Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

BRĪNUMS, KAS VISU PĀRVĒRŠ

Wedding-Feast-at-Cana-by-Jan-Vermeyan

Kāzas Kānā, Jan Vermeyen (1500-1559)

Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. (Jņ 2 :1–11)

Kopš seniem laikiem cilvēki centušies no vienkāršām un lētām izejvielām radīt vajadzīgas un vērtīgas lietas. Ko tik šajā jomā cilvēka ģēnijs nav sasniedzis! No vārpām, kas izaug laukā, viņš iegūst graudus, no tiem – miltus, tad pievieno raugu un sagatavoto masu ieliek cepeškrāsnī: un uz mūsu galda ir smaržīga maize! Brīnums! Necilais lauka augs ir pārvērties vērtīgā un tik ļoti vajadzīgā lietā.

No purvainas zemes, kurai nav nekādas vērtības, cilvēks iemācījies iegūt dzelzs rūdu, ko pēc tam apstrādā kausējamās krāsnīs, attīra no visa nederīgā un iegūst augstākās kvalitātes tēraudu. Brīnums! Iesākumā tiek ņemti dubļi, bet gala rezultāts ir dārgs un vērtīgs materiāls, bez kura dzīve mūsdienās ir neiedomājama.

Cik daudz ir šādu piemēru! Cilvēks tiešām var paveikt brīnumus. Ja kādam pirms simt gadiem būtu teikts, ka no Eiropas uz Ameriku var nokļūt sešās septiņās stundās, tas liktos neticami. Brīnums! Taču šodien tā ir ikdiena.

No dažādu metālu un plastmasu sakausējumiem, kuru izejvielas pašas par sevi ir nelietojamas un bezvērtīgas, tiek izgatavots lidmašīnas korpuss. Tam pievieno dzinējus, kuru izejmateriāls ir purva dubļi, jūrmalas smiltis un vēl dažādas citas jēlvielas, tvertnē iepilda degvielu, no pazemes izsūknētu eļļainu šķidrumu, kas pats par sevi pat lāgā nedeg. Bet cilvēka radošais ģēnijs pašus par sevi neizmantojamos dabas elementus pārveido komfortablos satiksmes līdzekļos, kas spēj pārvietoties milzīgā augstumā un ātrumā.

Mēs esam Dieva radība, kam Dievs dāvājis spožu saprātu, aizrautību, centību, pacietību – milzīgas darbaspējas. Tādēļ arī cilvēki no mazvērtīgām lietām spēj radīt neticami savdabīgas un vērtīgas lietas.

No nederīgām, pat kaitīgām mikrosēnēm ražo zāles – antibiotikas, kas dziedina slimības, kuras agrāk būtu nedziedināmas. Vienā mazā diskā cilvēks spēj uzkrāt, glabāt un lietot informāciju, kas agrāk būtu aizņēmusi krietnu bibliotēku, un paietu gadu desmiti, lai mēs varētu atrast tieši to, ko mums vajag. Tagad tas notiek acumirklī, cilvēkam pat neizejot no savas istabas.

Lai paziņotu vēsti uz kādu citu zemi vai pilsētu, agrāk bija putās jātriec desmitiem zirgu. Tad pēc nedēļas vai divām vēsts beidzot sasniedza adresātu. Tagad no pilnīgi bezvērtīgām vielām un izejmateriāliem ir izgudroti un saražoti līdzekļi, kas ļauj mums mirklī sazināties ar jebkuru pilsētu vai kontinentu, pat braucot vilcienā vai automašīnā. Mobilie sakari! Tas viss ir brīnums!

Kas ir šī vēlēšanās radīt? Kāpēc cilvēks nevar dzīvot tā, kā ir? Kā tas bija? Naturāla saimniecība, paļaušanās uz savām rokām un labiem auglīgiem laika apstākļiem… Dieva spriedums Ādamam bija: ar sviedriem vaigā tev būs savu dienišķo maizi gādāt, lauki izdos ērkšķus un nezāles, kas tev būs jāravē!

Tomēr cilvēks nav vienīgi jūga lops. Mūsos ir Dieva dotās radošās spējas, kas, kaut grēka samaitātas, tomēr izpaužas spēcīgi. Tādēļ mēs arī gribam radīt sev paradīzi zemes virsū. Dzīvot, cik vien iespējams labi, ērti un interesanti. Jo mūsos ir ilgas pēc pilnības, kaut bieži izkropļotas, greizas un pat kaitīgas, tomēr – ilgas pēc pilnības.

Jo, kas gan cits ir mūsdienu dzīves drošība un komforts, ja ne pilnība, salīdzinot ar to verga darbu, kādu bija spiesti strādāt mūsu senči vēl pirms pāris paaudzēm. Viņi cēlās četros no rīta, dzīvoja aukstās un drēgnās mājās, viņi brida dubļus un sniegu bez piemērotiem apaviem.

Pat pilsētās strādnieki strādāja sešpadsmit stundas dienā. Katrs otrais bērns nomira agrā vecumā, un dzīves ilgums bija labi ja četrdesmit, piecdesmit gadu. Tikai retais no viņiem visas dzīves laikā nokļuva tālāk par savas muižas vai pagasta, vai pilsētas robežām.

Pat tie, kas apjūsmo vecos naturālās saimniecības laikus, diez vai būtu gatavi atgriezties dzīvē pirms gadusimteņiem un zaudēt visus brīnumus, kas cilvēcei ir mūsu laikā. Tas ir līdzīgi, kā neviens nemainītu savu Amerikas vai Eiropas pilsonību pret kādas nabadzīgas, primitīvas vai beztiesīgas valstiņas pilsonību.

Taču ir kāda lieta, kas nepieļauj pilnīgu laimi šajā pasaulē: cilvēki dara viens otram pāri. Tas sabiedrības sociāli ekonomiskā progresa medus mucā aizvien piejauc darvu un vērmeles un padara to rūgtu. Jo arī ciešanas un sāpes ir cilvēka ģēnija auglis. Tikai tas ir ļaunā ģēnija auglis, ko nosaka un veido grēks.

Grēks pavēl mums rūpēties vispirms par sevi. Ņemt sev un, ja vajag, tad atņemt citiem. Ja nepieciešams, tad pakļaut, apspiest, vajāt, iebiedēt, pārmācīt. Ja vajag – tad krāpt, melot, nomelnot, spīdzināt. Ja vajag, tad pat nogalināt un iznīcināt.

Jo pieredze māca, ka nevar notikt tā, ka visi būtu vienlīdz turīgi, iespaidīgi un vareni. Vieni valda, bet citiem tiem jākalpo. Vieni bauda dzīves komforta un progresa augļus, bet citi tos apkalpo. Pārāk bieži pasaulīga bagātība, gods un vara ir balstīta citu nelaimē, asarās un sviedros.

Sviedriem vaigā tev būs savu maizi pelnīt. Šis Dieva vārds paliek spēkā. Šeit nav un nevar būt brīnumu. Kāds vienmēr maksā par to, ja cits šajā pasaulē jūtas jau kā paradīzē. Grēka likums ir spēkā. Tādēļ, lai iegūtu pasaulīgo paradīzes laimi, tiek pārkāpti visi Dieva baušļi. Viens zog cita darbu, cits zog sava darba devēja laiku, cits zog to, ko pats nav pelnījis.

Vēl kāds zog idejas un uzdod par savām, cits zog grēcīgu baudu. Cilvēki nodod un apkrāpj viens otru, jo dzenas pēc grēcīgas pilnības, lai apietu Dieva nolikto spriedumu, kas noteic: ciešanas un darba sviedri tevi pavadīs visas tavas mūža dienas līdz tu drīz mirsi un pārvērtīsies pīšļos.

Taču šo spriedumu nespēj atcelt neviens. Ne tie, kas valda, ne tie, kas kalpo. Ak, ja vien varētu to apiet! Tomēr ne! Ar tādas substances palīdzību, kas ir grēcīgais cilvēks, mēs brīnumus radīt nespējam. Grēka samaitāto pasauli tās postā cilvēki nespēj pārveidot par svētu un mūžīgu. Šī ir jaunrades sfēra, kur cilvēka ģēnijs ir bezspēcīgs. Tādēļ cilvēks ir un paliek grēcīgs un mirst. Tāda ir patiesība.

Ak, ja vien mēs iespētu šķīstīties no grēkiem un nomazgāt tos nost un prom… Tieši šā nolūka dēļ pie seno jūdu mājām bija trauki, kuros lēja ūdeni, lai izpildītu rituālo šķīstīšanos. Tas bija Dieva pavēlēts. Un jūdi to pildīja. Mazgājās un uzskatīja, ka ūdens viņus ir šķīstījis.

Tomēr dievišķā šķīstīšana nenotiek pasaulīgajos elementos un vielās. Ja tas tā būtu, tad tiešām to spētu paveikt cilvēks pats. Dieva šķīstīšana balstās brīnumā. Un tieši šo dievišķo šķīstīšanas brīnumu Kristus parādīja kāzās Kānā.

Nav nejaušība, ka tieši šķīstīšanās trauki bija tie, kurus Pestītājs izvēlējās, lai paveiktu brīnumu. Un ne jau līgavas un līgavaiņa vīna pagrabam un godam, kāzinieku līksmībai vien Viņš gādāja vīnu. Tā bija ļoti zīmīga un simboliska rīcība.

Pirmkārt, Viņš pierādīja, ka ir vīrs ar īpašu uzdevumu un īpašām brīnumainām spējām – tādām, kādas nepiemīt nevienam cilvēkam. Viņš nevis ātri iedēstīja, izaudzēja vīnogas un acumirklī raudzēja vīnu, bet gan pārvērta ūdeni vīnā. Te ir milzīga atšķirība. Ne cilvēciska ģēnija izgudrots process vai viltība, bet Dieva radīšanas akts: no nekā radīt visu!

Otrkārt, tas tika paveikts īpašajos šķīstīšanās traukos, kas bija paredzēti grēku nomazgāšanai. Tā Jēzus norādīja, ka Viņš būs tas, kas padarīs cilvēku svētu, patiesi pilnīgu, noskalos un nomazgās grēku un nāvi.

Viņš ir tas, kas ir piepildījis šķīstīšanās traukus ar dievišķu šķīstīšanas un pestīšanas dzērienu. Kāzinieki smēla un dzēra, bet vēl neko nesaprata. Tikai mācekļi un Marija vēlāk, kad Kristus pēc augšāmcelšanās paskaidroja tiem visas lietas, atcerējās visu to, ko Viņš bija darījis.

Ūdens, kas tika pārvērsts vīnā, simbolizēja Kristus svētās asinis, kas ir izpirkušas un šķīstījušas no grēkiem visus cilvēkus. Cilvēki drīkst tajās šķīstīties, gluži kā jūdi mazgājās savos šķīstīšanās traukos. Tagad tas notiek citādi – ticībā uzklausot Dieva vārdu un saņemot Viņa sakramentus.

Un caur Dieva vārdu mācību un sakramentiem nemirstīgā Jēzus miesa un asinis tiek savienotas ar cilvēka mirstību, un mēs, grēcīgi cilvēki, tiekam uzņemti dievišķajā un svētajā.

Brīnums! Pat vēl lielāks brīnums nekā tas, kas notika kāzās Kānā. Mēs ēdam pazemīgu maizi un vīnu, bet Kristus māca, kā šī maize un vīns Viņa solījuma spēkā ir – Viņa asinis un miesa.

Tikai tās spēj mūs no grēciniekiem pārvērst Dievam tīkamos ļaudīs, kurus Savā mīlestībā Viņš sauc svētus un kurus Sava triumfa dienā, kad Viņa nolūks pie cilvēkiem atspīdēs visā pilnībā un krāšņumā, Viņš piecels reizē ar visu mirušo paaudzēm un dāvinās Saviem ticīgajiem patiesu brīnumu: nemirstību, jaunu zemi un debesi, kur nebūs ciešanu un nāves, kur viss būs pilnīgs.

Āmen.

One Response to BRĪNUMS, KAS VISU PĀRVĒRŠ

  1. Vīna darītājs Reply

    05/25/2015 at 21:57

    Ūdens pārvēršana vīnā un šī dievišķā dzēriena spēks ir tas, kas man reiz lika pievērsties vīna darīšanai. Par to liels paldies. Kopā ar vienkāršu ikdienu, tas ļauj atrast dzīvē ko vairāk.

Leave a Reply