Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

GRĒCINIEKA ATTAISNOŠANA DIEVA PRIEKŠĀ

Gethsemane-Garden

Ģetzemanes dārzs.

Kristus darbs

Maz šajā pasaulē būs cilvēku, kas vēlas nokļūt vai atgriezties cietumā. Notiesātie tur uzturas nelabprāt un dažkārt mēģina no cietuma bēgt. Protams, no cilvēku veidotiem cietumiem reizēm var izlauzties. Nokļūšana brīvībā nenoliedzami ir daudzu cietumnieku sapņu piepildījums. Un pat tiem, kas nekad nav sēdējuši, ir saprotamas alkas pēc atsvabināšanas, ko izjūt notiesātais ieslodzījumā. Tādēļ tiem, kas bauda brīvības svētību, vēl jo vairāk vajadzētu ņemt nopietni Bībelē teikto par cietumu, kurā visi cilvēki neizbēgami atrodas, bet no kura pats neviens nespēj izkļūt, lai kā tam gatavotos un lai kādus plānus arī kaltu.

Tas ir cietums, kurā neviens cits mirstīgais nevar izciest sodu mūsu vietā, pat ja to gribētu un būtu ar mieru uzņemties mūsu vainu. Šis cietums ir – grēka, nāves un velna lielā vara pār grēkā kritušo cilvēku. Šī cietuma ietekme uz ieslodzīto ir tik liela, ka tas nemaz tā īsti neapzinās savu nebrīvi. Vērīgākie cietumnieki mēģina kaut kā izlauzties brīvībā, taču nekur tālāk par citu kameru netiek. Jo neviens nespēj mainīt savu samaitāto dabu, lai ko arī darītu. Var jau ļaudis ar lielāku gribasspēku atturēties no vienas vai otras lietas darīšanas vai nedarīšanas, taču motīvi aizvien paliek savtīgi. Savu sirdi neviens nespēj mainīt – tā ir un paliek pilnīgi samaitāta un ļaunu iekāru pārpilna. Cilvēks ir spiests pildīt savas miesas iegribas un beigu beigās savu grēku dēļ mirt. Dieva notiesājošais spriedums atzīst grēcinieku par vainīgu un gala rezultātā iemet mūžīgā cietumā – ellē.

Tomēr slava un pateicība Dievam! Viņš nav mūs pametis smakt šajā cietumā, kamēr vēl esam šajā pasaulē, Viņš izglābj no mūžīgā cietuma briesmām. Patiesā realitāte ir tāda, ka mūsu cietuma restes ir salauztas un vārti izgāzti. Kā gan tas ir varējis notikt? Kurš gan ir spējis paveikt kaut ko tādu? Skaidrs, ka mēs to nespējām, to paveica kāds cits – Jēzus Kristus, patiess Cilvēks un patiess Dievs. Viena cilvēka, mūsu ciltstēva Ādama, pārkāpums visiem viņa pēctečiem atnesa pazudināšanu. Tie tika patriekti no Dieva klātienes un vairs nespēj tur atgriezties. Taču tagad viena Cilvēka – Kristus – taisnības darbs visiem dāvā attaisnošanu (Rom. 5:18). Kaut arī esam grēcīgi un grēkojuši, Dieva spriedums mūs pasludina par nevainīgiem, svētiem un taisnīgiem. Kur gan mēs esam ņēmuši šo taisnību?

Tā nav mūsējā, bet cita– Kristus taisnība, kas mums ticībā tiek dāvāta. Vienkārša cilvēka taisnība mums, protams, neko nedotu. Mēs mirstam savu grēku dēļ, tomēr mūsu nāve nesamierina mūs ar Dievu. Mūsu pašu taisnība ir kā sārņainas drēbes. Savukārt Jēzus taisnība spēj mūs samierināt Dievu, jo Viņš pats ir patiess Dievs un mūžīgā Dzīvība (1. Jņ. 5:20).
Dāvida un Dieva Dēls (Jer. 23:5-6) Jēzus Kristus nesa mūsu grēkus. Par to pravietis Jesaja Vecajā Derībā sludina: „Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” (Jes. 53:6) Tik tiešām – Jēzus uzņēmās uz sevi mūsu noziegumus (Jes. 53:11). Par šo pravietojumu piepildījumu liecina līdz nāvei uzticamais Tā Kunga ceļa sagatavotājs Jānis Kristītājs: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jņ. 1:29)

Kad tevi nospiež smaga nasta un kāds cits to ņem un liek sev plecos, tad šis cilvēks stājas tavā vietā. Mūs visus nospieda mūsu grēku nasta, bet tad nāca Kristus un cēla to uz saviem pleciem. Tāpēc mēs pareizi sakām, ka Viņš ieņēma mūsu vietu. Šī aizvietošana nav kā lomas tēlošana teātrī. Tā ir patiesa un nopietna stāšanās mūsu vietā, kā to apraksta apustulis Pēteris: „Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba,” tas ir, pie krusta (1. Pēt. 2:24). Viena lieta ir nēsāt cita cilvēka uniformu miera laikā, pavisam cita – kaujas laukā. Tas, kurš uzvelk cita cilvēka formas tērpu kaujas laukā, vēlas un ir gatavs izpildīt pienākumu šā cilvēka vietā, pat ja tas maksātu viņam dzīvību.

Bībele ne tikai māca, ka Kristus nesa mūsu grēkus, tā arī skaidri nosauc Viņu – patiesu Dievu – par grēku (2. Kor. 5:21). Ja reiz Dievs Viņu padarīja par grēku, tad Viņš tik tiešām bija grēks. Kā lai mēs to saprotam? Vai Dievs ir grēks? Jā, Dievs bija grēks tikpat īsti, kā Efezas kristieši bija gaisma. Sv. Pāvils raksta efeziešiem: „Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā.” (Ef. 5:8)

Citiem vārdiem sakot, Dieva gaisma jūs tā ieskauj, ka nekas cits nav redzams. Jūsu grēkus apklāj Jēzus taisnības gaisma. Līdzīgi arī Jēzus Kristus bija apklāts ar visu cilvēku grēka netīrību kā ar apmetni, tā ka nekas cits nebija redzams. Ir tiesa, ka pašā Kristū nebija nekāda grēka (1. Jņ. 3:5), tomēr tai pašā laikā uz Viņa gūlās visi pasaules grēki. Kristus kļuva par vislielāko grēcinieku, jo Viņš ieņēma visu grēcinieku vietu un tādā veidā kļuva vainīgs visos pasaules grēkos, kaut arī pats bija svēts un nevainīgs.
Tādēļ Dieva dusmība gūlās uz Viņa – vislielākā grēcinieka visā pasaulē.

Taču kurš gan tic, ka Dievs ir tik dusmīgs, un kurš gan baidās no Viņa dusmām? Ļaudis par to smejas un uzlūko Dieva dusmas kā putnubiedēkli, kas nolikts dārzā putnu atgaiņāšanai. Viņi gan būs spiesti Dieva bardzību iepazīt, kad Viņš tiesas dienā nāks un pārvērtīs visu pīšļos un pelnos. Jo Dievs tik tiešām ir dusmīgs. Ja nespējam pamanīt Dieva dusmu izpausmes vēstures ritējumā, varam tās mācīties no uzticamā Dieva Vārda. Svētais Gars caur pravieti Jesaju saka: „Tā Kunga vārds nāk šurp no tālienes, Viņa dusmas kvēlo, .. Viņa lūpas ir pilnas bardzības, un Viņa mēle postīga kā uguns.” (Jes. 30:27) Dievs izlej savas dusmas kā ūdeni (Hoz. 5:10). Viņš ar dusmām un atriebēja bargumu piemeklē visus, kas negrib Viņam paklausīt (Mih. 5:14).

Daži apgalvo, ka Vecās Derības Dievs ir dusmu Dievs, bet Jaunās – mīlestības Dievs. Tā nav tiesa. Arī Jaunā Derība daudzviet apraksta Dieva dusmas. Apustulis Pāvils mūs māca, ka „Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību” (Rom. 1:18). „Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem.” (Ef. 5:6) Jēzus pats min ar kājām Dieva Visuvaldītāja bargo dusmu vīna spaidu (Atkl. 19:15). Šīs dusmas ir dievišķās godības vēršanās pret grēku, Dieva svētuma spēks, kas atgrūž grēku. Dieva dusmību neatceļ mīlestība, kas ir Viņa patiesā būtība.
Tātad visa Dieva dusmība gūlās uz Viņa, kurš nesa mūsu grēku.

Tādēļ Bībele sauc Viņu par „nolādētu” (Gal. 3:13). Vēl jo vairāk – tā pasludina, ka Viņš mūsu labā kļuva par lāstu. Lāsts ir dusmu tiesas spriedums. Nolādēts ir tas, ko Dieva dusmu kvēle iemet elles dziļumos. „Eita nost no Manis, jūs nolādētie,” Kristus teiks ļaundariem tiesas dienā, ”mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.” (Mt. 25:41) Svētais Pēteris sauc par „lāstam pakļautiem” tos kristiešus, kas pēc tam, kad ir tikuši mazgāti Kristības ūdenī, atkal vārtās grēka dubļos (2. Pēt. 2:14, 22). Pats pirmais lāsts nāca pār čūsku, kas pievīla Ievu (1. Moz. 3:14). Tam sekoja lāsts pār visu cilvēci.

Taču Kristus ietinās lāstā kā apmetnī tā, ka neko citu nevarēja redzēt. Nevis sevis dēļ – jo salīdzinājumā ar Viņu pat debesis ir nešķīstas –, bet mūsu dēļ, mūsu vietā. Kristus tika padarīts par grēku mūsu dēļ (2. Kor. 5:21). Mēs visi esam nolādēti, jo neturam un nedarām „visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā” (Gal. 3:10). Un tāpat kā Jēzus uzkrāva grēka nastu uz saviem pleciem, lai to ņemtu prom no mums, tā arī Viņš uzņēmās dievišķo dusmu zibeņus pār savu galvu, lai mūsējā netiktu sasperta. Cīņas karstumu šajā aizvietošanā atklāj Jēzus ciešanas pie krusta, jo īpaši Viņa kliedziens: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mt. 27:46) Tas nebija nepamatots kliedziens, jo no šā Cilvēka mutes nekad neatskanēja nedz meli, nedz maldi. Dievs patiesi bija Viņu atstājis. Jēzus par to nežēlojās, tikai vaicāja: „Kāpēc?”

Ir tiesa, ka Dievs nevienu nevar pamest tādā veidā, kā mēs atstājam cits citu, jo Viņš ir visuresošs. Taču Viņš var atraut savu žēlīgo klātbūtni, un tad jau tā ir elle. Ģetzemanes dārzā, asins sviedriem pilot, Kristus uzveica nāvi, bet elle vēl bija jāuzveic. Nevar salīdzināt Jēzus cīņu ar nāvi un Viņa cīņu krustā, jo krustā cīnījās Dievs ar Dievu. Ģetzemanes dārzā, kaut arī nāves baiļu pārņemtam, Jēzum joprojām bija žēlīgs Dievs un eņģelis no debesīm Viņu stiprināja. Bet krustā Dievs vērsās pret Viņu un Viņu atstāja. Tā Viņš izdzēra dievišķo dusmu kausu tukšu līdz pat mielēm un baudīja „otro nāvi” (Atkl. 21:8). Kāpēc? Ak Kristu, Tu Dieva Jērs esi tāpēc, ka Tu nesi pasaules grēku!

Dieva dusmība Viņa svētās godības vārdā pasludina nosodošu tiesas spriedumu, un Dieva dusmība šo spriedumu arī izpilda. Tādēļ Kristus nesa arī mūsu sodu: mūsu sērgas un ciešanas (Jes. 53:4). „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, un mūsu grēku dēļ satriekts, mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu.” (Jes. 53:5) „Manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods.” (Jes. 53:8) Visu ciešanu kulminācija ir nāve. Arī to Kristus baudīja, nododot Savu garu Tēva rokās (Lk. 23:46). Viņš cieta nāvi, nevis kā cilvēces kopējo likteni, bet gan kā grēka algu. Sv. Pāvils saka, ka Dievs – „sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi” (Rom. 8:3).

Šī pazudināšana ir nāve. Tāpat kā Kristus nesa mūsu grēku un Dieva dusmas mūsu vietā, tāpat Viņš arī cieta nāvi mūsu vietā. Jo grēks izraisa Dieva dusmas, bet Dieva dusmība – nāvi. Kad Kajafa bija dzirdējis farizeju apsūdzības pret Jēzu, viņš sprieda: „Mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā.” (Jņ. 11:50-51) „Tautas labā” šajā tekstā nozīmē – „kļūstot par viņu Aizstājēju”. Jo, ja es mirstu, lai manam brālim nebūtu jāmirst, kuram citādi būtu jāmirst, es mirstu viņa vietā. Tieši tā mēs saprotam 1. Pēt. 3:18: „Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem.” Un Rom.  5:6-7: „Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris.” Tā Viņš apmierināja dievišķās taisnības prasības mūsu vietā, jo Viņš baudīja pirmo un otro nāvi un izdzēra Dieva dusmu kausu līdz pat mielēm. Mūs nevarēja izpirkt par mazāku maksu. Fakts, ka Dieva Dēls Ģetzemanes dārzā trīs reizes veltīgi lūdza Tēvu ņemt šo biķeri prom no Viņa, pierāda, ka tas nebija iespējams, citādi tas būtu noticis. Kristum tā bija jācieš, lai piepildītu to, ko Dievs caur praviešiem bija pasludinājis (Lk. 24:26; Ap.d . 17:3).

Kristus apmierināja Dieva svēto gribu ne tikai ciešot. Dzimis no sievas, Viņš tika nolikts zem bauslības (Gal. 4:4) un pilnībā to piepildīja (Mt. 5:17), sākot ar paklausību vecākiem (Lk. 2:51), beidzot ar kāju mazgāšanu mācekļiem (Jņ. 13:4-5). Visi Viņa darbi, ciešanas un nāve bija paklausība Dievam Tēvam, un tie bija vietniecisks bauslības piepildījums mūsu vietā.
Jēzus paklausība izplūda no mīlestības. Patiesi: „Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” (Ef. 5:2) Savas mīlestības dēļ pret mums Viņš pēc Dieva gribas izlēja savas asinis par mums, nodeva Savu miesu par mūsu miesu, Savu dvēseli – par mūsējo. Jo īpaši Vēstule ebrejiem attēlo Kristus upuri par grēku kā sevis upurēšanu, pilnīgu paklausību, sakot, ka Kristus „mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam” (Ebr. 7:27; 9:14). Neviens cilvēks nevarēja atņemt Viņam dzīvību, Viņš pats to atdeva (Jņ. 10:18). Visu, ko Viņš darīja, sākot ar miesā nākšanu un beidzot ar nāvi, Viņš darīja paklausībā Tēvam (Fil. 2:8).

Un beidzot, kad Kristus pēc Tēva prāta bija pietiekami darījis un cietis, Viņš sacīja: „Viss piepildīts!” Tad krustā sistais Jēzus Kristus, galvu nokāris, atdeva garu Dievam (Jņ. 19:30). Dievs pasludināja Viņu par vainīgu visas pasaules grēkos, pieskaitot Viņu ļaundariem (Jes. 53:12; Lk. 22:37; 23:32-33). Tāpat Dievs Viņu publiski atbrīvoja, attaisnoja no visiem grēkiem, uzmodinot no nāves. Tieši to Pāvils domā, sakot, ka Kristus tika „skatīts miesā, taisnots garā” (1. Tim. 3:16). Tāds ir Kristus darbs. Par to, kāda svētība plūst no Viņa darba, citreiz.

Egons Mudulis

Leave a Reply