Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

PRIESTERIS VAI MĀCĪTĀJS?

Cienījamā redakcija. Esmu ievērojusi, ka luterāņu vidū garīdzniekus mēdz saukt atšķirīgos vārdos gan par mācītājiem, gan priesteriem. Kāpēc tā un kā būtu pareizāk?

Cienījamā Kļavas kundze!

Tiešām ir dzirdēts, ka arī luterāņi savus mācītājus mēdz dēvēt par priesteriem. Tas tomēr ir jaunāko laiku paradums un aizguvums no katoļu baznīcas. Grūti pateikt, kādēļ šāda prakse Latvijā ir radusies. Latviešu valodā luterisko draudžu ganus vēsturiski ir pieņemts saukt par mācītājiem. Vācu luteriskajā tradīcijā mācītājus sauc vai nu par der Pfarrer (mācītājs) vai der Prediger (sludinātājs, sprediķotājs).

Šiem amata nosaukumiem ir noteikts pamatojums Jaunajā Derībā. Kalpošanas amatam (vārda sludināšanas, sakramentu pārvaldīšanas un draudzes garīgās vadīšanas amatam) Jaunajā Derībā tiek lietoti dažādi vārdi. Piemēram, apustulis Pāvils Vēstulē efeziešiem 4. nodaļas 11. pantā lieto tādus nosaukumus kā apustulis, pravietis, evaņģēlists, gans (grieķiski poimēn, latīniski pastor) un mācītājs (grieķiski didaskalos latīniski magister, praeceptor, doctor).

Tas, vai šie vārdi Vēstulē efeziešiem apzīmē viena amata dažādās izpausmes vai dažādus amatus Jaunās Derības baznīcā, ir ticis un joprojām tiek dedzīgi apspriests. Taču mēs šoreiz šajā jautājumā neiedziļināsimies. Galvenais mērķis, kādēļ šādi amati ir doti kristīgajai draudzei (gan plašākajā baznīcas, gan šaurākajā draudzes nozīmē), atrodams turpat 12. pantā. Apustulis paskaidro: „..lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.” Tas nozīmē – ticīgās draudzes audzināšanai un vadīšanai, vienības un sadraudzības uzturēšanai.

Vēl garīgā amata sakarībā sludināt Evaņģēliju, pārvaldīt sakramentus un vadīt draudzi Jaunajā Derībā tiek lietoti vārdi bīskaps un presbiteris. Tieši pēdējais vārds, presbiteris (grieķu valodā presbiteros < presbitēs, latīņu senex, viduslaiku latīņu presbyter, kas apzīmē cienījamu vecumu un sirmu galvu) ir tas vārds, no kā radies arī latviskais priesteris. Rietumu baznīcas tradīcijā viduslaikos šis oriģinālais grieķu valodas vārds  dažādās valodās dažādi izrunāts, saklausīts un tādēļ sagrozīts, piemēram, franču pretre, vācu Priester un angļu priest. Viduslejasvācu valodā, kurā runāja arī XIII gs. Baltijas kristianizētāji, tika lietots vārds – prēster, no kura cēlies latviešu valodas vārds „priesteris”.

Vārds „priesteris” lietots, apzīmējot gan Jaunās Derības, gan Vecās Derības laika vecajus. Mt. 27: 12 augstie priesteri un jūdu vecaji (ievērojiet, ka Vecās Derības vecaji nav tie paši, kas priesteri–upurētāji!) apsūdz Jēzu Pilātam. Jaunās Derības Evaņģēlija kalpošanas amata sakarībā šis vārds lietots, piemēram, Pāvila vēstulē Titam 1:5, kur apustulis atgādina, ka viņš savam līdzstrādniekam Titam katrā pilsētā licis iecelt presbiterus jeb draudzes vecajos (arī Ap.d. 14:23 u.c.).

Jaunajā Derībā minētie draudzes vecajie, presbiteri tomēr nav identiski mūsdienu tagadējo draudžu padomju priekšsēdētājiem jeb draudžu vecākajiem, kas ir laji, bet gan uzskatāmi arī kā garīgā sludināšanas amata pildītāji. Apustuļu darbu grāmatā 20: 17, 28 Efezas presbiteri tiek saukti arī par bīskapiem (grieķu valodā episkopos) jeb virsuzraugiem. Šādā nozīmē presbiteris jeb vecajais tiešām būtu leģitīms nosaukums luteriskam mācītājam.

priests

Tomēr daļa no tiem, kas pēc Romas baznīcas parauga lieto vārdu priesteris, attiecinot to uz luteriskās draudzes ganu, nemaz neaizdomājas par šo vārdu  lielo nozīmes atšķirību Romas un luterāņu priestera amata uztverē. Dažiem, iespējams, šķiet, ka vārds „priesteris” izklausās šnitīgāk un noslēpumaināk nekā mācītājs, kas skan pārāk līdzīgi skolotājam. Taču tiem, kas luterisko mācītāju šodien apzināti sauc par priesteri nemaz nav padomā Jaunajā Derībā lietotais „presbiteris”, bet gan ebreju valodas kōhēn, grieķu valodas hiereus vai latīņu valodas sacerdos, kas nozīmē ‘upurējošais priesteris’.

Bibliskās ticīgās tautas sakarībā Jaunajā Derībā šādā nozīmē vārds „priesteris” lietots vienīgi trijās nozīmēs. Pirmkārt, runājot par vecās Derības priesterību, kas bija piestiprināta īpaši šim nolūkam nošķirtai Levija dzimtai stingri noteiktā nolūkā izpildīt Tempļa rituālo upurēšanu. Otrkārt, vārds priesteris attiecināms uz Kristu kā Augsto Priesteri, kas nodeva sevi kā Svētu Upuri visu cilvēku grēku izpirkšanai. Šis Upuris ir vienreizējs un nav ne papildināms, ne atkārtojams. Treškārt, par visu ticīgo vispārējo priesterību, tā ir privilēģija un pienākums Kristus vārdā piedot grēkus savam tuvākajam, upurēt pateicību un slavu Kristum un sludināt Evaņģēliju.

Luterismā mācītājus par priesteriem dēvēt vēlas tie, kas aizrāvušies ar bibliski nepamatoto Romas katoļu priesterību kā īpašu kārtu, kurai piederīgie tiek, līdzīgi Vecās Derības kārtībai, nošķirti Kristus miesas un asins upurēšanai katoļu misē. Šajā priesterības izpratnē arī viss, no kā iedomātā augstā mērķa labad atsakās nākamais priesteris, arī tiek uztverts kā Dievam tīkams upuris, piemēram, dzīve celibātā.

Tālāk neanalizējot Romas kanonisko mācības par mises upuri un priesterību, atgādināšu, ka šos divus dogmatus Dr. Luters kritizēja sevišķi asi kā pretējus Svētajiem Rakstiem. Iespējams, ka sentiments identificēt draudzes ganu ar upurētāju priesteri jeb, kā zināmās aprindās mēdz teikt „stipro mācītāju”, protestantismā kopumā radās līdz ar Bībeles kritikas triumfa gājienu. Pamazām novirzoties no Bībeles mācības, tieši mācītāja amata sludināšanas un mācīšanas aspekts zaudēja savu spēku un autoritāti.

Izplatoties Bībeles kritikai un liberālismam, kas apšaubīja it visu, kas rakstīts Bībelē, konservatīvi noskaņoto protestantu vidū radās vēlme fiksēt tik ļoti svārstīgo svētuma jēdzienu. Tādēļ daļa tā saukto augstās baznīcas kustības piekritēju Evaņģēlija mācības vakuumu centās aizpildīt ar ko citu, izvēloties par stabilu pestīšanas garantu upurējošas priesterības šķietamo spēku ārpus Vārda mācības ar savu rīcību padarīt svētus arī citus.

Sākot ar XIX gs. beigām, ir notikušas pat slepenas protestantu mācītāju pārordinēšanas „priesterībā”. Tā teikt, ja nav ko mācīt, nav arī mācītāja, bet vēlme pēc svētības paliek. Akcents no skaidras mācības tādā veidā tiek novirzīts priesterības mistiskā spēka virzienā.

Tā kā latviešu valodā nav īpaša grieķu valodas hieros un latīņu valodas sacerdos bibliskajam lietojumam atbilstoša vārda, tad tuvākais latvisks apzīmējums priesterim upurētājam būtu „vaidelotis” vai „svētnieks”. Tiem luterāņiem, kas vēlas pieņemt Romas mises upura teoloģiju, varētu ieteikt lietot šo no pagānisma patapināto vārdu vēl jo vairāk tādēļ, ka arī grieķu hieros un latīņu sacerdos arī ir patapinājumi no pagāniskā šo vārdu lietojuma, tomēr izmantoti Bībeles tulkojumos grieķu valodā un latīņu valodā. Līdzīgā kārtā arī krievu pareizticībā, apzīmējot to, ko Rietumu baznīcā sena pārpratuma dēļ sauc par priesteri, tiek lietots vārds svjaščeņik, kas pilnībā atbilst  priesterim upurētājam.

Leave a Reply