Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

PSALMU GRĀMATA – MAZĀ BĪBELE (1)


No kurienes cēlies vārds “psalms” un ko tas nozīmē?
Vārds “psalms” ir cēlies no grieķu valodas psalmos, kas savukārt ir tulkojums no ebreju valodas vārda mizmor, kas nozīmē ‘poēma’, ‘dziesma’, ‘himna’, kas dziedama mūzikas instrumentu pavadījumā. Daudzos psalmos norādīts, kādu mūzikas instrumentu pavadījumā attiecīgais psalms izpildāms. Ebreju valodas vārds zāmar nozīmē ‘spēlēt instrumentu’.

Kad psalmi tika sarakstīti?
Psalmi ir sarakstīti aptuveni no 1400. gada līdz 400. gadam pirms Kristus. No Mozus laika līdz pēctrimdas laikam Ezras vadībā.

Kāda ir psalmu oriģinālvaloda, tas ir, kādā valodā tie tika sākumā sarakstīti?
Psalmi ir rakstīti semītu ziemeļrietumu valodu tā sauktajā kanaāniešu valodas dialektā – ebreju valodā. Pie kanaāniešu valodas dialektiem vēl piederēja, piemēram, aramiešu valoda, kas Jēzus laikā bija arī jūdu sarunu valoda, jo tautas izsūtījuma dēļ pamazām ebreju valodas lietojums samazinājās.

Kāds ir psalmu dzejas stils?
Psalmi ir rakstīti semītu valodu poēzijas stilā. Bībeles rakstnieki šo stilu neieviesa, bet lietoja jau pieņemtas poēzijas metodes un formas. Psalmos lietots domu paralēlisms, atkārtošana, tā uzsverot pamatdomu, vārdu skaita un fonētisku akcentu/efektu ritmiska balansēšana rindā. Psalmos lietoti arī visi citi retoriskie izteiksmes paņēmieni, kas jebkurā citā valodā elegantā rakstniecībā tiek izmantoti salīdzinājumi, metaforas, gan vienkāršas, gan paplašinātas un sarežģītas personifikācijas utt. Psalmi ir literāri mākslas darbi, jo Svētajam Garam blakus “patiesajam” tīk arī “skaistais”. Psalmu poēzijas dzejiskās formas zināmā mērā iespējams pārtulkot arī citās valodās, īpaši tad, ja valodā ir iespējams izteikties un lietot īsus vārdus (kā tas ir, piemēram, angļu valodā).

Kas ir psalmu autors?
Lielākā daļa psalmu tiek atzīta par Dāvida ticības un talanta darbu. Taču psalmos minēti arī citi autori. Piemēram, 90. psalmu ir sacerējis Mozus (15. gs. pirms Kristus), 119. psalma autors ir Ezra (5. gs. pirms Kristus). Protams, kā jau visi Raksti, psalmi ir īpatns un apbrīnojams Svētā Gara darbs. Dievs lietoja dažādus cilvēkus (īpaši talantīgo un svētīgo ķēniņu Dāvidu), viņu spējas un talantus, svētīja tos ar īpašu ticību un ieskatu dievišķajā patiesībā, kā rezultātā ir tapuši šādi darbi.

Kā senajā Israēlā lietoja psalmus?
Psalmus lietoja gan personiskajā, gan formālajā dievkalpošanā, lai mācītos Dieva vārdu, patiesību, žēlastību, grēku nožēlu, pestīšanu un īpaši ko par nākamo Israēla Mesiju. No psalmiem, īpaši tiem, kas pravieto nākamā Kristus nākšanu, ciešanas, krusta nāvi un no tās izrietošo svētību tautai, varam iegūt priekšstatu, ka senajiem israēliešiem pavisam noteikti bez Mozus bauslības bija ļoti labi pazīstama arī Dieva žēlastība un ka ticība nav vienīgi Jaunās Derības, bet arī Vecās Derības pestīto, izglābto cilvēku raksturojošs lielums. Protams, Jaunās Derības īpatnība ir ļoti precīzā un skaidrā Kristus misijas vēsts, kas Vecajā Derībā cilvēkiem vairāk bija kā ticība svētīgai misijai, ko Dievs reiz paveiks viņu vidū visas pasaules tautu labā. Viņi labi saprata šīs misijas būtību, ka tā būs Dieva žēlastības darbs un ka to paveiks Dieva izredzēts īpašs Kalps, Mesija, kam tiks dota visa vara debesīs, virs zemes un pazemē. Psalmi tika lietoti Tabernākula telts un vēlāk Tempļa dievkalpošanā. Pēc izsūtījumiem jūdu diaspora psalmus lietoja sinagogās. Sinagogu dievkalpojums notika pēc vienkāršas shēmas: psalmu dziedājumi vai lasījumi, lasījumi no Toras (5. Mozus grāmatas) un praviešiem, kam sekoja lūgšanas. Līdzīga kārtība bija arī pirmajās kristiešu liturģijās. Psalmus lasīja un dziedāja arī jūdu reliģiskajos svētkos. Jēzus ar mācekļiem dziedāja psalmus Zaļajā ceturtdienā Pashā mielastā un pirms Vakarēdiena iestādīšanas. Tam bija īpaša nozīme, jo Jēzus klātbūtne un notikumi liecināja par psalmu pravietiskās vēsts piepildīšanos. Jūdiem diezgan ierasta lieta bija psalmu mācīšanās un zināšana no galvas; un vēl šodien tā ir bieži sastopama parādība ortodokso jūdu vidū.

Kurš sakārtoja psalmus tādā secībā un kārtībā, kādā tos lasām mūsdienās?
Tradīcija liecina, ka tas paveikts Ezras vadībā laikā pēc jūdu tautas atgriešanās no izsūtījuma, tas ir, 5. gs. pirms Kristus. Pirmā israēliešu atgriešanās notika Cerubābela vadībā, kad persiešu valdnieks Kīrs (559-530) atļāva jūdiem atgriezties savā zemē. Viņa vadībā tika atjaunots Jeruzālemes templis. 60 gadus vēlāk pēc Artakserksa (valdnieks Persijā no 465. -426.g.) atļaujas Ezras vadībā notiek otrais jūdu atgriešanās vilnis. Var teikt, ka Jeruzālemes templis tika piepildīts ar garīgo saturu, kur psalmu lasīšanai un dziedāšanai bija ļoti nozīmīga vieta.

Kādā formā pastāvēja šī psalmu kolekcija?
Tās bija piecas grāmatas jeb ruļļi, kuros kopā bija 150 psalmu.

Kad un kādēļ psalmi tika tulkoti?
Pēc atgriešanās no izsūtījuma daudzi jūdi vairs neprata seno ebreju valodu. Palestīnas un Mezopotāmijas jūdi kā ikdienas valodu bija sākuši lietot aramiešu valodu. Vecās Derības tulkojums aramiešu valodā tiek saukts par Targumu. Aleksandrijas un Ēģiptes jūdi tika saukti par “hellenizētajiem jūdiem”, un viņu ikdienas valoda bija koinē jeb uz dialektu pamata izveidojusies tautas vulgārā grieķu valoda. No Aleksandrijas jūdiem nāk ievērojamais Vecās Derības tulkojums grieķu valodā, saukts Septuaginta (jo 70 jūdu rakstu mācītāji esot strādājuši pie šā tulkojuma). Septuaginta vēlākajos gadsimtos tika ļoti plaši lietota, arī kristietībā, pirms radās citi tulkojumi latīņu un citās valodās Septuaginta ir tikusi uzskatīta par autoritatīvu Vecās Derības tulkojumu. Septuaginta ir arī atstājusi lielu ietekmi uz vēlākajiem Vecās Derības tulkojumiem.

Kā varam būt droši, ka mums zināmie 150 psalmi ir tie paši, kurus senie jūdi reiz atzina par bijāto un svēti turēto Dieva Svēto Rakstu daļu?
Par to, pirmkārt, liecina psalmu citāti Jaunās Derības Rakstos. Otrkārt, visi pieci psalmu ruļļi vienkopus tika atrasti tuksnesī tā sauktajā Nāves jūras senajā esēņu sektas bibliotēkā, paslēpti alā māla krūkās. Šis nozīmīgais arheoloģiskais atradums notika 1947. gadā. Tur tāpat tika atrasta gandrīz pilnīgi  visa pravieša Jesajas grāmata, kā arī Bībeles zinātniekiem īpaši nozīmīgā Bībeles vidus daļa, kuru liberālie Rakstu kritiķi bija sadalījuši vairākos avotos un autoros, cenzdamies pierādīt, ka Jesajas grāmatā laikā pēc Kristus laikmeta kristieši izdarījuši labojumus, kas īpaši attiecās uz Jesajas grāmatas mesiāniskajām vietām. Kumrānas atradums deva grūti apstrīdamu atspēkojumu tā sauktajai Bībeles kritiķu skolai, un no šā laika iezīmējās liberālās skolas pirms tam gandrīz neapšaubāmās autoritātes pakāpenisks noriets. Trešais nozīmīgais fakts, kas liecina, ka mēs lasām tos pašus tekstus, kurus tauta klausījās no Mozus līdz Dāvidam un arī izsūtījumā, kā arī pēc tam, ir senais  jūdu rabīnu koncils Jamnē, kas notika 1. gadsimtā.

Kā psalmi lietoti Jaunajā Derībā?
Jaunajā Derībā Psalmi ir visbiežāk citētā Vecās Derības grāmata. Psalmi tiek lietoti, kā centrālo doktrīnu noteicoši teksti. Vēstulē romiešiem 3: 10-18 apustulis Pāvils māca jūdiem iedzimto grēku un vainu Dieva priekšā, ka it visi – arī jūdi, ir vainīgi bauslības laušanā. Tā ir teoloģiski ļoti svarīga Rakstu vieta Jaunajā Derībā, un apustulis, pamatojot savu teoloģiju, citē 5., 14., 53 un 140. psalmu, šajā relatīvi īsajā tekstā 7 reizes. Jāpiebilst, ka Pāvils citātiem lieto Septuagintas psalmu tulkojumu. Bez tam psalmi Jaunajā Derībā lietoti kā stilistisks paraugs daudziem nozīmīgiem Jaunās Derības tekstiem, piemēram, Caharijas Benedictus, Simeāna Nunc Dimittis, Marijas Magnificat, Kalna sprediķa svētībās, 1. Kor. 13 un Fil. 2:5-11.

Kā Psalmi tika tulkoti citās valodās, un kā notika to izplatīšanās?
Latīņu valodā runājošie kristieši vispirms pārtulkoja Septuagintu latīņu valodā. Šis tulkojums ir pazīstams kā “Vecais latīņu tulkojums”. Tās bija jau otrās rokas jeb tulkojuma tulkojums. Šis tulkojums tika lietots baznīcā daudzus gadsimtus pat pēc tam, kad bija radīti jauni labāki tulkojumi latīņu valodā, kas bija tulkoti tieši no ebreju valodas tekstiem. Aptuveni 400. gadā pēc Kristus Sv. Hieronīms iztulkoja Veco Derību no ebreju valodas oriģināla. Šis tulkojums ir pazīstams, kā Biblia Vulgata. Nosaukums norāda, ka tulkojums ir veikts nevis romiešu slaveno retoristu, vēsturnieku un dzejnieku, bet tautas lietotajā jeb vulgārajā latīņu valodā. 9.gs. Sv Kirils iztulkoja Bībeli senslāvu valodā.

Kāda bija renesanses un reformācijas ietekme psalmu lietošanā?
Pirmie Bībeles tulkojumi vācu un angļu valodā tika veikti, sākot no 14. gs., taču neapšaubāmi augstākais sasniegums bija Mārtiņa Lutera Deutsche Bibel, kas nāca klajā 1534. gadā un King James Version 1611. gadā.
Latviešu valodā pirmo Bībeles tulkojumu 16. gs. pašās beigās veica Alūksnes prāvests Ernsts Gliks (1672 – 1705) no oriģinālajiem grieķu un ebreju valodas tekstiem.
Reformācija ierosināja arī himnu sacerēšanu, no kurām liela daļa bija psalmu parafrāzes. Luterāņu un kalvinistu tradīcija himnu sacerēšanā bija atšķirīga. Kalvinisti turējās vienīgi pie metriskām psalmu parafrāzēm, luterāņu brīvos himnu tekstus uzskatīdami par nepieļaujamu vaļību.

Ādolfs Harstads

(Turpinājums sekos)

Leave a Reply