Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

MĒRĶTIECĪGA DZĪVE

Pasted_Graphic

Evaņģēlikāļu kustības izaicinājums.

Ja grāmata ir pārdota vairāk nekā 30 miljonos (!) eksemplāru un tulkota vairāk nekā 20 valodās (tai skaitā latviešu), tad tas ir fenomens, kas prasīt prasās, lai pievērstu tam rūpīgāku vērību. Šī bestsellera autors ir kādas lielas ASV draudzes mācītājs vārdā Riks Vorens, un viņa rakstu darbs radījis patiešām lielu ažiotāžu dažādās baznīcās un konfesijās.

Par ko ir šī grāmata? Kas darījis to tik populāru? Kāds ir tās teoloģiskais saturs? Kādu tradīciju viņš pārstāv? Bet, pirms mēs runājam par pašu grāmatu, būtu lietderīgi kaut ko uzzināt par viņa saknēm t.s. evaņģelikāļu kustību (ko agrāk sauca par kristīgiem “fundamentālistiem”), kura vēl līdz 20.gs. otrai pusei no tradicionālajām konfesijām tika aplūkota ar nievām un aizdomām. Viņu proponētā burtiskā Bībeles skaidrošana un uzsvērti emocionālā ticības dzīve t.s. tradicionālos kristiešos radīja vien neveiklu mulsumu, bet laicīgā sabiedrība to atklāti izsmēja un nicināja.

Mainās laiki un mainās tikumi. 20.gs. beigās un 21.gs. sākumā kultūras klimats ir lielā mērā transformējies, un tagad agrāk nicinātie un peltie fundamentālisti, piemēram, Amerikā, ir kļuvuši par ietekmīgu un svarīgu sabiedrības daļu, ar kuru rēķinās pat prezidenta vēlēšanu laikā. Šī kustība ir izaugusi tik iespaidīgi liela, ka kļuvusi par atsevišķu sabiedrības segmentu, kam ir savi TV kanāli, radio, izdevumi utt., un tagad tā ir arī būtiska daļa no populārās masu kultūras.

Arī evaņģelikāļu kustības grāmatu izdošana ir kļuvusi par multi miljonu biznesu. Šķiet, ka tieši ar savu grāmatu izdošanu šī kustība ir sasniegusi vislielāko ietekmi. Šīs grāmatas ir lielākoties vērstas uz mūsdienu aktuālo problēmu risināšanu. Mūsu laiks ir iezīmīgs ar tā straujo un stresa pilno dzīvi, ar haosu un attiecību nesakārtotību, ar laika trūkumu un atsvešinātību. Tādēļ īpaši pēdējā laikā ir audzis pieprasījums pēc dažādām pašpalīdzības grāmatām, kas palīdzētu orientēties šai haotiskajā un sarežģītajā eksistencē. Evaņģelikāļi it naski ir snieguši īsas, konkrētas un Bībelē sameklētas atbildes uz šīm samilzušajām problēmām.

Kristīgais dzīvesveids

Šīs grāmatas sludina “dzīvesveida kristietību”, kas sniedz ļoti praktiskus padomus kristieša dzīvei. Tās skar praktiski visas mūsu dzīves jomas – attiecības, biznesu, naudu, seksu, izklaidi, sportu u.c. Stila un formas ziņā tās ir ļoti līdzīgas parastām rokasgrāmatām, taču šīs ir pamatotas uz Bībelē gūtām atziņām. Galvenā uzmanība veltīta kristieša svētdarīšanas jautājumiem. Te pieliktas lielas pūles, lai savienotu un parādītu sakarības, kā garīgā dzīve ir saistīta ar ikdienu, tās rūpēm un problēmām. Tur izklāstīti principi un tehnikas, kas vada kristieti uz „daudz pilnīgāku kristīgu dzīvi”.

Šāda ļoti praktiska un piezemēta pieeja ticībai, kas raksturīga evaņģelikāļiem, ir guvusi ievērojamus rezultātus. Grāmatu pārdošanas apjomi ir neticami lieli un turpina augt. Arvien vairāk cilvēku lasa un atrod šos padomus par noderīgiem. Un ne tikai t.s. fundamentālisti un evaņģelikāļi lasa un praktizē šīs pamācības, bet arī citu konfesiju pārstāvjiem šī praktiskā reliģija šķitusi noderīga.

Kas dara evaņģelikāļu kustību tik pievilcīgu mūsdienu pasaulē? Vienkāršiem vārdiem varētu sacīt, ka šī kustība ir spējusi piedāvāt pietiekami konkrētas un nesarežģītas atbildes uz mūsdienu pasaules samilzušajām problēmām. Kur cilvēku prātos valda šaubas, apjukums, neziņa un nedrošība, tur viņi ir nākuši ar vienkāršiem un saprotamiem principiem, kas palīdz gūt pārliecību un pārvarēt ikdienas grūtības. Dzīvojot pēc šiem „evaņģēliskajiem padomiem”, cilvēki jūt savā dzīvē pārmaiņas, un tas dod viņiem it kā apstiprinājumu, ka viņu dzīvē darbojas Dievs.

Vēl nozīmīgs faktors ir arī tas, ka mūsdienu individuālisma apstākļos, kad pieaug atsvešinātība un vientulība, evaņģelikāļi piedāvā – cik nu iespējams – atvērtu un līdzcietīgu kristīgu kopību. Tā ir kā alternatīva sabiedrība, kura izturas saprotoši pret cilvēku problēmām, sniedz viņiem patīkamu un sirsnīgu sadraudzību, un liek tiem justies ne tikai paciestiem, bet arī cienītiem, godātiem un nozīmīgiem. Nepārprotami, šāda humāna pieeja dara evaņģelikāļu baznīcas pievilcīgas sabiedrības acīs.

Vai tas darbojas?

Tieši tāds ir jautājums! Mūsu pragmatiskajā laikmetā cilvēkiem maz interesē teorētiskas mācības un patiesības, bet aizrauj vienīgi tas, kas ir praktiski lietojams un reāli darbojas dzīvē. Tas attiecas arī uz kristīgo mācību un teoloģiju – ja tu nespēj to izstāstīt dažos teikumos, bez sarežģītiem vārdiem un lielām abstrakcijām, tad, visticamāk, šādai teoloģijai neatradīsies daudz klausītāju!

Tāpēc evaņģelikāļu kustība ir tik populāra. Tā runā vienkāršu un praktisku valodu. Tā dod daudz konkrētu pamācību un sola tūlītējus rezultātus. Piemēram, Riks Vorens savā grāmatā sola: “Nākamās 40 dienas pārveidos tavu dzīvi!”

Jūs noteikti esat manījuši TV reklāmas, kas sola, ka viņu piedāvātā ierīce – ja jūs to lietosit kaut vai 15 minūtes dienā – jau nedēļas laikā jums dos spēcīgu un vingru augumu! Līdzīgi arī šeit: tikai tā ir derīga reliģija, kas dod drīzus un praktiskus rezultātus! Cilvēki nejautā par ticību: vai tā ir patiesa un uzticama, bet gan ļoti pragmatiski – vai tā darbojas, vai man tā palīdzēs tagad un tūlīt?

kids_hands_raised1

Varbūt laicīgā dzīvē šāda pieeja attaisnojas, tomēr garīgās lietās viss nav tik vienkārši. Jo ticības dzīvē nevis lietderīgums, bet tieši patiesība ir izšķiroša. Evaņģēlijā Kristus saka: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.” (Jņ. 8:31- 32) Tāpēc būsim uzmanīgi, lai dzīves pragmatiskā puse mums nekļūst svarīgāka par ticības patiesību!

Tas nav nekas neparasts, ka cilvēki, uzsākot ticības dzīvi, alkst tūdaļ pieredzēt Dieva darbus un Dieva spēku. Un evaņģelikāļi  viņiem to apsola – ja jūs dzīvosit pēc šiem kristīgajiem principiem, jūsu dzīve pārvērtīsies un jūs savā dzīvē sajutīsit Dieva spēku! Tas izklausās reāli un daudzsološi. Hiperaktīvajam mūsdienu cilvēkam tas piedāvā kaut ko taustāmu un piedzīvojamu, jo te nav tikai vārdi un ticība, bet dzīva rosība, rīcība un darbi.

Atliek tikai retoriski jautāt: vai tiešām tā ir tā pati kristīgā ticība, ko māca Bībele? Vai Evaņģēlijs te nav ticis adaptēts mūsdienu steidzīgajam cilvēkam, līdz ar to pārveidots un izmainīts?

Pazudis tulkojumā

Evaņģelikāļu mācība īstenībā ir grūti definējama, jo zem tās lietussarga ir atrodamas daudz un dažādas doktrīnas un pārliecības, – raksta viens no šīs kustības pētniekiem, luterāņu mācītājs Herolds Senkbeils. Laikam jau evaņģelikāļu kustības vienojošais princips ir atrodams nevis mācībā, bet praksē. Kāds tad ir īsts evaņģelikālis? Būt evaņģelikālim pirmām kārtām nozīmē pieņemt noteikta tipa dievbijību un attieksmi, kāda mācīta šajās dzīves stila grāmatās.

Tādējādi nākas secināt, ka evaņģelikāļi ir ne tik daudz organizācija vai kāda teoloģiska sistēma, bet drīzāk – noskaņojums, kopīga pieredze un skatījums. Šīs kustības viens no galvenajiem mērķiem ir kristīgās vēsts izplatīšana sabiedrībā un apkārtējās kultūras ietekmēšana.

Kā tas notiek? Evaņģelikāļi pieliek lielas pūles, lai „pārtulkotu” Evaņģēlija vēsti neticīgajiem saprotamā valodā. Viņi cītīgi pēta kultūras kontekstu, paradumus un valodu, lai to varētu izmantot kristīgās vēsts sludināšanā.

Viņi ļoti iejūtīgi cenšas izturēties pret dažādiem sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Jūtot sabiedrības vajadzības un noskaņojumus, viņi atbilstoši “iesaiņo” kristīgo vēsti, lai padarītu to pievilcīgāku un saprotamāku mūsdienu cilvēkam. Viņi vienmēr nopūlas ar jautājumu: Kā lai seno vēsti padara pieņemamu šodienas klausītājam?

Savā ziņā tas ļoti līdzinās tiem procesiem, kas norisinājās liberālās teoloģijas ziedu laikos, kad baznīca izdarīja apzinātus mēģinājumus iesaistīties teoloģiskās diskusijās ar apkārtējo sabiedrību. Diemžēl pārāk bieži tas viss beidzās ar atteikšanos no būtiskām kristīgās ticības patiesībām, pieņemot gluži pasaulīgu domu gājienu.

Tā vietā, lai apkārtējā pasaule sāktu pieņemt kristīgo pārliecību, nereti iznāca tā, ka pati baznīca kļuva sekulāra un pasaulīga. Mūsdienās tas skaidri redzams, piemēram, Rietumeiropas protestantu baznīcās, kas, pūlēdamās sekot līdzi jaunākajiem kultūras un filozofijas virzieniem, ir gandrīz pilnīgi pazaudējusi gan vēsti, gan klausītājus.

Arī evaņģelikāļiem, kā redzējām, piemīt šī tendence piemēroties apkārtējai videi. No vienas puses, ir jāatzīst, ka vēlēšanās izprast apkārtējo cilvēku domāšanu un dzīves stilu labākas saprašanās nolūkos ir vērtīga un slavējama. Taču no otras puses, pastāv arī bīstamība. Kas notiek tad, ja populārā kultūra sāk pārvērst kristīgo vēsti pēc sava ģīmja un līdzības? Kas notiek, ja Evaņģēlijs, to pārtulkojot, zaudē “sāli” – savu sākotnējo jēgu un saturu? Ļaunais, kas notiek, ir tas, ka vēsts top izmainīta līdz nepazīšanai, un tas jau kļūst par citu evaņģēliju (Gal. 1:7,8).

Kas ir evaņģēlisks?

Nav šaubu, ka evaņģelikāļi savu vēsti sludina ļoti efektīvā, pievilcīgā veidā. Nav arī šaubu par to, ka šī kustība ir izcēlusi patiešām nozīmīgas mūsdienu dzīves problēmas un vajadzības. Piemēram, Rika Vorena grāmatas izvirzītie mērķi – pēc dzīves jēgas, pilnasinīgas kristīgas dzīves un Debesu valstības sasniegšanas – ir cienīgi un visādā ziņā kristīgi.

Tomēr līdzekļi un t.s. “dzīvesveids”, ar ko šie mērķi ir sasniedzami, nav nemaz tik “evaņģēliski”. Īstenībā šai grāmatā un evaņģelikāļu kustības vēstī vispār ir ļoti maz Evaņģēlija, bet ļoti daudz – bauslības! Tā ir pārpilna ar dažādiem principiem, pamācībām un norādījumiem. Arī tad, kad tiek sludināts Kristus, Evaņģēlija vēsts tiek neviļus pārvērsta pat kārtējo bauslības prasību kristieša dzīvē. Piemēram, pēc tam, kad Riks Vorens ir runājis par Kristus iemājošanu ticīgajos un Svētā Gara palīdzību, viņš prasa: “Kā tas notiek reālajā dzīvē? Caur mūsu pieņemtajiem lēmumiem..”.

Respektīvi – kaut arī formāli evaņģelikāļi pievienojās reformācijas mācībai par grēcinieka glābšanu no Dieva žēlastības Kristus nopelna dēļ, tomēr praktiskā sludināšanā Evaņģēlijs tiek nomākts ar milzīgo bauslības devu, kas kļūst par kristieša dzīves īsteno pamatu un rīcības motivāciju. Ko darīt un ko nedarīt, kā rīkoties un kā nerīkoties – tā ir nebeidzama virkne ar bauslības pamācībām (angl. HOW-TOS), kas māca pareizo dzīvesveidu.

Te, manuprāt, ir viena no lielākajām evaņģelikāļu problēmām, ka tās sludināšanā galvenā uzmanība ir pievērsta nevis Kristum un Viņa darbam, bet gan kristiešiem un viņu dzīvesveidam. Teoloģiski runājot, tās vēsts ir nevis kristocentriska (kuras centrā ir Kristus), bet gan antropocentriska (kuras centrā ir cilvēks).

Atcerēsimies, ka vēsturiski vārds “evaņģēlisks” vispirms ir saistīts ar Lutera mācības uzticīgajiem sekotājiem 16.gadsimtā. Viņu oponenti uzskatīja, ka luteriskie mācītāji pārāk lielu uzsvaru lika uz labo vēsti par Jēzu Kristu (gr. evangelion), tāpēc tos saukāja par evaņģēliskajiem.

Šis vārds, kas sākumā bija ar negatīvu nokrāsu, vēlāk tika paturēts un ar laiku pieņemts kā pozitīvs apzīmējums, kuru nākamās paaudzes paturēja un turpināja nest ar lepnumu. Līdz pat mūsu dienām daudzas luterāņu baznīcas to pat ir likušas savā oficiālajā nosaukumā “Evanģēliski luteriskā baznīca” u.tml.

Tas, ko šodien (īpaši Amerikas Savienotās Valstīs) sauc par evaņģelikāļiem, diemžēl teoloģiskā ziņā diezgan ievērojami atšķiras no sākotnējām reformācijas idejām. Evaņģelikāļu mācībā gan ir atrodamas daudz pozitīvas iezīmes: tās uzsvars uz Svēto Rakstu autoritāti un uzticamību, tās vēlme pasludināt Kristu un glābt pēc iespējas vairāk cilvēku.

Tomēr luteriskā baznīca nevar pieņemt virkni nebībelisku akcentu šai kustībā: tās aplamo mācību, ka cilvēks var pieņemt lēmumu un pats var “izvēlēties” Kristu (Riks Vorens: “Izvēlies kļūt par mācekli.” 180.lpp.); tās izteiktais uzsvars nevis uz Dieva darbiem, bet uz cilvēka darbiem; un tās noniecinošā attieksme pret sakramentu glābjošo spēku u.c.

Šajā rakstā ir dots neliels vispārīgs ieskats par to, kas ir evaņģelikāļu kustība. Kā jau minēju, šo kustību vairāk raksturo tās forma, nevis būtība, tā ir vairāk pazīstama pēc sava stila, nevis satura. Tādējādi evaņģelikāļi savu galveno uzsvaru liek nevis uz kristīgo mācību, bet dzīvesveidu. Raksta turpinājumā, kas sekos turpmāk, vairāk pievērsīsim uzmanību Rika Vorena bestselleram Mērķtiecīga dzīve, un salīdzināsim viņa mācību un luterisko mācību par ticīga cilvēka svētdarīšanu.

Uģis Sildegs

Leave a Reply