēls drosmīgi bija apņēmies pildīt, neizbēgami bija jāparādās ētikas krīzei. Ja Dieva priekšā bez ierunām spēkā ir – „visu vai neko”, tad cilvēks, kas ir modrs par savu sirdsapziņu, šādas prasības priekšā varēja tikai salūzt. Visi, kas patiesi un pilnīgi nopietni bija apņēmušies mīlēt Dievu „no visas sirds, no visas dvēseles un ar visu prātu”, kā arī savu tuvāko mīlēt tikpat stipri kā sevi pašu, tieši šīs prasības dēļ ir piedzīvojuši izmisumu: gan Ījabs un Psalmu dziesminieki, gan Pēteris un Pāvils, gan Anselms un Luters.
Tieši tautā, kas viskvēlāk dega par Dievu, patiesi dievbijīgo ļaužu vidū pamodās satricinoša atziņa par radikālu ļaunumu cilvēka sirdī, kas ir noziedzīgs pat tajā jomā, kas cilvēka apziņai paliek apslēpta. Neviens nevar sacīt, ka „es esmu šķīsts savā sirdī un tīrs no visiem grēkiem” (Sal.pam.20:9), arī „starp svētajiem neviens nav bez vainas”. Aizkustinošā grēku nožēlas lūgšana Daniēla grāmatas 9. nodaļā, 51. un 130. Psalmā izteiktā atzīšanās savos grēkos pravietiskā, visu pasauli aptverošā sirdsapziņas skatījumā sevī ietver galīgo spriedumu par cilvēku sapņiem attiecībā uz to morālisko krietnumu: „Tu, Kungs, esi taisns, bet mums ir jākaunas. Mēs esam grēkojuši, darījuši netaisnību, esam kļuvuši bezdievīgi un no Dieva atkrituši; mēs esam atkāpušies no Taviem likumiem un tiesām.” Grēks ir vaina Dieva priekšā, kas ne ar ko vairs nav labojama. Ja Viņš, Svētais, mums to pielīdzinās, tad neviens Viņa priekšā nepastāvēs. Kā tāds, kas grib taisnību un labumu, Dievs ļaunumu var tikai ienīst un grēcinieku, kas dumpīgi tiecas pēc Viņa majestātes, tikai iznīcināt. Tādēļ visas cilvēku izvirzītās pretenzijas, viss ētiskais patoss Dieva priekšā izbeidzas. Tā vietā parādās „atrašanās Viņa priekšā lūgšanā, paļaujoties ne uz savu taisnību, bet uz Viņa lielo žēlsirdību”. Vēlajā jūdaisma literatūrā, vissatriecošāk tieši 4. Ezras grāmatā, ir jaušams nospiedošs, baiss, apokaliptisks noskaņojums, ko izraisa izmisušas grēka bailes un ilgu pilnas gaidas pēc Mesijas, kas salīdzinās cilvēku ar Dievu un piepildīs bauslības nastu. Patiesi spēcīgi un dziļi saviļņo tas, ka israēlieši bija gatavi drīzāk iet šo bezcerīgo izmisuma ceļu nekā atteikties no šīm obligāti spēkā esošajām, svētajām, tikumiskajām tiesību attiecībām Dieva un cilvēka starpā, vai arī meklēt izeju kādā askētiskā sevis svētdarīšanā ar labo darbu palīdzību, kas gan būtu pietuvināta bauslībai, tomēr ne tik strikta kā bauslība.
Sākot savu kalpošanu, Jēzus neko neatmeta no Vecajā Derībā paustās sirdsapziņas nopietnības. Viņš nepadarīja šo nopietnību vājāku, bet to vēl tikai padziļināja un pastiprināja. Pat Ījaba grāmatas 31. nodaļa, kurā ir izteikta Vecās Derības visaugstākā tikumiskā izpratne, nobāl Jēzus dievišķo prasību bezkompromisa ētikas priekšā. Šeit tiek atņemtas pēdējās garantijas, kas cilvēkam vēl ļautu domāt par tā nozīmību Dieva priekšā, jo tas tiek izbiedēts savā visapslēptākajā slēptuvē, kur bija iedomājies, ka ir nenovērots un aizsargāts. Nešķīstais, iekārojošais skatiens, dusmīgā doma, apslēptā vēlme vēlēt savam tuvākajam ļaunu, koķetējošā spēlēšanās ar šīs pasaules priekiem un baudām Dieva priekšā pilnā mērā nozīmē tādu pašu Viņa uzticības laušanu un sagraušanu, kā tas ir gadījumā, ja cilvēks faktiski veic šādas bezkaunīgas un mežonīgas darbības. Jēzus, kas „labi zināja, kas ir cilvēkā”, nežēlīgi skaudri parāda to, ka tieši tad, kad cilvēks grib būt dievbijīgs, viņā smalkā un apslēptā veidā atkal iezogas paša svētuma apziņas pašapmierinātas baudīšanas briesmīgā augstprātība. Jēzus pazīst cilvēka ļaunās domas, kas arvien no jauna nāk laukā no tā sirds tieši tad, kad cilvēks lūdz Dievu, dara labu vai atrodas dievkalpojumā. Kreisā roka vienmēr zina, ko labā dara. Sevi pašu pielūdzējs „spoguļcilvēks” vienmēr jautā: kā es rīkojos? Cilvēka veikto labo darbu arvien pavada visu aptraipošā, visu izkropļojošā godkāre: mans vārds lai top svētīts. „Es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu …” vienmēr ir saistīts ar dievbijīgu augstprātību, kas nonicina citus.
Farizejs un muitnieks, James Tissot (1886-1894)
Lepnā, morāliskā cilvēka mūžsenais, patiesais attēlojums ir tāds, ka tas ir kā mājās palikušais dēls, kas pēc tam, kad viņa pazudušais brālis atkal bija atradis mājas un piedošanu, „kļuva dusmīgs un negribēja ieiet svētku namā”. Savos darbos taisnību meklējošais perfekcionists vienmēr raugās greizi uz to, ka Dievs ir labvēlīgs arī pret citiem. Bet šādas naidīgas, skaudīgas domas sagandē un samaitā visu darbošanos un tā zaudē savu vērtību. Pat ja cilvēka vārdi un žesti ir ietērpti dievbijības apmetnī, pat ja godkārīgā degsmē paveiktu darbu būtu neskaitāmi daudz, tie visi, neraugoties uz to lielumu vai skaitu, tomēr ir tukši un ir piesātināti ar iedomīgu, pašpārliecinātu labpatiku, tie gan saka „Dievs”, bet meklē savu godu. Pat ja koka zari tiektos augstu pret debesīm, tomēr pat tie augļi, kas ir pašā galotnē, ir saēsti no tās slimības, no kuras cieš koka saknes. Tādēļ arī Nikodēmam, kas bija viens no farizeju mācītājiem un bija iecienīts vīrs Izraēlā, Jēzus varēja ieteikt vienīgi „nokāpt no saviem augstumiem” un norādīt uz nepieciešamību atdzimt Svētajā Garā no augšienes. Mūsu Kunga ne tikai mācītais, bet arī savdabīgā gribas paklausībā, gribas šķīstībā un vienotībā ar Tēvu iespaidīgi īstenotais radikālais uzstādījums – „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” – parāda beigas visai mūsu naivajai iedomai, ka mēs varam savienoties ar Dievu, pateicoties savam morālajam krietnumam. Pēteris, kas viegli uzliesmojošā sajūsmā gribētu sevi pieteikt un sajust par instrumentu Dieva Ķēniņa valstībā, ar visu savu godīgo jūda degsmi sabrūk šā bezgrēcīgā, Dieva gribu absolūti piepildošā pilnības tēla, t.i., Jēzus priekšā un ar apkaunotu pašapziņu nomurmina cilvēciskās bezspēcības vārdus: Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.
Skaidrāk par visiem citiem piemēriem Evaņģēlijā runā Pāvils, šis iespaidīgais morālismā neveiksmi piedzīvojušais, Dieva meklētājs cilvēks. Pāvilam bija viss, ar ko patiess israēlietis varēja lepoties: apgraizīšana, izcelsme no dižciltigās Benjamīna cilts, augsta farizeja izglītība, zelota degsme un paša taisnības iegūšana bauslībā (Fil.3:5-6). Viņš varēja lepni sacīt: „Mēs – dzimuši jūdi un ne pagānu grēcinieki.” (Gal.2:15) Un viņam bija taisnība, jo Israēla tikumība toreiz krietni pārspēja visu pagānu tikumību. Šo bauslību, kas kā Dieva griba ir svēta, taisna un laba (Rom.7:12.16), viņš gribēja izpildīt, lai caur to dzīvotu. Jēzus mesiāniskā pazemība, Viņa striktais noliegums iepretim katrai politiski reliģiskai varas attīstībai, uzskatot to par dievišķo pestīšanas nodomu dēmonisku izkropļojumu, Viņa aicinājums uz grēku nožēlošanu un piedošanu, kas būtu nepieciešama arī dievbijīgajiem – visi šie pazemojumi, ar kuriem, paklausot Tā Kunga gribai, bija jāsastopas ikvienam pirmdraudzes loceklim, Saulam, kas par dievišķo taisnību cīnījās pēc savas iniciatīvas un ar bauslībā gūtu lepnību, patiesi izraisīja sašutumu. Tas bija līdz tam brīdim, kamēr Dievs pats viņu pievarēja un viņa vecā daba, redzot Kristus godības attēlu, tika salauzta. Tad viņam tika atdarītas acis, ka aiz saviem centieniem pēc svētuma viņš spēja ieraudzīt savas apslēptās, augstprātīgās, zemiskās kārības, un ar sāpīgu kaunu viņam bija jāatzīst, ka arī viņš ir vainīgs pie tā, ka viņa tauta Jēzu sita krustā. Bauslībā dedzīgais farizejs, kas bija domājis dabiskā spēkā spēt pilnīgi un šķīsti izpildīt Dieva gribu, atsakās no sava lepnā karaļa vārda. Cilvēciskās dievbijības un krietnuma augstākie kalnāji viņa acīs top mazi Tā priekšā, kas mīt Debesīs. Nosacītās atšķirības šeit uz zemes, no kurām cilvēka iedomība un pašapziņa sūc sev barību, top nonivilētas (Rom.1.-3. nod). Tā kā Dieva priekšā nozīmīgs ir vienīgi absolūtais, pilnīgais, tad neviens cilvēks Viņa priekšā pastāvēt nevar. Pat ja mēs no tā neko neapzinātos, tas mums nedotu nekādu iemeslu pašpārliecinātam sevis mierinājumam, jo vienīgi Tam Kungam ar Viņa gaismu, kas visam izspiežas cauri, pieder galējais lēmums par mūsu dzīvību. Ar gaišredzīgi kļuvušu, visu pasauli aptverošu sirdsapziņu apustulis visu cilvēci tagad ierauga tās grēcīgajā samaitātībā, redzot, ka tā ir novērsusies no Dieva, ir sastingusi savās saistībās, ir ienaidā ar Dievu (εχθρα εις θεον, Rom.8:7) un ir pakļauta Dieva dusmu tiesai.
Kā zināms, drīz pēc apustuļa nāves kristietībā iesākās hellenizācijas process, kā rezultātā attiecībā uz dogmu veidošanos, apoloģētiku, kā arī filozofiski garīgo darbu kristietībā parādījās riskanti liels dažādu uzskatu sajukums. Un vēl jo sliktākas sekas šis sajukums atstāja uz cilvēku izpratni par to, kādai ir jābūt praktiski tikumiskai cilvēka dzīvei. Nopietnais, Bībelē pamatotais grēka vērtējums kā cilvēka bezgalīgs posts un vaina, kas to šķir no Dieva, drīz vien atkal tika mīkstināts neoplatonisma un pelagiānisma izpratnē un aizstāts ar izpratni par „grēka slimību”, kuru ārstēt un pārvarēt, kaut arī ar Dieva žēlastības atbalstu, spēj brīvā griba pati (grieķu patristikas αυτεξουσια), veicot teicamus, atkal visa par labu vērsējus darbus. Augustīnam gan atkal bija dziļāks ieskats par peccatum radicale kā par samaitātu cilvēka sākotnējo pamatu, no kura izriet visi ļaunie atsevišķie darbi. Viņš arī personiski bija ļoti satriecošā veidā piedzīvojis visas tikumiskās gribēšanas bezspēcību, kas viņu atturēja no tā, lai viņš mierinājumu un atbrīvošanu savai sirdsapziņai meklētu kaut kādos sinerģētiskos formulējumos. Taču arī viņš Dieva pestījošo rīcību vienmēr saprata tikai kā svētu darošu žēlastības ieliešanu cilvēkā, kā mistiski sakramentālu pārvērtību, nevis kā sadraudzību radošu piedošanas vārdu. Viņa spekulatīvajā, neoplatoniski noteiktajā Dieva attēlojumā, kas arvien strikti ignorēja to, kas ir neitrāls (das Neutrum), nebija vietas tādām ar gribu saistītām un personiskām cilvēka un Dieva attiecībām, kādas ir satopamas Vecajā Derībā. Patiesībā visi viduslaiki, tikai vēl pastiprinātā veidā, iestrēga šajās austrumzemju, Aleksandrijas svētdarīšanas kategorijās. Pie Anselma – diemžēl gan izkropļotā veidā, jo viņš nespēja pārvarēt mācību par labo darbu grēku deldējošo spēku, ar viņa „cur deos homo” uz īsu brīdi ar neatliekamu steidzamību gan parādās tas sirdsapziņas posts un tās grēka bailes, kādas bija raksturīgas Pāvilam, un to mums vajadzētu pienācīgi novērtēt. Šo Anselma izteikumu ir vērts dziļāk pārdomāt, nevis to tikai reliģiski filozofiski analizēt sistemātiki teoloģiskā veidā kā „ģermāņu taisnības uzskata un taisnības tikuma” noteiktu apgalvojumu, līdz ar to pazaudējot šā izteikuma jēgu. Bet citādi gan Akvīnas Toms, vēl jo vairāk Dunss Skots un Okams, kā arī viduslaiku mistika cilvēka attaisnošanu Dieva priekšā mēģināja izskaidrot kā progresējoši darbīgu, medicīniski morālisku Dieva žēlastības ieliešanu cilvēkā, kuras dēļ cilvēka grēcīgajiem trūkumiem pakāpeniski vajadzētu tikt izdeldētiem.
Šī ilgu laiku apslēptā pazemes straume, kuru varētu apzīmēt ar vārdiem Ījabs, Jeremija, Jānis Kristītājs, Jēzus un Pāvils (bet ne Platons!) no jauna savā sākotnējā spēkā izlauzās virspusē tikai pie Lutera un ap viņu sapulcētajiem reformatoriem un draudzēm. Atkal kļuva redzams šis cietais pirmatnējais Bībeles patiesības un sirdsapziņas nopietnības iezis. Vācu teoloģiskā zinātne pēdējā laikā mums ir dāvinājusi tik teicamu, principālu un vēsturisku Lutera iekšējās attīstības attēlojumu, ka šajā darbā mums būs pietiekami, ja īsumā aplūkosim to, kas ir būtisks mūsu kontekstā. Mēs redzam, ka jaunajā augustīniešu mūkā, kas nominālisma modernās teoloģijas laikmetā uzauga ar spēcīgu pelagiānisku tieksmi, izbiedētās sirdsapziņas neuzpērkamās loģikas dēļ viena pēc otras radās četras varenas nojausmas:
1. Patiesi labs ir tikai tas, kas ir darīts ar priecīgu un skaidru gribu mīlestībā uz Dievu. Bet mēs „labo darbu vispirms nomokām ar savu citādi vērsto gribu” (Hiršs, minētajā darbā, 14. lpp.) Mūsu laba darīšana nenotiek svētā, „dabiskā” („genaturten”) tiešumā. Ar mokpilnu piespiešanos mums vispirms vienmēr ir jāpārvar ļaunās iekāres kūtrums un nevēlēšanās darīt labu. Un, ja nu pēdīgi griba mums paklausa, tad tūlīt tā bauda un apjūsmo sevi pašu savas paklausības dēļ. Cerība uz mūžīgu atalgojumu un bailes no elles soda ir motīvi, kurus baznīca visos laikos ir atzinusi un sludinājusi. Patiesībā tas ir tikai cilvēku reliģiski izgreznots egoisms, kas arī savā tieksmē būt svētam, darot labos darbus, pēc būtības tomēr domā tikai par savu pašlabumu un par to, kā pašam kļūt bagātam.
2. Šī cilvēka gribas, kas mūžīgi meklē tikai sevi pašu un kas pār visām lietām mīl tikai sevi pašu, atšķirtība no Dieva nav nevainīgs vājums (semipelagiāņu attenuata, infirmata libertas), nedz arī nenozīmīgs defekts, kā arī pavisam droši tā nav tikai intelektuālas atziņas saduļķošanās un maldi, kā tas ir sokratiskajā morālfilozofijā, bet gan apzināts cilvēka naids pret Dievu. Grēks nav tikai kaut kas negatīvs, nav tikai privatio et carentia boni, kā to sacīja Erfurtes skolotāji, pieslienoties Gabriēlam Bīlam, Gersonam un Dailī (d`Ailly), bet gan daudz vairāk tas ir milzīgi nopietna, pozitīva realitāte, hostilis impugnatio. Grēks nav vājums, bet gan tā pretstats, tas nav vēl pilnīgi nesasniegta mērķa daudzsološa priekšpakāpe, bet gan cilvēka galvenā ačgārnība un patiesais posts. Kā to izsaka vēlāk spēcīgi pieslīpētais formulējums, ka cilvēks nav tikai aversus a deo, bet arī adversus deum [t.i., ne tikai novērsies no Dieva, bet arī pievērsies Dievam – tulk. piez.]. Taču viņa ļaunā, nesalauztā griba, no kuras kā no indīga augoņa izriet katrs atsevišķais cilvēka darbs, pati nav spējīga atbrīvoties no sava smaguma, kas to velk uz leju. Visas mūku kārtas gals ir pilnīgas tikumiskas bezspēcības pieredze, par kuru spēcīgā monotonijā runā Lutera priekšlasījums Vēstulei romiešiem, Psalmu skaidrojums un lielā strīdus grāmata pret Erasmu.
3. Dieva priekšā attiecībā uz grēku nevar būt runas ne par kādu kompensāciju. Dievs „nav sīktirgotājs, kas grēku piedošanu pārdotu gadatirgū”, kur cilvēks, kaulējoties un tirgojoties ar Dievu, varētu savstarpēji izlīdzināt labo un ļauno darbu samēru. Tādēļ arī katoļu bikts institūta visa smalkā izšķiršana starp piedodamu un nāves grēku ir neiespējama un bezjēdzīga. Katrs grēks katru reizi nozīmē pilnīgu cilvēka sadraudzības ar Dievu izpostīšanu. Ja kā izeja no šī posta tiek piedāvāts tāds risinājums, kas samazina Dieva prasību, tad cilvēka sirdsapziņai tas noteikti ir jānoraida. „Tuvošanās svētlaimības stāvoklim” vēl nenozīmē izredzes uz pestīšanu. Nav bīstamāka kārdinājuma kā doma: „Vai tu domā, ka Dievs tev to tik tieši pieprasa?” (Veimāras izdevums 3, 447,31). Dievs grib, ka mēs Viņam piederam ar visu sirdi, ar visu spēku un ar visu savu laiku. To traipu, kas mums nāk līdzi no pagātnes, nav iespējams vēlāk kaut kādā veidā izdzēst atkal ar kāda mūsu „pārpalikuša” darba palīdzību; jo tas, ka mēs savu nākotni pilnībā nododam Dievam, it tikai mūsu pats par sevi saprotamais pienākums. Arvien paliek kāds atlikums, kas nekad nebeidzas, kas mūžīgi paliek nesamaksāts.
4. Un, ja sirdsapziņa vienreiz tiešām ir apjēgusi šo nopietno domu par „laika neatgriežamību”, tad grēka posts tai liekas bezgalīgi liels. Jo, ja attiecībā pret grēku Dievs neizdara nekādu piekāpšanos, ja no savas dzīves grāmatas man nav iespējams izplēst agrākās, netīrās lapaspuses, pat ja es vēlāk parādu uzticamas un intensīvas pūles, tad manas dzīves galvenais jautājums nav vairāk par to kā kāpināt un nostiprināt savu reliģisko dzīvi, bet gan ir vienīgi par to, kā mana pagātnes vaina, ko es pats nekādi vairs nespēju vērst par labu, man var tikt atņemta un likvidēta? Luters nesamierinājās ar baznīcas mācību par tādu Dieva žēlastības kvalitāti, kas cilvēkā pakāpeniski apspiež grēka varu. Viņš nesamierinājās arī ar baznīcas likumos noteiktajiem reformu priekšlikumiem (evangelica lex), kādus baznīca, sākot ar Hildebrandu un Pēteri Valdesu (Petrus Waldes) līdz pat Johannam Veselim un Savonarolam, gan no valdošās, gan no opozicionārās puses te ļoti vēsā un ļoti stingrā, te atkal ļoti sirsnīgā un dedzīgā vai pat fanātiski jūsmīgā veidā arvien no jauna bija izvirzījusi un mēģinājusi ieviest. Luteru par senās baznīcas reformatoru padara tas, ka viņš pirmais atkal izvirzīja jautājumu par cilvēka un Dieva attiecībām, un viņš bija pirmais, kas tiecās pēc Dieva piedošanas vārda, kas viņu atbrīvotu no viņa grēka vainas. Savā ticības ceļā Luters gāja uz priekšu soli pa solim un konsekventi, neizbīstoties pat no tām smagajām un pazemojošajām atziņām, kādas tam nācās atklāt arī pašam par sevi. Uzlūkojot visus cilvēka rīcības motīvus, ieskaitot arī tos, ko tas dara ticībā, viņš atzina cilvēka gribas spītīgo un naidīgo bezspēcību darīt labu. Un, kad viņa sirdsapziņa atzina arī to, ka tai ir liegts iet kompensējošo morāles ceļu (kurā cilvēks vai nu pats veic labos darbus, vai viņa vietā to dara baznīca), tad savā priekšā Luters skaidri ieraudzīja grēka vainas neizbēgamo īstenību.
Adolfs Keberle