Tiešām, kā vēsma ir cilvēku bērni, tikai maldi ir lielu vīru dēli.
(Ps. 62:10)
Te tu jautā: kā tad cilvēki nav nekas? Viņi taču ir Dieva radītas būtnes, daļa no visas Viņa radības! Atbilde: Dāvids runā nevis par pašu radību, bet par tās izmantošanu. Tas ir: cilvēks, kā radīta būtne gan ir labs, taču šī būtne netiek izmantota pareizi. Kā tā? Mēs gribam paļauties uz cilvēkiem un uzticēties viņiem, taču tam cilvēki nav piemēroti – tie nav gluži nekas. Kādēļ? Tādēļ, ka tie ir nepastāvīgi gan savās sirdīs, gan visā savā dzīvē. Arī ūdens un smiltis ir labas lietas, bet kurš gan celtu savu namu uz ūdens vai smiltīm? Kā pamats namam ūdens un smiltis nav gluži nekas. Bet, kad es dzeru un mazgājos, tad atzīstu, ka ūdens ir derīga, brīnišķīga lieta, jo tieši šādai vajadzībai ūdens ir radīts, un tāds ir ūdens īstais lietojums. Bet ko nozīmē tas, ka cilvēki nav gluži nekas – un pat vēl mazāk? Kas gan var būt vēl mazāk kā gluži nekas? Atbilde: kas nav nekas, tas nevienu nevar pievilt. Bet, kurš paļaujas uz to, kas nav nekas, cieš divkāršu zaudējumu – viņš neatrod neko, turklāt vēl zaudē visu, ko veltījis šiem meklējumiem. Jo, kam nekā nav, tam vienkārši nav nekā, un viņš arī neko nezaudē. Bet, kas paļaujas uz cilvēkiem, tas ne tikai neko neatrod un nesaņem, bet arī zaudē to, ko viņiem uzticējis, tā ka visas viņa cerības un viss, ko viņš tiem veltījis, ir pazaudēts, jo viņš ir cerējis uz to, kas nav nekas.