Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

SVĒTIE UN LIEKUĻI

masacc121

Šoreiz pārdomām ņemsim fragmentu no Apustuļu darbu grāmatas, kas iesniedzas divās nodaļās (Ap.d. 4:32–5:13). Šajā fragmentā mēs atradīsim aprakstu par pirmo kristiešu dzīvi, kas bija pārpilna ar nesavtīgas brālīgas mīlestības un cēlsirdības paraugiem. Taču blakus šim pozitīvajam drīz vien parādījās negatīvās izpausmes – pirmā nepatīkamā situācija. Runa ir par atgadījumu ar kādu vīru, kura vārds ir Ananija, un viņa sievu Sapfīru. Taču tas nebūt nenozīmēja, ka šādas lietas bija raksturīgas kristīgajai baznīcai. Drīzāk jau Apustuļu darbi (4:32–35) sniedz mums īstenos kristīgās dzīves paraugus, bet atgadījums ar Ananiju un Sapfīru (5:1–10) uzskatāms kā nejaušs un baznīcai neraksturīgs notikums. Tomēr aplūkosim visu pēc kārtas.

Baznīcas vienotība

Lūka mums liecina, ka daudzi kristieši, kuriem bija īpašumi, tos pārdeva un samaksu par pārdoto viņi atdeva apustuļiem (Ap.d. 4:32–35). Šie līdzekļi tika izdalīti, kā nu kuram bija vajadzīgs. Kaut arī kristiešiem bija īpašumi, tomēr viņi neko nesauca par savu, proti, viņi uzskatīja, ka īstenais īpašnieks ir Tas Kungs. Materiālās vērtības, kas viņiem piederēja, ticīgie uzskatīja par Dieva dāvanām, kas nodotas viņu rīcībā kopējai lietošanai.

Viss viņiem bija kopējs. Viņi dzīvoja kā viena ģimene. Turklāt viņi tā rīkojās nevis spiesti, bet brīvprātīgi, brālīgas mīlestības vadīti. Lūk, tāda brīnišķīga vienprātība un sadraudzība valdīja pirmo kristiešu vidū! Acīmredzot šāda kristiešu cēlsirdība nepārprotami tika saistīta ar ticīgo atdzimšanu Svētajā Garā un Svētā Gara darbu kristiešos. Domājams, ka tieši to Lūka ar šo liecību vēlas akcentēt lasītājam.

Šī liecība var atgādināt kaut ko no komunisma ideoloģijas, kas arī savās deklarācijās iestājās par vienlīdzību un brālību. Tomēr mēs labi zinām, ka principu manifestācijā nebija nekas no vienlīdzības un brālības, tas ir, vienlīdzībā nebija brālības un brālībā vienlīdzības. Viena vienīga korupcija, protekcionisms un savtīgums, tāpēc cilvēkos valdīja indiferentums, vienaldzība attiecībā pret visu to, kas notika apkārt.

Tādi jēdzieni kā brālība un vienlīdzība kļuva par neskaitāmu anekdošu un izsmiekla objektu. Komunistiskās ideoloģijas centieni drīzāk atgādināja parodiju par tēmu – kristīgās draudzes dzīve jeb Debesu valstība virs zemes. Protams, cilvēki tāpat dzīvoja, priecājās, strādāja, audzināja bērnus, skoloja viņus, tomēr nekas no tā, ko šī ideoloģija skaļi deklarēja, nebija. Nebija nedz brālības, nedz vienlīdzības. Komunistiskā iekārta to nemaz arī nespētu sasniegt. Brālība, vienlīdzība, cēlsirdība – nav panākamas ar varas līdzekļiem un metodēm. Piemēri no Apustuļu darbu grāmatas mums liecina, ka Svētais Gars bija iniciators tai baznīcas sadraudzībai, kādu to atrodam pirmajos kristiešos.

Protams, kāds var aizrādīt, ka tajā sabiedrisko attiecību formācijā, kādā, piemēram, mūsu tauta atrodas pašlaik, tas ir, pēc atteikšanās no komunistiskās iekārtas un ideoloģijas, arī nav nekā daudz no brālības un vienlīdzības. Piekrītu! Taču demokrātiskā valsts pārvalde nemaz arī nepretendē un nav arī atklāti deklarējusi par tādu kristīgo principu kā brālība un vienlīdzība īstenošanu. Tā drīzāk runā par iespēju katram cilvēkam šo principu realizēšanu savā dzīvē. Protams, demokrātiskā iekārta ir atnesusi mūsu tautai daudzus jaunus izaicinājumus, kuriem varbūt mēs nebijām gatavi un kurus mēs nespējām uzreiz un tik strauji pieņemt.

Tomēr mūsu tautas vēsture ir pierādījusi, ka latvieši kā tauta un nācija ir spējusi vienmēr adoptēt un pielāgoties visiem pārsteigumiem, kas tai gribot vai negribot, apzināti vai neapzināti tika uzspiesti. Šī Dieva dāvātā spēja ir ļāvusi mums allaž izdzīvot kā nācijai un tikt pāri visām grūtībām. Es ticu, ka arī šoreiz ar Dieva palīgu mēs tiksim pāri visām grūtībām. Bet kā galveno ieguvumu no demokrātiskās iekārtas es uzskatu Dieva dāvāto iespēju mūsu tautai brīvi paust kristīgajā draudzē savu ticību, kurā ticīgie pārpārēm var baudīt patiesu kristīgo brālību, mīlestību un vienlīdzību un kurā ļaudis var mācīties, ko šie jēdzieni patiesībā nozīmē.

Tomēr jāsaka, ka īpašumu pārdošana un ienākumu nodošana kopējām vajadzībām nav uzskatāma kā obligāts priekšnoteikums kristīgās draudzes dzīvei un nav arī galvenais. Protams, savstarpēja palīdzība, kā arī atbalsts tiem, kas bija nonākuši trūkumā, bija raksturīgi pirmajiem kristiešiem un aizvien ir raksturīgi kristiešiem šodien. Taču šajā gadījumā Lūkas liecība ir uzskatāma drīzāk par ārkārtēju nepieciešamību.

Politiskā nestabilitāte izraisīja ekonomisko pasliktināšanos Palestīnā. Bija samazinājušās nodarbinātības iespējas Jeruzālemē, tam sekoja bads. Mācekļi juta atbildību par saviem brāļiem, un viņi nolēma palīdzēt trūkumcietējiem. Lūkas ziņojums par šiem notikumiem ir pirmās kristiešu liecības par baznīcas vienotību ne tikai garīgajās vajadzībās, bet arī materiālajās. Tomēr, kā mēs to redzam, galvenā vēsts mācekļiem aizvien palika mutvārdu liecība par Jēzu Kristu. Turpmākie notikumi Apustuļu darbu grāmatā sniegs mums arī citus baznīcas vienības piemērus.

Barnabas cēlsirdība (Ap.d. 4:36–37)

Turpinājumā Lūka kā īpašu piemēru iepriekšteiktajam atzīmē Jāzepa, kāda levīta no Kipras, cēlsirdību. Viņu bija iesaukuši par Barnabu, kas no ebreju valodas nozīmē iepriecināšanas dēls. Acīmredzot šāds vārds viņam tika dots patstāvīgās pozitīvās ietekmes dēļ uz apkārtējiem ļaudīm (sal. Ar Ap.d. 9:27; 11:22–30; 13:1—14:28; 15:2–4, 12, 22, 36–41; 1. Kor. 9:6). Nepārprotami bija tas, ka viņš tika cienīts ļaužu vidū. Arī viņš pārdeva savus tīrumus un iegūtos līdzekļus nolika pie „apustuļu kājām”.

Lūka attiecībā uz Barnabu min divas lietas: pirmkārt, ka viņš ir levīts, un, otrkārt, ka viņš ir kiprietis. Levīti bija Tempļa kalpotāji. No evaņģēlijiem mēs zinām, cik ļoti levīti pretojās Kristus mācībai. Tomēr Lūka šeit grib parādīt, ka nebūt visi levīti turējās pretim Jēzum Kristum. Viņš acīmredzot bija ieradies Jeruzālemē no Kipras, lai apciemotu savus radiniekus – Jāni Marku un viņa māti, kā arī, iespējams, kādus citus radiniekus vai draugus.

Šis ir pirmais gadījums, kad Lūka piemin Barnabas vārdu. Turpmāk Barnaba kļūs par vienu no galvenajām personām Apustuļu darbu grāmatā. Jau nākamajā notikumā viņa cēlsirdība būs krasā kontrastā Ananijas un Sapfīras liekulībai.

Ananijas un Sapfīras liekulība (Ap.d. 5:1–11)

Nenoliedzami, ka daudzus ietekmēja šāda kristiešu cēlsirdība. Pilnīgi iespējams, ka arī daudzi citi gribēja piederēt šai kopībai un kaut vai ārēji būt līdzīgiem svētajiem. Tā arī Ananija un viņa sieva Sapfīra pārdeva savus īpašumus, taču mācekļiem tika atdota tikai daļa no iegūtās peļņas. Pārējo viņi paturēja sev. Apustuļiem viņi pateica, ka ir atdevuši visu iegūto naudu. Nodoms bija acīm redzams un skaidrs. Gribēdami līdzināties daudzu ticīgo svētumam, arī Ananija un Sapfīra nolēma rīkoties līdzīgi, tomēr viņu sirdis nespēja nesavtīgi atteikties no visa un, savā starpā vienojušies, viņi nolēma melot pārējai draudzei. Taču notika kaut kas negaidīts un neparasts. Viņu abu meli tika atklāti, un viņi mira turpat uz vietas visu mācekļu acu priekšā.

Ananija un Sapfīra bija melojuši, tā nostādamies pret Svēto Garu. Šī epizode no agrīnas draudzes dzīves pirmajiem soļiem rāda, cik spēcīgi un stingri Tas Kungs iejaucās draudzes dzīvē, gan to svētīdams, gan arī tiesādams. No otras puses, mēs redzam, ka Lūka negribēja arī idealizēt agrīno baznīcu, cenšoties attēlot to nepatiesās krāsās. Ko lai mēs domājam par pašu Ananiju un Sapfīru? Vai viņi bija ticīgi? Lūkas vārdi liek domāt, ka viņi bija ticīgi un abi piederēja draudzei. Tādā gadījumā notikums ar Ananiju un Sapfīru rosina mūs uz dažiem secinājumiem.

Pirmkārt, ka ne visi draudzē bija tādi kā Barnaba. Ārēji draudze parādījās kā tāda, kuras vidū bija gan patiesi svētie, gan tādi, kas par svētiem gribēja saukties, bet patiesībā bija tālu no šķīstās ticības. Otrkārt, Tam Kungam nepatika, ka šādas lietas notiek starp ticīgajiem. Savas liekulības dēļ Ananija un Sapfīra bija nostājušies pret Svēto Garu. Ir neiespējami saukties par svēto un tajā pašā laikā rīkoties pret Svēto Garu. Protams, no cilvēku acīm liekulību ir iespējams noslēpt, bet ne Dieva priekšā. Patiesai ticībai nav nekāda sakara ar liekulību. Citiem vārdiem, starp vārdiem un praktisko dzīvi ir jābūt saskaņai. Un treškārt, Tas Kungs bija lēmis nepieļaut, ka šādas lietas notiek Viņa svēto vidū.

Protams, var jautāt, vai arī mūsdienās ir sastopami tādi gadījumi, kad liekulība tūdaļ tiek sodīta līdzīgā veidā, kā to redzam Ananijas un Sapfīras lietā? Un, ja mēs nevaram nosaukt tādus gadījumus, vai tas nozīmē, ka liekulība ir izzudusi no draudzes visus? Attiecībā uz pirmo jautājumu, man gan nav zināmi tādi gadījumi. Taču tas jau arī nav galvenais. Ja tas tā būtu, tad mums, kristiešiem, būt jādzīvo vienās vienīgās bailēs, ka par katru grēku, ko mēs darām, mums draud bargais Dieva sods. Galvenais mūsu ticībā ir tas, ka mēs dzīvojam no Dieva žēlastības. Žēlīgais Dievs piedod mūsu pārkāpumus, dāvā mums savu Svēto Garu, ka topam šķīstīti, lai tāda veida lietas vairs negūtu virsroku mūsos.

Turklāt šī žēlastība pār mums ir nākusi nevis mūsu taisno darbu dēļ, bet gan Kristus nopelna dēļ. Bet par otro jautājumu diemžēl ir jāsaka, ka nesaskaņas, kas šad tad rod vietu kristīgajā baznīcā, liek domāt, ka Ananijas un Sapfīras grēks un daudzas citas nešķīstības aizvien ir spēcīgas baznīcā. Var, protams, arī jautāt, kāpēc Dievs rīkojās pret šiem diviem tik asi, kā pirmajā brīdī šķiet – cietsirdīgi? Tomēr, ja mēs ņemam vērā pārējos svētos Dieva draudzē, tad jāņem arī vērā, ka Ananijas un Sapfīras rīcība varētu maldināt ticīgos draudzē. Ja tādi iemanto nepelnītu atzinību no ticīgo puses, tas var radīt nopietnas sekas, maldinot ticīgos, radot nepareizu priekšstatu par svētajiem, par labajiem darbiem.

Tādējādi, lai gan ārēji Ananija un Sapfīra apliecināja savu uzticību draudzei, tomēr pēc būtības viņi nostājās pret draudzi. Tāpēc šis piemērs drīzāk uzskatāmi ilustrē, cik svarīgi ir Dievam, lai Dieva tauta būtu svēta. Tāpat šis piemērs akcentē domu, ka svētums un liekulība ir divas nesavienojamas lietas. Tādām lietām draudzē nav vietas. Turklāt Tas Kungs allaž ir izturējies daudz skaudrāk pret tiem kristiešiem, kuriem vai nu draudzē, vai ārpus tās ir piešķirtas lielākas priekšrocības vai arī uzticēta lielāka atbildība, gluži kā apustulis Jēkabs saka: „Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā.” (Jēk. 3:1)

Ananijas nāve

Zināmu ironijas devu mēs atrodam Ananijas un Sapfīras īpašvārdos. Tā Ananija jūdu valodā nozīmē „Dievs ir žēlīgs”, bet Sapfīra no aramiešu valodas – „skaistā, brīnišķīgā”. Ārēji Ananija rīkojās gluži kā Barnaba. Cilvēka acs to nespētu atšķirt. Dāvana paliek dāvana. Taču motīvi, kā mēs tagad zinām, nebūt nebija līdzīgi. Ananija gribēja piekrāpt kristiešus, lai iegūtu tādu atzinību, kādu viņš nebija pelnījis. Pasaulē tā ir pieņemts un tiek uzskatīts par cēlsirdību un devību, ar dāvanām cenšoties izpelnīties atzinību sabiedrības priekšā, kādu varbūt citkārt nebūtu pelnījis. Ananija atraidīja Svētā Gara mīlestību, ļaudams Sātana garam valdīt pār viņa sirdi. Ananija grēks nav vis tas, ka viņš neatdeva visus iegūtos līdzekļus, bet gan tas, ka viņš meloja draudzei un Dievam.

Neviens viņu taču nespieda pārdot savus īpašumus un naudu atdod trūkumcietējiem. Viņš varēja arī daļu naudas paturēt sev. Tomēr viņš nolēma ar puspatiesību izpelnīties tādu pašu atzinību kā, piemēram, Barnaba, un rīkojās pretēji Barnabas cēlsirdīgumam un nesavtīgumam, melojot Dievam.

Tūlīt pat Ananija arī tika apglabāts. Mums tas varbūt varētu šķist dīvaini. Bet tā ir sena Tuvo Austrumu tautu paraža – apglabāt mirušo pēc iespējas ātrāk. Šādai steidzībai bija arī zināms un ļoti loģisks pamatojums, jo dienvidu zemēs karstums spieda cilvēkus tā rīkoties. Tajā laikā senā Orienta tautām bija paradums izkalt klintīs alas, kurās parasti apglabāja mirušos. Domājams, ka arī šajā gadījumā kādi jaunāki un spēcīgāki kristieši sagatavoja Ananiju apbedīšanai un arī apglabāja viņu.

Sapfīras nāve

Saskaņā ar Lūkas ziņojumu, Sapfīra ieradās vēlāk pie apustuļiem, neko nenojauzdama par to, kas bija noticis ar Ananiju. Pēteris deva viņai iespēju teikt patiesību un tā izvairīties no tāda paša likteņa, kāds piemeklēja viņas vīru. Pēteris iepriekš nebrīdināja viņu, jo gribēja, lai viņa saka taisnību. Taču viņa apstiprināja tos pašus melus. Šādi abus pārbaudīdams, Dievs gribēja demonstrēt, cik tālu cilvēks var aiziet savā nepaklausībā Dievam. Tāpat arī to, cik bīstami ir melot Dievam. Ja nu tomēr Sapfīra būtu atzinusies savos melos un nožēlojusi tos, viņa būtu saglabājusi sev dzīvību. Taču tā nenotika.

Kāda loma visā šajā notikumā bija Pēterim? Apustulis bija tas, kas uzrādīja Ananijam viņa grēku, bet Dievs notiesāja viņu, piespriezdams tam tūlītēju nāvi. Zīmīgi, ka Lūka neko nemin par pašu nāves cēloni, lai gan viņš, būdams ārsts, varēja zināt diagnozi, kas varētu izraisīt nāvi. Acīmredzot viņam tas nav bijis svarīgi. Svarīgi bija tas, ka tā iestājusies acumirklī.

Kāds varbūt varētu domāt, ka Pēteris rīkojās pārlieku cietsirdīgi. Taču teksts pārliecina mūs, ka Pēteris šajā gadījumā bija pilnībā Svētā Gara rīcībā (Ap. d. 4:31), gluži tāpat kā Ananija un Sapfīra Sātana varā (Ap. d. 5:3). Pēteris kalpoja gan kā Dieva svētības starpnieks, dziedinot slimos, gan arī kā Dieva instruments, spriežot tiesu pār tādiem kā Ananija un viņa sieva gluži tāpat, kā to darīja Jēzus Kristus.

Šīs nodaļas 11. pantā mēs atrodam pirmo reizi pieminam vārdu ‘draudze’ Apustuļu darbu grāmatā. Grieķu valodā šeit ir vārds ‘ekklēsija”, kas tulkojumā nozīmē ‘sapulcinātie, sasauktie’. Šis ir visai parasts vārds, kas tiek lietots ikreiz, kad ļaudis tika pulcināti vai nu politisku, vai kādu citu iemeslu dēļ. Zinot, ka Lūkas padomdevējs bija Pāvils, varētu jautāt, kāpēc apustulis izvēlējās tieši šādu parastu vārdu, nevis kādu specifisku jēdzienu draudzes apzīmēšanai, kādi grieķu valodā noteikti bija un par kuriem Lūkam noteikti bija zināms? Neiedziļinoties visās niansēs, kas būtu saistībā ar šo jautājumu, par visloģiskāko šķiet tas ieskats, ka ticīgie negribēja, lai Dieva draudzei būtu jel kāds sakars vai norāde uz pagāniskajām reliģijām un kultiem. Baznīca tādējādi ir nevis ēka, bet gan Dieva sapulcinātie ticīgie, kuras vidū stājas Tas Kungs ar savu Evaņģēliju un žēlastības līdzekļiem.

Uldis Fandejevs

Leave a Reply