Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

NEKĀ JAUNA

L-salamana macitajs
Fragments no grāmatas ‘Salamans Mācītājs. Salamana Augstā dziesma’

Visās vietās ir tik daudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! – Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums. No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem vēlākiem, kuri nāks, arī par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem. (Sal. Māc. 1:8–11)

“Visās vietās ir tik daudz grūtuma”. No Salamana vārdiem izriet, ka viss ir tik nogurdinošs un apnicīgs, ka tas nav pat pasakāms. Cik gan ārkārtīgi liels ir šo vārdu kontrasts ar Jāņa vārdiem par Jēzu: “Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jņ. 21:25) Šādi runā vīrs, kura dvēsele ir atradusi mieru Kristū un Viņa apsolījumā: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat.11:28) Kristū viss ir tik jauns un svaigs, ka to nav iespējams aprakstīt.

Bet Salamans nerunā par to. Viņš runā par cilvēku, kas dzīvo bez Dieva. Šāda būtne nemitīgi raugās apkārt un klausās, bet vienmēr ir neapmierināta. Jauni apģērba veidi nepārtraukti parādās vienīgi tādēļ, lai tos nomainītu citi. Populārās mūzikas skaņu plates nepārtraukti mainās, jo cilvēki vēlas jaunas skaņas. Kāpēc? Tādēļ, ka vecais tik ātri kļūst apnicīgs.

Ķēniņš turpina ar nolūku parādīt, ka, neraugoties uz visu meklēšanu, “nekā jauna nav zem saules”. Ko Salamans ar to grib pateikt? Vai tad pasaulē nav daudz tādu lietu, par kurām varētu sacīt: “Redzi – tas ir kaut kas jauns!” Nav šaubu, ka mūsu modernā materiālistiskā pasaule vēlētos Salamanam iebilst. Paraugieties uz visiem jaunajiem tehnoloģijas sasniegumiem! Vai tad kosmosa kuģi, televīzija, mikroviļnu krāsniņas un kompjūteri nav kaut kas jauns? Šķiet, ka Salamana apgalvojums ir pretrunīgs.

Tomēr tā šķiet tikai, viņa vārdus lasot virspusēji. Salamans šeit nerunā par “lietām”. Viņš šeit nerunā arī par Kristu un Evaņģēliju. Viņš apraksta situāciju, kurā atrodas cilvēks: “Acij nekad nav diezgan redzētā un ausij dzirdētā.” Izmisuma pilnais cilvēka nemiers paliek nemainīgs no paaudzes uz paaudzi.

Viscaur šīs grāmatas ievadam Salamans apraksta grēkā kritušo pasauli. Tas ir drūmais radības attēls, kas rāda to tādu, kāda tā izskatās pēc grēkā krišanas – pilnīgi nespējīga radīt kaut ko “jaunu” sevis pašas atpestīšanai.

Kad ķēniņš iesāka aprakstīt dzīves bezjēdzīgumu jeb niecību, viņš trāpīja mums pavisam personīgi – pa mūsu pašu veltīgajām pūlēm. (“Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm?”) Noslēdzot šo prologu, Salamans virza mūsu domas atpakaļ pie tā, kas mūs nomoka visvairāk. Tas nav nebeidzamais upes plūdums uz jūru, nedz arī apnīkstošā saules uzlēkšana un rietēšana. Drīzāk tas ir tas, ka mans darbs sķiet veltīgs, un mana dzīve beigsies un tiks aizmirsta.

Ar apgalvojumu, ka “no agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa”, Salamans vēlreiz ļauj sevi apvainot pretrunīgumā. Pavisam noteikti – cilvēkus atceras. Taču viņu piemiņa nav tāda, kādai tai vajadzētu būt, vai kādi viņi vēlētos būt. Viena paaudze pēc otras dara tos pašus skaudības, naida un iekāres grēkus. Lai gan vēsture liecina par daudziem gadījumiem, kad Dieva sods un tiesa ir nākusi pār tautām un atsevišķiem indivīdiem, mēs neatceramies, kas notika ar citiem un neattiecinām to uz sevi.

Un, pat ja dažu personu vārdi un darbi varētu tikt izlaisti no šī saraksta, šī doma nesniedz mums mierinājumu. Citējot vēlreiz Šekspīru: “Ļaunums, ko cilvēki dara, paliek pēc viņiem. Labais bieži tiek aprakts līdz ar viņu kauliem.”

Senās civilizācijas cēla lielus pieminekļus, lai iemūžinātu savus izcilos vadoņus. Kurš šodien vairs atceras viņus tā, kā viņi cerēja? Kurš īsti uztraucas par senajiem romiešiem, grieķiem vai ēģiptiešiem? Kurš nākamajās paaudzēs augstu vērtēs mūsu laikmeta sasniegumus? Vēl vairāk – kurš uztrauksies par tām cīņām un sasniegumiem, kuri tik daudz nozīmē tev un man?

Tā mēs redzam, ka nākamās paaudzes mums neko nelīdzēs. Tāpat kā mēs, arī viņi tiks satverti šīs bezjēdzīgās eksistences nesalaužamajā aplī. Ar šo domu ķēniņš beidz savu vareno prologu.

Rolands K. Elke

Leave a Reply