Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

IESKATS KRĒTAS BAZNĪCAS VĒSTURĒ

Crete_Columns
Novērtējot reliģisko situāciju Krētas salā, apustulis Pāvils varētu krētiešiem veltīt tos pašus vārdus, ar kuriem viņš vērsās pie atēniešiem: “Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi.” (Ap.d. 17:22) Protams, šie Pāvila vārdi ir gan gudrs ievads stāstam par grieķiem nepazīstamo Dievu Jēzu Kristu, gan ironija par daudzajiem grieķu dieviem. Tā kā vairākus no saviem dieviem grieķi patapināja no mīniešu reliģijas, kas radās Krētas salā, piemēram, Zeva un dievietes Atēnas pielūgsmi, tad grieķiem veltītā Pāvila ironija būtu visnotaļ attiecināma arī uz krētiešiem.
Pāvils krētiešus ir arī tieši raksturojis, tomēr nedaudz citādi kā atēniešus: “Krētieši aizvien melo, tie ir nikni kā zvēri, slinki kā maisi.” (Tit. 1:12) Sava skarbā vērtējuma patiesumu Pāvils apstiprina, norādot, ka šie vārdi pieder kādam no pašiem krētiešiem. Šis kāds ir krētiešu dzejnieks un reliģijas reformators Epeminīds, kas dzīvoja 6. gs. pirms Kristus. Epeminīda sniegtais krētiešu raksturojums laikam gan nebūs atsevišķs izņēmums, jo antīkajā pasaulē krētiešiem patiešām bija slikta slava. Protams, tas nenozīmē, ka par krētiešiem nebūtu sakāms nekas labs. Te varētu minēt kaut vai viņiem raksturīgo dzimtenes un brīvības mīlestību, gan arī spartiešiem līdzīgo askētismu un jauniešu audzināšanu, kā arī tieksmi pēc skaistā, kas izpaudās krētiešu arhitektūrā un daiļajās mākslās. Tomēr krētiešu nemitīgās cīņas gan ar ārējiem ienaidniekiem, gan savstarpējie ķīviņi un kari padarīja viņu raksturu skarbu un smagā izdzīvošanas māka mudināja tos kļūt viltīgiem, neuzticīgiem un pat ļauniem. Kaut arī šis nelielais ievads neļaus iegūt dziļāku priekšstatu par Krētas salas reliģisko, tikumisko un sabiedrisko dzīvi, tomēr ceru, ka tas pietiekami labi raksturo to situāciju, kādā ap 60. gadu pēc Kristus šajā salā ienāca kristīgā ticība, lai ievērojami mainītu gan krētiešu dzīvi, gan tikumus. Tiem, kas vēlas ko vairāk uzzināt par Krētas vēsturi, varu ieteikt Teoharisa E. Detorakisa grāmatu ” Krētas vēsture” (Theocharis E. Detorakis, “History of Crete”, Iraklion, 1994). Arī manas zināšanas par baznīcas vēsturi Krētā smeltas no šā Bizantijas filoloģijas profesora Detorakisa darba.

Crete_Book
Kristīgās baznīcas sākumi Krētas salā
Kristieši Krētā parādījās ļoti agri. Visticamāk tie bija salā dzīvojošie jūdi, kas pirmie atnesa kristīgo vēsti uz Krētas salu pēc Jeruzālemes apmeklējuma, kura laikā tie bija dzirdējuši Pētera Vasarsvētku sprediķi, kļuvuši par kristiešiem un nu atgriezās savās mājās. Tomēr draudžu dzīve tika organizēta nedaudz vēlāk, kad savā otrā misijas ceļojuma laikā, Krētas salu uz īsu brīdi apmeklēja apustulis Pāvils. Tas varēja būt 62. vai 63. gads pēc Kristus. Tā kā Pāvila uzturēšanās laiks Krētā bija īss, tad baznīcas organizācijas darbs tika uzticēts Pāvila palīgam Titam. “Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu prezbiterus, tā kā es tev liku darīt.” (Tit.1:5) Par to, kā Tits veica viņam uzticētos pienākumus, ir zināms ļoti maz. Praktiski tās ir tikai vēlāka laika leģendas, kas stāsta par salas pirmā bīskapa un patrona Tita darbību Krētā. Tradīcija vēsta, ka Tits pats ir bijis krētietis, salas prokonsula radinieks. Viņš esot iedibinājis Krētā deviņas diacēzes. Tits miris ap 105. gadu pēc Kristus. Diemžēl tradīcija, kas to vēsta, ir datējama ar apmēram 6. gs. pēc Kristus, un tā visticamāk stāsta mums par draudžu organizāciju, kas notikusi vēlākos laikos. Kas attiecas uz paša Tita darbību, tad mums vienkārši trūkst vēsturisku avotu, lai par to varētu pasacīt ko noteiktāku. Viens gan ir skaidrs – Titam vienmēr ir tikusi ierādīta īpaša vieta Krētas baznīcā kā tās dibinātājam un patronam.
Pirmās ziņas par Tita sekotājiem ir datējamas ar 2. gs. beigām. Tās sniedz Gortinas bīskapa Filipa korespondence ar Korintas bīskapu Dionīsju. Filips Romas baznīcā ir iecelts svēto kārtā un ir bijis stingrs ortodoksās kristietības aizstāvis Krētā, stājoties pretī vairākām agrīnās baznīcas laikā izplatītām herēzēm, piemēram, gnosticismam, markionismam un montanismam. Zināms ir arī Filipa laikabiedrs Knosas bīskaps Pinits, kam tāpat kā Filipam bijusi sarakste ar Dionīsiju. Arī viņš bijis nenogurstošs cīnītājs pret maldu mācībām.
Skopās ziņas par šiem tālajiem laikiem un notikumiem mums neļauj gūt plašāku ieskatu Krētas baznīcas pirmo gadsimtu dzīvē. Atkal no jauna krētiešu vārdi parādās vēstures lappusēs 3. gs. Tie ir pirmie Krētas baznīcas mocekļi, tā saucamie Desmit svētie, kas mirst mocekļa nāvē Romas imperatora Dēcija rosināto kristiešu vajāšanu laikā 250. gadā. Ir zināmi šo mocekļu vārdi un dzīves vietas. Tas, ka viņi visi nāca no salas centrālās un rietumu daļas, varētu nozīmēt to, ka vēl 3. gs. vidū kristietība nebija nostiprinājusies Krētas austrumu daļā. 3. gs. beigās un 4. gs. pašā sākumā imperatoru Marka un Diokletiāna vadītās kristiešu vajāšanas nesa jaunus upurus. No šejienes mums zināmi Gortinas bīskapa Kirila, Svētā Teofīla un tā saucamo Divpadsmit Krētas karavīru vārdi, kuri visi mira savas ticības dēļ. Vairāk uzticamu vēsturisku ziņu par Krētas kristīgās baznīcas vēsturi pirmajos trīs tās pastāvēšanas gadsimtos diemžēl praktiski nav. Toties daudz vairāk informācijas mums ir par baznīcas darbību Krētā vēlākajos gadsimtos. Šo laiku sauc par Bizantijas laiku Krētā, to mēs apskatīsim nākamreiz.

Ilārs Plūme

Leave a Reply