Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

SLĒGTAIS VAI ATVĒRTAIS VAKARĒDIENS?


Mūsdienās vārdam “slēgts” iepretī vārdam “atvērts” ir piešķirta ļoti slikta pieskaņa. Vispirms tā laikam būs no mūsdienu fizikas patapinātā un uz socioloģiju attiecinātā doma, ka visas slēgtās sistēmas ir nolemtas sabrukumam, bet atvērtās – attīstībai un progresam. Tomēr tas, kas varētu būt patiess fizikas jomā un kaut kādā mērā varbūt arī socioloģijā, ne vienmēr (vai pat gandrīz nekad) būs attiecināms uz kristīgo mācību. Tā, piemēram, vārds “slēgts” ir neatņemama daļa mācībai par Svēto Vakarēdienu. Aizstājot to ar vārdu “atvērts”, Vakarēdiens un tā īpašā kopība, ko sauc par baznīcu jeb Kristus mistisko miesu, zūd, pārvēršoties neskaidrā reliģiskā apvienībā.

Slēgts, nošķirts, svēts
Vecās Derības Dieva tauta bija slēgta, nošķirta jeb Dievam svētīta kopība, kuras īpašajos svētkos Pashā nebija atļauts piedalīties “nevienam svešiniekam”. Tas kļuva iespējams tikai tad, kad caur apgraizīšanu svešais bija piepulcināts Dieva tautai (2. Moz. 43–48). Arī jaunais Israēls jeb Jaunās Derības Dieva tauta sevi saprata kā īpašu Dievam nošķirtu, slēgtu kopību: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2.Kor. 6:14–18) Šī slēgtā kopība pulcējās ap Altāra Sakramentu: “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” (1.Kor. 10:16–17) Šie Pāvila vārdi liecina, ka Altāra Sakramenta vienība vienlaikus bija arī baznīcas vienība. Tieši tāpat kā Dieva tauta bija nošķirta no visa, kas nesvēts, tā arī Vakarēdiena svinības bija slēgtas ikvienam, kas nebija svētīts Svētajā Kristībā un Absolūcijā un apliecinājis kopīgo ticību.
Vārds “slēgts”, protams, attiecas uz durvīm, un tas atsauc atmiņā pirmo baznīcas svētdienu, “kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm” un Tas Kungs nāca pie savējiem caur aizslēgtām durvīm (Jņ. 20: 19). Tieši to pašu par durvīm mēs lasām Jāņa evaņģēlijā attiecībā uz otro baznīcas svētdienu: “Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas.” (Jņ. 20:26) Dramatiskā veidā slēgtās durvis parādās Jēzus līdzībā par desmit jaunavām. Kad muļķa jaunavas bija aizgājušas pirkt eļļu saviem lukturiem, “nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza” (Mt.25:10). Tā kā Svētais Vakarēdiens ir mesiānisks mielasts – Jēra kāzu mielasts, tad  līdzība par desmit jaunavām, protams, tieši sasaucas arī ar Vakarēdiena mielastu. Ļoti līdzīgs pēc satura ir arī Lūkas evaņģēlijā Kristus mudinājums kristiešiem ieiet pa šaurajiem vārtiem. Kristus saka: “Ja jūs tikai pēc tam, kad nama Kungs būs cēlies un durvis aizslēdzis, nostāsities ārā un klauvēsit pie durvīm, sacīdami: Kungs, atver mums, – Viņš atbildēs jums: Es nezinu, no kurienes jūs esat!” (Lk.13:25) Un tā durvis, kas ved pie Vakarēdiena mielasta, ir slēgtas. Lai iekļūtu pa šīm durvīm ir vajadzīga atslēga.

Atslēga, kas atver slēgtās durvis
Pirmo reizi par atslēgām mēs dzirdam Mateja evaņģēlija 16. nodaļā, kur tās tiek apsolītas Pēterim saistībā ar viņa apliecinājumu, ka Jēzus ir Kristus. Otro reizi jau augšāmceltais Kungs, ienācis caur slēgtām durvīm, atslēgas pasniedz visai baznīcai (Jņ. 20:22–23). Mēs nevaram neievērot dziļo simbolismu, kas šeit atklājas – durvis ir slēgtas, tiek dotas atslēgas – vara paturēt un piedot grēkus, tātad aizslēgt un atslēgt durvis uz mesiānisko mielastu. To pašu liecina arī Jēzus vārdi Jāņa atklāsmes grāmatā: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Jņ. atkl. 3:20) Lai gan šis Atklāsmes grāmatas teksts nerunā tieši par Vakarēdienu, tas skaidri rāda, ka pie kopības ar Kristu ved atgriešanās no grēkiem. Atslēgas, kas atraisa no grēka un atslēdz durvis uz Vakarēdienu un svēto kopību ir tās pašas, ko savās rokās tur augšāmceltais Kungs: “Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (Jņ. atkl. 1:17–18) Šie Svēto Rakstu vārdi liecina, ka ceļš pie Vakarēdiena ved caur Svēto Kristību, grēksūdzi un Absolūciju – atgriešanos no grēkiem un ticību piedošanai.
Iepriekš minētie Jaunās Derības norādījumi pirmajā mums pieejamajā ārpusbībeles dokumentā “Divpadsmit apustuļu mācībā” (Didache), kas datējams ar 1. gs. beigām, tika apkopoti vienā īsā liturģiskā formulā: “Tas, kurš ir svēts, lai nāk; tas, kurš nav, lai atgriežas.” Vakarēdiena saņemšanai Didache noteikta šāda kārtība: Pirmkārt – “..neviens lai neēd un nedzer no jūsu pateicības mielasta, izņemot tos, kas kristīti Tā Kunga vārdā. Jo Tas Kungs par to ir sacījis: Jums nebūs svētumu mest suņiem priekšā.” Otrkārt – “..kad jūs Tā Kunga dienā esat sapulcējušies, tad lauziet maizi un pateicieties pēc tam, kad esat izsūdzējuši savus grēkus, lai jūsu upuris būtu šķīsts. Bet ikviens, kas ar saviem ticības biedriem atrodas strīdā, lai nenāk kopā ar jums, kamēr tie nav izlīguši, jo caur to jūsu upuris būtu nesvēts.” Nedaudz vēlāk tapušā dokumentā “Apustuliskajā konstitūcijā” noteikts, ka “neviens katehumens, nedz klausītājs, nedz neticīgais, nedz citādi mācošs (ķeceris)” nedrīkst būt klātesošs pie Vakarēdiena. Kā liecina šīs pats dokuments, Antiohijas liturģijā diakons pirms Vakarēdiena svinībām arvien brīdinoši sauca: “Svētās lietas svētajiem!” Draudze uz šo diakona saucienu atbildēja ar vārdiem: “Viens ir svēts, Viens ir mūsu Kungs, Jēzus Kristus Dievam Tēvam par godu,” tā apliecinot, ka draudzes svētums nāk no Tā Kunga. Ikvienam, kas nebija šo svētumu saņēmis un apliecinājis, bija jādodas prom. Visi senie liturģiskie teksti apraksta altāra vienības robežas. Kā atbalss no senajiem laikiem Austrumu baznīcā pirms ticības apliecināšanas vēl joprojām skan diakona sauciens: “Durvis! Durvis!” Ar šo saucienu sākas liturģijas daļa ticīgajiem – tiem, kas aicināti pie Vakarēdiena. Šis liturģiskais sauciens tiešā veidā sasaucas ar iepriekšminētajiem Jaunās Derības tekstiem. H. Zasse norāda: “Tas, ka visas grieķu baznīcas senās liturģijas ietver šo saucienu, caur kuru ap Vakarēdienu tiek celts žogs, liecina par to, ka tā ir ļoti sena tradīcija.” Vēlāk 8. gs. Damaskas Jānis savā darbā “De fide orthodoxa” senās baznīcas nostādni formulē šādi: “Mēs visiem spēkiem sargāsimies, lai nedz pieņemtu komūniju no herētiķiem, nedz arī to sniegtu viņiem.”
Nav šaubu, ka šāda Vakarēdiena prakse sniedzas atpakaļ līdz pašiem baznīcas pirmsākumiem. Jaunajā Derībā mēs lasām, ka svētie, kas aicināti saņemt svētās lietas – Kristus miesu un asinis – tiek apzīmogoti ar svēto skūpstu. “Sveicinieties savā starpā ar svēto skūpstu,” Pāvils pamāca korintiešus 1. un 2. vēstules korintiešiem beigās. To pašu lasām Pāvila 1. un 2. vēstules tesaloniķiešiem, arī vēstules romiešiem un Pētera 1. vēstules beigās. Šīs vēstules tika lasītas dievkalpojumā draudzes priekšā. Tūdaļ pēc vēstuļu nolasīšanas svinēja Svēto Vakarēdienu. Tikai tie, kas saņēma svēto skūpstu, bija aicināti saņemt Svēto Vakarēdienu. Mūsu dienās mēs varam nožēlot, ka šī liturģiskā tradīcija ir zudusi, tajā pašā laikā saprotot, ka tam ir pamatoti iemesli. Tagad svētā skūpsta vietā stājušies lūgšanas “Mūsu Tēvs” vārdi: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,” kā arī liturģijas vārdi: “Tā Kunga miers ir ar jums visiem.” Tie liecina, ka pirms Vakarēdiena saņemšanas miers ir nodibināts visu komunikantu starpā. Kā pareizi norāda Normans Neigels, atsevišķās sirsnības izpausmes apkampjoties, skūpstoties utt., kas vērojamas dažās mūsdienu draudzēs, tikai sadrumstalo, sarausta liturģiju. Jo, izceļot priekšplānā cilvēciskās aktivitātes, tiek aizmirts tas, kas bija skaidri zināms un simboliski tika apliecināts senās baznīcas laikā, proti, ka miers nav kaut kas, ko mēs darām, radām un panākam, bet miers starp komunikantiem nāk no altāra, no Tā Kunga. Tādēļ pareiza mūsu liturģijas vārdu izpratne: “Tā Kunga miers ir ar jums visiem,” kas seko pēc Vakarēdiena elementu svētīšanas, ir daudz labāka par jebkuru mākslīgu senbaznīcas liturģisko norišu atdarināšanu. Tas ir tā vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs norises un formulas vairs netiek pareizi saprastas un tiek lietotas pat pret to sākotnējo jēgu.
Pāvila vēstulēs tūlīt pēc svētā skūpsta seko arī brīdinājums no šķeltniekiem un ķeceriem, kam Vakarēdiena kopība ir liegta (Rom. 16:16; 1.Kor. 16:20–22). Tas tādēļ, ka “baznīcas vienība, visdziļākā un intīmākā vienība, kāda pastāv, prasa nelokāmu norobežošanos no ķecerības (1.Jņ. 4:1–7; 2.Jņ.9; 2.Kor.6:14), un tādēļ, ka tā vienlaikus ir gan vienība starp ticīgajiem, gan vienība ar trīsvienīgo Dievu (1.Jņ.1:3). Un atdalīšanās būtības izpausme ir Vakarēdiena saņemšanā un nesaņemšanā. Kanoniskā pamatlikuma pamataksioma, ka nevar pastāvēt nekāda “sakramentāla vienība ar ķeceriem”, nāk tieši no agrīnās baznīcas, un tās dogmatiskās saknes rodamas Jaunajā Derībā.” (H. Zasse) Slēgtais Dievgalds tādējādi ir neatņemama Svētā Vakarēdiena mācības daļa, kas pastāv tik ilgi, cik pastāv pati mācība par Svēto Vakarēdienu. Tā kā Svētā Vakarēdiena kopība un baznīcas vienība savā būtībā ir viens un tas pats, tad izmaiņas Altāra Sakramenta svinēšanā norāda uz izmaiņām gan baznīcas, gan sakramentu izpratnē. Altāra Sakraments ir vieta, kur visi dogmatiskie izkropļojumi kļūst redzami vispirms. Tādējādi atvērtais Dievgalds kļūst par zīmi, kas liecina, ka maldu mācības ir sagrāvušas baznīcu un tās vienību. Atvērta Dievgalda svinēšana var kādam būt brīnišķīgs reliģisks pārdzīvojums, bet tas nav Jaunās Derības – mūsu Kunga miesas un asiņu Sakraments. Atvērtais Dievgalds, Lutera skarbajiem vārdiem izsakoties, pārvērš baznīcu par cūku kūti, kur katra cūka var steigties pie siles. Savā Vēstulē frankfurtiešiem Luters raksta: “Mēs negribam padarīt Kristus baznīcu par cūku kūti un ļaut ikvienam nenoklaušinātam skriet pie Sakramenta, kā cūka skrien pie siles. Tādas baznīcas mēs atstājam jūsmotājiem. To esam pieņēmuši no kristietības pirmsākumiem.”

Mūsdienu situācija
Džons Stīvensons savā darbā “Tā Kunga mielasts” skumji konstatē, ka mūsdienās slēgtā Svētā Vakarēdiena prakse ir kļuvusi par retu parādību. Ekumeniskās kustības ietekmē pagājušajā gadsimtā slēgtā Vakarēdiena prakse pilnībā tika atmesta Anglikāņu baznīcā. Senā disciplīna tiek apšaubīta arī daudzās Romas katoļu draudzēs, kur arvien biežāk vērojama agrāk neiedomājamā Romas katoļu piedalīšanās luterāņu vai anglikāņu Vakarēdienā, tāpat Romas baznīcai nepiederošo aicināšana pie Dievgalda. Lielajās Amerikas un Eiropas luterāņu baznīcās slēgtā Vakarēdiena prakse ir atmesta gan teorētiski, gan praktiski. Pat tādā kādreiz nopietna luterāņu baznīca kā Misūri sinode slēgtā Svētā Vakarēdiena praksē parādījušies “lieli caurumi”. Šajās skumjajās norisēs Dž. Stīvensons vaino gan kalvinistiskā protestantisma, gan ekumeniskās kustības postošo ietekmi uz luterāņu baznīcām. Iespējams, ka Dž. Stīvensonam lielā mērā ir taisnība. Panprotestantisma un ekumeniskās kustības skaļā balss ir nomākusi konfesionālo luterāņu brīdinājumus. Nesadzirdēti un neuzklausīti palikuši tādi izcili pētījumi kā Vernera Elerta darbs “Vakarēdiena un baznīcas kopība senajā baznīcā, galvenokārt Austrumos”; Toma Hardta raksts “Communicatio in sacris”; un Martina Vitenberga darbs “Baznīcas kopība un dievgalda kopība baznīcas vēstures skatījumā.”

Kā esam pie tā nonākuši?
Martins Vitenbergs savā iepriekš minētajā darbā ļoti rūpīgi apraksta to ceļu vai, pareizāk sakot, neceļu, kā Rietumu kristietības lielākā daļa vairāk nekā pusotru gadu ilgo slēgtā Vakarēdiena praksi nomainīja pret atvērtu. Kā tas bieži mēdz būt, arī šoreiz atkrišanas ceļš bija labu nodomu bruģēts.
Ilgi briedušais pavērsiens Rietumu kristietībā saistās ar grāfa Cincendorfa vārdu. Luteriskās baznīcas patrons grāfs Cincendorfs juta atbildību par viņa paspārnē dzīvojošajiem un strādājošajiem morāviešu brāļiem, dažiem reformētajiem un vēl citiem ļaudīm, kurus varam saukt par garīgiem savādniekiem.  Grāfs Cincendorfs uzskatīja, ka visās konfesijās pastāv kopīga pamatpatiesība un tajā rodama visu Dieva bērnu kopība. Viņš nolēma apvienot vienā draudzē luterāņus, reformētos, morāviešus, jūdu kristiešus un, saglabājot viņu konfesionālās atšķirības, uzstāja, ka bez kādām diskusijām tiem kopīgi jāsvin Svētais Vakarēdiens. Cincendorfs to sauca par “bezpartejisku mīlestību”. Tā “ne tikai racionālisms vien ir demonstrējis seno likumu neievērošanu, bet dievbijīgie, kuri bija pārliecināti, ka ir pārvarējuši racionālismu! Un viens no svarīgākajiem cēloņiem šeit bija viņu vēlēšanās vienoties mīlestībā uz Pestītāju..” – secina Martins Vitenbergs. Tiesa Cincendorfa formula “nepieminēt uzskatu atšķirības” bija pazīstama jau vairāk nekā divas paaudzes pirms viņa. 1661. gadā Kaseles Kolokvijā sinkrētiskie luterāņi Kaliksta vadībā kopā ar reformētajiem pieņēma normu, ka no kancelēm un katedrām sludināma vienīgi pozitīva mācība, bet uzskatu atšķirības vairs nedrīkst pieminēt.
Otrs būtiskais faktors bija valsts varas dominante par baznīcu. Apgaismības ideju vārdā valsts vara tika uzskatīta par augstāko vērtību. Reliģija bija jātur grožos, lai tā ar savām doktrinālajām atšķirībām netraucētu realizēt vienotas valsts ideju. Laicīgā vara sāka arvien vairāk pakļaut baznīcu, izmantoja to savu politisko mērķu sasniegšanā. “Baznīca arvien vairāk kļuva par valsts lēmumu, politikas izpildorgānu. Gan katoliskās, gan protestantiskās zemēs valdnieki centās savai autoritātei pakļaut baznīcu un garīdzniecību,” raksta Andris Rubenis. Viņš norāda, ka sekas tam visam bija tādas, ka “kopš 18. gs. reliģiskajā dzīvē akcents pārvietojās no vienas vai otras konfesijas ticības mācības apliecinājuma uz individuālas reliģiskās darbības atdzīvināšanu un praktisko rīcību”.  Sākoties prāta dominantei pār garu, arī teologi un baznīca bieži atbalstīja laicīgās varas centienus un sāka kristietību interpretēt citādā skatījumā. Visas lielās kristietības dogmas tika apšaubītas un pat pilnībā noraidītas vai skaidrotas jaunā veidā. Protams, tas attiecās arī uz mācību par Svēto Vakarēdienu. 1811. gadā Bavārijas Zemes baznīcas vadītājs Heinrihs Stefani savā grāmatā par Vakarēdienu, izteica domas, ka līdzšinējā Vakarēdiena prakse, kas redz Vakarēdienu kā asiņainu upuri un samierināšanās līdzekli, nevar attīstīt cilvēka sirdi “augstākā cilvēcības atziņā”. Vecās Vakarēdiena izpratnes vietā jāstājas jaunai, kas uzlūko Vakarēdienu kā iesvētīšanu kristīgās sabiedrības kopībā – “patiesības, tikumības un cilvēcības draugu un patiesu apliecinātāju draudzē”. Arī krucifiksa nozīme esot jāskaidro pa jaunam, proti, nevis kā norāde uz vietniecisku upuri, “bet tādēļ, lai norādītu uz viņu, kas atdevis dzīvību, apliecinādams patiesību un devis cildenu piemēru, kuram mums jāseko.” Šo jauno ideju izplatīšanās radīja vairākas tādu mācītāju paaudzes, kas vairs nedz spēja, nedz gribēja mācīt. Viss, ko viņi varēja, bija dot impulsus un mierinājumus, motīvus, jautājumus un aspektus, “tā kā plašākajos mūsu draudžu slāņos vairs nebija ne jausmas par mūsu Kunga Vakarēdiena dāvanu un tās būtību, jā – ne jausmas par to, kas ir baznīca”, secina M. Vitenbergs.

Secinājumi
Vārds “slēgts” joprojām ir un paliek būtisks vārds, kas raksturo Altāra Sakramenta praksi un ir cieši saistīts ar mācību par Vakarēdienu. Ja Svētie Raksti un mūsu ticības apliecības skaidri saka, ka Vakarēdiens nav atvērts visiem, bet slēgts maldiem un nekristīgam dzīves veidam, tad tas ir un paliek slēgts. Pretējā gadījumā mēs riskējam pazaudēt Svēto Vakarēdienu vispār, jo atvērts Dievgalds vispār nav Dievgalds. Pasaules pārmetumi, ka konfesionāliem kristiešiem trūkst mīlestības un iecietības, nav nekas vairāk kā klaja liekulība. Šīs pasaules varenajiem netrūkst pašiem savu slēgto mielastu, kuros tie gan negrasās ļaut piedalīties visiem. Kādēļ gan mūsu Kunga mielasts nevarētu būt slēgts? Savukārt, ja citas kristiešu grupas šajā sakarībā sauc sevi par “atvērtām”, piedāvā Vakarēdienu visiem un nosoda konfesionālus luterāņus kā cietsirdīgus, tad mēs atbildam, ka Tā Kunga Vakarēdiens nav ēsma, ar kuru mēs ceram pievilināt sev jaunus piekritējus. Vakarēdiens ir Tā Kunga galds, Viņš ir Galda Saimnieks, bet mūs viņš aicinājis tikai kalpot, turklāt tā, kā Viņš pats noteicis.

Ilārs Plūme

Leave a Reply