Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

DIEVBIJĪBA UN RELIĢIOZITĀTE

Adam+and+Eve+andthe+Tree+of+Life

Dievbijība un reliģiozitāte nav viens un tas pats. Dievbijīgs cilvēks bijā, bīstas un mīl Dieva vārdu, bet reliģiozs cilvēks to var nezināt, nesaprast vai pat noraidīt, meklējot saiti ar Dievu pēc sava prāta un izpratnes.

Droši var spriest, ka reliģija un reliģiozitāte atkal ir modē. Kāds skandalozs zinātnieks, kurš nesen teicās atradis gēnu, kas nosakot cilvēka homoseksuālu ievirzi, nupat esot atklājis arī cilvēka DNS kādu dīvainu gēnu, kas it kā noteicot cilvēka reliģiozitāti. Dažas baznīcas šajā sakarā jau ir izteikušās visai asi, ka atzīt šāda gēna esamību būtu ķecerība, jo tas atņemot nopelnu Dieva vārdiem un Svētajam Garam, kas saskaņā ar Bībeli ir vienīgais ticības radītājs.

Bet, pat ja pieņemtu, ka šāds gēns patiesi eksistē, tad tomēr gēns, kas nosacītu mirstīgā ķermeņa un prāta tieksmi pēc pārdabiskā un mūžīgā, nespēj atrisināt cilvēka galveno problēmu: grēka un nāves problēmu, jo arī šis gēns, kopā ar visu cilvēka organismu, ir pakļauts nāvei. Gluži pretēji, šāda gēna esamība nevis noliegtu, bet gan izskaidrotu un pamatotu cilvēkam raksturīgo reliģiozitāti, proti, to, kādēļ cilvēki grib ticēt un tic visdažādākajiem māņiem un maldiem.

Patiesībā cilvēks ir Dieva radīta būtne, kam uzticība un spēja ticēt arī pēc Ādama un Ievas krišanas un izraidīšanas no mūžīgās un svētās pasaules kaut izkropļotā veidā, tomēr ir saglabājusies pat šajā grēka un nāves pasaulē. Par to liecina gan neskaitāmās pagāniskās reliģijas un Dieva meklējumi, gan ateistu un materiālistu neapvaldāmā vēlme ticēt pavisam apšaubāmām un neticamām lietām: lielā sprādziena hipotēzei, evolūcijas mācībai un tam, ka Dieva nav. Par to liecina arī mūsdienu cilvēka tieksme uz mistifikāciju, ezoteriskiem patiesības meklējumiem, transcendentām un okultām praksēm vai, īsāk sakot – mēģinājumiem kontaktēties ar neredzamo sfēru un matēriju, kas neiekļaujas šīs pasaules dimensijās un sniedzas tai pāri.

Nezināmā valdzināti, reliģiozi cilvēki ar garīgās sfēras palīdzību mēģina ietekmēt un izmainīt sevi, savu ķermeni, savu dzīvi un arī citus cilvēkus. Zīlēšanas, lāstu noņemšanas speciālisti, dažādu fiziski garīgu vingrojumu skolas, karmu sakārtotāji, astroloģiskās prognozes un tamlīdzīgas lietas ir ļoti populāras pat pie cilvēkiem, kas citādi šķiet visai saprātīgi.

Kādēļ gan nevarētu būt, ka tieši šis, tā sauktais, “Dieva un ticības gēns”, ir cilvēka ģenētiskās nabas saites atlieka līdzīga tai, kāda mums ir uz vēdera, un liecina par mūsu kādreizējo vienību ar māti? Teiksim, šāds gēns varētu liecināt par kādreiz pat tīri ģenētisko cilvēka vienības saiti ar svēto un mūžīgo, kuru Ieva un Ādams savulaik pārrāva, noticot un darot sātana melus.

Tā nu mirstīgais cilvēks cenšas gan pēc mūžības un pēc garīguma, bet to vairs nespēj atjaunot. Šos centienus atjaunot pazaudēto saiti ar Dievu un mūžību tādā klasiskā definīcijā arī sauc par reliģiju. Tādēļ mēs varētu teikt, ka cilvēka reliģiozitāti noteicoša gēna iespējamā esamība pat būtu bībeliski attaisnojama un loģiska. Tas varētu būt it kā nabas saites atlieka, kura gan pievērš uzmanību un kurā dažs pat iesprauž kādus izrotājumus, lai citi to apbrīnotu, bet kura tomēr vairs nepilda nekādu funkciju: nespēj ne vienot, ne pabarot, ne aizsargāt…

Cilvēki jau var domāt par Dievu un reliģiju šo vai to, bet patiesību par cilvēka reliģiozitāti un Dieva glābšanu no grēka un nāves mums vēstī vienīgi Bībele. Jo mirstībā raidītais cilvēks pats vairs nespēj ieraudzīt Dievu, nespēj atzīt patiesu svētumu un nespēj atjaunot sevi zaudētās nevainības veidolā.

Vecajam jūdu mācītājam Nikodēmam Kristus teica: lai nokļūtu Debesu valstībā pie Dieva, tev jāpiedzimst no jauna. Jo nekas grēcīgs nekad Debesīs neieies. Tomēr, lai cik arī labs un reliģiozs cilvēks būtu, neviens nemāk piedzimt no jauna. Neviens neprot piedzimt vēlreiz un svēts. To cilvēks nespēj, kaut arī mūsu ģenētiskajā kodā patiesi atrastos tāda nabas saite: gēna fragments vai atlieka, kas kādreiz noteicis cilvēka dvēseles un miesas nemirstību un vienotību ar Dievu. Šī saite ir grēka pārgriezta. Cilvēka gribas, prāta vai emociju veidota atpakaļceļa nav.

Tomēr, neraugoties uz šo cilvēka dabas samaitātību un svētuma trūkumu, daudzi uzskata, ka spēj Debesis sev nopelnīt ar darbiem, ziedošanu vai pat pieburt. Tā uzskata gan neskaitāmo pagānu reliģiju pielūdzēji, tā uzskatīja arī Jēzus laika reliģiozie, augstprātīgie jūdu farizeji.

Tāpat kristietības ietvaros uzskata arī tie, kas tic saviem vai baznīcas spēkiem gandarīt paši par saviem grēkiem, kas tic saviem gēniem kā īpaši vērtīgiem Dieva priekšā, iepretim citiem garīgā nozīmē mazāk vērtīgiem cilvēkiem, kas nolemti ellei (t.s. dubultpredestinācijai), kā arī tie, kas tic grēcīga cilvēka pakāpeniskai dievišķošanai (teozei) vai pilnīgas svētdzīves iespējamībai šajā pasaulē. Tā grēka sakropļotais “reliģiskais gēns” izspēlē dažādus patiesības un svētuma kroplīgus mutāciju variantus. Jo tas stājas pretī patiesi svētajai un vienīgajai reliģijai, kas nāk no Dieva – Glābēja Kristus krusta reliģijai.

Taču slāpes pēc Glābēja var izraisīt nevis spriedelēšana un filozofēšana, bet – patiesība! Slāpes pēc Glābēja nerodas, ja cilvēkiem glaimo, saudzē viņu pašcieņu un saka vārdus, kas mums liek justies ērti un labi. Slāpes pēc Glābēja rodas, ja izdzirdam un noticam dievišķajai patiesībai, ka Glābējs mums ir nepieciešams vairāk par ēdienu, dzērienu un vairāk par gaisu, ko elpojam.
Šī patiesība par cilvēka un Dieva attiecībām ir skarba. Tā mums neglaimo, bet triecas pret cilvēka pašapziņas cietoksni ar nesaudzīgu spēku un noārda visus reliģiozos maldus un ilūzijas, kas mūs grib pārliecināt, ka esam dievbijīgas būtnes, ja vien sekojam saviem reliģiskajiem impulsiem.

Cik ļoti gan mirstīgā goda pielūdzējiem – tiem, kas cildina un paļaujas uz cilvēcisko reliģiozitāti, nepatīk Jāņa Kristītāja, apustuļu, evaņģēlistu un visvairāk jau Jēzus Kristus vēsts pasaulei, kuru Vēstulē romiešiem 3: 28 tik tieši izsaka apustulis Pāvils: “Visi ir grēkojuši un zaudējuši dievišķo godību.” Cilvēks gan var izlikties liels citu cilvēku priekšā, bet ne Dieva priekšā. Dieva priekšā visa gudrība, talanti un lielmanīgums jāatmet kā nederīga veca un netīra lupata. No tās, kā skarbi saka pravietis Jesaja, ir jākaunas un jāvairās kā no sārņaina un smirdīga apģērba.

Tāda – kā kauna apģērbs Dieva svētuma un patiesības priekšā – ir visa cilvēciskā taisnība, varenība un reliģiozitāte. Tādēļ mēs mirstam, un mums nelīdzēs pat modernais mazais jaukais DNS nieciņš – varbūtējais cilvēcisko reliģiozitāti noteicošais gēns.
Dievišķais un cilvēciskais, svētais un patiesais un grēcīgi reliģiozais – tie ir pretstati, kas neder kopā. Cilvēks paklausa un tic vai nu Dievam, vai elkiem. Bet Dievs pavēl: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā (nebūs kalpot elkiem)!” (2.Moz. 20:1;3) Ir vienīgi viens Glābējs – Kristus, patiess cilvēks, patiess Dievs, kura priekšā grēcīgajam cilvēkam ir jānoliek visa reliģiozitāte, visa pašapziņa, visi, pat tie labākie darbi. Jo tikai Viņš ir savienojis nesavienojamo – savienojis mūžīgo ar mirstīgo. Viņš ir no jauna savienojis atkritušo grēcīgo cilvēku ar svēto Dievu. Jo žēlastība un piedošana ir augstākā patiesība un pēdējais vārds – Evaņģēlijs, ko Dievs cilvēkiem devis ar Savu Dēlu Jēzu Kristu. Viņa vārds gan nogalina, bet tas arī dziedina un uzceļ. “Burts (likums, bauslis) nokauj, bet gars (Evaņģēlijs) dara dzīvu.”

Patiesa dievbijība nepaļaujas ne uz sevi, ne saviem darbiem, ne uz citiem cilvēkiem, bet vienīgi uz Kristu. Reliģiozitāte turpretī mēdz būt tikai ārēja dievbijība, bet iekšienē lepna un nepiekāpīga Bībeles mācības priekšā. Tā nespēj pieņemt savu bezspēcību garīgās lietās un aizvien pieprasa respektu un godāšanu ne tikai no cilvēkiem, bet arī no Dieva.

Gundars Bākulis

Leave a Reply