Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

LIELS UN MAZS

9789984096544
Lūiss K. S. Nārnijas hronika. Burvja māsasdēls. Tulk. S. Ozola. – R.: Egmont Latvija, 2005. – 224 lpp., il.

Lūiss K. S. Nārnijas hronika. Lauva, Ragana un drēbju skapis. Tulk. I. Lāce. – R.: Egmont Latvija, 2005. – 200 lpp., il.

Pasakas par bērnu dzīvi. – R.: liels un mazs, 2005. – 162 lpp., il.

Ieinteresētiem vērotājiem dažādās jomās reizēm, kā saka, mēdz saslēgties savstarpēji it kā nesaistīti fakti. Tā arī man šoreiz ir sanācis ar Klaiva Steiplza Lūisa „Nārnijas hronikas” atkārtotā izdevuma pirmajām divām (no septiņām) grāmatām un „Mūsdienu Latvijas bērnu pasakām”.

Lūiss nenoliedzami ir ne tikai viens no 20. gadsimta pazīstamākajiem angļu rakstniekiem, bet arī viens no slavenākajiem pagājušā gadsimta kristiešiem ar ievērojamu ieguldījumu kristīgās ticības apoloģētikā jeb aizstāvībā un izskaidrošanā pret dažādiem pārpratumiem un aizspriedumiem. Viņš bija baudījis ļoti labu izglītību un ilgus gadus nostrādāja Oksfordas un Kembridžas universitāšu koledžās par angļu valodas un literatūras un pēc tam arī par viduslaiku un renesanses literatūras profesoru. Pagājušā gadsimta 30., 40. gados Oksfordā izveidojās literātu domubiedru kopa – The Inklings, kurai bez K.S. Lūisa citu starpā piederēja arī Dž.R.R. Tolkīns. Tolkīna ietekme (viņš bija pārliecināts Romas katolis) izrādījās izšķirīga, lai Lūiss atgūtu savulaik jaunībā zaudēto ticību. Jau apmēram pāris gadus pirms tam Lūiss bija savā pārliecībā nonācis pie ticības Dievam kā Radītājam, bet tas, kā zināms, vēl nenozīmē ticību kristīgā izpratnē.

Lūisa paša atstāsts par atgriešanos ticībā ir diezgan amizants. Viņš kopā ar savu brāli Vorenu bija devies ar motociklu izbraucienā uz Vipsneidas zoodārzu, un, „kad mēs izbraucām, es neticēju, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, bet, kad mēs sasniedzām zoodārzu, es jau ticēju”. Lūiss savu atgriešanos ticībā un pārdomas šajā sakarā apraksta latviešu valodā diemžēl netulkotajā grāmatā „Surprised by Joy” („Prieka pārsteigtais”). Slinkajiem grāmatu lasītājiem ir iespējams arī redzēt, manuprāt, tīri labu, lai gan ne precīzi biogrāfisku, filmu par K.S. Lūisu – „Shadowland” („Ēnu zeme”), kas, cik man zināms, Rīgā pirms kāda laika bija dabūjama „Luterāņu stundas” videonomā.

bookcatalog_952168_89

Lūisa enciklopēdiskās zināšanas literatūras vēsturē kombinācijā ar nosvērtu kristīgo ticību ir radījušas akadēmiski pamatīgu, dziļu un reizē aizraujošu ieskatu pasaules literatūrā, ar kuru sastapties viņa literatūras kritikas darbos ir tiešām bauda. Šī viņa erudīcija un drošā, rāmā ticība ap Lūisa darbiem rada tādu kā aristokrātisku auru, un šķiet, ka pats Radītājs iejūtīgi un laipni caur tiem raugās uz mūsu literatūras vēsturē izkliedētajām paaudžu ilgām pēc patiesības un dailes. Un tieši to jau arī nozīmē ticības svētīts skatiens: mācīties redzēt pasauli Dieva acīm. Tas, protams, nozīmē pārsteidzošas metamorfozes ierastajā vidē, negaidītas un necerētas atskārsmes, pat zināmu burvīgumu, kas ticības acīm kā garīgā realitāte atklājas ikdienišķajā. Par to tad arī ir pasaules literatūras dižākie darbi, un to tradīcijā pavisam apzināti un veiksmīgi ir iekļāvies K.S. Lūiss.

Viņš ir teicis, ka katrā labā stāstā ir jāieskanas vēstures un cilvēces lielajam stāstam – par Radītāju, par „Dieva pirkstu” un (ja vien rakstītājs pats to pazīst) arī par Viņa žēlastību. „Nārnijas hronika” ir sava veida paraugstunda šādam rakstīšanas principam. Tajā izmantotie tēli ir ļoti ikonogrāfiski tieši kristīgā izpratnē, sižets (jo sevišķi grāmatā „Lauva, Ragana un drēbju skapis”, kas nesen ir arī ekranizēta) bieži vien pāriet viens pret vienu ar Evaņģēliju, ierastos Bībeles vārdus, faktus un personas vien ieliekot simbolos.

Kūtrākiem Bībeles lasītājiem atļaušos norādīt, ka Nārnijas būtībā centrālais tēls – Lauva Aslans – ir paralēls Vecajā Derībā lietotajam „jaunajam lauvam no Jūdas nama” jeb Kristum. Tas ir jāpatur prātā. Tad, lasot „Burvja māsasdēlā” Nārnijas radīšanas stāstu ar Aslana dziesmu, jūs nevilšus domāsit par Bībeles pirmajiem, faktiski Dieva noslēpuma tumsā tītajiem vārdiem un rindām. Uh! Tiešām skudriņas pa muguru skrien, šā senā notikuma tik pazīstamos vārdus sajūtot ieaustus samērā nesenā ticības radītā valodā un tēlos.

Tas tiešām ir burvīgi vislabākajā – Gara apgaismota skatiena un prāta – nozīmē, tas ir jālasa un jāredz lielajiem pašiem, lai mēs neierūsētu savā ikdienas „pašsaprotamībā”, un pēc iespējas agri un bieži tas ir jārāda bērniem, lai viņu sirdis un prāti augtu dzīvi un atvērti Dieva Gara rāmajai, radošajai balsij cauri viņu mūža dienām un nedienām. Lauvas Aslana dziesma kopā ar Bībeles stāstiem ir vienkārši ideāls pieskāriens viņu sirdīm, lai tās sāktu rezonēt un prastu atpazīt tās smalkās svārstības, kas ir viņu Radītāja un Pestītāja balss gan acij tveramajā pasaulē, gan tajā nolasītajos stāstos, mītos un pasakās.

Ar tādu stāstu un pasaku klajā nākšanu kādu laiku nodarbojas arī izdevniecība „liels un mazs” (tā arī „rakstās” – ar mazo „l”), kas radīta tieši ar domu aizņemt kaut cik no Latvijā bīstami patukšās bērnu oriģinālliteratūras nišas. Bīstami tādēļ, ka pasakas un jebkura cita žanra savam vecumam atbilstīgu labu literatūru nelasījuši bērni savā laikā daudz vairāk riskēs kļūt par kokaini visgudriem pieaugušajiem. Bet lai nu paliek tālāka moralizēšana. Labāk raudzīsim, vai mums ir arī kāds iemesls vienkārši priekam.

Print

Iemesls ir, jo bērnu iztēle, spriežot pēc „Mūsdienu Latvijas bērnu pasakām”, kā vienmēr ir dzīva un darbīga. Tiesa, tā darbojas vien ar to vielu, kas tai tiek pieaugušo un mūsu veidotās vides sniegta. Tādēļ reizēm bērnu pasakās atspoguļotā realitāte ir iešķība attiecībā pret to, ko mēs gribētu no viņiem sagaidīt – saulīti, laimīti, princeses un allaž laimīgas beigas, un viņi jau nu tajā vis nav vainojami. Šajā Ineses Zanderes sastādītajā grāmatā apkopotās pasakas savā ziņā ir tādas kā vēstules Santaklausam. Atceros pirms dažiem gadiem kaut kur presē atstāstītu šādu viena Latvijas bērna vēlmi: „Lai tētim un mammai jaunajā gadā būtu īsts darbs, nevis gaterī.” Diemžēl ne mazumam Latvijas bērnu Dikensa laika tumšākie kakti un tēli varētu būt vai cik pazīstami.

Grāmatas redaktore visa autoru kolektīva vārdā par to saka: „Es nedomāju, ka mūsu mērķis ir sociāls šoks vai kaut kāds melnais humors, un tomēr – mēs strādājām ar devīzi „vecāki nav jāsaudzē, bet bērnus vajag pārsteigt”. Mīlēt bērnus nozīmē būt atbildīgam. Plašākai Latvijas sabiedrībai nenāks par ļaunu izprast mūsu bērnu jūtas un attieksmi pret to pasauli, kādu mēs paši esam viņiem radījuši. Mēs gribam drusku sapurināt Latviju ar jautājumu: ei, Andersena vārdā, atbildiet – vai jūs paši saprotat, kā dzīvojat? Ieskatieties šajā pasaku spogulī – vai tieši tā jūs gribat dzīvot? Vai jūs gribat, lai tā dzīvo jūsu bērni?”” Es varu vien piebiedroties teiktajam: ieskatieties gan. Tas ir tā vērts.

Grāmata ir tapusi kā savdabīgs iznākums nule pagājušajam Hansa Kristiāna Andersena jubilejas gadam. Andersens bija gana radošs stāstnieks, un, manuprāt, tas viņam ir labs sveiciens un veltījums, ka „Pasakās par bērnu dzīvi” darbojas, piemēram, mobilais telefons. Jo dzīvojam taču mūsdienās. Iespējams, ka arī Andersena alvas zaldātiņš un mūzikas kastītes balerīna savulaik bija ne mazāk aktuāli un moderni tēli. Laba pasaka vai stāsts jau ir par mani, par tevi pašu – kā cerības dzirksts un arī dažādu nejaucību „pieradināšanas” mēģinājums mūsu pašu ikdienā. Mūsu pašu zeme un mājas ir aiz tiem trejdeviņiem kalniem un jūrām kaut kur Aizspogulijā, ja vien uz to paskatās pienācīgā leņķī.

Didzis Meļķis

Leave a Reply