Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

NEGĀCIJA UN POĒZIJA

Johaness Ogards (1928–2007)

 

Pārdomas par ciešanām un pestīšanu budismā un kristietībā

Johaness Ogards (Johannes Aagaard) ir dzimis 1928. gadā, ilgus gadus viņš ir bijis Orhusas universitātes (Dānijā) Misioloģijas un ekumeniskās teoloģijas profesors, vadījis Ziemeļvalstu Misiju budistiem Honkongā un savas atklātības, iecietības un patiesās izzināt kāres dēļ bijis labi ieredzēts un cienīts zinātnieks gan kristiešu, gan budistu, hinduistu un arī skeptiķu akadēmiskajās aprindās.
Profesors Ogards Dieva mierā aizgāja šajā gadā neilgi pirms Lieldienām – 23. martā. Arī “Latvijas Luterāņa” redakcijas darbinieku atmiņās gan saistībā ar samērā neseno interviju, gan vēl agrākas pazīšanās dēļ viņš paliek sirsnīgā piemiņā.
“Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jņ. 11:25)

Reliģiskie projekti ir mēģinājumi iezīmēt pozīciju, attieksmi, kas atbilst zināmām negācijām. Ja vēlamies šīs pozīcijas saprast to dziļākajā būtībā, mums ir sīkāk jāiepazīst negācijas, kas negatīvi nosaka šādas pozīcijas.
Kad austrumu reliģijas, konkrēti – budisms, tik vienprātīgi dzīves negācijas savelk kopā vārdā “ciešanas”, tad ir absolūti nepieciešams saprast šā vārda saturu, citādi arī budisma pozīcijas mums paliks bez kādas nozīmes. Tā kā kristīgās baznīcas no savas puses par izšķirīgo dzīves problēmu uzskata grēku, vienlīdz svarīgi ir iedziļināties arī šajā negācijā, lai saprastu kristīgo pozīciju.
Vien vispusīgā līmenī ciešanas var tikt nodēvētas par “jušanos slikti”. Pats Buda dzīvi izbaudīja visā tās pilnībā. Kā vēsta leģenda viņš bija ķēniņa dēls, tikko precējies, maza dēlēna tēvs. Citas leģendas stāsta, ka viņam bija vairākas sievas un viņš dzīvoja austrumu prinča saldo dzīvi. Tā kā tās nebija ne sāpes, ne nelaimes, kas satrauca viņu personiski.
Kā zinām, tās bija citu ciešanas, kas viņam lika sarosīties. Līdz ar saskarsmi ar slimību, nabadzību un nāvi viņā tika atmodināta dzīves ciešanu apziņa. Viņa domu formulējumi, kādi tie ir nonākuši līdz mums, neatspoguļo sociāla reformatora sašutumu.
Budas pārdomas nekalpo par līdzekli ar savu varu un ietekmi samazināt nabadzību sava tēva valstībā vai arī nodrošināt slimnieku aprūpi, vai arī pagodināt nāvi kā labas dzīves pienācīgu noslēgumu. Šāds tonis Budas mācībām nav raksturīgs.
Šķiet, ka saskarsme ar citu cilvēku īstām ciešanām viņa prātā ir noskaidrojusi pašu ciešanu nozīmi. Mēs varētu to interpretēt, arī sakot, ka redzētais bija viņu traumējis. Šīs pat ne sevišķi baismīgās pieredzes bija sapostījušas viņa prātu, un viņa jūtas līdz ar to bija saistītas. Tomēr arī to viņa paša mācība neapstiprina.
Šie pretstatījumi šķiet drīzāk gan viņā radījuši ieskatu, ka visa dzīve un pats eksistences fakts ir nesaprotams un, patiesību sakot, diezgan absurds. No Budas mācības mūs uzrunā nozīmes trūkuma radītas ciešanas. Viņš saka, ka pašai esamībai nav citas racionālas nozīmes, kā vien nebeidzama ilgstamība.

Samsaras rats

Budas “bailēm no dzīves” savs pienesums bija arī viņa ticībai uz samsaru, tas ir, pārliecībai, ka dzīvības–nāves cikls ir bezgalīgs un ka pat nāve nenes brīvību no likteņa rata ritējuma. Ir gluži saprātīgi uzskatīt, ka Budas ticība samsarai bija tīri teorētiska, līdz saskarsme ar dzīvības un nāves reālijām piepildīja šo tukšo teoriju un pārvērta to par noapaļotu ieskatu dzīvības un nāves bezjēdzīgajā absurdumā. Šādi raugoties, viņa negācija papildina skatījumu uz Budas mācībām un padara tās jēdzīgas tieši šīs negācijas dēļ. Budas mācības nav pilnībā jēgpilnas pašas par sevi, bet gan tādam jēdzīgumam pieprasa virkni attiecīgu iepriekšpieņēmumu, kas šeit ir ieskicēti.

Uzvara pār grēku un nāvi
Kristīgā negācija, kas atbilst budisma ciešanām, ir grēks. Ar grēka atziņu izteiktā dzīves pieredze neatšķiras no budisma ciešanu pieredzes tik ļoti, kā to varētu iedomāties. Tomēr tās daba ir stipri atšķirīga. Kristīgā grēka pieredze balstās atziņā, ka starp realitāti, kādu to redz Dievs un cilvēks, ir bezgalīga šķirtne. Patiesi, Jēzus pats pieredzēja grēku, kad krustā izsaucās: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?”
Šādas pieredzes priekšnoteikums bija viņa ticība Dievam kā visas realitātes iemeslam un būtībai. Spriežot pēc mums pieejamajiem avotiem, Jēzus vienmēr ir dzīvojis šādas pieredzes kontekstā, un Viņa nāves pieredze bija gluži tāda pati, kā dzīvības pieredze. Tā bija Viņa dzīves iznākums, jo Viņa dzīvi – ja skatāmies uz to Jēzus mācības gaismā – raksturoja spēcīga un silta vienības pieredze ar Dievu. Piemēram, visas Jēzus līdzības runā par šo vienību ar Dievu kā mīlestības dziļāko būtību. Jēzus nekad nebija ārpus šīs mīlestības. Patiesi, Viņš dzīvoja pilnīgi tajā un bija tai par starpnieku arī ar citiem, tāpēc 1.Kor. 13 pilnīgi pareizi ir tikusi saukta par Jēzus biogrāfiju.
Turpretī nāves pieredze – kad Viņš to uzņēmās uz sevi un pienagloja to krustā kā to nāvi, kurā Viņam ir jāmirst pasaules labad – bija tieši grēka kā sveša spēka pieredze. Lai saprastu Jēzus negāciju, mums ir jāapzinās, ka Viņš nekad grēku neattiecināja uz pašu dzīvi un dzīvību. Tā nav dzīvības un pat ne cilvēka vaina, ka grēks ir radies un ienācis pasaulē; tas ir Ļaunā darbs. Jēzum ļaunā īstenums ir personisks; tas rodas no starppersoniskiem un visumu aptverošiem spēkiem, kas apvienoti Pretinieka (sātana) vārdā. Pasaule un cilvēks ir šā ļaunā spēka pārņemts un ar to sadarbojas. Pestīšana, uz kuru Jēzus sevi redzēja kā Ceļu, tāpēc ir nozīmīga atbrīvošanai no šā ļaunā spēka. Tāpēc Tēvreizē lūgšana par atpestīšanu no Ļaunā ir ietverta pašā tās sirdī. Tālab pestīšanas uzvarai pār Ļauno bija jāizpaužas konkrēti Jēzus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanā.
Šim faktam mēs nerodam nekādu paralēli Budas mācībā. Jēzus negācija ir, tā teikt, Ļaunā okupācijas varas negācija. Un Viņa pozīcija ir Labā atbrīvojošā vara, proti, Dieva vara. Lietojot dzenbudisma izteicienu, visas šīs okupējošās varas ir “sveši spēki”. Un tādā sakarā mūsu pašu spēki ir bezspēcīgi. Kā Luters saka dziesmā “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”:

“Ak, mūsu spēciņš ļoti vājš, Kas pastāvēt gan spējis?/ Par mums stāv mūsu Pestītājs,/ Ko Dievs pats izredzējis!”

Pretēji tam budismā ciešanas neved uz pestīšanu. Tās drīzāk ir reakcija uz negāciju, ka nākas nebeidzami ciest dzīvību un nāvi. Tāpēc Budas ciešanas nevar tikt uzlūkotas līdztekus Jēzus ciešanām un nāvei, jo Buda piedzīvoja ciešanas un nāvi kā cilvēka stāvokļa, ieskaitot sevi pašu, nosacījumu. Tad viņš atklāja ceļu laukā no ciešanu samsaras, no kosmiskā nebeidzamo atdzimšanu fenomena, apzinoties tā iluzoro dabu. Nemaz nav tādas cilvēka dvēseles, kas spēj ciest un atdzimt. Budas mācība par atmanu (cilvēka dziļāko būtību) ir tāda, ka tā patiesībā nav: tas ir ne-atmans, “ne-dvēsele”. Tāpēc nav neviena, kas spētu ciest. Ciešanas ir dzīves apstākļi, bet tie nav saistīti ar pašu realitāti, kas ir tīrs tukšums bez izcelsmes vai radīšanas. Tāds ir budisma “evaņģēlijs”: cilvēks var izstāties no šīs spēlītes.


Kad šī mācība tika pārveidota mahajānas budismā (t.i., budisma ziemeļu tradīcijās Ķīnā, Tibetā un Japānā) un Amida Budas un daudzo bodisatvu starpnieciskajās mācībās, tad – tas ir jāapzinās – jautājums vairs necentrējās ap cilvēka paša spēkiem. Ziemeļu “augstākais” budisms atzīst, ka mūsu pašu spēki nespēj mūs vest pie atbrīvošanās no pastāvīgajām un nebeidzamajām ciešanām. Un tāpēc tiek iesaistīti “svešie spēki”. Pirms atbrīvošanās no ilūzijas, ka ir kāds, kurš spēj ciest, var notikt, ir jānāk kādiem atbrīvotājiem.
Šeit ir runa par uzticību ciešanās, kas pēc būtības ir stipri atšķirīga no Jēzus ciešanu vietnieciskās dabas. Uzticība ciešanās ir labvēlības un žēlsirdības pilna, tomēr tā nav patiesa līdzjūtība. Un tas ir tāpēc, ka dziļākajā līmenī visās budisma formās saglabājas mācība ne vien par ne-dvēseli, bet arī par ne-Dievu, jo viss ir un paliks tukšums gan dziļākajā būtībā, gan ārējās izpausmēs.

Dievs ir mums tuvāk, nekā mēs esam paši sev
Tā nu budismā un kristietībā mēs izrādāmies divās dažādās pasaulēs, kas ir saistītas ar divām dažādām pozīcijām, kas ir divu visnotaļ atšķirīgu negāciju nosacītas. Budisma negācija un pozīcija pilnībā balstās dvēseļu pārceļošanas doktrīnā un tā visa kosmiskajā absurdumā. Budisms nevar tikt pārcelts tādos kontekstos, kuru pamats nav samsara. Un otrādi: kristīgā Jēzus sadraudzība nevar tikt pārcelta reliģiskā kontekstā, kuru nosaka samsara. Samsaras sevī centrētais loks (incurvatus in se) ir paralēls grēka apļveida darbībai, kuru pārraut spēj vienīgi augšāmcelšanās īstenība.
Budisms ir pilnībā jēdzīgs un saprotams. Tā reliģiskais projekts nekādā gadījumā nevar tikt salīdzināts ar daudziem New Age izdomājumiem, kas mūsdienās nākuši modē. Budismam ir gan seja, gan profils, gan raksturs, gan patiesa dzīves pieredze. Tomēr tas budismu nepieved tuvāk Dieva atklāsmei Jēzū Kristū kā kuru katru citu no cilvēku reliģiskajiem projektiem. Jo mēs visi – kā budisti, tā “ņūeidžisti” un kristieši – esam atsvešināti no Dieva un dažādajos savu pūliņu ceļos ejam prom no Viņa.

Evaņģēlijs nav par to, ka kāds ir ticis Viņam tuvāk, nekā pārējie, bet gan par to, ka Dievs vienmēr un aizvien nāk klāt mums. Un “mēs” nozīmē mūs visus – budistus, “ņūeidžistus” un kristiešus. Dievs ir mums tuvāk, nekā mēs esam paši sev. Un tas nav vienkārši fakts, ko kāds var pieņemt vai nepieņemt. Tā ir ticības īstenība, kas rodas un tiek radīta, kad mēs uzticamies, ka mūsu atšķirtība no Dieva ir kļuvusi par Viņa tuvību mums tikai un vienīgi tāpēc, ka Jēzus uzņēmās uz sevi šo mūsu atšķirtību, kad Viņš toreiz kliedza augšup uz tukšajām debesīm. Dieva vārds ir Jēzus. Dieva tuvums kļūst par īstenību Jēzus vārdā.

Johaness Ogards

Leave a Reply