Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

IESKATS PJĒRA DEŠARDĒNA IDEJĀS

teilhard20de20chardin

Pjērs Teijārs Dešardēns (Marie–Joseph Pierre Teilhard de Chardin, 1881–1955) ir ievērojams franču paleontologs, kura ideju ietekme sniedzas tālu pāri viņa pārstāvētās konkrētās zinātnes nozares robežām, tai skaitā arī uz teoloģiju. Mēdz domāt, ka tieši Dešardēna ideju ierosmē saistībā ar Romas katoļu baznīcas mācības un politikas liberalizāciju ir tikuši pieņemti vairāki Vatikāna 2. koncila lēmumi.

To īstenošana dzīvē risinās aizvien, tāpat kā aizvien dažādu konfesiju piederīgajiem intriģējoši un interesanti šķiet Dešardēna paustie uzskati. Pat tie, kuri uzskata, ka franču zinātnieks ar secinājumiem ir „pāršāvis pār strīpu”, nereti tomēr runā un raksta par viņa ideju lielumu un nozīmību. Tā teikt, kaut kas tajā visā ir.

Nedomājot gan ar to a priori pozicionēt lasītāju, es jau sākumā vēlos izteikt savu principiāli noliedzošo attieksmi pret Dešardēna idejām teoloģijas laukā kā metodoloģiski nepieņemamām, – lai būtu skaidrs redzes punkts, no kura es uz to visu raugos. Tas gan, protams, nemazina Dešardēna nenoliedzamo un pārdomu vērto nozīmīgumu 20. gadsimta ideju vēsturē. Šis raksts ir tapis pēc nelielām studijām, kuru mēŗķis – saprast daudzu uzskatos, pat ļoti dažādu cilvēku, vienoto entuziasmu par šo zinātnieku. Arī Latvijā.

Svešs starp savējiem, savējais starp svešiem

Varētu teikt, ka Teijāra Dešardēna dzīve bija traģiska: viņa labi domātās idejas oficiālā baznīca neatzina, viņa labi gribēto kalpošanu – nepieņēma, viņa erudīcijas un darbīgā intelekta ceļiem reti kurš spēja izsekot*.

Viņa izglītība tiešām bija iespaidīga. Kopš 11 gadu vecuma Dešardēns apmeklēja jezuītu vadītu skolu Francijā (1899. gadā viņš pievienojas ordenim un 1911. gadā tiek ordinēts par priesteri), vēlāk studēja arī Anglijā, viņam bija augstākā izglītība filozofijā, matemātikā, literatūrā, teoloģijā, ģeoloģijā, botānikā, zooloģijā. No 1908. līdz 1912. gadam studējot teoloģiju Hastingsā, Anglijā, Dešardēns izveidoja savu dabaszinātņu, filozofijas un teoloģijas sintēzi, par vienojošo elementu lietojot evolūcijas teoriju.

Lai gan Dešardēna pieejā bija tiešām daudz kas oriģināls, tā tomēr radās sava laika nosacītībā, sevišķi Anrī Bergsona un viņa grāmatas „Radošā evolūcija” (L’Evolution créatrice, 1907. g.) ietekmē. Darbs Parīzes Nacionālā dabas vēstures muzeja laboratorijā vēl vairāk stiprināja Dešardēna pārliecību par viņa teorijas patiesīgumu. Tur viņš strādāja Neandertāles cilvēka studiju speciālista profesora Marselīna Bulē (Marcellin Boulle) vadībā, kura dēļ pievērsās tieši cilvēka paleontoloģijas pētniecībai, tā gūdams savu ieskatu galējo noapaļošanos.

Kopš 20. gadsimta 20. gadiem Dešardēns jezuītu ordeņa uzdevumā un sākumā arī sadarbībā ar Parīzes Nacionālo dabas vēstures muzeju ar atsevišķiem pārtraukumiem apmēram divdesmit gadus pavadīja zinātniskā darbā Ķīnā, Mongolijā, Mandžūrijā. Dešardēna vadībā tika sastādīta pirmā Ķīnas ģeoloģiskā karte, un viņš kļuva par Ķīnas Nacionālā ģeoloģijas dienesta padomnieku. Dešardēns pārraudzīja Čokotjenas (Choukoutien) izrakumu ģeoloģijas un paleontoloģijas daļu Pekinas tuvumā, 1929. gadā gūdams ievērību kā viens no slavenā „Pekinas cilvēka” jeb Sinantropa (Sinanthropus pekinensis) atradējiem.

Teijārs Dešardēns kā zinātnieks bija gan akadēmiska autoritāte, gan uzticams draugs daudziem sava laika dažādu nozaru pētniekiem un darbiniekiem, tomēr savā ordenī un oficiālajā Romas katoļu baznīcā, kurā Dešardēns sevi nemainīgi uzskatīja par kalpotāju, viņa idejas piedzīvoja stingru noraidījumu. Pirmām kārtām jau Dešardēna un viņam līdzīgu domātāju idejiskā platforma – evolucionisms – bija pretrunā tradicionālai Bībeles lasīšanai un no tās izrietošām dogmām, sākot ar iedzimto grēku un grēkā krišanu, kas evolucionistu mācībā kā vienreizējs vēsturisks notikums nav iespējams.

1925. gadā toreizējais jezuītu ordeņa vadītājs Vladimirs Ledočovskis lika Dešardēnam aiziet no pasniedzēja darba un atsaukt viņa publiski izskanējušo viedokli par iedzimtā grēka doktrīnu. Dešardēnam bija izvēle: paklausīt savam ordeņa ģenerālim, kas nozīmēja arī aizliegumu publicēt savus teoloģiskos darbus, vai arī – aiziet no ordeņa un tā saistībām, lai brīvi paustu savus uzskatus un bez ierobežojumiem tos publicētu. Dešardēns izvēlējās paklausību, un visu savu zinātnieka mūžu palika arī jezuīts un priesteris. Tiesa, tā bija vairāk formāla paklausība, proti – lai gan Dešardēns neko nepublicēja (viņa nozīmīgākais darbs „Cilvēka fenomens” iznāca tikai četrus gadus pēc viņa nāves – 1959. gadā), viņš turpināja gan rakstīt, gan arī attīstīt un domubiedru vidū paust savas idejas.

Ariadnes pavediens

Teijāra Dešardēna modelis neiekļaujas tradicionālā dogmatikas „rāmī”, kāds tiek lietots teoloģijas studijās, un interesentiem nākas viņu aplūkot pašu par sevi. Tas, protams, ir apgrūtinoši, tādēļ Dešardēns mūsdienu teoloģijas spektrā daudziem paliek tāds kā sava veida mistisks elements. Zināmā mērā tas ir adekvāti, jo Dešardēns, manuprāt, pirmām kārtām ir tieši mistiķis, un no tā līdz ar metodoloģiskajām grūtībām evolūcijas sakarā arī izriet teologu un labticīgu laju grūtības saprast viņa ideju struktūru. To labi izsaka kāds ļoti precīzs viņa raksturojums: „Evolūcijas dzejnieks, zinātnes mistiķis, altāra kalps”. Vārdu sakot, nekas tur nav „normāli”, visas tradicionālās paradigmas ir sajauktas vai nojauktas un jaunas ir radītas to vietā.

Sākumā gan Dešardēns pat ir centies būt „bībelisks” un vairāk vai mazāk iekļauties Bībelē rodamajā shēmā par pasaules radīšanu un pestīšanu. Piemēram, viņš ir rakstījis: „Pirmējo dažādību radīja vienotās esamības (pirmā Ādama) sadalīšanās, tādēļ mūsdienās pasaule nevis vienkārši tiecas uz augšu, bet pat atgriežas augšup pie Kristus (otrā Ādama).” Tomēr drīz vien viņš šādu mocīšanos ar Bībeles valodu un tēliem atmeta, jo, kā to pareizi bija sapratuši arī viņa oponenti, evolūcijas ideja nav savienojama ar bībelisko ainu par pasaules izcelšanos.

Grēks Dešardēna sistēmā arī nav konkrēts grēkā krišanas notikums, bet gan parādība, kas ir radusies un atrodas „vēstures telpā” kā sava veida neizbēgams un vienmēr klātesošs Fausta motīvs. Pats vārds „grēks” viņa darbos gandrīz vai neparādās, jo Dešardēna sistēmā tam nav jēgas. Kristīgas grēka izpratnes vietā tur drīzāk ir tāds kā platonisks labā trūkums, Dešardēna gadījumā – veseluma un vienības trūkums, no kā gan „lielu muižu” viņš neiztaisa, jo, viņaprāt, tas ir paša radošā procesa neizbēgams iznākums, statistikas kļūda. Tādēļ iedzimtais grēks nav vis garīga realitāte, bet gan tāda kā matemātiska realitāte un kļūda: „Katra atsevišķā cilvēka dvēsele izrādās pagātnes un nākotnes kļūdu saindēta, kas statistiskās nepieciešamības spēkā nenovēršami izplatās visā cilvēcē.”

Dešardēna ticība matemātikai un evolūcijas teorijai bija tikpat stipra un mistiska kā viņa ticība Romas katoļu baznīcas izšķirīgajai lomai pasaules vēsturē. Šī ticība viņam palīdzēja savai teorijai piemērot arī tos faktus, kas acīmredzami bija tai neatbilstīgi. Piemēram, Dešardēns tēlaini izsakās par cilvēka ienākšanu vēsturē, ka „tā notika bez skaņas”. „Tas ienāca tik klusu, ka tajā brīdī, kad mēs sākam par viņu zināt, ..viņš jau piepilda visu antīko pasauli.”

Tā vietā, lai pakļautos ticības patiesībai (kuru, starp citu, nemaz nav iespējams zinātniski, objektīvi noraidīt), Dešardēns izvēlas pakļauties tieši ticībai uz evolūciju – „ticībai, ka pastāv izaugsmes absolūtais virziens, kuru gan mūsu pienākums, gan laime prasa apliecināt. Tā ir viņa (cilvēka) funkcija – piepildīt kosmisko evolūciju.” „Cilvēks nav vis universa centrs, kā mēs to reiz savā vienkāršībā iedomājāmies, bet gan kaut kas daudz brīnišķīgāks – viņš ir šautra, kas norāda uz pasaules galējo apvienošanos.”

No kurienes lielais zinātnieks to zina? Faktiski jau tikai no saviem mistiskajiem pārdzīvojumiem. Ja ievērojam viņa paša savdabīgo metodoloģiju, tad Dešardēna izpratnē patiesais grēks (jeb atceroties šā vārda Jaunās Derības grieķisko etimoloģiju „aizšaušana garām” ) ir tad, ja šī „šautra” neizvēlas sekot zinātnieka izvirzītajam mērķim.

Dešardēns pats šo ticību absolūtajam, mistiski nojaustajam evolūcijas mērķim sauc par Ariadnes pavedienu. Un tiešām – ja iejūtamies tāda cilvēka ādā, kurš nešaubīgi tic evolūcijai, bet tajā pašā laikā vēlas arī saglabāt ticību, piemēram, kādām objektīvām morāles vērtībām un dzīves jēdzīgumam vispār, tad voluntāra mērķtiecības piedēvēšana citādi nekontrolējamajai evolūcijai ir tāda kā slīcēja ķeršanās pie salmiņa jeb draudīgā labirintā bezcerīgi noklīduša ceļinieka laimīgi uziets mītiskais Ariadnes pavediens. Bez tā visam pārējam nav jēgas, un visu izšķir vien gadījums un veiksme. Ģimenē un skolā reliģiski audzinātais Teijārs Dešardēns šo alternatīvu, kuru izvēlējās daudzi citi viņa laikabiedri, neizvēlējās, tomēr viņš vēlējās saglabāt uzticību arī „akadēmiskajai” evolūcijas teorijai.

Tādā saspīlējumā arī rodas lielie vēstures pārpratumi, kurus cītīgi to ekspluatētāji ar laiku pataisa par „lielām idejām”. Līdzīgā saspīlējumā un tieksmē drīzāk visu paskaidrot, nekā pieņemt pazemīgā ticībā, savulaik radās arī lielā Romas katoļu dogma par transsubstanciāciju Svētajā Vakarēdienā. Kad tās formulētājam Akvīnas Tomam vajadzēja paskaidrot, kā tieši transsubstanciācija darbojas, viņš spēja vien izdomāt, ka tas ir neizskaidrojams brīnums. Ja tā, tad kādēļ gan tas nevarēja būt un palikt brīnums no sākta gala? Kādēļ man būtu jātic brīnumam fantastisku sholastikas spriedumu galā, nevis Dieva vārdam to sākumā? Kāpēc man būtu jātic Dešardēna, Bergsona vai vēl kāda izvirzītam evolūcijas mērķim, kura formulēšanai ortodoksa sistemātiskā teoloģija tiek noārdīta līdz ar zemi, ja es pirms un bez tā visa varu ticēt Dieva vārdam Bībelē? Tāds jautājums gan izskan evolūcijas un spekulāciju līkločos, bet tajā iekritušajam un šo labirintu par vienīgo patieso realitāti uzskatītājam atliek vien izmisums vai arī ķeršanās pie mītiskas Ariadnes pamesta ne mazāk mītiska pavediena.

„Šis „pavediens”,” raksta Dešardēns, „ir dzīvo būtņu aizvien pieaugošā sarežģītība, kas fokusējas to nervu sistēmās vai, precīzāk sakot, to smadzenēs.” Tas, ka dzīvo būtņu sarežģītums varētu būt nevis pieaugošs, bet gan sākotnējs, protams, netiek aplūkots pat kā varbūtība. Arī nervu sistēmas „pārākums”, uz kuru visai dzīvajai dabai diez kādēļ vajadzētu fokusēties, Dešardēnam ir aksiomātisks. Protams, raksta uzdevuma labad ļausimies vairāk paša Dešardēna idejām nekā to kritikai, kuras pamats un virziens kā „Ariadnes pavediens”, manuprāt, ir jau iezīmēts.

Civilizācija, lai gan tai ir izšķirīga loma evolūcijas noslēguma fāzē, pēc Dešardēna domām „galu galā ir vienkārši zooloģisks novirziens ar pagarinājumu kādā dzīvnieku grupā (cilvēkos), kurā noteikta ietekme (psihiskā) pēkšņi uzņemas dominējošo lomu sugas sazarošanās procesā. No šāda redzes punkta cilšu, nāciju, impēriju un galu galā modernās valsts izveidošanās ir vienkārši tā mehānisma turpināšanās, kas ir radījis attiecīgo dzīvnieku sugu.” Cilvēkiem kā sugai, izvirzoties evolūcijas priekšplānā, ir aktualizējusies nūģenēze jeb prāta, saprāta rašanās un attīstība (gr. val. nous +genesis). Nūģenēze ir viens no Dešardēna radītiem terminiem, kuram ir būtiska nozīme viņa sistēmas saprašanā. Nūģenēze ir daļa no evolūcijas procesa, kas ir sācies ar ģeoģenēzi (zemes, minerālu rašanos) un bioģenēzi (dzīvības formu rašanos). Saskaņā ar Dešardēnu, nūģenēzi var fiksēt kopš laika perioda pirms apmēram 6000 gadiem Vidusjūras baseinā.

Nūģenēzes skaidrojums ļauj saprast arī Dešardēna izpratni par cilvēka personību, reizē arī izgaismojot evolucionistiem problemātisko grēkā krišanas un aktuālā grēka lauku. „Mūsu katra apziņa ir evolūcija, kas raugās pati uz sevi un pati sevi pārdomā.” „Cilvēka ego nostiprinās, kļūdams aizvien vairāk par sevi, tikai tādā mērā, kādā tas visu citu padara par savu. Tā cilvēks kļūst par personu ar un caur personalizāciju.” No tā izriet arī Dešardēna sistēmas antropocentriskums – cilvēks kā kustīgs sevis apdzīvotās telpas un visa Visuma centrs. Caur cilvēka apziņu norit arī evolūcijas kā kosmoģenēzes (kosmosa, vienas un vienotas kārtības tapšana) pēdējais posms – antropoģenēze („cilvēktapšana”), kurā, kā redzēsim, pēc Dešardēna domām būtiska vieta piemīt baznīcai, ar ko arī ir izskaidrojama viņa it kā pazemīgā pakļaušanās oficiālajai Romas katoļu baznīcai, tās prasībām.

conscious+evolution

Pēc Dešardēna domām 20. gadsimta sākumā cilvēce un līdz ar to arī evolūcija jau kādu laiku mīņājās uz vietas. Evolūcijas kavējošie faktori ir trīs sava veida mīti jeb ilūzijas – ilūzija par visa notiekošā nenozīmīgumu, ilūzija par lietu nekustīgumu jeb nemainību un ilūzija par pasaules plurālismu jeb daudzveidību pēc būtības. Tiklīdz cilvēks no tiem atbrīvosies, tas bez pūlēm spēs ieņemt tam pienācīgo centrālo vietu antropoģenēzē un visā kosmoģenēzē. Lai gan arī saskaņā ar Dešardēna priekšstatiem cilvēka anatomiskā evolūcija nūģenēzes laikā ir nenozīmīga vai pat tās nav vispār, tā iezīmē pilnīgi jaunu laikmetu, kurā zeme „iegūst jaunu ādu” jeb, pareizāk sakot, „atrod savu dvēseli”, kas ir apziņas spēja apzināties sevi un savu zināšanu, spēja domāt par to, ka tā domā jeb sevis analizēšana.

Līdz ar nūģenēzi „universs, nezaudējot neko no savas neaptveramības un tādēļ neciešot nekādu antropomorfismu, sāk ieņemt formu. ..Nūģenēzes perspektīvā laiks un telpa tiek patiesi cilvēciskoti vai drīzāk gan – pārcilvēciskoti. Nekādā gadījumā neesot viens otru izslēdzoši lielumi, Universālais un Personiskais (jeb „centrētais”) aug vienā un tajā pašā virzienā un vienlaikus kulminē viens otrā.” Kā nūģenēze ieņem izšķirīgo vietu evolūcijā, tā kristietībai saskaņā ar Dešardēnu ir tikpat būtiska loma pašā nūģenēzē, jo tā vienīgā ir spējīga uz Universa un atsevišķās personības sintēzi vienotā dzīves aktā. Uz šādu kristietības ekskluzivitāti norāda Kristus.

Pašā kristietībā gan arī neizbēgami notiek evolūcija. Tā iepriekšējos gadsimtos „Dievs un Viņa pārvaldītā pasaule tika redzēta kā diezgan izplūdusi juridiska vienība, dažkārt kā ģimene vai valdība. ..Vai Debesu valstība ir liela ģimene?” jautā Dešardēns. „Zināmā mērā – jā. Bet zināmā mērā tā vienlaikus ir arī brīnišķīgs bioloģisks akts, izpērkošas Inkarnācijas notikums.” Un šeit nu mēs nonākam pie kritiski nozīmīgas Dešardēna sistēmas daļas, jo arī „Kristus īstenojas evolūcijā”. Tā vien šķiet, ka, esot godīgam šādu ideju sekotājam, cilvēkam vajadzētu pat pārdēvēt kristietību, tomēr, kā redzēsim tālāk, Dešardēna sistēma īpatnējā veidā ļauj sevī „ietulkot” tādus kristietībai būtiskus vārdus kā „Kristus” un „izpērkošs upuris”, tiesa gan, vairāk padarot tos par „konceptiem”.

Vienīgais tiešām konkrētais ir un paliek evolūcija. „Vai evolūcija ir teorija, sistēma vai hipotēze?” jautā Dešardēns, jo nemaz neuzdot šādu jautājumu acīmredzot nevar pat viņš. Un šā retoriskā jautājuma atbilde ir attiecīgās teorijas uzticamā dēla un kalpa cienīga: „Tā ir daudz vairāk: tā ir vispārējs nosacījums, kura priekšā visām teorijām, visām hipotēzēm, visām sistēmām ir godbijīgi jāmetas ceļos (angl. – „must bow”), šis evolūcijas nosacījums tām visām ir jāapmierina, ja vien grib, lai tās atzītu par patiesām. Evolūcija ir visus faktus apgaismojoša gaisma, līkne, kurai visām taisnēm ir jāseko.” Pārfrāzējot pravieti – „kas bija taisns, lai top līks”.

Protams, dabisks ir jautājums par visa tā jēgu jeb to lielo mērķi, kuru mums mēģina rādīt Dešardēns. Šim nolūkam gan viņš lieto teoloģijā pazīstamus vārdus, piemēram, „parūsija” jeb „atnākšana”, kā arī pazīstamo Jaunās Derības formulu „alfa un omega”. „Kristus ir Omega un, citiem vārdiem sakot, visu ietverošā pasaules „forma”. Viņš spēj sasniegt Savu stabilitāti un integrētu pilnību vienīgi ar mistisku visa apkārtējā apvienošanu Sevī.” Kā jau tas iezīmējās iepriekš, arī Dešardēna kristoloģija ir evolucionāra, citiem vārdiem sakot, Kristum tā ir nepieciešama kā Sevis attīstība, un Dievs sevi realizē radībā: „Es nespēju citādi, kā atzīt, ka pasaulē ir kaut kas tāds, kas noslēpumaini papildina un piepilda pašu Visaugstāko.”

„Dievs vēlas vienot pasauli, to organiski apvienojot ar Sevi. Kā Viņš to pievieno? Daļēji – ieplūstot lietās, ieejot pasaules pirmelementos un vēlāk, pateicoties tam pakāpiena punktam, ko Viņš atrod matērijas sirdī, uzņemoties tā valdību un vadību, ko mēs saucam par evolūciju.” „Kristus – universāls, dzīvību devējs Sākums.. veic šo vienošanas darbu Sevī, šķīstot, vadot un padarot garīgu vispārējo apziņas pacelšanās procesu, kurā Viņš pats ir ienācis. ..Tā patiesi ir augstākā „panteisma” forma, kurā en pasi panta Theos.” (Gr. – „Dievs (ir) viss visos”, 1.Kor. 15:28.)

Lai gan Dešardēns šeit panteismu liek pēdiņās, konsekventi kritiķi viņam tieši to pārmet. Protams, ir grūti būt konsekventam misteriozā sistēmā, kas neievēro nekādas konsekvences. Dešardēns nav ne „klasisks” evolucionists, ne panteists. Atšķirībā no panteisma tradicionālā izpratnē viņš uzsver personas un personības realitāti – cilvēks kā konkrēts cilvēks dzīvo un dzīvos arī mūžībā pēc Parūsijas jeb „Omegas punkta”, kad Kristus „kā zibens būs vienlaikus visur”, apvienojot visu Dievā. „Universs galā sasniedz personisko centru vienību pilnīgā saskaņā ar vienības likumiem, un tajā Dievs atklāj Sevi kā visu centru Centru”, tomēr Dievs pēc būtības paliek transcendents, tādēļ šī vienība neiznīcina individuālos centrus jeb cilvēku personības.

Šī gan Dešardēna sistēmā ir slidena vieta, jo personība, kas sevi par tādu apzinās, saskaņā ar viņa uzskatu, kā redzējām iepriekš, ir radusies kaut kad sen atpakaļ kaut kur pie Vidusjūras. Kāda tieši ir apziņas „kritiskā masa”, lai cilvēks Dieva acīs būtu pilnvērtīga būtne? Tas nav zināms. Tāpat nav zināms, kas Omegas punktā notiks ar nekristiešiem – vai tiem arī tiks nodrošināta personiska esamība un kādā līmenī? Protams, visdrošāk ir būt kristietim, pavisam droši – Romas katolim. Bet, ja gribi ar garantiju „tai dienā” būt Dievam draugos, tad vislabāk ir būt par priesteri ordinētam Romas katolim, kurš ar savu nezaudējamo sakramentālo spēju upurēt Eiharistiju ir tieši līdzdalīgs Dieva evolucionārajā pašrealizācijā. Un vai gan mīļais Dievs tādu nopelnu gluži neņems vērā?
Dieva inkarnācija, iemiesošanās ir vitāli svarīga nūģenēzes daļa, pat tās augstākā jēga, veicot tādu kā visas radības „kristifikāciju”.

Faktiski inkarnācija kā nepieciešamība nosaka arī visu esošo, jo „Dievs nevēlējās (un arī nevarēja radīt kā atsevišķas daļas) sauli, zemi, augus un cilvēku. Viņš vēlējās Savu Kristu, un Viņa dēļ Viņš radīja pasauli garīgu, ieskaitot cilvēkus, kuru dēļ Kristum būs jādzimst.” Tiešām nezinu, ko Dešardēns tur Hastingsā bija studējis, bet senajās kristoloģijas kontraversēs viņš acīmredzot nebija pienācīgi iedziļinājies, jo inkarnācijas sakarā viņa loģikas līkloči nebūt neiet kādu oriģinālu ceļu, bet gan tos pašus herētiķu neceļus. Vien ar to būtisko atšķirību, ka antīkie herētiķi ar savu nebībelisko kristoloģiju vēlējās Dievu „pasargāt” no „apgānīšanās” ar matēriju, turpretī Dešardēns to saskata kā augstu un svētu mērķi.

„Inkarnācijā Dievs mūs padara par Sevi. ..Lai darītu mūs par Sevi, Dievs vispirms kļūst par vienu no mums, tas ir, par tādu, kāds Viņš nav bijis. Attiecīgi līdz ar Sevis došanu mums šādā dāsnā veidā Dievs gūst arī Sev.” Un ar to nu ir joki mazi, jo „kamēr pasaule nesasniegs savu maksimu, Kristus nevar sasniegt Savu pilnību, – itin kā Viņam bija vajadzīga sieviete Viņa ieņemšanai.”

Kā jau mistiķim un paša pasludinātam pasaules centram pienākas, Dešardēns ir gatavs kaut vai pats diriģēt pastarās dienas uvertīru. „Kritiskais gatavības punkts, ko zinātne paredz, kļūst par fizisku stāvokli, eksperimentāli nosakāmu daļu tai Parūsijas fāzei, kuru Atklāsme izsaka un paredz.” Tas jau nekas, ka tā pati Atklāsme saka, ka to dienu un stundu neviens nezina. Ģeologi un matemātiķi jau nu vismazāk. Bet kādēļ gan turēties pie dažādiem arhaiskiem priekšstatiem, piemēram, burtiskas ticības Bībeles atklāsmei, kad zinātne kombinācijā ar mistiku mums paver tādus apvāršņus!? „Vai gan mums labāk nevajadzētu raudzīties nākotnē,” jautā Dešardēns, „uz to dienu, kad cilvēce, kas būs apzinājusies savu spēku, sadalīsies divās nometnēs – par un pret Dievu?” Kurā pusē, pēc Dešardēna un viņa sekotāju domām, būs Bībelei uzticīgie, jūs droši vien saprotat paši.

Armagedonu gaidot

Lai gan Dešardēns nepiedzīvoja plašu atzinību dzīves laikā un arī līdz pat mūsdienām spēkā paliek 1962. gada Vatikāna oficiālais viņa darbu noraidījums, no šā mistiķa un zinātnieka ideju lipīguma un dzīvīguma izvairīties var kļūt aizvien grūtāk. Vismaz ārēji paliekot savas baznīcas „uzticams dēls”, Dešardēns ir bijis un aizvien ir kā malduguns ceļā tiem, kuri grib sintezēt dažādas eksakto zinātņu hipotēzes un kristietību ar pretenziju radīt kādu visaptverošu un visu paskaidrojošu sistēmu.

Piemēram, 1965. gadā „Cilvēka fenomena” krievu valodas tulkojumam priekšvārdu rakstīja Francijas Komunistiskās partijas Politbiroja biedrs Rožē Garodi. Viņš ar Dešardēna palīdzību mēģināja veicināt marksisma dialogu ar kristietību, lai, tā teikt, gūtu komunistiskajai ideoloģijai svaigu elpu. Arī pats Teijārs Dešardēns ir „koķetējis” ar marksismu, un ne tik ar to vien. Acīmredzot totalitārisms paliek totalitārisms, arī ja tas tiek proponēts Dieva un visa labā vārdā, un Dešardēna piekritējiem mūsdienās sevišķi neērti ir atcerēties, piemēram, sava favorīta izteikumus par labu eigēnikai un rasu nevienlīdzībai.

Svarīgi un bieži vien ignorēti ir Dešardēna uzskati pat to, kādai, ieejot nūģenēzes izšķirīgajā fāzē, būtu jābūt politiskajai pārvaldei. Viņaprāt, politiski plurāla pasaule ar autonomām, nacionālām valstīm tajā neiederas. Tā vietā vajadzētu izveidot pārraugu eliti no visu rasu, šķiru un nāciju „apgaismotajiem” pārstāvjiem, kuru misija būtu apvienot pasaules tautas vispārējā ticībā cilvēces nākotnes godībai. Šādiem un citiem viņa uzskatiem gan netrūka arī kritiķu.

Piemēram, ievērojamais amerikāņu teologs un sabiedriskais aktīvists Reinholds Nīburs, sevišķi balstoties uz 20. gadsimta totalitārisma piemēriem, norādīja – jo labāk organizēta un augstāk strukturēta ir kāda grupa vai valsts, jo lielāka ir tās liekulība un varas nelietīga izlietošana. Dešardēns uz Nībura un citu iebildumiem vienā mierā atbildēja, ka totalitāras iekārtas ir pārejošas „bioloģiskas herēzes”. Šāds viņa optimisms, ka jebkādi līdzekļi var izrādīties labi ceļā uz cēlo mērķi, man gan šķiet vēl kaut kur dzirdēts, un liek šaubīties arī par attiecīgā mērķa patieso cēlumu.

Cita veida piesardzība Dešardēna ideju sakarā man ir attiecībā uz viņa it kā pazemību un paklausību. Rūpīgāk iedziļinoties viņa domu pasaulē, man gan šķiet, ka tajā ir vairāk stūrgalvīgas augstprātības. Acīmredzams ir fakts, ka viņš, ārēji paklausīdams publicitātes aizliegumam, turpināja turēties pie saviem ieskatiem, kurus gan katoļu baznīca kopumā, kas viņa ordenis konkrēti bija nosodījis. Savukārt palikdams baznīcā, tā teikt, tās pagaidu „tumsonībā un cietsirdībā”, viņš turpināja pavisam praktiski īstenot savas idejas, nevis pakļaujoties tās kārtībai, bet gan pēc savas saprašanas to virzīdams sev vēlamā virzienā.

Piemēram, kā to var lasīt „Visuma mesā”, Dešardēns, būdams vienatnē Āzijas tuksnešos, celebrē pavisam neordināru misi, par Kristus miesu tradicionālās Sakramenta maizes un vīna vietā Dievam savā „eiharistiskajā” lūgšanā pienesot visu pasauli. Un es esmu pārliecināts, ka tā nebija vis mistiķa poētiska aizgrābtība, bet gan konkrēts kvazisakramentāls akts, jo Dešardēnam viņa idejas nekad nav bijušas vienkārši idejas vai hipotēzes, bet gan, kā saka, „balta patiesība” un cieša pārliecība.

Palikšana ordenī un baznīcā viņam bija nozīmīga tieši viņa priesterības dēļ, kura, kā viņš uzskatīja, ir būtiska nūģenēzē un nūsfēras – atmosfērai līdzīga prāta, apziņas apvalka – radīšanā. Protams, ir labāk, ja kāds to dara ar pilnu apziņu un patiesu izpratni, nevis kā vairums viņa vēl puskrēslā mītošo katoliskās priesterības kolēģu. Lūk, tā arī visdrīzāk ir visa viņa „pazemība un paklausība”.

Turpinot šo tēmu, ir jāsaka, ka Eiharistijai ir fundamentāla nozīme Dešardēna sistēmā. Savdabīgi interpretēdams Romas katoļu transsubstanciācijas dogmu, viņš uzskatīja, ka Kristus sakramentālo klātbūtni nav iespējams ierobežot tikai Vakarēdiena elementos, bet gan – ka Eiharistijas „turpināšanās” ir būtiska Sakramenta daļa. Pirmām kārtām tāda turpināšanās ir Baznīca pati.

„Uzņemdamies uz Sevis šīs pasaules daļu, lai radītu Savu mistisko Miesu, Kristus ielaužas Universā,” raksta Dešardēns. Par Sakramenta konsekrācijas vārdiem viņš saka: „„Tā” ..sākumā ir maize, bet pēc tam „miesa” („matērija”) šajā mistērijā kļūst pati pasaule, kurā pārcilvēciskā Kristus klātbūtne izplatās un to piepilda.” Turklāt „ar gadsimtiem Eiharistijas mistiskā Maize ..aug lielāka un kļūst vienotāka ar citu Eiharistisko Maizi, kura ir bezgalīgi liela. Šī Eiharistiskā Maize nav nekas cits kā Visums.”

Teijāra Dešardēna idejas apzinātas vai neapzinātas turpina mājot cilvēku prātos, un Dešardēns tiešām nav saucams citādi, kā par pravieti, ar spēju precīzi reaģēt uz sava laikmeta garu. Gribot vai negribot Pijs XII jau Dešardēna dzīves laikā 1950. gadā enciklikā „Humani generis” atzina evolūciju kā iespējamu metodi zinātnē. Vēlāk Vatikāna 2. koncila laikā (1962–1965) tika mīkstināta Romas katoļu baznīcas oficiālā attieksme pret eshatoloģiju, izsakot to ar vārdiem: „Mēs nezinām Zemes un cilvēces beigu dienu un to, kādā veidā Universs tiks pārvērsts.” Mēdz domāt, ka, tieši pateicoties Dešardēnam, – kura iedvesmots bija arī Vatikāna 2. koncila aktīvs dalībnieks Karols Vojtila, vēlākais pāvests Jānis Pāvils II, – tika izveidots šis samērā optimistiskais eshatoloģijas formulējums.

Cits Vatikāna 2. koncila formulējums, ko var uzskatīt par pilnīgi Dešardēna garā esošu, ir sakarā ar apustuliskās tradīcijas evolūciju, kas praktiski ir līdzvērtīga dogmas evolūcijai: „..no apustuļiem nākošā tradīcija Baznīcā attīstās ar Svētā Gara palīgu. Jo notiek izpratnes izaugsme par (tradīcijas ceļā) nodotajām patiesībām un vārdiem. Tā notiek caur ticīgo kontemplāciju un studijām    , kuri šīs lietas tur dārgas savā sirdī (skat. Lk. 2:19,51), un caur to pieredzes dziļu sapratni, kuri caur bīskapa sukcesiju ir saņēmuši drošo patiesības dāvanu. Jo līdz ar gadsimtu gaitu Baznīca pastāvīgi virzās uz priekšu pretī dievišķās patiesības pilnībai, līdz Dieva vārdi tajā sasniegs pilnīgu piepildījumu.”

Ja savukārt kāds Dešardēna sakarā lolo ilūzijas par jauku ekumenismu, tad nav vērts. Viņš pats patieso kristietību saprot ļoti ekskluzīvi, kādā vietā sacīdams, ka brāļiem Kristū, kuri atzīst viens otra „mantoto hierarhiju” un septiņus sakramentus, ir jāapvienojas pret „antikristīgajām maldu mācībām”. Vārdu sakot, vai nu tu esi uzticams Romas katolis, vai arī Armagedona kaujā būsi bezdievju nolādētajās tranšejās. Tā kā šīs kaujas „starta pistole” principiāli ir Dešardēna un viņa laboratorijas kolēģu rokās, kuri ir gatavi eksperimentāli noteikt Parūsijas gatavību, man šāda situācija sevišķi omulīga vis nešķiet. Tāpēc labākajā gadījumā pārpratums man šķiet arī Latvijā (piemēram, Aleksandra Meņa fondā) paustais viedoklis par Dešardēna ekumeniskumu un viņa ideju nozīmīgumu savstarpējas labvēlības un sadraudzības sasniegšanā. Paša Dešardēna rakstītais ne par ko tādu neliecina.

Tāpat labākajā gadījumā vienīgi par nekonsekventu un nepārdomātu es varu uzskatīt, piemēram, dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa pieļāvumu par Dieva paša evolūciju („Vai manī un tevī Viņš grib skatīt Sevi kā spogulī? Vai varbūt Viņš Pats tik vēl top mūsos – mēs būsim Viņš?” – „Kultūras Diena”, 2005. g. 10. septembris.) kombinācijā ar ticību kultūras plurālismam un plurālismam vispār. Un viņš pilnīgi noteikti tāds nav vienīgais. Šādu viedokļu izskanēšana bez komentāriem un lasošās publikas klusējoša piekrišana man nešķiet laba, jo idejām pašām ir tieksme agri vai vēlu realizēties konsekvencēs, kuras to piekritēji pat nav vēlējušies.

Latvijā pilnīgi Dešardēna kvazizinātniskajā garā darbojas un savas hipotēzes publicē, piemēram, arī fiziķis Juris Tambergs. Neba nu bez sastādītāja ziņas viņa publikācija ir rodama arī LELB mūsdienu mācītāju sprediķu grāmatas otrajā sējumā. Vai tam ir kāda nozīme? Ko tas signalizē? Tas attiecīgajā grāmatā netiek paskaidrots. Skaidrs gan ir viens: ir jācenšas zināt, lai vajadzības gadījumā varētu saprast. Zināt arī tādas lietas, kas pašam nav aktuālas, bet kuras ir jūtamas „virmojam gaisā”. Katros melos un maldos ir daļa patiesības, kas tur ir sagrozīta. To atpazīt un zināt visā tās pilnībā un īstajā vietā ir kristieša uzdevums pasaulē, kur katru mīļu brīdi mums var tikt prasīts atbildēt mūsu cerības dēļ.

„Vai evolūcija ir teorija, sistēma vai hipotēze? Tā ir daudz vairāk: tā ir vispārējs nosacījums, kura priekšā visām teorijām, visām hipotēzēm, visām sistēmām ir godbijīgi jāmetas ceļos, šis evolūcijas nosacījums tām visām ir jāapmierina, ja vien grib, lai tās atzītu par patiesām. Evolūcija ir visus faktus apgaismojoša gaisma, līkne, kurai visām taisnēm ir jāseko.”

Ir grūti būt konsekventam misteriozā sistēmā, kas neievēro nekādas konsekvences. Dešardēns nav ne „klasisks” evolucionists, ne panteists.

Didzis Meļķis

Leave a Reply