Saņemot lielu mantojumu, ne vienmēr cilvēki zina, ko ar to darīt, kā pareizi rīkoties. Tā Kristus stāsta kādā līdzībā par bagāta tēva jaunāko dēlu, kurš, saņēmis savu mantojuma daļu, to izšķērdēja ar viegla rakstura sievietēm un nonāca pat tiktāl, ka tam bija jāmeklē ēdiens cūku silē. Šis bēdīgais notikums sasaucas ar to, kas notiek lielā mūsdienu kristietības daļā. Ignorēdamas Jēzus atstātā Testamenta saturu, baznīcas vairs īsti nezina, ko darīt ar Jēzus atstāto mantojumu – Svēto Vakarēdienu, un bezjēdzīgi izšķiež Jēzus nopelnīto bagātību. Kā tas notiek? Viens no izplatītākajiem veidiem ir uzskats, ka Vakarēdiens ar savu noslēpumaina rituāla spēku varētu kalpot kā līdzeklis jaunu draudzes locekļu piesaistīšanai. Tādējādi Vakarēdiens ir kļuvis par kaut ko līdzīgu ēsmai, ar ko makšķernieks cer pievilināt zivi. Diemžēl arī mūsdienu luterāņu baznīcas piemērojas pasaulīgiem uzskatiem un baidās izvirzīt noteiktas prasības Vakarēdiena saņemšanai. Tas tiek darīts it kā cēlu motīvu dēļ, proti, lai nezaudētu draudzīga un laipna namatēva slavu un neatbaidītu nevienu iespējamo Vakarēdiena saņēmēju. Lasot baznīctēvu darbus un baznīcas vēstures grāmatas, nav grūti ievērot, ka šāda Vakarēdiena pārvaldīšana nebūtu pat iedomājama senās baznīcas laikā, jo tā radītu lielu neizpratni un dziļu sašutumu. Mēģināsim noskaidrot tos priekšnosacījumus un kārtību, kāda būtu jāievēro tiem, kas vēlas pareizi pārvaldīt un pareizi saņemt Svēto Vakarēdienu.
Mūsu baznīcas mācība šajā jautājumā ir formulēta Augsburgas ticības apliecības XXV artikulā: “Tā Kunga miesu mēs nemēdzam pasniegt tiem, kas iepriekš nav pārbaudīti (exploratis) un saņēmuši Absolūciju.” Savukārt Apoloģijas XXIV artikulā Par Misi ir paskaidrots, ka luterāņu baznīcā Svētais Vakarēdiens tiek pasniegts visiem, kas to vēlas saņemt, bet tikai tad, kad “tie iepriekš ir iztaujāti par ticību un saņēmuši grēku piedošanu”. No šejienes izriet luterāņiem raksturīgā prasība, ka dievgaldniekam pirms sakramenta saņemšanas ir par savu labo nodomu jāpaziņo savam mācītājam. Šī kārtība var tik īstenota dažādos veidos, bet tās būtība nav diskutējama, jo luterāņu mācītājs ir ne tikai sludinātājs, bet arī gans, bīskaps (pāraugs) un dvēseļu sargs, kam jārūpējas, lai, ciktāl tas ir atkarīgs no viņa, neviens draudzes loceklis nesaņemtu Svēto Vakarēdienu sev par sodu. Pāvila vārdi 1. vēstules korintiešiem 4. nodaļas sākumā apstiprina, ka mācītājs nav tikai Vakarēdiena izdalītājs, bet arī pārvaldnieks jeb namturis. Jau kopš apustuļu laikiem baznīca ir ļoti nopietni uztvērusi Kristus brīdinājumu: nedod svētumu suņiem un nemest savas pērles cūkām priekšā, attiecinādama šo brīdinājumu uz Svētā Vakarēdiena pārvaldīšanu. Arī Augsburgas apliecības VII artikulā, runājot par baznīcas vienību, norādīts, ka baznīcas vienībai nepieciešama pareiza sakramentu pārvaldīšana, nevis tikai izdalīšana. Šis jautājums, kas mūsdienās gan bieži aizmirsts un ignorēts, ir ļoti nopietns un prasa lielāku iedziļināšanos. Šeit gan mums nav jāizdomā nekas jauns, bet jāatgriežas pie gadsimtiem senās luterāņu prakses. Ļoti skaidrā un vienkāršā veidā šī vispārējā luterāņu mācība ir izklāstīta dižā 19. gs. konfesionālā luterāņu teologa Dr. Valtera “Pastorālajā teoloģijā”. Tēzes veidā luteriskā mācība šajā jautājumā ir izsakāma šādi:
“Svēts mācītāja pienākums ir rūpēties, lai ikviens, kas vēlas saņemt Svēto Vakarēdienu, par to iepriekš pats paziņotu mācītājam, kam dievgaldnieka personiskā pieteikšanās uzticīgi un gudri jālieto, lai palīdzētu viņam cienīgi sagatavoties Vakarēdiena baudīšanai.”
Atšķirībā no sprediķa, kas domāts visiem klausītājiem, arī tiem, kas vēl nav atgriezušies un saņēmuši grēku piedošanu, Vakarēdiens ir domāts tikai ticīgajiem. Tā kā Vakarēdiens ir Evaņģēlijs, tas nav domāts mudināšanai uz atgriešanos, bet tiek pasniegts tiem, kas jau nožēlojuši grēkus un vēlas saņemt stiprinājumu ticībā. “Ar šo barību,” saka Valters, “cilvēks netiek atmodināts ticībai, bet tiek lolots un atspirdzināts tad, kad viņš jau ir garīgi dzīvs.” Vakarēdiena pasniegšana cilvēkam, kas nebūtu jau nācis pie grēknožēlas un ticības, kā arī nebūtu pareizi sagatavots tā saņemšanai, nestu tad šim cilvēkam nevis svētību, bet lāstu. Te Valters norāda uz Lutera Lieldienu sprediķi, kurā Luters saka, ka mācītājam jābūt pārliecinātam, ka Vakarēdiens tiek pasniegts tikai tam, kurš jau ir satvēris Evaņģēlija vēsti un tai pareizi tic. Abi uzticamie luterāņu teologi, pretēji Romas katoļu apgalvojumiem, labi zināja, ka Vakarēdiena baudīšana pati par sevi nedod nekādu svētību. Tā nav tablete, kas iedarbojas uz katru, kam nav slinkums to norīt. Turpretī Vakarēdiens ir bagātību krātuve, no kuras dārgumus var saņemt tikai un vienīgi ticības roka. Lai gan arī tas, kurš netic un nav cienīgi sagatavojies, saņem patiesu Kristus miesu un asinis, tomēr tās nes viņam nevis Dieva svētību, bet gan sodu. Nav iespējams, ka tas, kas domāts ticības stiprināšanai, varētu nest svētību, ja trūkst grēknožēlas un ticības. Tādēļ, baudot Vakarēdienu necienīgā veidā, tā saņēmējs Dieva žēlastības vietā saņem Viņa dusmas, dzīvības vietā nāvi, svētības vietā lāstu. Bez šaubām, luterāņi neko tādu nesacītu bez skaidra Dieva vārda. Šāds vārds ir Pāvila brīdinājums 1. vēstulē korintiešiem 11:27–29, kur Pāvils saka, ka necienīgi sagatavots dievgaldnieks noziedzas pret Tā Kunga miesu un asinīm, ēd un dzer pats sev par sodu. Baismīgs ir šis grēks, briesmīgs ir Dieva sods, kas tam seko. Tādēļ tāds mācītājs, kurš saka: ” Bet tas taču vienalga ir labi, ka cilvēki tomēr nāk pie Vakarēdiena,” ar saviem vārdiem atklāj, ka viņš praktiski neko nezina par Tā Kunga Mielastu.
Svētais Vakarēdiens ir arī viena no baznīcas zīmēm, baznīcas karogs, ticības un mācības zīmogs (skat. Rom. 4:11; 1.Kor.10:21; 2.Moz. 12:48). Tādējādi, saņemot kādā baznīcā Vakarēdienu, ar to tiek apliecināta saņēmēja ticība šīs baznīcas patiesumam un tās mācībai. Nav iespējama ciešāka un tuvāka iekšēja brālīga sadraudzība un kopība kā tā, kādu mēs piedzīvojam un apliecinām, kopīgi saņemot Vakarēdienu. Pāvils skaidri saka, ka Vakarēdiena saņemšana ir arī kopīgas ticības apliecināšana (1.Kor. 11:26), un sauc dievgaldniekus par vienas maizes dalībniekiem, kas visus tik daudzos saņēmējus dara par vienu maizi (1.Kor. 10:17). Arī Luters šajā sakarībā lietoja agrīnās baznīcas līdzību, proti, tāpat kā no daudziem graudiem top viena maize un no daudzām vīnogām viens vīna kauss, tā Vakarēdiens saista kopā un savieno daudzus cilvēkus vienā Kristus miesā. Tā kā Vakarēdiena saņemšana ir arī ticības apliecinājums, tad, saņemot Vakarēdienu kādā baznīcā, dievgaldnieks patiesībā pievienojas šai baznīcai, apliecina, ka šeit atrodas viņa brāļi un māsas, ka šīs baznīcas mācība ir patiesa kristīgās baznīcas mācība.
Ko gan, ņemot vērā šīs atziņas, mēs varam sacīt par mācītāju, kurš aicina pie Dievgalda ikvienu klātesošo neatkarīgi no tā, kādai baznīcai viņš pieder, un neatkarīgi no tā, vai viņš to pazīst vai nepazīst, ir ar viņu runājis par ticības lietām vai nav? Katrā ziņā tā būtu uzskatāma par bezatbildīgu rīcību un apliecinājumu tam, ka mācītājs vai nu vispār netic patiesai Kristus miesas un asiņu klātbūtnei Altāra Sakramenta maizē un vīnā, vai arī netic, ka to saņem katrs dievgaldnieks. Šāds mācītājs tad gan nebūtu uzskatāms par luterāņu mācītāju, bet par jūsmotāju, kas Vakarēdienu saprot tikai kā piemiņas mielastu vai jauku reliģisku ceremoniju.
Euharistija, Niccolò Possino (1594-1665)
Tomēr tas nav tikai identifikācijas jautājums, bet krietni nopietnāka lieta. Mācītājs, kurš nerūpējas par cienīgu sagatavošanos Vakarēdiena saņemšanai, rīkojas pret Dieva pavēli un pats kļūst līdzdalīgs cita cilvēka grēkos (1.Tim. 5:22). Ikviens, kura pienākums ir un kurš varētu brīdināt un pasargāt citu cilvēku no grēka, bet to nedara, kļūst līdzvainīgs šajā grēkā. Valters raksta: “Ja šie sludinātāji varētu novērst baismīgo necienīgas Vakarēdiena baudīšanas grēku, bet to nedara, turpretī ar savu frivolo visu aicināšanu pat veicina pa daļai tādēļ, ka baidās no cilvēkiem, pa daļai tādēļ, ka vēlas tiem izpatikt, tad cik gan baisa tiem būs tā diena, kad par to vajadzēs dot norēķinu! Kādas bailes tos pārņems tad, kad Dievs visu šo neatgriezto, neticīgo un nepareizi ticošo cilvēku grēkus, kurus tie pieņēmuši pie Svētā Vakarēdiena bez pārbaudes, pierēķinās viņiem pašiem! Ja necienīgie Vakarēdiena baudītāji kādu dienu tiks nosodīti, tad desmitreiz lielāku lāstu nāksies saņemt tiem, kas viņus šādi pie Vakarēdiena vilinājuši.” Valtera sacīto apstiprina arī Luters, sakot: “Necieņu pret Sakramentu parāda ne tikai tie, kas to necienīgi bauda, bet arī tie, kuri savas nolaidības dēļ to necienīgajiem dod.” Šāds mācītājs sevi parāda kā neuzticamu, bezrūpīgu un neapzinīgu dvēseļu kopēju vai, pareizāk sakot, nekopēju. Protams, ka iepriekš sacītajam netrūkst apstiprinājuma Svētajos Rakstos. Pravieša Ecēhiēla vārdi, kas nosoda priesterus, kuri pārkāpuši Dieva bauslību un atstājuši novārtā to, kas Dievam svēts, nemācīdami tautai atšķirt šķīsto no nešķīstā, bez šaubām, kā brīdinājums ir attiecināmi uz katru mācītāju (Ec. 22:26). Tikpat aktuāli ikvienam mūsdienu mācītājam ir Dieva draudi: “Cilvēka bērns, Es tevi esmu iecēlis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā vārdā, kad Es saku bezdievim: tev jāmirst! – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no ļauna ceļa un tas paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis es prasīšu no tavas rokas.” (Ec. 3:17–18). Tāpat maldīgi būtu domāt, ka Tas Kungs tikai Pēterim ir devis debesu valstības atslēgas un pavēli piedot vai saistīt cilvēku grēkos (Mt.16:19). Nē, šī pavēle un pilnvaras attiecas uz ikvienu kristīgu mācītāju. Tieši tāpat kā apustulis Pāvils ir rakstījis jaunajam bīskapam Timotejam, lai viņš cenšas Dieva acīs būt krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu, ar lēnprātību pamāca pretiniekus cerībā, ka Dievs kādreiz varētu ļaut tiem atgriezties pie patiesības, atgūt skaidru prātu un atbrīvot no velna valgiem, tieši tāpat šis apustulis arī ir rakstījis katram mācītājam (2.Tim. 2:15; 25–26). Un Vēstules ebrejiem autors, kad viņš raksta, ka baznīcas vadītāji ir nomodā par ticīgo dvēselēm kā tādi, kam par to būs jānes atbildība Dieva priekšā, vai tad viņš nesaka to par katru krietnu Dieva vārda kalpu?
Turpretī tāds mācītājs, kas pie Dieva galda aicina cilvēkus, tos nepārbaudījis un pienācīgi nesagatavojis, dara tieši pretējo. Tā vietā, lai sacītu grēciniekam – Tu noteikti mirsi! – Viņš līdzīgi kā velns paradīzes dārzā saka – Tu nemirsi viss, bet dzīvosi! Tā vietā lai saistītu grēkā kritušo, grēkus nenožēlojošo grēcinieku, viņš pretēji Kristus pavēlei to atraisa. Tiem, kuri būtu jānosoda, jāpamāca un jāmudina atgriezties, viņš saka – turpiniet tik darīt to, ko darāt. Pravieša vārdiem izsakoties, viņš ir kļuvis par tādu sargsuni, kas tā vietā, lai rietu, savā slinkumā un nolaidībā mierīgi guļ (Jes. 56:10). Šāds mācītājs ir ārsts, kas smagi slimam cilvēkam saka – Tu esi pilnīgi vesels! Vari droši dzīvot kā līdz šim! Ko gan mēs sacītu par šādu ārstu? Šāds mācītājs nabaga grēcinieku nebrīdina, neglābj no nelaimes, bet stumj arvien dziļāk grēkā, ellē un mūžīgā nāvē. “Ja mācītājs citādi ir dedzīgs, bet nedara visu, ko viņš var, lai atturētu dvēseles no necienīgas Vissvētā Sakramenta baudīšanas, tad šī viena pati lieta padara viņu peļamu un nes pār viņu smagu tiesu kā pār derētu ganu, neuzticamu dvēseļu kopēju, dvēseļu slepkavu,” raksta Valters.
Tā kā mācītājs ir Dieva noslēpumu namturis, tad viņš nevar rīkoties ar to, kas viņam uzticēts, pēc sava prāta (1.Kor. 4:1). Turpretī viņam jārīkojas saskaņā ar tām instrukcijām, kuras tas saņēmis sava amata pildīšanai. No viņa Dievs sagaida uzticību īpaši šajās lietās. Nav šaubu, ka viens no Dieva noslēpumiem, kura pārvaldīšana uzticēta mācītājam, ir Svētais Vakarēdiens. Tāpat kā nav šaubu, ka Svētajos Rakstos ir doti skaidri norādījumi, kā pareizi Vakarēdienu pārvaldīt. Ikvienam, kura prāts nav velna sagrozīts un samaitāts, ir skaidrs, kuru cilvēku drīkst pie Vakarēdiena aicināt un kuru nedrīkst. Nav nepieciešamas pārdabiskas spējas, lai saprastu Kristus brīdinājumu: “Nedodiet svētumu suņiem, un nemetiet pērles cūkām priekšā.” (Mt.7:6) Tāpat Kristus sacītais – ja pēc brīdinājuma grēcinieks neklausa draudzi, tad turi viņu par muitnieku un grēcinieku – taču nav grūti saprotams. Vai, piemēram, tas, ko Pāvils raksta 1.Vēstulē korintiešiem: “Bet es rakstīju jums nebiedroties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ēst.” Vai tas ir grūti saprotams? Vai arī Pāvila turpat tālāk sacītais: ” Kāda man daļa tos tiesāt, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā?” – ir kaut kas nesaprotams? Šajā sakarībā ikviens ir aicināts pārlasīt 5. Mozus grāmatas 17. nodaļu un līdzīgas Vecās Derības rakstu vietas, no kurām Pāvils ir smēlis savu sacīto. Tāpat ikviens var izlasīt Pāvila vārdus 2. Tes. 3:14: “Ja kāds neklausa mūsu vēstules vārdiem, to ievērojiet un nesaejieties ar to, lai tas justos apkaunots.” Beigu beigās apustulis Jānis noteikti un stingri apliecina, ka Pāvila sacītais ir visu apustuļu un visas baznīcas mācība: “Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.” (2.Jņ. 10–11) Šajā sakarībā varētu minēt vēl veselu virkni citu Rakstu vietu, piemēram, 2.Tes. 3:6, Rom. 16:17, 1.Tim. 6:3–5, 2.Tim. 3:1–5, Tit. 3:10–11, 2.Kor. 6:14–18. Tātad Rakstu liecības šajā jautājumā ir daudzas un pārliecinošas ikvienam, kas nopietni uztver Rakstus. Īsi to visu apkopojot, kristieši tiek brīdināti no garīgas kopības ar jebkuru atklātā grēkā dzīvojošu cilvēku, tādu, kas nicīgi izturas pret kristīgo draudzi un tajā valdošo kārtību vai maldu mācītāju. Šajā ziņā ikvienam mācītājam ir dotas skaidras norādes, kā rīkoties, pārvaldot Svēto Vakarēdienu. Bēdas tam, kurš šos brīdinājumus un norādes neņem vērā, bet pats uzurpē kundzību pār Vakarēdienu un ar savu nebiblisko daiļrunību pieviļ ticīgos.
Kā tad jārīkojas uzticīgam mācītājam, kas vēlas pasargāt savu sirdsapziņu? Uz šo jautājumu ļoti skaidras un vienkāršas atbildes devis Luters savā 1523. gada traktātā par to, kā kristiešiem jālieto Svētais Vakarēdiens. Ticīgajam vispirms ir jāpaziņo savam mācītājam par savu vēlmi baudīt Vakarēdienu. Tālāk mācītājam jāpārliecinās vai šis cilvēks zina, kas ir Vakarēdiens, ko tas dod un palīdz. Tam, kas vēlas saņemt sakramentu, jāzina Vakarēdiena iedibināšanas vārdi un jāsaprot to nozīme. Tiem, jāzina, ka Vakarēdienu tie vēlas saņemt tādēļ, ka ir grēka mocīti, baidās no nāves, tiem apgrūtināta sirdsapziņa, tos vajā velns, pasaule un viņu pašu miesa. Tādēļ viņi ir izsalkuši pēc Dieva žēlastības un meklē Dieva palīdzību Svētajā Vakarēdienā pret visām iepriekš minētajām bēdām un nelaimēm.
Tālāk Luters raksta, ka pietiktu, ja draudzes locekļi šādi tiktu pārbaudīti un ar tiem pārrunāta Vakarēdiena mācība reizi gadā. Ir pilnīgi iespējams, ka būs arī tādi cilvēki, ar kuriem pietiks šīs lietas pārrunāt vienreiz mūžā. “Bet mēs pavisam noteikti gribam nošķirt un izslēgt no šā Sakramenta sadraudzības tos, kas nespēj atbildēt uz iepriekš minētajiem jautājumiem kā tādus, kam trūkst kāzu drēbju.” (skat. Mt. 22:11–14)
Tālāk mācītājam, kas ir pārliecinājies par draudzes locekļa izpratni un mācības zināšanām, ir jāpārliecinās arī par to, vai viņš cenšas tā arī dzīvot. Jo pat sātans zina un spēj runāt par kristīgo mācību, taču viņš dara pilnīgi pretējo. Tomēr tas nenozīmē, ka būtu jānoraida tāds, kas kādreiz paklupis vai kļūdījies un vēlas atgriezties. Mēs visi krītam un esam vāji. Šāds cilvēks tieši jāmudina stiprināties ar Svēto Vakarēdienu. Tāpat mācītājam nav jātic dažādām baumām, kas dzirdamas par vienu vai otru cilvēku, bet pēc sarunas ar viņu jāuzticas tam, ko šis cilvēks pats saka. Baznīcas disciplīna nedrīkst kļūt par moku rīku, ar kuru izzināt apslēptus grēkus, mocīt, pazemot, pratināt un apspiest Dieva tautu. Tai jākalpo par svētīgu līdzekli, ar kura palīdzību tiek kopta un stiprināta draudze tā, lai ikviens sakramentu saņemtu cienīgi un sev par svētību, kā mēs lasām Apoloģijas XV artikulā: “Katru svētdienu mūsu draudzēs daudzi, kas iepriekš apmācīti, pārbaudīti un saņēmuši Absolūciju, bauda Tā Kunga Mielastu.”
Ilārs Plūme