Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

BĪBELES MOTĪVI FANTĀZIJAS LITERATŪRĀ (2)

Džons Ronalds Ruēls Tolkīns

Stāstā parādās arī virkne biblisku simbolu. Visuzskatāmākais ir pats stāsta vadmotīvs – koks: “Tikai viena pati glezna aizņēma viņa prātu. Tā aizsākās ar kādu vēja pluinītu lapu un izvērtās par koku; un šis koks auga un auga, izplezdams neskaitāmus zarus un dzīdams patiesi brīnumainas saknes.”” Koks ir universāls mitoloģisks simbols debesu un zemes saistībai, visa esošā simbolisks centrs (axis mundi). Bībelē tam ir papildu nozīme – dzīvības koks, kas ir audzis paradīzē. Atsauces uz dzīvības koku ir sastopamas viscaur Bībelē no Radīšanas līdz pat Atklāsmes grāmatai. – “Un Dievs Tas Kungs lika izaugt no zemes ikvienam kokam, kuru bija patīkami uzlūkot un kas bija labs, lai no tā ēstu, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam.” (1. Moz. 2:9), “Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.” (Jņ. atkl. 22:2) Kristīgajā simbolismā koks ar tā trīsdaļīgo uzbūvi (saknes, stumbrs, lapas) dažkārt ir ticis lietots par cilvēka trīsdaļīgās uzbūves (ķermenis, dvēsele, gars) simbolu, un tie abi tiek vērtēti pēc to nestajiem augļiem.
Otrs nozīmīgs simbols ir ūdens. “Abi ielāgoja, ka ir apgādāti ar spēcinošu līdzekli. Uz abām pudelītēm bija vienāda etiķete: pirms atpūtas ieņemt dažus pilienus, kas izšķīdināti Avota ūdenī. (..) Tikai nule viņam nācās apjēgt, ka šis Avots baroja ezeru, kas bija pavīdējis tālumā, dzirdīja visu, kas zaļoja šinī novadā.”” Arī ūdens ir universāls mitoloģisks tēls, kas apzīmē dzīvības spēku un sākotnējo haosu, bet Bībelē tas apzīmē Kristū iemiesoto garīgo spēku. Lielākajā daļā mitoloģisko sistēmu valda ticība, ka ūdens ir pastāvējis pirms zemes, un pat mūsdienās tas tiek uzskatīts par dzīvības daudzveidības avotu, radības avotu un arī par atpakaļceļu uz neesamību. Bībelē šis tēls tiek pārveidots saistībā ar Kristu, kas tiek izteikti raksturots kā dzīvības avots (Jņ. 4:14): “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Ūdens gūst arī papildu jēgu Kristības Sakramentā.
Trešais simboliskais tēls, ko sastopam, ir cilvēka figūra: “Tur viņi ieraudzīja kādu vīru, pēc izskata ganu, tas nāca uz viņu pusi lejā pa zaļajām Kalnu piegāzēm. – Vai jums nav vajadzīgs pavadonis? – tas apvaicājās. – Jūs gribētu iet vēl tālāk?” Simboliskais gana tēls, kas parasti norāda uz garīgo vadītāju, Svētajos Rakstos attiecas uz Dievu un Kristu. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā ir daudzas atsauces uz Dievu kā ganu. “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.” (Ps. 23:1) “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.” (Jņ. 10:11)
Stāsta beigas ir alegorisku tēlu pārpilnas: “Dižais Koks dega ziedos kā ugunsgrēks. Putni bija pacēlušies spārnos un vīteroja. Tad Sīkulis ar smaidu pamāja Draudzem, un viņi abi ar ganu aizgāja. Viņš devās iepazīt aitas, un kalnu ganības, gāja ielūkoties vēl plašāku debesu dzīlēs, aizvien tālāk un tālāk, aizvien tikai augšup – Kalnos. Par ko viņš tur kļuva, aiz šīs robežlīnijas, es vairs nezinu. Pat mazais Sīkulis savā mājā spēja uztvert tālo Kalnu plaiksnījumus, un Kalni ienāca viņa gleznā, taču, kādi tie ir īstenībā un kas aiz virsotnēm paveras, – to spēj pasacīt vienīgi tie, kas Kalnos uzkāpuši.” Putniem pārpilns koks kā Debesu valstības tēls ir atrodams Mateja evaņģēlijā: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.” (13:31,32) Kalni ir biblisks tēls Dieva klātnībai un atziņas augstumam, kā to norāda, piemēram, pravietis Miha: “..būs arī daudzas citas tautas, tās ies un sacīs: “Nāciet, lai steidzamies augšup Tā Kunga kalnā un ejam Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus, ka lai mēs staigājam Viņa tekas!” – Jo no Ciānas izies bauslība un Tā Kunga vārds no Jeruzālemes.” (4:2)
Stāsts “Kalējs no lielās Vutonas” arī iezīmē garīga ceļojuma tēmu, un vairāki tā tēli un elementi var tikt skaidroti kā bibliski.

Viens no uzskatāmākajiem šai ziņā ir zvaigzne, kas galvenajam tēlam tiek dota par simbolisku pasi ieejai Pasaku zemē un atpakaļ, tā savienojot abas pasaules. Zvaigzne Bībelē parādās kā gaismas un vadības simbols. Piemēram, “..Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.” (Mt. 2:9) Kristus pats sevi sauc par Rīta Zvaigzni: “Es esmu Dāvida sakne un dzimums, spožā Rīta Zvaigzne. (Jņ. atkl. 22:16)
Šeit mēs varam saskatīt arī līdzību ar Mariju, kura saskaņā ar Romas katoļu mācību tāpat bieži tiek dēvēta par Rīta zvaigzni un Jūras zvaigzni, jo Tolkīna stāstā zvaigzne aizved kalēju tieši pie Pasaku zemes Ķēniņienes, līdzīgi kā trīs austrumu gudros evaņģēlijā tā aizved uz Bētlemi. Viena no nedaudzām bibliskām atsaucēm uz sievieti ar zvaigznēm ir Atklāsmes grāmatā: “Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva, saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags.” (12:1) Šis Tolkīna stāsts vēl vairāk nekā “Gredzenu pavēlnieks” mudina lasītāju domāt par katoliskā Jaunavas Marijas kulta ietekmi, jo leģendārās pasaku zemes Ķēniņienei piedēvētās iezīmes un spējas, kā arī pielūgsmei tuvā attieksme pret viņu ļoti līdzinās tam, kas citkārt ir teikts par Jaunavu Mariju. “”Viņu noveda pašas Ķēniņienes priekšā. Tai nebija nedz kroņa, nedz troņa. Tā stāvēja savā spožumā un majestātiskumā, un liels karapulks bija tai apkārt, kas mirdzēja un zaigoja kā zvaigznes pāri tās galvai; bet tā bija slaikāka par vareno šķēpu galiem, un tai virs galvas gailēja balta liesma. Tā deva viņam zīmi tuvoties, un drebēdams viņš spēra soli uz priekšu. Tad viņš nokrita ceļos, un Ķēniņiene noliecās un uzlika roku uz viņa galvas, un viņu pārņēma milzīgs klusums; viņam šķita, ka viņš ir vienlaikus savā zemē un Pasaku zemē, un arī ārpus abām, tās vērodams, un viņā bangoja vienlaikus zaudējums un ieguvums, un miers.”
Stāstā parādās arī Koka tēls, kas šeit tiek saukts par Ķēniņa koku: “Tālu jo tālu (..) viņš redzēja Ķēniņa Koku zarojam, tā lapotne līdzīgi neskaitāmiem torņiem sniedzās debesīs, un tā izstarotā gaisma bija kā pusdienas saule, un tas vienlaicīgi ziedēja un lapoja, un briedināja neskaitāmus augļus, no kuriem neviens nebija līdzīgs citam.” Šeit atkal var saskatīt paralēles gan ar mitoloģiju, gan ar biblisko dzīvības koku.
Cita epizode, kas pārfrāzē biblisku notikumu, ir tā, kurā stāsta varonis, atgriezies no Pasaku zemes savā pasaulē, satiek Pasaku zemes Ķēniņu, kurš šeit dzīvo ļaužu starpā inkognito kā pavārs, vārdā Alfs. Jau pats viņa vārds ir zīmīgs un sasaucas ar Atklāsmes grāmatu 1:8, kur Kristus sevi nosauc par alfu un omegu. Stāsta varonis sākumā viņu neatpazīst. “”Tad kalējs viņu pazina. Tas bija Māceklis Alfs. Kalējs ilgi lūkojas uz Alfu un pēkšņi zemu paklanījās. – Es beidzot saprotu, – viņš teica. – Tu mums esi parādījis lielu godu, kungs. – Man ir bagātīgi atlīdzināts, – teica Alfs. – Ej tagad ar mieru!” Tas atsauc atmiņā evaņģēlija epizodi, kurā mācekļi neatpazina augšāmcelto Jēzu. “Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. ..tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. ..Un, kad viņi runāja par šīm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem sacīja: “Miers ar jums!”” (Lk. 24:15,16,31,36) Šai gadījumā līdzība ir gan lietotajā valodā, gan tēlu rīcībā.
Vēl citā epizodē Alfs atklāj savu patieso būtību stāsta negatīvajam tēlam: ” Viņš atsvieda atpakaļ apmetni. (..) viņa baltais tērps vizuļoja un mirdzēja, un uz viņa pieres zaigoja liels dārgakmens kā spoža zvaigzne.” Tas atgādina Jēzu gan Apskaidrošanas kalnā – “Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.” (Mt. 17:1,2), gan arī Atklāsmes grāmatā.
Stāsta nobeigums attēlo Alfa došanos prom no saviem ļaudīm un atgriešanos tai pasaulē, kurai viņš pēc būtības pieder – Pasaku zemē. “– Tagad es teikšu ardievas, – viņš bilda. – Pēc pāris dienām es došos prom. Turpmāk mani aizvietos Mūzikas meistars. Viņš ir itin labs pavārs un ir no jūsu pašu vidus. Man jādodas mājās. Nedomāju, ka jums manis pietrūks.” Tas var tikt salīdzināts ar Jēzus debesbraukšanu, un tas, ka Alfs atstāj savus ļaudis Arfas Meistara vadībai – ar katolisko doktrīnu par baznīcu, kuru Jēzus ir atstājis Pētera pārraudzībā.
Var secināt, ka Tolkīna rakstus ir ietekmējušas dažāda veida bibliskas atsauces, sākot no ļoti attālām un līdz pat diezgan acīmredzamām. Pretstatā izteiktām bibliskām norādēm, kādas viņa darbos gadās ļoti reti, lielākais vairums atsauču ir netiešas un saistītas ar Bībelei raksturīgu frazeoloģiju vai paralēlēm ar bibliskām tēmām un ainām. Tolkīns šīs tēmas traktē ar respektu un bijību, tai pašā laikā jaunrades fantāzijai ļaujot brīvu vaļu.
Alūzijas tekstā darbojas kā autora vēstījuma kodi, un lasītāju spēja tos atkodēt ir tieši atkarīga no viņu zināšanu fona. Šie stāsti var tikt uztverti vairākos līmeņos: kā pasakas, alegorijas utt. Tomēr nav šaubu, ka Tolkīns saviem klausītājiem vienkārši ir gribējis pastāstīt stāstu. Viņš uzskatīja, ka “mēs esam nākuši no Dieva un mūsu savītie mīti, lai cik kļūdaini, neizbēgami atspoguļo arī kādu patiesās gaismas staru, daļu no mūžīgās patiesības, kas pieder Dievam. Tik tiešām, vienīgi ar mītradi, vienīgi, kļūstot par sekundāru radītāju (‘sub–creator’) un izdomājot stāstus, cilvēks spēj tiekties uz to pilnības stāvokli, kāds tam bija pirms grēkā krišanas. Mūsu mīti var būt maldīgi, un tomēr tie grīļīgi stūrē uz patiesās ostas pusi.”

Alegorija un metafora K. S. Lūisa darbos
Klaivs Steipls Lūiss kristīgo un fantastisko savos darbos iekļāva līdzīgās devās. Viņa spēja darboties abās šajās jomās ir devusi iemeslu Polam Fordam teikt, ka patiesībā ir divi Lūisi: “..vienu no tiem mēs varam saukt par Augustīnu un otru – par Ēzopu. Līdzīgi Augustīnam visas intelekta spējas un savu apdāvinātību saprasties ar citiem cilvēkiem viņš liek lietā cīņā par patiesību. Un līdzīgi Augustīnam Lūisa sirds dega dažkārt pat ekstātiskā mīlestībā pret pasauli un tās Radītāju.”
Populārākais Lūisa fantāzijas darbs – septiņu stāstu cikls “Nārnijas hronikas” (1950–1956) – ir viņa ticības ilustrācija. Kombinējot atsauces uz Bībeli ar klasiskās mitoloģijas tēliem, viņš rada ne vien dziļi reliģiskas sajūtas pildītu darbu, bet reizē arī tādu, kas var tikt pilnībā izbaudīts, arī nezinot tā biblisko kontekstu. Lūiss bija pārliecināts, ka viņš “Nārnijas hronikas” nav alegorizējis, jo, viņaprāt, rakstniekam ir pieeja fantāzijas pasaulei, kurai piemīt par ikdienas pasauli lielāks realitātes dziļums. Ir arī jānorāda, ka radīt Evaņģēliju bērniem nebija Lūisa nodoms, bet, līdzīgi viņa draugam Tolkīnam, viņš nespēja savos darbos neiesaistīt savu personisko pieredzi.


“Šķiet, daži cilvēki domā, ka es sāku ar jautājumu, kā gan varētu bērniem pastāstīt kaut ko par kristietību; tad pievērsos pasakai kā atbilstīgam instrumentam; tad ievācu datus par bērnu psiholoģiju un izšķīros par vecuma grupu, kurai rakstīšu; tad sastādīju kristīgo pamatpatiesību sarakstu un izstrādāju “alegorijas” to izteikšanai. Bet tā rakstīt es nemaz nespētu. Viss sākās ar tēliem: fauns ar lietussargu, karaliene ragavās, majestātisks lauva. Sākumā tai visā nebija nekā kristīga, šis elements darbā iespiedās pats savā spēkā.”
Kopumā ņemot, šie septiņi stāsti veido vienu romānu, bet katrs no tiem vēsta patstāvīgu stāstu. Tie visi centrējas ap lauvas Aslana tēlu, kurš rada un pārvalda pārdabisko Nārnijas zemi, un ap dažu britu bērnu neticamajiem piedzīvojumiem, nokļūstot šai zemē. Stāsti ir pilni ar bibliskiem tēliem un metaforām, kuras tālāk šeit tiks analizētas kā vienots biblisku motīvu komplekss. Tomēr ir svarīgi turēt prātā, ka, lai arī kristīgās tēmas šeit ir vairumā, šīs grāmatas nav no tām atkarīgas.
“Hronikās” darbība risinās divās paralēlās pasaulēs, proti, maģiskajā Nārnijas zemē visā tās vēsturē tūkstošu gadu garumā un uz mūsu planētas, kur tieši tāds pats laika daudzums paiet vienas paaudzes mūžā. Tā visa “Hronikas” vēsture satilpst vienā cilvēku pasaules paaudzē. Saskaņā ar P. Fordu, Nārniju var uzskatīt par Zemes modeli. “Ģeogrāfiski Nārnija atgādina mūsu pašu pasauli: Kalormena dienvidos ir radniecīga Tuvajiem un Vidējiem Austrumiem, pati Nārnija lielā mērā ir kā Lielbritānija un Skandināvija, un Arčenlande (netālu no Nārnijas) topogrāfiski šķiet kā Šveice. Tā kā debespuses Nārnijā, salīdzinot ar Eiropu, šķiet samainītas vietām austrumu–rietumu, Nārnija tās austrumkrastā un leģendārā karaliskā galvaspilsēta Keira Paravela pašā austrumu robežas ragā visnotaļ atbilst Britānijai Eiropas rietumos un Velsai ar tās leģendārajām karaļa Artūra vietām Britānijas pašos rietumos.
Centrālais tēls “Hronikās” ir Nārnijas radītājs un valdnieks lauva Aslans. Gan kritiķi, gan lasītāji ir vienisprātis, ka Lūiss Aslanu ir radījis kā bibliskā Jēzus Kristus līdzību un lietojis, lai bērniem pārstāstītu noteiktus Jēzus dzīves notikumus šādā jaunā kontekstā, kurā viņi gan spēj iejusties fantāzijas pasaulē, gan to izbaudīt. Tomēr, kā Lūiss pats to skaidro, ka “es sev vis neteicu: „Tagad ar Nārnijas lauvu atveidosim Jēzu, kāds Viņš tiešām ir mūsu pasaulē’; es teicu: „Iedomāsimies, ka ir tāda zeme Nārnija un ka Dieva Dēls, itin kā viņš ir kļuvis cilvēks mūsu pasaulē, tai pasaulē kļuva par lauvu, un tad iedomāsimies, kas gan būtu noticis.” Lauvas Aslana tēls “Hronikās” ir viena no izteiktākajām atsaucēm uz Bībeli. Lūiss liek lietā visu plašo bibliskā lauvas tēla klāstu. Bībelē daudzās vietās lauva tiek asociēts ar ķēnišķumu. Svarīgākā vieta šai ziņā ir Atklāsmes grāmatā, kur Jēzus tiek tieši identificēts ar lauvu: “Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne.” (Atkl. 5:5)


Kas attiecas uz Aslana patieso dabu, Lūiss dod vairākus mājienus. Tā “Rītausmas ceļiniekā” Aslans saka bērniem, ka, lai arī viņiem ir jāatgriežas savā pasaulē, tie viņu var atrast arī tur. “Tur man ir cits vārds. Jums būs jāmācās mani pazīt ar to vārdu. Tieši tas bija iemesls, kāpēc es jūs aizvedu uz Nārniju, lai, mazliet pazīstot mani te, jūs mani labāk varētu iepazīt tur.” Aslanu gaida Baltās raganas mocītajā zemā, ko var uzskatīt par līdzību Kristus gaidīšanai. Visa Nārnija gaida glābēju. “‘O, jā! Pastāstiet mums par Aslanu!’ atskanēja vairākas balsis reizē; un atkal bērnus pārņēma dīvainas nojautas – it kā justu pavasara tuvošanos vai viņus gaidītu neparasti labas ziņas.” Un pāri visam nozīmīga ir frāze “labā vēsts”, kas ir burtisks tulkojums vārdam “evaņģēlijs”. Aslana atnākšana ir iepriekšpasludināta “senā vārsmā”: “Vairs ļaunums labo nenomāks,/ kad atkal Aslans šurpu nāks./ Viņš ierūksies kā lauva īsts –/ Un atkal bēdas pagaisīs,/ Viņš plati zobus atiezīs –/ Un kusīs, kusīs ledus drīz,/ Viņš krēpes sapurinās spējš –/ Un pūtīs pavasara vējš.” “Sudraba krēslā” ir interesanta vieta, kad, daļēji ienākot mūsu pasaulē, Aslans, pavērsies pret savu zemi, parāda vien “zeltaino muguru”. Tas atgādina 2. Mozus grāmatu (33:23), kad Tas Kungs saka Mozum: “Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams.”
Sākumā Aslans ir runājošo zvēru un mītisku radību sabiedrībā, kas pārstāv “pagānu un kristiešu labākās intuīcijas centru”, un viņa nākšanas rezultātā pavasaris apburtajā Nārnijas zemē uzvar mūžīgo ziemu. Tāpat kā Jēzus nāca pasaulē un kļuva par cilvēku, tā Aslans ir lauva zemē, kur runājošie zvēri simbolizē cilvēkus. “Pieskaries man! Te ir manas ķepas, te ir mana aste, šis ir manas ūsas. Es esmu īsts dzīvnieks.” (Sal. Lk. 24:39 – “Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.”) Tai pašā laikā Aslans spēkā ir pārāks par citiem zvēriem itin kā Jēzus spēkā ir pārāks par parastiem cilvēkiem. Aslanu uzrunā par Kungu, un tic, ka viņa vārdam piemīt varens spēks.
Dažkārt Aslana runa un uzvedība raisa asociācijas arī ar Veco Derību. Pastāvīgi saukdams cilvēkus par Ādama dēliem un Ievas meitām, viņš saka: “Jūs esat Ādama un Ievas pēctecis,” sacīja Aslans. „Un tas ir pietiekami liels gods, lai vistrūcīgākais ubags staigātu paceltu galvu, un pietiekami liels kauns, lai zemeslodes varenākajam valdniekam salīktu mugura. Ar to jāsamierinās.”” Aslans savaino muguru meitenei, kuras vainas dēļ pērta kalpone, un paskaidro: “Skrāpējumi tavā mugurā – brūce par brūci, sāpe par sāpi, asinis par asinīm – bija uz mata tādi kā sitienu svēdras tavas pamātes verdzenes mugurā, jo tieši tu iedevi viņai miega zāles. Tev vajadzēja uzzināt, kā viņai sāpēja.”


Bet vissvarīgāk ir tas, ka itin kā Jēzus mira par cilvēces grēku, tā arī Aslans piedzīvo vietniecisku nāvi. Ļaunā Baltā ragana šādi piesaka savas tiesības uz nodevīgā Edmunda dzīvību: “Jūs zināt – kopš seniem laikiem Nārnija pakļauta Imperatora Maģijai un tāpēc katrs nodevējs pieder man – tas ir mans likumīgais laupījums. Par katru nodevību man ir tiesības nogalināt.” Edmunda nodevības grēks simbolizē visas cilvēces grēku. Aslans piedāvā savu dzīvību Edmunda vietā; vēl jo vairāk – Aslans ne vien mirst par Edmunda grēku, bet šis notikums ir arī simbols Kristus nāvei par cilvēces grēku. Šie notikumi sagatavo ceļu Aslana sodīšanai. Lūsija un Sjūzena – divi no četriem bērniem, grāmatas galvenajiem varoņiem – seko Aslanam uz soda vietu: “Abas meitenes sāka rūgti raudāt, lai gan pašas nesaprata, kāpēc. Viņas piekļāvās Lauvam un skūpstīja zvēra krēpes, muti, ķepas un lielās, skumjās acis.” Arī Jēzum bija šiem bērniem līdzīgi sekotāji. “Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja.” (Lk. 23:27)
Nonācis Raganas rokās, Aslans tiek pakļauts pazemojumiem un izsmieklam.
„Pagaidiet!”  Ragana uzsauca. „Vispirms viņš jānoskuj.” ..Aslanam vilka virsū uzpurni… ..briesmoņi bija viņu aplenkuši. Tie spēra, sita, spļāva un izsmēja Lauvu.” Arī šie tēli vēlreiz atsauc atmiņā evaņģēliju: “Bet vīri, kas Jēzu apsargāja, apmēdīja un sita Viņu. Un tie aizklāja Viņa seju un sita Viņu vaigā un Viņam vaicāja, sacīdami: “Pravieto, kas Tevi sitis?” Arī daudz citu lamu tie Viņam sacīja zaimodami.” (Lk. 22:63–65)
Arī Aslana augšāmcelšanās sasaucas ar Kristus augšāmcelšanos. Lūkas evaņģēlijā sievas, kas bija sekojušas Jēzum, devās uz kapu: “Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām. Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada. Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs.” (Lk. 24:1–3) Tāpat Lūsija un Sjūzena, noņēmušas Aslanam uzpurni, aiziet prom no Akmens galda, uz kura viņš tika nogalināts. Nākamajā rītā agri viņas atgriežas, lai atrastu Akmens galdu pārlauztu uz pusēm un augšāmcelto Aslanu stāvam viņu priekšā. Akmens galda salaušana acīmredzami nav saistāma ar Jēzus kapa akmeni. Drīzāk gan tas atgādina pārplēsto Tempļa priekškaru (Lk. 23:45) un sasistos bauslības galdiņus (2.Moz. 32:19).


Aslans pēkšņi uzrodas viņu vidū. (Sal. Jņ. 20:19 – “Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: „Miers ar jums!”) Aslans dveš uz meitenēm un viņas pārliecina, ka nav spoks. (Sal. Lk. 24:39 un Jņ. 20:22 – “Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: „Ņemiet Svēto Garu!”) Aslana elpa “Hronikās” ir galvenais Svētā Gara darbības simbols. Aslans paskaidro notikušo: “Ja uz Galda nodevēja vietā tiek nogalināts nevainīgs upuris, kas sevi labprāt ziedo, tad Akmens Galds pats salūst, un nāve atkāpjas.”
Šā notikuma patiesā jēga ir atklāta sestās grāmatas pašās beigās. Viens no varoņiem (princis Kaspiāns) ir miris lielā vecumā, un viņu apraud viņa dēls un pavalstnieki. Pārsteidzošā kārtā raud arī Lauva, lai gan viņš jau zina, kas notiks. Tā arī Jēzus (Jņ. 11:23 – “Jēzus raudāja.”) raudāja pirms Lācara augšāmcelšanas. Lauva saka zēnam, lai tas iedur viņa ķepā ērkšķi. “Tad Jūstess sakoda zobus un iedūra ērkšķi Lauvam ķepā. No tās iztecēja liela asins lāse, sarkanāka par visu sarkano, ko jūs jebkad esat redzējušivai iztēlojušies. Un tā iešļācās strautā virs mirušā karaļa līķa. Tajā pašā brīdī sēru mūzika aprāvās. Un karaļa izskats sāka mainīties. Viņa baltā bārda kļuva pelēcīga, tad no pelēcīgas pārvērtās par dzeltenu un kļuva īsāka, un pazuda pavisam; un iekritušies vaigi vērtās apaļi un tvirti, un acis un lūpas smējās, un pēkšņi viņš piecēlās kājās un nostājās viņu priekšā, izskatīdamies pēc jauna cilvēka vai zēna.” Ērkšķi, asinis un augšāmcelšanās veido tēlu kopumu, kas atsauc atmiņā Kristus asinis, kas pēc miesīgās nāves ticīgajiem dod mūžīgo dzīvību.
Aslans spēj darīt brīnumus. Kā Jēzus lika aklajiem redzēt un tizlajiem iet, tā Aslans par akmeņiem noburtos runājošos dzīvniekus atgriež dzīvībai, uz tiem dvešot (“pilnīgi noteikti tas ir Svētā Gara tēls,” secina P. Fords), pārvērš ūdeni vīnā un brīnumaini apgādā savus sekotājus ar pārtiku.


Atsauces uz simboliskām nedzīvām lietām Aslanu raksturo vēl pilnīgāk. Viena no raksturīgākajām šādām asociācijām ir ūdens. Meitene vārdā Džila satiek Aslanu mežā, kur viņš guļ pie ūdens straumes. Aslans viņu uzrunā: “Ja esi izslāpusi, nāc un dzer.” (Sal. ar Jņ. 7:37 – “Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!”)
Aslans ir arī cieši saistīts ar durvīm, kas “Hronikās” ir regulāri sastopams tēls. Galvenokārt durvis attiecas uz iekļūšanu Nārnijā un izkļūšanu no tās, un tam ir garīga nozīme. Pirmām kārtām bērni Nārnijā vienmēr ieiet pa dažādām durvīm – pa drēbju skapja durvīm grāmatā “Lauva, ragana un drēbju skapis”, caur gleznas rāmi “Rītausmas ceļiniekā”, pa durvīm sienā “Sudraba krēslā” utt. Durvis uz Nārniju var būt jebkur, un neviens iepriekš nezin, kad un kura lieta izrādīsies brīnumainā eja. Aslans pats to paskaidro: “Senos laikos starp pasaulēm bija daudz aizu un plaisu, tagad tās kļuvušas retākas. Tā bija viena no pēdējām; es nesaku, ka pati pēdējā.” Nokļūstot caur šķietami vienkāršām durvīm Nārnijā, bērni tiek ievesti citā realitātē.
Bet svarīgāk tomēr ir tas, ka šīs durvis ved pie Aslana. Un Aslans kalpo kā divu veidu durvis – gan uz Nārniju, gan atpakaļ reālajā pasaulē. Labākais piemērs tam ir redzams “Rītausmas ceļiniekā”, kad, atbildot uz jautājumu, kā nokļūt Aslana valstībā, Jērs saka: “Jums durvis uz Aslana zemi vērsies no jūsu pašu pasaules.” Šīs metaforas pilnīgākais izskaidrojums ir Rakstu vietā, kurā Jēzus apgalvo, ka Viņš ir durvis uz attiecībām ar Dievu: “Es esmu durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības.” (Jņ. 10:9) Papildus tam Aslans apsola: “Es atvēršu debesu durvis un aizsūtīšu jūs uz jūsu pašu zemi.” (Sal. ar Atkl. 4:1 – “Pēc tam es redzēju, un raugi: durvis atvērtas debesīs”.)
Pēdējā “Hronikas” grāmatā svarīgas ir tieši staļļa durvis, ap kurām ir būvēts viss sižets. Iemesti pa durvīm, lai sastaptu savu nāvi, bērni attopas pilnīgi atšķirīgā pasaulē: no tumšās un asiņainās kaujas nakts – agrā vasaras rītā un acīmredzami Aslana valstībā. Tomēr viņpus durvīm aizvien kūsā kauja. „Tā liekas,” arī pasmaidīdams, klusībā noteica Tiriāns, ,,ka stallis, uz kuru skatās no iekšpuses, un stallis, uz kuru lūkojas no ārienes, ir divas dažādas lietas.” – „Jā,” sacīja lords Digorijs. ”Tā iekšpuse ir lielāka nekā tā ārpuse.” – ”Jā,” apstiprināja karaliene Lūsija. „Arī mūsu pasaulē kāda staļļa iekšpuse reiz bija kaut kas lielāks nekā visa mūsu pasaule.” Tā ir acīmredzama atsauce uz Bētlemes notikumiem. Īsi sakot, jebkuras durvis var kļūt par ieeju Aslana pasaulē. Un galu galā pēdējā grāmata atklāj zelta vārtus uz Aslana paša valstību, kas liek domāt par debesu Jeruzālemi.
Aslans par sevi runā ar sakramentālo frāzi: “Es esmu”. “‘Tātad jūs esat tas Kāds, vai tā?’ Džila vaicāja. ‘Jā gan.'” Šis tiek uzskatīts par Dieva patieso vārdu. “Dievs sacīja uz Mozu: “ES ESMU, kas ES ESMU.” Viņš sacīja: “Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.” (2.Moz. 3:14) Dažkārt šī frāze tiek noslēgta ar ne mazāk nozīmīgiem vārdiem: “Es esmu dižens Tiltu Būvnieks.” (Latīņu val. Pontifex Maximus – viens no senākajiem Kristus tituliem.)


Piektajā grāmatā mēs redzam, ka Aslans pieņem citu zvēra formu, kas arī ir metaforisks Kristus tēls: „Manā valstī ir durvis, pa kurām var ienākt no visām pasaulēm,” teica Jērs, un, viņam tā runājot, sniegbaltais kažociņš iezaigojās dzeltenbrūnā zeltā, viņš izauga un pārvērtās par pašu Aslanu, kas slējās augstu pāri bērniem, un no viņa krēpēm plūda gaisma.” Beigās stāsta pašā noslēgumā mēs uzzinām, ka lauva ir tikai viens no Aslana parādīšanās veidiem: “Un, viņam runājot, Aslans vairs kopā sanākušo acīs neizskatījās pēc lauvas, bet tas, kas norisinājās vēlāk, bija tik dižens un skaists, ka es neprotu to attēlot.” “Hronikas” pēdējā rindkopa gan Aslanu, gan visu stāstu padara par metaforu: “Un visi mūsu stāsti līdz ar to ir galā, un mēs varam ļoti pamatoti teikt, ka viņi mūžu mūžos dzīvoja laimīgi. Turpretī viņiem tas bija tikai īstā stāsta sākums. Visu viņu dzīvi šajā pasaulē un visus viņu piedzīvojumus Nārnijā var uzskatīt tikai par grāmatas apvāku un titullapu: tagad beidzot sākās Pirmā Nodaļa Varenākajā Stāstā, kādu uz mūsu zemes nav lasījis neviens. Tas turpinās mūžu mūžos, un ik nodaļa tajā ir skaistāka par iepriekšējo.” Tas atgādina biblisko apsolījumu: “Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1.Kor. 2:9)
Pārlasīt “Nārnijas hronikas” grāmatas ir ieguvums jebkurā vecumā. Lasītājam pieaugot, šie stāsti iegūst jaunu jēgas dziļumu jeb, kā lauva Aslans saka Lūsijai, ka “tu, ik gadu paaugoties, redzēsi arī mani lielāku”.
Nobeigums sekos.

Bārbala Stroda

Leave a Reply