Dr. Adolfs Keberle
Kādam tas varētu šķist arī apšaubāmi, ka mūsu tēmas sistemātiskais attēlojums šeit ir ļoti saistīts ar vēsturiskām personām. Tomēr mēs to esam uzdrošinājušies, jo Pāvils un Luters ar nepārspējamu uzskatāmību parāda, kādā briesmīgā krīzē ir iegrūsts cilvēks, ja par mūsu attaisnošanu Dieva priekšā tiek uzskatīta visa burta ētika. Ja visu klosteru, baznīcu un skolu bauslības ceļš tiek ar radikālu patiesumu īstenots līdz galam, tad cilvēka ticības drošība un nesatricināmība pārvēršas izbailēs, un viņa sirdsapziņa vairs nesadzird no Dieva uzslavu un atzīšanu, bet gan vienīgi bauslības pildīšanas pieprasīto apsūdzību. Tā priekšā, kas vienīgais ir labs, ir jātop mazsvarīgām visām cilvēka vēl tik enerģiskajām un reliģiskajām aktivitātēm un cilvēkam ir jāatsakās no savas likumīgās prasības, ar kuru tas domā pastāvēt Dieva priekšā, pateicoties saviem darbiem un nopelniem. Drošas un pašpārliecinātas paļāvības vietā cilvēks sastopas ar izmisuma baiļpilno jautājumu: “Kas zina, kā tu esi dzīvojis?” Svētajam, kas pestīšanu mēģināja iemantot, pateicoties savām paša pūlēm darīt sevi svētu, ir jāatzīst, ka tas, gribēdams darboties pats, godu par padarīto apslēptā veidā faktiski ir piesavinājis sev. Luters šādu rīcību nosauca par “grēka karalieni”. Ja cilvēks saglabā drosmi atzīt patiesību, tad tas mirst tieši pūlēs piepildīt bauslību caur bauslību (Gal. 2:19), tad sabrūk visa efektīvā cilvēka sevis paša cildināšana, kā arī līdz pamatiem tiek satricināta cilvēka paļāvība uz to, ka tas pats sevi varētu glābt. Cilvēkam ir “jāmācās visaugstākā un visgrūtākā māksla, kāda vien šajā pasaulē pastāv”, proti, kļūt par grēcinieku. Viņam ir – jāmācās uzskatīt par nabadzību savu bagātību un balstīšanos uz paša darba ieguvumu un jāmācās uzskatīt savas pazemīgās un sasistās sirds nabadzību par bagātību. No savas kundzības, attīstības un dzīves augstumiem norauts zemē līdz nepieciešamībai pašam iet mazumā, krist ceļos un mirt, cilvēks vairs tikai spēj izdvest: “Piedod mums mūsu parādus.” Tas, vai uz viņa lūgumu tiks atbildēts, no cilvēka paša vairs nav atkarīgs.
Bet, ja nu ar mūsu gribu saistītā izglītošanas taka cilvēku nespēj aizvest līdz kalna virsotnei sava nepietiekamā spēka dēļ, tad varbūt cilvēkam debesis var atvērt vitālās un mistiskās attīstības ceļš? Taču kādēļ Bībele gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā skaidri ir norādīts, ka arī šis ceļš nesasniedz savu mērķi? Un te nu ir vienalga, vai cilvēks pieslienas feniķiešu Baalas kultam, kas skurbumā un ar orģijām kalpo dabai, vai Astartei, kas ir sīriešu un frīģiešu Magna mater, vai no skaistuma apreibinātajam un eksaltētajam grieķu Artemīdas, t.i., veģetatīvās dzīves mātišķās dievības kultam, kuram Atēnās, Korintā un Efezā bija uzceltas lieliskas svētnīcas, vai arī jūdu pirmstrimdas laika vizionārajām (mantisch–visionären) praviešu skolām, vai arī teozofiskajiem mistiķiem Kolosā. Bībeles mācība ar drošu pārliecību iziet cauri abām šīm dabas kulta un mistikas iespējamībām un noraida tās, atzīstot par sākotnējās patiesības bezdievīgi sagrozītu izkropļojumu. To iemeslu, kādēļ Bībele attiecībā uz šiem ceļiem izsaka tik skaidru noraidījumu, mēs mēģināsim izskaidrot, vadoties no dabas problemātikas.
Cauri visai cilvēces garīgajai vēsturei kā apslēpta straume plūst kāda īpatnēji duālistiska, spirituāla izpratne par cilvēka dvēseles un miesas attiecībām. Šīs izpratnes garīgie tēvi ir nozīmīgi antīkās un austrumu pasaules vadītāji, kuriem vēlāk sekoja arī lieli rietumzemju domātāji. Šīs izpratnes vēsturisko līniju lai iezīmē tikai daži vārdi, proti, Platons (Faidons), Pitagors, Filons, Plotīns, Buda, Zaratustra, Mani, Tianas Apolonijs, Basilīds, Origēns, Skotss Erigena (de divisione naturae), viktoriānieši, Jēkabs Bēme, Johans Mihaēls Hāns. Viņiem seko budistu un persiešu jogu piekritēju, mandiešu un neopitagoriešu, gnostiķu, eseniešu, ebionītu, nikolaītu, kabalistu, terapeitu, enkratītu, bogomilu, katariešu un daudzo kristiešu anahorētu (t.i., ticīgo, kas pametuši sabiedrību, lai vientulībā kalpotu Dievam – tulk. piez.) neizmērojamais pulks.
Galvenais uzskats, kas par spīti vietas un laika attālumiem savstarpēji vieno visas šīs nupat minētās personas vai kustības, ir tā kosmosa noliedzoša dvēseles mācība, pēc kuras Dievs, kas pats ir tīra dvēseliska substance, savulaik no sev līdzīgām substanciālām sastāvdaļām ir radījis spirituālas dvēseles. Šīs tīri garīgās, bezjutekliskās būtnes sākotnēji bija vienīgās reālās būtnes. Materiālā eksistence, miesa, daba un pasaule radās tikai kā papildu traucēklis, un ir vienalga, vai saskaņā ar gnostiķu mācību mēs to dēvējam par demiurga neizdevušos darbu, vai saskaņā ar teozofijas mācību saucam par fiziskā aspekta pārtapšanu vielās un sablīvēšanos cilvēka grēkā krišanas dēļ.
Katrā ziņā spēkā paliek tas, ka garīgais kā bezķermeniskais un nemateriālais pēc būtības ir svēts un dievišķi labs, bet dabiskais, zemišķais, turpretim pēc būtības ir zemiski slikts un velnišķi bīstams. Konsekvences, kādas izriet no tā, ka tik naturālā veidā juteklisko pielīdzina grēcīgajam, bet dvēselisko – dievišķajam, ir milzīgas: cilvēka nostāja pret miesu iegūst pilnībā noliedzošu raksturu. Tā ir visu ciešanu pirmavots, tā ir važas, būris, cietums, kaps, kurā dvēsele, šis dižciltīgais, no tālās Dieva pasaules vieliskumā sagūstītais viesis, pret savu gribu tiek turēts gūstā un verdzībā. Jo īpaši šis ienaids ir vērsts pret cilvēka dzimuma noteiktību, par kuru var domāt vienīgi kā par zemiski grēcīgu izkropļojumu miesā, kas radies pazaudējot sākotnēji tīro dvēseles stāvokli.
Tiešos aprakstos izvērstā laulības nonicināšana, uzskatot to par netikumisku un aptraipītu cilvēka dzīves elementu, atbilst jaunavības cildināšanai, kuru ar lielu dedzību atbalstīja rietumu baznīcas tēvi, galvenokārt, Tertuliāns, Ambrozijs, Hieronīms un viduslaiku katolicisms. To visu turpina atbalstīt mūsdienu katolicisms, kaut arī tagad Romas katoļu baznīcas austrumnieciski pagāniskajam sinkrētismam šī nostāja nu jau ir ļoti apgrūtinoša. Ja arī neskaitāmi daudz eremītu un svēto patiesas un godīgas vajadzības dēļ savās grēksūdzēs sūdzas par to, ka viņus piemeklē mokpilnas, mežonīgas un erotiskas fantāzijas un ka viņus vajā miesaskārība, un ja arī (Kristus) līgavas mistiskā, kvēlajos vārdos ietērptā un nomācošā valoda ļoti vāji apsedz tur izlādēto nešķīstību, tad tas viss tomēr nekādā mērā neliecina par to, ka šo duālistisko uzskatu secinājumos atturēšanās no laulības tiktu uzskatīta par labo darbu, kā arī par to, ka, pateicoties šādai “atturībai no jutekliskuma”, cilvēks noteikti sasniegs augstu morāli.
Un, ja daba un žēlastība, radība un pestīšana savstarpēji nekādā mērā vairs nav saistīti, bet gan diametrāli viena otrai runā pretī, tad par cilvēka reliģisko uzdevumu neizbēgami tiek uzskatīts nolieguma ideāls, turklāt šis noliegums ir divējāds, proti, gan pret dabu, gan pret kultūru. Cilvēks vairs negrib piederēt šai pasaulei. Par šā nolieguma simbolu kļūst klostera celle ar tās kluso nošķirtību. Šajā cellē cilvēks vairs nedzird ikdienas troksni, to nenomāc ikdienas realitāte, bet viņam ir “logs, kas, aizklājot skatu uz šo pasauli, dod iespēju mazliet ielūkoties debesīs”. Pasauli kā kaut ko bezvērtīgu un nebūtisku cilvēkam ir jāaizmirst. Tāpat šajā cellē neatrast sapratni par katra cilvēka tikumisko uzdevumu un atbildību tās sabiedrības priekšā, kurā viņš dzīvo. Šeit nav atrodams lietišķs un pašaizliedzīgs cilvēka darba novērtējums. Ja kāds darbs tiek darīts, tad to uzskata par līdzekli pret miesas kārdinājumiem, arī kā palīdzību katarsei vai arī to dara par slavu baznīcai, kas cilvēkam sagādā debesis. Patiesībā īstu sadraudzību nepiedzīvo pat tie brāļi, kas ir apvienoti zem viena claustrum. Tie gan visi ir kopā, tomēr katrs ir vientuļš savā nošķirtajā cellē, kur tas individuāli, subjektīvi un izolēti gādā par savas dvēseles pestīšanu.
Šādas nemirstības ticības, kas pazīst vienīgi vārdus “Dievs un dvēsele”, sekas ir tādas, ka cilvēki aizmirst reiz mācīto vārdiņu “mūsu”. Tādēļ kļūst saprotams kādu vērtību pēc šā uzskata, kas pilnībā nonicina dabu, ieguva morālisms un askēze un kā, pamatojoties uz šādu pasaules uzskatu, varēja rasties visa šī mūku virtuozitātes hierarhijas sistēma, visa šī izšķiršana starp praecepta un consilia evangelica, t.i., starp to, kas ir vājāks un kas ir spēcīgāks līdzeklis, lai cilvēks varētu atraisīties no šīs pasaules. Bet tāpat kļūst saprotams arī tas, kā citviet, vadoties pēc tādiem pašiem pieņēmumiem, cilvēki varēja nonākt līdz pārmērīgam un seksuālam libertīnismam, jo ķermenim, kas ir “tikai” vieliska, nebūtiska substance, pietrūkst jebkādas saistības ar Dievu, un cilvēks savā ķermenī kustas kā pilnīgi neitrālā sfērā. Abos gadījums cilvēka motivācija ir vienāda: miesiskā nonāvēšana vai nonicināšana, balstoties uz ekstrēmu spirituālismu vai rīkojoties par labu tam.
Ja mēs skatāmies no šāda pasauli noliedzoša duālisma, tad kāda ir tā situācija, kurā atrodas cilvēks šeit uz zemes iepretim Dievam? Savā galējā būtībā tā ir ļoti nomierinoša: miesa pieder apakšai, zemei, dzīvniekam, bet dvēsele pieder augšā pie Dieva, pie tā, kas pēc būtības ir labs. Nepieciešamība grēkot rodas tikai no saistīšanās ar matēriju. Bet, ja cilvēks no tās ir atraisīts un brīvs, tad ir vienalga, vai tas notiek ekstāzē vai nāvē, jo tad gaismas staram, kuru zemes čaula bija tikai pavājinājusi vai satumšojusi, ir atkal jāatgriežas atpakaļ pie mūžīgās gaismas. Tādēļ pilnīgi loģiski cilvēka būtībai šeit nav nepieciešama un tā arī nepazīst patiesu grēka nožēlu, grūto atgriešanos, bet pazīst tikai tiešu došanos mājup. Tā nepazīst lūzumu, bet pazīst vienīgi uzvaras pilno pārrāvumu. Tā nepazīst sāpīgu bojāeju, rūgtās miršanas nobraukšanu ellē, bet pazīst vienīgi drosmīgo, drošo un priecīgo iziešanu no nāves un ieiešanu dzīvībā.
Pretēji šai atziņai, kas noliedz pasauli, Bībele par cilvēku un pasaules radīšanu runā pavisam ko citu. Bībeles vēsts ir fundamentāli un radikāli atšķirīga: Dievs ne tikai no sevis ir izdevis dvēseļu monādes, bet Viņš ir radījis arī zvaigznes un pasauli, zāli, puķes un maizi, Viņš ir radījis arī cilvēka ķermeni. Dievs cilvēku radīja neatdalāmā miesas un dvēseles vienotībā. Kā Dieva radība cilvēks pateicas Dievam par to, ka Viņš tam ir devis miesu un dvēseli, un tas godbijībā slavē Dievu par Viņa varenību un labvēlību. (Gr. – pan ktisma theou kalon, 1.Tim. 4:4). Protams, Bībele pazīst šīs pasaules disonanses un sašķeltību. Ījaba grāmatā mēs dzirdam tik izmisušu sirdēstu kliedzienus pret šo izkropļoto, bēdu pilno pasauli, kādus mūsdienās nespētu izdvest neviens ateists. Jaunā Derība runā par cilvēkiem, kas sēž “nāves ēnā un tumsā”, un apustulis Pāvils dzird, ka arī radība izdveš ilgu pilnas nopūtas, lai tiktu atbrīvota no šīs iznīcības nastas.
Bībele paskaidro pilnīgi atšķirīgi to, kādēļ cilvēkam ir jāpiedzīvo arī drūmas lietas! Cilvēka posta iemels nav tas, ka viņš dzīvo šajā pasaulē, cilvēka lielākās nepatikšanas neizriet no tā, ka viņam ir miesa. Šāds sadalījums divos principos (saprāts un jutekliskums, matērija un gars) ir pārāk vienkāršs, lai tas spētu atrisināt cilvēka mīklu. Bībele par cilvēka stāvokli spriež daudz nopietnāk: grēka dēļ mēs esam sabojājuši Dieva sākotnēji šķīsto un skaisto radību (Rom. 8:20), esam spītīgā nepaklausībā novērsušies no Dieva, pazaudējot Viņa vienotību un tuvumu, un esam paši sevi samaitājuši ar visu to, kas mums ir un kas mēs esam. Ja savā sākotnējā skaidrībā dvēsele un miesa varēja liecināt par dzīvo Dievu un varēja Viņā priecāties (Ps. 84:3b), tad tagad bezdievības lāsta dēļ gan dvēsele, gan miesa liecina par savu samaitātību. Tagad, stājoties Dieva priekšā, mūsu locekļus pārņem izbailes (Ps. 6:3) un mūsu sirds dreb. Pār visu mūsu dzīvi krīt smagas ēnas, un tās izriet nevis no mūsu dabiski fizioloģiskā kontrasta, bet gan no tās pretrunas, kas pastāv starp mūsu gribu un morāli. Miesiskums un jutekliskums paši par sevi varētu būt arī pavisam šķīsti. Pēc savas būtības Dievs tos “iesākumā” neradīja kā grēcīgus, postošus un sliktus. Un, ja vecumā, slimībā vai nāvē cilvēkam ir jāpiedzīvo to sagraušana, tad tas to izjūt kā kaut ko absurdu, kam nevajadzētu notikt.
Bet, ja cilvēka sirdsapziņa atzīst, ka animistiski domātā dievišķās dvēseles substances atraisīšana no “zemiskās” matērijas patiesībā ir milzīga aplamība, tad cilvēka miršana kļūst par ļoti nopietnu postu. Ja tieši garīgais Es ir tas, kas mūs primāri un piedauzīgā veidā ir ierāvis šajā Dievam nepieņemamajā stāvoklī, tad mūsu miesas atdalīšanās akts no dvēseles pats par sevi mums neko vēl nedod. Jo nāve pati par sevi tad vēl nenozīmē ieiešanu dzīvībā. Noliekot zemes apģērbu, dvēsele, kas vienmēr ir meklējusi tikai pati sevi, vēl netiek savienota ar Dievu, bet gan gluži otrādi, tai ir jābīstas nonākt Dieva troņa priekšā. Vecā Derība atkal šeit parāda savu nozīmīgumu pasaules vēsturē, norādot uz to, ka jūdu pēc atgriešanās no trimdas sāktais platoniskā pestīšanas ceļa mēģinājums cilvēka sirdsapziņas nopietnības un nepiekukuļojamības dēļ ir lemts neveiksmei. Tādēļ jūdiem vēl jo dedzīgāk bija jāturas vienīgi pie tās cerības, ka Dievs tiem sūtīs Mesiju, kas atnesīs grēku piedošanu, atjaunos cilvēku sirdis un radīs jaunas debesis un jaunu zemi. Šāds domāšanas veids savu rūgto pieskaņu ir atstājis arī uz mūsu baznīcas bēru un mirušo piemiņas dziesmām. “Mūsu tēviem miršanas smagums gūlās uz sirdsapziņas bēdām”. Cilvēka iekšējais saturs viņus nespēja mierināt “dzīves novakarā”, bet gan gluži otrādi, tas tos mocīja. Johana Kempfa aizkustinošā dziesma “Kad esmu nāves briesmās nu, un padoms nav man rodams” (Wenn ich in Todesnöten bin und weiß kein`n Rat zu finden) nav savienojama nedz ar stoiķu miermīlīgo paļāvību nāves priekšā, nedz ar Senekas sacīto, proti: patent undique ad libertatem viae multae, breves, faciles.
Visskaidrāk Bībeles izpratni par dabu atklāj tas, kā Jēzus pats attiecas pret to. Pēc kāda Fr. Štrausa uzskatiem, Jēzus ir ierindojums vienā rindā ar Budu un tiem, kas ir mācījuši: naturalia sunt turpia. Visa viņa izturēšanās norāda uz to, ka viņam nevar pārmest naidīgu attieksmi pret dabu. Jēzus nedzīvoja no priekšstata, ka cilvēks ir tikai dvēsele. Viņš nopietni ņēma vērā arī miesu kā vietu, kur grēcīgā veidā tiek izpostīti Dieva brīnumdarbi. Viņa līdzības skaidri apliecina to, ka dabu un tās skaistumu Viņš uzlūkoja ar šķīstu bijību. Mistiķu spirituālā dvēseles izturēšanās iepretim dabai pazīst vienīgi “erosu” platoniskā mīta izpratnē, t.i., niecīgās, iznīcīgās būtnes ir tikai kā līdzība, kas atvieglina meditāciju par mūžīgām un pārdabiskām idejām. Pret dabu Jēzum bija agapē, t.i., tiešā mīlestība, kas atzīst, ka pasauli un kosmosu ir radījis Dievs, ka pasaule ir Tēva roku darbs, ka visa radība ar saviem darbiem Tēvam pienes slavu un pateicību. Viņu, kurš kā neviens cits vislabāk redzēja šīs pasaules izkropļojumu un samaitātību, nekas nespēja mulsināt attiecībā uz Dieva darbiem un rīcību. Vienīgi cilvēku darbi un rīcība bija tie, kas viņu mulsināja. Ir neizsakāmi kļūmīgi pieņemt, ka Jaunajā Derībā lietotā valoda par “miesu un garu” varētu radīt spēcīgu iespaidu par Bībeles šķietamo radniecību ar austrumu antīko duālismu. Patiesībā jēdziens sarx Bībelē nekad nav lietots nievājošā vai vieliski priekšmetiskā nozīmē, bet gan ar to vienmēr ir domāta radībā sevi pašu dievišķojusī, zemiskumā izgaisusī, noslīkusī un ar kārībām saistītā cilvēka Es griba, kas pretojas “Dieva garam”. Apustulis nemitīgi uzsver nepieciešamību cīnīties pret šo cilvēka miesas gribu, bet tas nerunā par cīņu pret miesai naidīgo spirituālisma hylē. Turklāt visspēcīgākais apliecinājums tam, ka “Dievam ir pozitīva attieksme pret dabu”, ir Jēzus miesas augšāmcelšanās. Taču tajā pašā laikā Jēzus un Jāņa Atklāsmes grāmatas eshataloģisko vīziju raksturs (pretstatā mistiķu tēlainajai valodai) skaidri norāda uz “Dieva ceļu miesīgām beigām”.
Šāds garāks tuvošanās ceļš [dievišķai patiesībai] ir gribējis radīt izpratni par to, ka saskaņā ar Bībeles vēsti cilvēka grēkā krišanas dēļ starp debesīm un zemi, Dievu un dabu pastāv savdabīga savstarpēja spriedze. Vienīgi raugoties no šāda aspekta, var pilnībā saprast, kādēļ Bībele arvien strikti nostājas pret cilvēka vitālās vai mistiskās pieredzes uzplaukumu.
Renesanses, dionīsko miesas baudu, erotiski mākslinieciskās sajūsmas, dabu apjūsmojošā brīvvāciskuma (Freideutschtums) cilvēkam, kas savu dabisko dotību un spēku uzplaukumā labprāt gribētu iztrakoties, neskatoties uz viņa apziņas tūkstoš izkropļojumiem un sagrozījumiem, vēl arvien ir pilnīga pareiza nojausma par to, ka Dievs cilvēku grib sastapt arī tā miesas eksistences laikā. Šāds estētisku jūtu pārmērīgums bieži (vismaz tā tas bija 15. un 16. gadsimta mijā Itālijā) bija kā dusmīga reakcija un nikna atriebība par to, ka viduslaiku mūku kārta, par labu kādai spirituāli pavājinātai un bezjutekliskai ticībai debesīm, kultivēja pasaules nosodīšanu. Tomēr protestējot pret to, ka tiek nolādēts Dieva darbs, cilvēks gaisīgā un aplamā garīgumā vairs nedomā par to, ka, kaut arī esam Dieva radība, mēs tomēr esam grēkā kritusī Dieva radība. Cilvēks aizmirst, ka arī miesa, kas atbildības vietā meklē baudu un nastas vietā – patiku, ir ļaunās gribas iekāres dēļ izkropļota un ir pazaudējusi savu šķīstumu. Nevis, ka tā pēc savas būtības būtu slikta! Katrs veselīgs bērns vēl šodien ir kā Dieva radīšanas brīnuma slavinājums. Tomēr tieši katra bērna miesai un tā būtībai neatlaidīgi seko dēmoniskas kārības, kas arī sabojā katra bērna raksturu, kaut sākotnēji tas bija radīts Dieva līdzībā. Par šādu cilvēka vitalitāti, kas dievišķi harmoniskā saskaņā nepastarpinātā veidā gribētu saplūst ar dabas skaistumu un dzīves baudām, Dieva sods parādās tādējādi, ka taisni tad, kad cilvēks grib būt dievišķs un domā, ka ir lielisks, tas visvienkāršākā veidā kļūst par dzīvnieku (Rom.1:18–32). Jo tieši līdz baltkvēlei sakāpinātā bauda ir tā, kas cilvēku ar katru soli arvien ātrāk ved pretim nāvei. Tieši tad, kad domājam, ka esam uzkāpuši visaugstāk, patiesībā mēs esam briesmīgi tuvu krišanai un bojāejai. Naivā slavas dziesma dzīves ziedošajam skaistumam, kas it kā tiešā veidā atspoguļo mūsu attiecības ar Dievu, ir ilūzija, ko pilnībā atspēko dzīves nežēlīgā realitāte, kas apliecina mūsu miesas mirstīgumu.
Tādēļ tā nav pārspīlēta kautrība, ka evaņģēliskā baznīca mūsdienās kategoriski iebilst pret jauniešu centieniem jutekliski izbaudīt dabu. Patiesībā šādi centieni, tikai atkal jaunā veidā, parāda mūžseno pretstatu starp reformāciju un romantismu, reformāciju un renesansi. Mēs varētu uzdrošināties sacīt, ka Strindberga un Dostojevska romāni, dažu lielo franču (piem., Mopasāna) tikumu gleznas, kas tik šaušalīgi lietišķi runā par seksualitātes lāstu, ir mazāk bīstamas, nekā mūsdienu filmas, kas kultivē vienīgi kultūras skaistumu un tikai no vienas, t.i., no gaišās jeb saules puses zaigojoši apgarotā veidā parāda šīs zemes dzīvi, pilnībā noklusējot un noliedzot dzīves tumšo pusi, proti, cilvēka miesiskumam sekojošo grēka lāstu, slimības un iznīcību. Attiecībā uz šo pārpratumu, kad miesa grib būt tas, kas tā nav, un negrib būt tā, kas tā ir, Bībelei ir tikai viena atbilde, kas zīmīgā kārtā ir atrodama gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā: “Visa miesa ir kā zāle, un visa cilvēka godība ir kā zāles zieds. Zāle nokalst, un puķe novīst, bet Tā Kunga vārds paliek mūžīgi.”