Es esmu savedis kopā Kristu un pāvestu, tādēļ tālāk vairs ne par ko neraizējos. Kaut arī es nonāku lielos sarežģījumos un tieku visādi spaidīts, mani tas tomēr neuztrauc; ja arī es šai cīņā aiziešu bojā, Kristus to turpinās un pabeigs.
Es, doktors Luters, negribu pazīt nevienu citu Dievu kā tikai to, kas piesists krustā, Jēzu Kristu, Dieva un Jaunavas Marijas Dēlu.
Tāda prasme piemīt tikai kristiešiem, proti, ka es novēršos no sava grēka un negribu par to neko zināt, bet raugos tikai uz Kristus taisnību, būdams pārliecināts, ka Kristus dievbijība, nopelns, nevainība un svētums ir mani tikpat droši, kā zinu to, ka šī miesa ir mana. Es dzīvoju, mirstu un aizeju, paļaudamies uz Viņu; jo Viņš par mums ir miris un atkal augšāmcēlies. Es neesmu dievbijīgs, bet Kristus ir dievbijīgs. Viņa vārdā es tieku kristīts, saņemu Svēto sakramentu, mācos katehismu. Viņš rūpējas par mums, tikai mums Viņam jāuzticas. Mani pārsteidz tas, ka pats nespēju paļauties uz šo mācību; par to es ienīstu pats sevi, lai gan visi mani mācekļi domā, ka zina to no “a” līdz “z”.
Manā sirdī valda – un tā tam arī jābūt – tikai šis viens vienīgais artikuls, proti, ticība manam mīļajam Kungam Kristum, kas ir iesākums, vidus un noslēgums visām manām garīgajām domām, visām pārdomām par Dievu, kādas vien man var būt dienā un naktī. Tomēr es jūtu, ka no šīs neaptveramās, bezgalīgās gudrības augstuma, dziļuma un plašuma tik tikko spēju satvert kādu niecīgu daļu, jo – no šīs brīnišķīgākās, bagātīgākās dārgumu krātuves esmu spējis paņemt un celt gaismā tikai dažas mazas kripatiņas.
Kungs, es esmu Tavs grēks, Tu esi mana taisnība, tādēļ es esmu priecīgs un bezbailīgi triumfēju. Jo mans grēks nepārsniedz Tavu taisnību, un Tava taisnība neļauj man būt, nedz palikt grēciniekam. Slavēts esi Tu, Kungs, uzticamais Dievs, mūžībā! Āmen.
Paļāvība uz Viņu
Mūsu vienīgais mierinājums ir tas, ka ticam Jēzum Kristum. Bieži esmu bijis tik tuvu nāvei, ka man šķitis – šai pašā brīdī būs jāmirst; jo es esmu mācījis un apliecinājis Viņa vārdu ļaunās pasaules priekšā. Tomēr Viņš ik reizi mani atkal ir žēlīgi mierinājis un darījis dzīvu. Tādēļ veltīsim visas pūles, lai tikai varētu paturēt Viņu, – tad mums neko nekaitēs tas, ka velns ir tik ļauns un viltīgs, ka pasaule – tik aplama un neganta. Es gribu palikt pie mīļā Kunga Kristus, lai kas ar mani notiktu. Viņa vārdā es esmu kristīts un nezinu neko citu kā tikai to, ko Viņš man ir mācījis. Tomēr tā ir ļoti liela un grūta prasme, kas saistīta ar dažādiem pārbaudījumiem un pieredzi, kāda ir nepieciešama, lai spētu no visas sirds saukt Kristu par savu Kungu un Dievu, kas izglābj no nāves, kā 68. psalmā sacīts. No šī Vārda un paļāvības es – ja Dievs dod – nevienam nekad neļaušu aizraut mani projām.
Labi, mēs esam likuši savu paļāvību uz šo Cilvēku, Kungu Kristu, Dieva Dēlu, kas mūs noteikti neatstās. Mūsu miesa un dzīvība ir Viņa ziņā. Kur būs Viņš, tur būsim arī mēs, jo – es nezinu nekā cita, uz ko varētu paļauties. Kristus arī zina, ka Viņa dēļ mēs visu darām un panesam savā sludināšanā, mācīšanā un rakstīšanā. Gan pasaule, gan mēs paši zinām, ka paļaujamies uz Viņu un Viņš mums palīdzēs; tomēr lūzumam ir jānāk, un mums nebūs tik viegli pastāvēt.
Liksim visu savu uzticību un paļāvību uz Kristu Jēzu! Ja Dievs šai pašā brīdī vai rīt ņems mani projām no šīs dzīves, tad es gribu tikai apliecināt Jēzu Kristu un atzīt Viņu par savu Dievu un Kungu. To esmu mācījies ne tikai no Rakstiem, bet arī no daudziem un dažādiem pārbaudījumiem, no savas pieredzes. Jēzus vārds man bieži ir palīdzējis tādos brīžos, kad visa radība nespētu palīdzēt. Tā nu man ir gan Vārds, gan darbi, gan Raksti, gan pieredze. Mīļais Dievs to visu man ir devis bagātīgi. Tas gan no manis ir prasījis izturēt lielas grūtības, vienu otru smagu pārbaudījumu, tomēr tie visi ir bijuši labi un vajadzīgi.
Šis ir visas kristīgās mācības galvenais artikuls, proti, par to, kā mēs tiekam pestīti. Šis jautājums jāaplūko visās teoloģiskajās diskusijās. To visupirms ir mācījuši arī visi pravieši. Ja šis artikuls par mūsu dvēseļu pestīšanu tiek satverts un paturēts ar drošu un stipru ticību, tad tam seko visi pārējie artikuli, kā, piemēram, par Svēto Trīsvienību. Dievs arī nevienu citu mācību nav tik atklāti un skaidri paskaidrojis kā tieši šo, proti, ka tikai caur Kristu iemantojam pestīšanu. Lai gan Viņš ir runājis arī par Svēto Trīsvienību, tomēr galvenais vienmēr ir bijis artikuls par dvēseļu pestīšanu. Arī citi artikuli ir nozīmīgi, tomēr šis ir pats svarīgākais.
Mierinājums pārbaudījumos
Tā kā ar miesīgajām acīm neesmu redzējis, nedz savām ausīm dzirdējis Jēzu Kristu, tad es par Viņu nezinu neko citu kā tikai Viņa vārdu. Tomēr – paldies Dievam! – no Rakstiem esmu mācījies par Viņu tik daudz, ka man ar to pilnīgi pietiek, tādēļ es arī netiecos neko redzēt un dzirdēt miesīgā veidā. Turklāt es savā lielajā vājumā, juzdams bailes un grēka nastu, drebēdams nāves priekšā, ļaunās, aplamās pasaules vajāts, bieži vien esmu pieredzējis un jutis Dieva spēku, ko šis Vārds man parādījis brīžos, kad biju visas pārējās radības pamests. Tas mani ir izrāvis no nāves un atkal darījis dzīvu, mierinājis visdziļākā izmisuma brīžos – īpaši Augsburgas reihstāgā 1530. gadā. Lai Dievs dod, ka pie šā Vārda palieku gan dzīvojot, gan mirstot! Un, ja es savas dzīves laikā pieļautu, ka Erasms vai kāds cits – lai kādā vārdā viņš sauktos, lai cik skaisti mācētu izlikties – ar savu bezdievīgo un aplamo mācību aizskartu manu Kungu Jēzu Kristu, tad labāk nemaz negribu dzīvot. Jā, panesamāk man būtu līdz ar sievu un bērniem izciest visas mokas un galu galā nomirt apkaunojošā nāvē nekā pieredzēt tādas lietas un ciest klusu.
Doktora kungs sacīja: garīgi pārbaudījumi māca, kālab Kristus mums ir vajadzīgs. Viņš vairākkārt ir pieredzējis, ar kādu spēku Jēzus Kristus vārds viņam ir palīdzējis, tādēļ nekādas bēdas nespētu viņu aizdzīt projām no Kristus. Šīs pieredzes dēļ viņš arī ar tādu pārliecību uzskatīja Svētos Rakstus par neapšaubāmu Dieva patiesību, jo pieredze bija darījusi Rakstu vārdus skaidrus un neapšaubāmus.
Es savos lielajos pārbaudījumos un cīņās pret velnu esmu no Rakstiem mācījies un ieguvis pārliecību, ka Kristus, īsts, patiess Dievs, ir tapis cilvēks. Tādēļ es ne tikai ticu, bet arī savā pieredzē esmu pārliecinājies, ka šī mācība ir droša un patiesa. Jo lielos garīgos pārbaudījumos man nekas nav palīdzējis labāk kā tas, ka meklēju mierinājumu un aizdzenu velnu ar pārliecību, ka Kristus, patiesais, mūžīgais Dieva Dēls, ir mūsu miesa un asinis, sēž pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv. Kad satveru šo ticības vairogu, tad ātri vien spēju aizdzīt ļaundari ar visām viņa ugunīgajām bultām.
Es ļoti labi zinu, kādēļ es tik neatlaidīgi mudinu jūs mācīties pareizi un patiesi atzīt Kristu. Jo Kristus nav tāds vīrs, kas no mums kaut ko prasa, bet ir mūsu Samierinātājs, kas samierina ar Dievu visus pasaules grēciniekus. Tādēļ, ja esi grēcinieks – un mēs visi patiesībā tādi esam – , tad nekādā ziņā nedrīksti iedomāties Kristu kā Soģi, kas sēž uz varavīksnes un tiesā, – citādi tev nāksies izbīties un krist izmisumā. Uzlūko Viņu kā Dieva un Jaunavas Marijas Dēlu. Šajā personā Viņš nevienu nebiedē un nemoka; Viņš arī nenicina mūs, nabaga grēciniekus, neprasa nekādus norēķinus par mūsu dzīvi, ko esam nodzīvojuši tik ļauni, bet – Viņš ir Cilvēks, kas ņēmis projām visas pasaules grēku, pats Sevī to sitis krustā un iznīcinājis. Mācies šādā veidā tieši un skaidri atzīt, kas ir Kristus, jo īpaši – mācies gūt sev labumu no vārda “mūsu” un esi pārliecināts, ka Kristus ir ņēmis projām ne tikai dažu cilvēku, bet visas pasaules grēku; jo Viņš patiesi un neapšaubāmi ir pats Sevi nodevis visas pasaules labā, kaut arī ne visa pasaule tam tic. Tādēļ tev, uzlūkojot savu grēku, ir ne tikai jāatzīst, ka tas ir īsts grēks, bet – tev arī ir jāatzīst, ka tas ir tieši tavs, nevis kāda cita grēks, tas ir: tev jāatzīst un jātic, ka Kristus ir nodots nāvē ne tikai par citu cilvēku, bet arī – tieši par taviem grēkiem. Turies cieši pie šādas pārliecības un nekādā ziņā neļauj nevienam novērst tevi no šā Kristus tēla, par kuru priecājas arī eņģeļi debesīs, proti, ka Kristus Savā īstajā būtībā ir nevis Mozus, ne cietumsargs vai bende, bet Starpnieks, kas mūs, nabaga grēciniekus, samierina ar Dievu, dod žēlastību, dzīvību un taisnību; Viņš ir pats Sevi nodevis mūsu labā – nevis par mūsu nopelniem, svētumu, taisnību, godu un krietno dzīvi, bet par mūsu grēku.
Teoloģijas mērķis
Lai slava un pateicība Dievam! – es esmu apguvis šo prasmi, proti, ticēt, ka mūsu Kungs Dievs ir gudrāks par mani. Visas manas zināšanas teoloģijā nāk no ticības tam, ka vienīgi Kristus ir Kungs, par kuru runā visi Svētie Raksti.
Pats galvenais visās teoloģijas studijās ir – mācīties pareizi atzīt Kristu. Ja vien es spētu atstāt aiz sevis to, ko tagad ar vislielāko uzcītību mācu, proti, ka ir jāsargās no spekulācijām un visvienkāršākajā un skaidrākajā veidā jāatzīst Kristus, tad es patiešām būtu daudz izdarījis un paveicis.
Kristum patīk parādīt Savu spēku un gudrību vislielākajā vājumā un ģeķībā – kā tas šķiet, raugoties ar pasaules acīm, – un paveikt visu tā, ka tie, kuri stājas pretī Viņa vēstnešiem, aiziet nāvē un krīt velna nagos.
Kristus Savu valdīšanu īsteno brīnumainā un, kā cilvēka prātam šķiet, ģeķīgā veidā. Viņš Sevi apslēpj un izliekas vājš; šķiet, itin kā Kristus būtu bezspēcīgs, itin kā Viņam nebūtu nekādas varas. Un tomēr Viņš apkauno pašus varenākos, gudrākos un svētākos ļaudis šajā pasaulē – ķeizarus, ķēniņus, valdniekus, pāvestu, kardinālus ar visiem viņu galminiekiem un sekotājiem. Tikai mums ir jābūt par to pārliecinātiem.
Kristus cīnās ar velnu brīnumainā veidā: velns ar lielu spēku, gudrību un piesardzību, turpretī Kristus – ar lielu vājumu un vientiesību; un tomēr Viņš izcīna uzvaru.
Ja sātans un viņa galma ļaudis – pasaule noraus Kristu no debesīm, tad es pakāršos tuvākajā kokā; taču ceru, ka tādi laiki nekad nepienāks.
Sātans saož Kristu no vairāku simtu jūdžu attāluma. Konstantinopolē viņš dzird, ka šeit, Vitenbergā, atskan un tiek sludināta mācība, kas vēršas pret viņa valstību. Viņš arī jūt, kādus zaudējumus tā viņam nesīs, tādēļ tik neganti plosās un trako.
Ja vien mums ir mūsu mīļais Kungs, tad esam bagāti un svētīgi, tādēļ netiecamies pēc šīs pasaules greznības, goda un mantas. Mēs gan paši bieži vien Viņu pazaudējam, neuzskatīdami, ka Viņš ir mūsu un mēs piederam Viņam, ka Viņš ir mūsos, bet mēs – Viņā; jo grūtā brīdī Viņš reizēm uz mirkli Sevi apslēpj. Taču mēs smeļamies mierinājumu Viņa apsolījumā: “Es esmu pie jums ik dienu līdz pasaules galam.” Tas ir mūsu vislabākais un vērtīgākais dārgums.
Tīra ūdens malks – ja nekā labāka nav – ir pietiekami labas zāles pret slāpēm. Gabals maizes remdē izsalkumu, un, kad cilvēks ir izsalcis, viņš to meklē. Kristus ir labākās, drošākās, vienīgās zāles pret briesmīgo cilvēku dzimuma ienaidnieku, proti, pret mūžīgo nāvi. Tomēr cilvēka sirdij ir grūti šīs zāles pieņemt. Ja cilvēks pazītu kādu ārstu simts jūdžu attālumā, kurš spētu aizdzīt vai vismaz uz laiku aizkavēt miesīgo, laicīgo nāvi, tad noteikti liktu viņu atvest un nežēlotu viņam naudu.
Dieva dāvana
Patiesi, Kristus ir vissvētākais un šķīstākais Cilvēks; tomēr mēs nevaram palikt tikai pie šādas atziņas. Kristus vēl nav tavs, kaut arī tu zini, ka Viņš ir patiess Dievs un Cilvēks, ka Viņš vienīgais ir taisns un svēts. Tu pareizi atzīsti un iemanto Kristu tad, ja tici, ka šo svētāko, šķīstāko un nevainīgāko personu Tēvs ir tev dāvājis, – lai Viņš kļūtu par tavu Augsto Priesteri un Pestītāju, jā, par tavu kalpu, kas noliek Savu nevainību un svētumu, lai pieņemtu tavu grēcīgo personu, nestu tavu grēku, nāvi un lāstu.
Kristus nopelns ir darbs, kura dēļ Kristus tiek saukts par algu un dāvanu, ko varam satvert tikai ar ticību. Ja valdnieks man sacītu: atnāc pie manis uz pili, es tev iedošu simt guldeņu, tad es ar savu iešanu gan arī darītu darbu, tomēr simt guldeņu saņemtu kā dāvanu – nevis savas iešanas dēļ, bet tādēļ, ka valdnieks man tos ir apsolījis.
Ja būšu vesels un Dievs man piešķirs spēku, tad skaidri un gaiši apliecināšu savu Kungu Kristu, stādamies pretī Erasmam. Es Jēzu tik viegli neatdošu! Ar katru dienu eju tuvāk kapam, tādēļ gribu Viņu sludināt brīvi un atklāti, necenšoties vārdus aizplīvurot. Kas runā tā, kā paraduši sofisti, itin kā mute būtu pilna ar putru, tas ir pelnījis naidu – īpaši, ja tiek runāts par nozīmīgām lietām.
Kristum nav nedz naudas, nedz maka, nedz arī laicīgas valsts – tās visas Viņš ir atdevis ķēniņiem un valdniekiem. Sev Viņš ir paturējis tikai to, kas nav ne cilvēku, ne eņģeļu darbs, proti, Viņš ir Uzvarētājs pār grēku, nāvi, velnu un elli, kurš spēj ar Savu vārdu izglābt un uzturēt visus tos, kas Viņam tic.
Kad Kristus runā, ir jāšķīstī mūsu ausis un jāklausās ar vislielāko uzmanību.
Mēs nekad nespējam pareizi izturēties pret pasauli un pareizi tai sludināt, lai cik ļoti censtos. Ja tiek sludināta un mācīta pāvesta mācība, tad Dievs tiek sadusmots un sirdsapziņas – samulsinātas. Bet, ja sludinām Kristu, tad dusmojas miesa un pasaule. Turpretī sludināt to, kas ir tīkams miesai, nozīmē – atstumt un apbēdināt Kristu.
Kādu vakaru, būdams Lohau, doktors Mārtiņš sacīja: “Kā es vēlētos, kaut būtu bijis kopā ar Kungu Kristu kādā reizē, kad Viņš bija priecīgs.”
Mārtiņa Lutera Galda Runas, izd. Luterisma Mantojuma Fonds, 2011.