Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

LATVIEŠA DABA

Ludvigs_Adamovics

Ludvigs Adamovičs (1884-1943).

No pāris gaddesmitiem [1710-1740] savākti dati nedod iespēju galīgi un pilnīgi noskaidrot latviešu zemnieku dabas pazīmes. Taču viņu toreizējā rīcība un svešzemnieku spriedumi par viņiem ļauj izdarīt zināmus secinājumus šai virzienā.

Blakus atsevišķu piētistu spriedumiem visvairāk minamas ziņas no brāļu draudzes aprindām. Ceistas sinodē Nīderlandē 1746. g., pārrunājot darbības turpināšanu latviešos, brāļi sprieduši: „Latvieši ir svētie, salīdzinot ar igauņiem. Latviešiem ir mīksta sirds, bet igauņi ir pēc dabas cieti kā tērauds un akmens. Latvieši tur mīļus, bet igauņi ir pēc dabas naidīgi. Latvieši ir pieklājīgi pret svešiniekiem, bet igauņi stūrgalvīgi un nelaipni.”

Kāds atsevišķs brālis vēl liecinājis: „Latvieši ir jautri un sliecas uz vieglprātību, bet igauņi drūmi un melanholiski; tāpēc arī notiek, ka atgriezušies igauņi ir pamatīgāki un pastāvīgāki nekā latvieši”.

No Buntenbarta 1746. g. 11. septembra ziņojuma par Latviju minama viņa atsauksme par latviešu precībām, kurās katrs meklējot tikai savu patiku un ērtību. Vispār latvieši tiecoties uz augstprātību un nicinot nabagu.

Hernhūtes pārvaldnieks Gregors, kas 1774./1775. g. vīzitēja latviešu brāļu draudzes, izteica par latviešiem šādu spriedumu: „Tiklab latviešu ārējais izskats, kā arī viņu domāšanas veids ir vēl vairāk apgaismots nekā igauņiem, kas izskaidrojams, šķiet, ar lielāku igauņu verdzību. Citādi man šie (latvieši?) izliekas arī vientiesīgāki un tie (igauņi?) – vairāk nosliekušies uz patmīlības pārmērībām un tamlīdzīgām lietām. Sapulces latviešos ritot vieglāk un omulīgāk. Bērni esot ļoti glīti un jūtīgi, kamēr vēl mazi un vientiesībā staigā savu vecāku ceļu; bet vēlāk daudzi pārvēršoties pavisam uz pretējo pusi.

Šais raksturojumos pa daļai izpaužas īpatnējais brāļu draudzes dievbijības viedoklis, bet aiz visa tā saskatāmi daži aizrādījumi, ko apstiprina arī citi dati. Latviešu zemnieks liekas toreiz vēl saglabājis zināmu pirmatnējības un dabiskas vientiesības raksturu, kas izpaužas atklātībā un sirsnībā, kā arī dzīves priekā un pat vieglprātības tieksmēs. Praktiskajā dzīvē tas diezgan cieši ievēro arī savu ērtību un iegūto stāvokli.

Pietistu atsauksmēs vēl izpaužas norādījumi uz latviešu zemnieku rupjību, mežonību un juteklisku nesavaldību. Tur jau runā augstākā mērā vairāk izsmalcinātā kultūrā iesakņojies inteliģents, kam toreizējā zemnieka dzīves grūtības bija grāmata ar 7 zīmogiem, kas tāpēc viegli varēja krist pārpratumā un uztvert smagus materiālus apstākļus un sabiedrisku beztiesības stāvokli par gara rupjību. Starp abiem bij dziļa plaisa, un ne katrs varēja atrast tai pāri ceļu. Visdziļāk tā saskatāma mācītāja J. Bernhardija spriedumā par latviešu zemniekiem viņa dienas grāmatā (diārijā).

Vārdi, kādos viņš attēlo savu sarunu ar veco Ņemnaudu [latviešu zemnieku], liecina, ka viņš nemaz nav bijis spējīgs saprast vientiesīgo vecīti, kas baiļu pilns lūdz viņa palīdzību pret skauģu burvībām: „Viņš sauca mani savā runā te par kungu, tēvu, mācītāju, te par kundziņu, te deva man apzīmējumu „žēlīgs”, te „godīgs” u.tml., ko zemnieki taču citādi nemēdz darīt, proti, runāt ar šādām dažādībām, kas taču nozīmētu lielu nekaunību. Viņa stāvokļos bij arī tas gan ļoti ļauni no viņa puses, ka viņš 3 vietās gāja pamīšus no vienas uz otru un beidzot, drusku pieliecies, gribēja man it kā ieskatīties vēderā. Kāda bezkaunīga izturēšanās!”

Šo gadījumu Bernhardijs tēloja kā raksturīgu piemēru visādiem niķiem, pa daļai vārdos, pa daļai stāvokļos un vaibstos, ko ļaudis dara, nākdami pie viņa. Ļaužu izturēšanās viņām rādījās uzbāzīgi rupja un bez goddevības, un viņš baidījās apmeklēt zemniekus mājās. Viņš atturējās arī no dvēseļu kopšanas, jo uzskatīja ļaudis par melu pilniem un viņu izteicienus par nevaļsirdīgiem. Arī citādi viņš atradis ļaudis pie daudzām bērnišķīgām blēņu lietām. Šo uzskatu subjektīvais raksturs top jo skaidrs, ja salīdzinām tos ar iepriekšējām brāļu atsauksmēm: pēdējie bija pratuši atvērt aizzīmogoto grāmatu – latviešu zemnieka dvēseli.

Arī aiz iepriekš [grāmatā] raksturotiem netikumiem saskatāma vēl dabiska pirmatnējība. Dzeršana ģimenes godos un rudens svētkos sakņojas dabas bērna dabiskā baudas priekā, kas lauzās uz āru dzīves izcilajos brīžos. Bet klāt bija nākusi vēl zemes kungu krogu polītika, kas gribēja pelnīties ar zemnieku apdzirdīšanu, un zemnieka smagie dzīves apstākļi, kas skubināja vienu otru meklēt ikdienas grūtību remdējumu un priecinājumu alū un brandvīnā. Un tā dzīves priecīgais zemnieks bij tapis par vieglprātīgu žūpu.

Abu dzimumu savstarpēja brīvāka satiksme, meklējot sev dzīves biedru un iepazīstoties ar viņu, bij dabūjusi netiklības raksturu tikai sadursmē un cīņā ar baznīcas ētiku un pēckara laika tikumiskā sabrukuma ietekmē. – Arī patvarīga muižas mantas piesavināšanās nebij bez sava dabisko tiesību pamata. Tikai dzimtcilvēka verdzības stāvoklis piedeva atsevišķajiem gadījumiem un paņēmieniem neglītu zādzību raksturu. Ievērojot zemnieku cilvēku tiesības un nostādot tos cilvēcīgos dzīves apstākļos, būtu bijis iespējams vislabāk un vissekmīgāk karot arī pret viņu netikumiem. Arī sirsnīga reliģiska celsme te spēja jau daudz ko dot, kā to liecina vēlākie brāļu draudzes panākumi zemnieku dzīves tikumiskā ietekmēšanā.

Apstākļi, kādos baznīca darīja savu reliģiskas tikumiskas ietekmēšanas darbu, atklāj diezgan jūtamu spriegumu starp baznīcas nodomiem un latviešu zemnieku uzņēmību. Atraušanās no katķisma jeb „bērna mācības” bij parasta parādība un tika bieži iztulkota par zemnieku naidu pret kristīgo ticību. Apukalna draudzē, piem., ziņoja, ka zemnieki nesūtot bērnus skolā ne vien aiz nabadzības, bet arī aiz spītības, kā arī draudējuši piekaut ziņnešus pērminderus.

Ļaudonas mācītājs J. Neudāls atkal spriež, ka vecāki tāpēc nepieturot bērnus pie mācības, ka viņiem neesot liela patika uz dievbijību. Bet īstenībā te parādījās tikai ass nemiers ar toreizējo mācības veidu un laika garu, ar tā laika baznīcu un tās darbinieku veikumu, kas pūlējās taisīt ceļu uz latviešu zemnieku sirdīm, noklājot to atmiņā iekaltiem katķisma gabaliem. Tāpēc jau arī visi tā laika labākie un zinīgākie mācītāji, it īpaši no pietistu vidus, meklēja citu ceļu un gribēja izmantot citas metodes. Bet tad viņiem nācās sastapties vēl jūtamāk ar latviešu zemnieku neuzticību pret vācu kungiem.

Zemnieki apzinājās tik maz laba no viņiem saņēmuši, ka negaidīta viņu tuvošanās un labvēlība radīja tikai aizdomas un sastapa atturīgu vēsumu, pat asu spītību. Un tāpēc rosīgajiem mācītājiem un muižturiem vajadzēja visā nopietnībā un dedzībā karot ne vien par saviem nolūkiem, bet arī par savu personu, un tas ne katram bija pa prātam un pa spēkam.

Pat Valmiermuižā, kur Hallartu, sevišķi Hallarta kundzes, gādība par zemniekiem bij kļuvusi par parunu, šāds neuzticības gars pret vāciešiem nebij pilnā mērā izskausts. Kad 1737./1738. g. ziemā pirmie Hernhūtes sūtņi mēģināja tuvoties muižas latviešu kalpotājiem, viņi sastapa vispirms naidu, izsmieklu, zobošanos, lamas, un tikai ar neatlaidīgu nesavtīgu pacietību ieguva beidzot zemnieku uzticību un līdz ar to pirmos sirsnīgos piekritējus. Tik liels bija latviešu „iedzimtais naids un verdziskās bailes pret vāciešiem”.

Zemnieku naids pret vācu kungiem dabiski vērsās arī pret baznīcu, ciktāl tā viņiem šķita kungu lieta. To laiku vidusmēra zemnieka acīs baznīca bija pārāk cieši saistījusies ar pastāvošo kārtību. Vācu kungi uzspieda piederību pie draudzes un izturēja to spēkā ar varas līdzekļiem un sodiem. Viņi bij vispār vienīgie noteicēji baznīcas lietās, un pat mācītāji likās vispirms muižturu algādži.

Arī baznīcas mācības sludināšanas darbā mēdz jo spilgti izpausties muižnieku varas un priekšrocību ideoloģija. Šādos apstākļos zemniekiem nebij tik viegli nākt pie atziņas, ka baznīca ir nevis kungu un muižas privilēģiju sargātāja, bet darbojas Jēzus Kristus vārdā, sludinādama augstus cilvēcīgi vērtīgus pasaules uzskatus un dzīves ideālus. Uz baznīcu un tās darbību skatījās vairs tikai kā uz kungu iestādījumu.

Jo drastiskā veidā šādu uzskatu izteicis 1742. g. pirms Vasarsvētkiem baunēniešu Dronas Mārcis. Bauņu krogū pie Matīšu baznīcas sarunā ar Matīšu ķesteri un dažiem burtnieciešiem: Vecā Derība esot muižkungs, Jaunā Derība – stārasts (vagaris) un lietojamās baznīcas dziesmas – šķilteris, – un būtu labāk, ka to visu pabāztu zem pakaļas un izmestu pa durvīm ārā, nekā lielītos ar to. – Tas bij izteiciens, kam rupjības ziņā var stāvēt līdz tikai Poguļu Miķeļa liecība par viņa norobežošanos no baznīcas kristības. (“Ja viņš gribētu savam sunim kristīt bērnus, neviens nevarētu tur likt nekādus šķēršļus ceļā.”) Lielākā daļa zemnieku no savas puses apmierinājās ar vienaldzību, atturību un spītību.

Vaina par šādu stāvokli nav meklējama zemnieku pusē. Atziņa par baznīcas greizo stāvokli bij pamodusies jau arī labākos tā laika baznīcas darbiniekos. Zīmīga liecība par to atrodama vairāku mācītāju ziņojumos Virskonsistorijai 1742. g. sakarā ar aptauju brāļu draudzes lietās.

J. Fr. Zīlmanis piegājis jautājumam visdziļāk. Viņš konstatē, ka baznīca cenšas panākt gandrīz vienīgi to, lai ļaudis čakli lūgtu Dievu un dziedātu, ietu baznīcā un pie dievgalda un dzīvotu dievbijīgu godīgu dzīvi, bet sasniedz kaut ko tikai pie simtā un tūkstotā un tad apmierinās, it kā šie jau būtu Dieva bērni.

Turpretim par evaņģeliskajām pamatmācībām: par dievišķo mīlestību un žēlastību un tās cilvēkiem piešķirto taisnības balvu sludina plašākām aprindām reti, bez sirds līdzdalības un nevērīgi, jo uzskata tādas lietas par pārāk smalkām, lai vienkārši ļaudis saprastu tās. Tāpēc tās arī palikušas gandrīz nezināmas; tai vietā ļaužu sirdīs mājo pretēji maldi, – un tā “debesu mīlestības zemākās pakāpes” palikušas nestaigātas, kaut gan tikai pa tām ved ceļš debesīs.

Māca tikumību ar prāta pierādījumiem, bet brāļu mīlestība pazīstama tikai vārda pēc, – un ja arī tā kaut kur parādās, tad tikai kā gādība par laicīgo labklājību. Tā zīmīgos vārdos raksturots to laiku vispārējais mērķis – nostiprināt ārējo baznīciskumu, vienpusējais intellektuālisms baznīcas izglītības un audzināšanas darbā, un tā apšaubāmie panākumi.

F. J. Bruninks un T. Sprekelsens savukārt uzsver, ka ar kārtējo baznīcas darbu – draudzes sprediķiem uzrunām un katechizēšanu -, lai tas arī “ilgtu no rīta līdz vakaram”, tomēr pie mērķa nevar nākt. Dvēseļu kopšanas darbs prasa piegriešanos atsevišķiem cilvēkiem un viņu īpatnējām vajadzībām (cura specialissima). Te bij kritizētājiem acu priekšā vācu piētisma dievbijības pulciņu ideja, ko savā laikā bij spilgti izcēlis pietisma tēvs F. J. Spēners (1635-1705) un kas bij Halles pietisma galvenais dvēseļu kopšanas paņēmiens, bet brāļu draudzes dzīvības nervs.

Latviešu dabas raksturošanai, šķiet, ņemams vērā kāds no Zīlmaņa vārdiem: brāļu mīlestība parādoties lielāko tiesu tikai kā tieksme veicināt savu mīļo piederīgo un tuvinieku laicīgo labklājību.

Ludvigs Adamovičs

70ca95c0-de37-4760-aad6-234d2512eb24

(Adamovičs, L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740.)

Leave a Reply