Ievads
Mūsu baznīca tāpat kā citas konfesionāli luteriskās baznīcas bieži tiek identificētas nevis saistībā ar uzticību Rakstiem un Luteriskajām ticības apliecībām, bet gan ar mācību par baznīcas sadraudzību. Lai gan mūsu pašu izpratnē šī mācība nav pati pirmā un galvenā doktrīna, jo luteriskā baznīca arvien par tādu ir uzskatījusi mācību par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā ticībā no Dieva žēlastības bez cilvēku darbiem. Taču tieši šeit parādās sadraudzības mācības ārkārtīgi lielā nozīme, jo tieši sadraudzības mācība ir tā, kas palīdz sargāt un uzturēt nesagrozītu mācību par grēcinieka taisnošanu. Tieši sadraudzības mācības ignorēšana vai pat pilnīga atmešana ir galvenokārt vainojama milzīgajā pagrimumā, kuru vērojam daudzās mūsdienu luteriskajās baznīcās. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ mums atkal un atkal no jauna jāatkārto šī Bībeles mācība un jāturpina tā mācīt savās draudzēs.
Arī otrs iemesls ir svarīgs, proti, mācība par baznīcas sadraudzību ir Dieva dota mācība, kas šajā pasaulē norāda uz Dieva baznīcas robežām. Ievērojiet, ka mēs nerunājam par sadraudzību baznīcu starpā. Ja tā būtu tāda, tad tā līdzinātos kādai politiskai apvienībai, kura panākama ar labo gribu, kompromisiem un piekāpšanos. Kad mēs runājam par sadraudzības mācību, tad mēs ar to saprotam vienas svētas katoliskas un apustuliskas Kristus baznīcas sadraudzību, kuru rada pats Kungs ar Savu Vārdu un sakramentiem. Tādējādi baznīcas sadraudzība, kopība vai vienība ir paša Dieva darbs, tā nav iedibināma ar cilvēku spēkiem un pūlēm, bet veidojas tur, kur Dieva vārds top skaidri sludināts un sakramenti pareizi pārvaldīti, kā to apliecina Augsburgas ticības apliecības 7. artikuls: “Baznīca māca, ka ir viena svēto visos laikos pastāvoša baznīca. Baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus. Un patiesai baznīcas vienībai pietiek, ka ir vienprātība Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā.” Baznīcas sadraudzība tādējādi nav sadraudzība atsevišķu cilvēku vai draudžu starpā, bet tā vispirms ir kristiešu sadraudzība ar Dievu, kas rodas no ticības Kristum. Tikai tad, uz šīs ticības apliecināšanas jeb konfesijas pamata veidojas sadraudzība jeb kopība atsevišķo kristiešu un draudžu starpā.
Trešais iemesls, kas apliecina nepieciešamību atkal un atkal atkārtot mācību par baznīcas sadraudzību, ir vairāk praktiskas dabas. Savos misijas centienos mūsu mācītāji un draudžu locekļi arvien no jauna sastopas ar cilvēku neizpratni un pat naidīgu attieksmi, tiklīdz tie izdzird par baznīcas sadraudzības mācību. Tādējādi šī mācība bieži viena rada ļoti emocionālus konfliktus. Šī mācība spiež mūs darboties kopā ar vieniem, bet aizliedz to darīt kopā ar citiem, tā novedot pie draudžu apvienību jeb baznīcu sašķeltības, rada šķelšanos draudzēs un ģimenēs. Tādējādi daudzos tā rada neizpratni un pat dziļu nepatiku. Tomēr tā ir un paliek baznīcas pastāvēšanai vitāli nepieciešama mācība.
Beidzot šo ievadu, gribu norādīt uz kādu bieži vien ignorētu vai neievērotu faktu, proti: mācība par baznīcas sadraudzību nav negatīva un noraidoša mācība, kādu to parasti grib iztēloties tās pretinieki. Jāņa 3. vēstules 8. pantā baznīcas sadraudzība ir raksturota kā “patiesības līdzdarbinieku” sadraudzība, kopība un vienība. Tādējādi tā ir nevis negatīva, bet pozitīva vienība. Mācība par baznīcas sadraudzību sargā patiesību no maldiem un mudina ikvienu kļūt par patiesības līdzstrādnieku – tādu, kas kopīgi darbojas patiesības labā. Tātad tā mudina mūs uz tādu rīcību, kas nevis meklē iespējas par katru cenu paturēt ārēju, politisku vienību, noliedzot pat patiesību, bet gan kopīgi sargā Dieva dāvināto patiesību no jebkura veida meliem. Tas ir vienīgais ceļš, kā mēs varam pasargāt baznīcu no garīgas šķelšanās un garīga pagrimuma.
Mācība par baznīcas sadraudzību Svētajos Rakstos sastopama bieži
Mācību par baznīcas sadraudzību dažreiz mēģina iztēlot kā kādu partikulāru, tas ir, atsevišķu mācību, kas balstās vienā vai otrā, iespējams neskaidrā, Bībeles pantā, neraksturīgu Svētajiem Rakstiem kopumā. Tomēr jāsaka, ka tā tas nav. Patiesību sakot, Bībele par sadraudzības mācību runā tik daudz, ka šā raksta ietvaros mums pat nav iespējams kaut daļēji aptver visu, kas Svētajam Garam bijis sakāms par šo mācību. Vismaz puse Jaunās Derības vēstuļu tika rakstītas ar mērķi – pasargāt apdraudētu baznīcas vienību. Tas nebūs palicis apslēpts nevienam, kas kaut virspusēji iepazinies ar abām Pāvila vēstulēm korintiešiem, Vēstuli galatiešiem vai trim apustuļa Jāņa vēstulēm. Savukārt Pāvila vēstules romiešiem un filipiešiem tika rakstītas, lai svinētu un stiprinātu pastāvošo baznīcas vienību. Savās pastorālajās vēstulēs jaunajiem bīskapiem Pāvils ļoti daudz uzmanības pievērš sadraudzības stiprināšanai un pasargāšanai. Ir jāpiekrīt Džonam Brugam, ka “bibliskā mācība par baznīcas sadraudzību nav balstīta tikai uz atsevišķiem sporādiskiem tekstiem, kā, piemēram, Rom. 16:17–18, bet tā tiek pausta burtiski katrā Jaunās Derības vēstulē, kā arī evaņģēlijos un Vecajā Derībā”. Šā iemesla dēļ gandrīz ikviens šā temata izklāsts kaut kādā veidā ir jāierobežo. Tas, protams, attiecas arī uz šo rakstu, tādēļ es mēģināšu aprobežoties galvenokārt ar to, kas par šo tematu sakāms Jēzus mīļajam māceklim, tā sauktajam, mīlestības apustulim Jānim.
Patiesība – priekšnosacījums kopīgam darbam Jāņa vēstulēs
Pirmajā brīdī varētu šķist savādi, ka sadraudzības mācība tiek saistīta ar mīlestības apustuļa Jāņa vārdu. Parasti cilvēkiem šķiet, ka mīlestībai vajadzētu vienot un ignorēt atšķirības, nevis tās uzsvērt un noraidīt cilvēkus ar citu pārliecību un uzskatiem. Tas tomēr neliecina ne par ko citu kā tikai par to, ka vārds “mīlestība” mūsdienās ir ticis stipri pārprasts, tā bibliskā nozīme aizmirsta un cilvēki ar vārdu “mīlestība” cenšas aizbildināt savas kļūdas un vainas. Pāvila 1. vēstulē Timotejam tūdaļ pēc tam, kad Pāvils ir pamudinājis Timoteju stāties pretī maldu mācītājiem, viņš raksta: “Šī piekodinājuma mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas un neliekuļotas ticības.” (1.Tim.1:5)
Tātad tieši stāšanos pretī maldu mācībām Pāvils saprot kā mīlestību. Tā ir mīlestība pret maldu mācītājiem, mīlestība pret tiem, kas ir viņu mācību pievilti, mīlestība pret ikvienu, kuru apdraud maldu mācība, mīlestība pret Dievu un Viņa atklāto patiesību, kā arī mīlestība pret tiem, kas pie šīs patiesības turas un to apliecina. Patiesības noklusēšana, lai stiprinātu melus un nepatiesību, nekad nav saucama par mīlestību šā vārda patiesajā nozīmē. Patiesības noklusēšana, tādēļ ka es negribu nevienu aizvainot, tādēļ ka es negribu, lai mani apsūdz tolerances trūkumā, tādēļ ka es cilvēku cieņu un atzinību mīlu vairāk nekā Dieva atzinību, nav viss mīlestība, bet gan baismīgs egoisms.
Apustulis Jānis, kas nekādā gadījumā nav uzskatāms par egoistu, bet kuru pamatoti sauc par mīlestības apustuli, neklusē, bet ļoti noteikti un skaidri runā par šiem jautājumiem. Viņa īsā 2. un 3. vēstule sniedz mums iespēju pāri gadsimtiem ieskatīties baznīcas sadraudzības mācības praktizēšanā Jaunās Derības laika baznīcā. Apustulis Jānis šeit sniedz arī vienu no skaistākajām un dziļākajām baznīcas sadraudzības mācības definīcijām, sacīdams, ka viņš savas vēstules ir rakstījis, lai viņa lasītāji kļūtu “patiesības līdzdarbinieki” (Jņ. 3:8) jeb, citādi sakot, darbotos kopā patiesības labad.
Šis ir ārkārtīgi svarīgs, bet diemžēl bieži neievērots fakts, kas liecina, ka baznīcas sadraudzības mācībai vispirms ir pozitīvs raksturs. Tā ir mācība, kā pareizi darboties kopā ar citiem kristiešiem Dieva baznīcā, nevis nošķirties no viņiem, bet tieši darboties kopā! Tās ir kopīgas baznīcas pūles misijas darbā, par kurām šajās vēstulēs runā Jānis. Apustulis un viņa vēstuļu lasītāji darbojās kopā, izsūtot misionārus, iesakot šos misionārus citiem, sniedzot tiem labu rekomendāciju, finansiālu atbalstu un cildinot tos kā kristīgus brāļus (2.Jņ. 10:3, 3.Jņ. 5,6,8,12.). Šādi baznīca nes tālāk un izplata to sadraudzību, kas tai ir ar Dievu.
“Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.”(1.Jņ.1:1–3)
Kā mēs jau dzirdējām iepriekš, Jānis šo kopīgo darbu, kas tiek veikts savstarpējā mīlestībā, raksturo kā darbošanos patiesības labad. Šo domu viņš turpina turpmākajos pantos: “Šī ir tā vēsts, ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1.Jņ. 1:5–7) Tātad baznīcas kopīgs darbs ir iespējams tikai tur, kur mīlestība iet roku rokā ar patiesību. Savās divās īsajās vēstulēs Jānis vārdu patiesība min ļoti bieži. Tādēļ mēs viņu ar pilnām tiesībām varētu saukt ne tikai par mīlestības, bet arī par patiesības apustuli, vai, pareizāk sakot, mīlestības un patiesības apustuli. Bez svārstīšanās Jānis norāda, ka tāpat kā nav iespējama kopība gaismai ar tumsu, tāpat nav iespējams kristiešiem darboties kopā ar maldu mācītājiem.
“Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.” (2. Jņ.10–11) Mācība, par kuru Jānis šeit runā, ir “Kristus mācība”. Tā nav tikai mācība par Kristus personu vai par Viņa miesā nākšanu, par to Jānis runā iepriekšējos pantos. Šeit viņš, būdams Svētā Gara vadīts mācītājs, lai izvairītos no pārpratumiem, runā par visu mācības kopumu, ko Kristus ir mācījis. Vēstules septītajā pantā apustulis brīdina ikvienu, kurš noliedz Kristus personu un Viņa pestīšanas darbu. Astotajā pantā viņš mudina kristiešus palikt uzticīgiem visai tai mācībai, ko tie mācījušies, lai tie saņemtu pilnu algu. No devītā līdz vienpadsmitajam pantam viņš brīdina no ikvienas atkāpšanās no Kristus mācības, tas ir, no ikvienas Bībelē atklātās patiesības. Tādējādi patiesības atbalstītāji nevar darboties kopā ar tiem, kas patiesību noliedz, vienalga cik lielā mērā.
Šā iemesla dēļ Jānis brīdina Kristus draudzi no kopīgas sadarbības ar kādu pazīstamu maldu mācītāju Diotrefu, kas rada draudzē šķelšanos. (Jņ. 3:9–10) Kopīgs darbs patiesības labad, izslēdz sadarbību ar maldu mācītājiem un viņu atbalstītājiem. Par maldu mācītājiem Jānis saka: “No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie, jo, ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu pie mums palikuši, bet viņi nav pie mums palikuši, lai atklātos, ka viņi nav visi mūsējie. Jums ir svaidījums no Svētā, un jūs zināt visu. Es esmu jums rakstījis ne tāpēc, ka jūs nezināt patiesību, bet tāpēc, ka jūs to zināt un ka meli nekad nav no patiesības.” (1.Jņ. 2:19–21) Jānis zina, ka melu tēva un viņa pievilto maldu mācītāju dēļ kristiešiem jābūt modriem: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. .. Viņi ir no pasaules, tāpēc viņu runa ir pasaulīga, un pasaule klausa viņus. Mēs esam no Dieva; kas Dievu atzīst, klausa mūs, kas nav no Dieva, neklausa mūs. No tā pazīstam patiesības garu un maldu garu.” (1.Jņ. 4:1,5,6) Tādējādi apustulis ļoti nopietni uzsver nepieciešamību turēties pie patiesības, pazīt un noraidīt maldus. Šī tēma turpinās Jāņa atklāsmes grāmatā, kur ar apustuļa Jāņa starpniecību uz mums runā pats augšāmceltais Kungs.
Saistība starp patiesību un mīlestību Jāņa atklāsmes grāmatas 2. un 3. nodaļā
Apustulis Jānis norāda, ka nav iespējams mīlēt Dievu, nemīlot cilvēkus. “Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1. Jņ. 4:20–21) Te gan uzreiz jāatgādina, ka vārda “mīlestība” nozīme Bībelē būtiski atšķiras no tā, kā šo vārdu saprot lielais vairums mūsdienu cilvēku. Kristīgā izpratnē mīlestība nav emocijas vai jūtas, bet dziļa, brīva, radoša un nesavtīga visas personas izpausme, kas ir balstīta Dieva mīlestībā pret mums. Dievs ir mīlējis ikvienu grēcinieku, sūtīdams savu Dēlu viņa pestīšanai, tādēļ arī kristieši mīl visus cilvēkus.
Dieva mīlestība pret mums ir izpaudusies ļoti konkrēti, un arī kristieša mīlestība Svētajos Rakstos nekad nav aprakstīta abstraktā, vispārīgā veidā, bet arvien konkrēti kā mīlestība pret savu tuvāko, mīlestība pret ticības brāli, mīlestība pret ģimeni un mīlestība pret savu ienaidnieku. Tādējādi kristīgā mīlestība arvien ir ļoti konkrēta attieksme un izpausme, nevis pasīvas, abstraktas jūtas, emocijas vai prātošana. Kristīgas mīlestības cēlonis arvien slēpjas pašā personā, kas mīl, nevis tajā, kuru tā mīl. Tādēļ mīlestība nekad nav savtīga. Tā nav arī iztapīga un kalpo nevis savā tuvākā iegribu apmierināšanai, bet dara tam to, ko Dievs atzīst par pareizu. Būdama nesavtīga, kristīga mīlestība arvien ir arī patiesa un neliekuļota.
Septiņās vēstules draudzēm Jāņa atklāsmes grāmatas 2. un 3. nodaļā tiek attēlota nepieciešamība turēties pie patiesības un darboties mīlestībā. Jēzus brīdina Efezas draudzi, ka tā ir pazaudējusi savu pirmo mīlestību, bet slavē to par noraidošu attieksmi pret ļauniem cilvēkiem, viltus apustuļu pārbaudīšanu, atpazīšanu un attiekšanos tos paciest savā vidū. (Atkl. gr. 2:2,3) Savukārt Pergamas un Tiatīras draudzēm tiek pārmests un piedraudēts par to, ka tās pacieš savā vidū maldu mācītājus, kuri iedrošina draudzi uz bezdievīgu dzīvi (Atkl. gr. 2:14–16; 20–21). Ar Jāņa starpniecību Jēzus šeit parāda, kā mīlestībai ir jādarbojas kopā ar patiesību.
Mūsdienu ekumeniskās kustības vidū ir bijis populārs sauklis – Mazāk kristīgās mācības, vairāk kristīgās mīlestības! – , norādot, ka mācība šķeļot, bet mīlestība vienojot. Tomēr te patiesība tiek upurēta uz mīlestības altāra. Tas nav pareizi. Augstu vērtējot mīlestību, mēs tomēr nedrīkstam to atdalīt no patiesības. Abām Dieva dāvanām – mīlestībai un patiesībai ir jādarbojas kopā. Nošķirtas viena no otras, tās kļūst par netikumu. Sagrozot patiesību vai pat aizstājot to ar meliem, nevienam nav iespējams palīdzēt. Tas ir sātana izgudrojums, ka dažreiz meli var būt noderīgāki par patiesību. Meli arvien sev līdzi nes nāvi un pazudināšanu.
Kā gan par mīlestību var saukt tādu darbību, kas savam tuvākajam nepalīdz atgriezties no grēka un nokļūt debesīs, bet spiež to vēl dziļāk melos un pazušanā? Meli arvien sev līdzi nes nāvi, bet mīlestība taču tuvākajam ļauna nedara! Mīlestība arvien runā patiesību, bet tikai mīlestība zina, kā patiesību pareizi pateikt. Kristietis labi zina, ka palīdzēt var tikai patiesība, bet ne patiesības noklusēšana vai sagrozīšana. Tomēr mīlestība patiesību stāsta pazemīgā, maigā un taktiskā veidā. Mīlestība tātad dara tikai to, kas citam cilvēkam varētu nākt par labu.
Dievs savu mīlestību pret mums parādīja, sūtot pasaulē savu Dēlu, kas mira par mūsu grēkiem (Rom.5:8). “No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis”(1.Jņ. 3:16). Tātad Dieva mīlestība pret mums ir sagādājusi Viņam bezgalīgas ciešanas, sevis aizliegšanu un pašuzupurēšanos. Arī mūsu cilvēku mīlestība pret savu tuvāko sagādā daudz darba, rūpju un pat smagas ciešanas. Kā tad mēs savu mīlestību savam tuvākajam varam parādīt? Pavisam noteikti ne tādejādi, ka mūs pārņem kādas dīvainas izjūtas pret viņu un šo izjūtu vadīti, mēs noklusējam patiesību. Jānis saka, ka mūsu mīlestībai jāizpaužas, pasludinot cilvēkiem Dieva vārdu visā tā pilnībā (1.Jņ. 5:2). Tomēr tas nedrīkst notikt ar ļaunu prieku vai augstprātību, bet pazemīgā līdzjūtības pilnā veidā, kā to redzam mūsu Kunga piemērā, kad, mīlestības dzīts, Viņš mirst par mums pie krusta.
Kad mūsdienu pasaulē mēs dzirdam runas par to, ka dzīves realitāte esot tāda, ka nākoties izvēlēties starp mīlestību un patiesību, tad mums jāatceras, ka šāda izvēle ir mānīga ilūzija. Kristus saka: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jņ. 14:15) Mūsdienu pasaulē valdošā nevēlēšanās vērsties pret maldu mācībām tātad nenāk no Kristus, nedz tā arī ir mīlestība. Ja mēs mīlam Dievu un savu tuvāko, tad dalīsimies ar savu tuvāko visā Dieva atklātajā patiesībā. Patiesības teikšana ir augstākā mīlestības izpausme. Savukārt, patiesības noklusēšana ir galējs, savtīgs egoisms.
Vislielākā mīlestība, kuru varam parādīt savam tuvākajam, ir nenogurstoši rūpēties par viņa dvēseli, sargājot to no maldu mācību indes un stāstot viņam patiesību. Lai spētu to paveikt, ir nepieciešama liela, sevi upurējoša mīlestība. Velna viltība mudina kristiešus iesaistīties neskaitāmos darbos, kas vairo viņu pašapziņu un popularitāti, bet nolaupa tiem laiku rūpēties par patiesību, uzmanīgi iedziļinoties Dieva vārdā. Savu viltību velns maskē ar vārdu mīlestība. Tā, atdalīdams patiesību no mīlestības, velns pieviļ pat izredzētos, un Dieva draudze paliek bez sargiem un ganiem. Kristus baznīcas uzdevums ir – Dieva dotajā kopībā darboties patiesības labā. Uz šo kopējo darbu mūs dzen Kristus mīlestība. Tāda ir mīlestības apustuļa Jēzus mīļa mācekļa Jāņa vēsts.
(Priekšlasījums KLB 9. koncilā)
Ilārs Plūme