Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

TRĪS KRISTUS AMATI

theophany-1024x663

Kristus amats, darbs jeb veikums nav jāsaprot tikai kā Viņa misija, bet gan kā visaptverošs apzīmējums tam, ko Viņš darīja un joprojām turpina darīt cilvēku glābšanas labā.

Senajā baznīcā mācība par Kristus trim amatiem ir sastopama gan ortodokso mācītāju Jeruzālemes Kirila un Augustīna, gan arī ariāņu bīskapa Eisebija darbos. Viduslaikos šo iedalījumu lieto Akvīnas Toms un citi sholastiķi. Žans Kalvins mācību par trim Kristus amatiem uzskatīja par obligāti nepieciešamu.

No luterāņu teologiem pirmais, kas runāja par Kristus trejādo – pravieša, priestera un ķēniņa – kalpošanu bija Johans Gerhards. Šādā veidā viņš sniedza kopsavilkumu Kristus kā vidutāja un Kunga darbībai. Pēc šīs izpratnes Kristus kā “ķēniņš” valda pār ticīgajiem un visu radību, kā “priesteris” Viņš ir upurējis pilnīgu upuri par pasaules grēkiem un patlaban aizlūdz par saviem ļaudīm, bet kā “pravietis” Viņš ir pasludinājis Dieva mūžīgo pestīšanas lēmumu un pastāvīgi darbojas savā draudzē caur Dieva vārda pasludināšanas amatu.

Tomēr luteriskajā teoloģijā ir sastopamas arī iebildes pret šādu iedalījumu. Atšķirībā no J. Gerharda Johans Andreass Kvenštets šo trīsdaļīgo iedalījumu uzskatīja par maznozīmīgu, savā teoloģijā kombinējot tikai priestera un pravieša amatus. F. Pīpers, būdams lietas kursā par J. Kvenšteta rezervēto attieksmi pret šo jautājumu, tomēr uzskatīja trīsdaļīgo iedalījumu amatos par noderīgu Kristus darba aprakstam.

Pret šādu iedalījumu 20. gs. vēršas pazīstamais Erlangenes teologs Verners Elerts un viņa vairāk vai mazāk konfesionālais sekotājs amerikāņu teologs L. Grīns, kurš norāda, ka Vecās Derības pravieša, priestera un ķēniņa kategorijas „labākajā gadījumā ir neskaidras attiecībā uz bauslības un Evaņģēlija izšķiršanu, bet sliktākajā var radīt legālistisku sajaukumu.” Iespējams, ka šajā apgalvojumā ir daļa patiesības, tomēr šķiet, ka tas ir mazliet pārspīlēts. Ne tik kategorisks šajā jautājumā ir cits Misūri Sinodes teologs D. Skērs. Viņš piekrīt, ka trīsdaļīgais Kristus darba iedalījums nav pilnīgi nepieciešams, kā to uzskatīja Ž. Kalvins. Tomēr tam ir sava nozīmīga loma, jo tas ir kļuvis ne tikai par iedalījumu, kas tiek izmantots dogmatikā, bet arī katehētikā.

Ņemdams vērā V. Elerta iebildumus, ka šie amati nevar tikt tiešā veidā pārnesti no Vecās Derības, D. Skērs tomēr norāda uz Mateja evaņģēlija 12. nodaļu, kur evaņģēlists sniedz trīs Kristus izteikumus, kas liecina, ka zināmā mērā šie trīs amati tomēr sader kopā. Tajā pašā laikā D. Skērs pamatoti norāda, ka katrā no šiem izteikumiem atklājas, ka Jēzus ne tikai uzņemas šos amatus, bet arī tos paplašina. Tā Mateja evaņģēlijā 12:5 Jēzus saka, ka Viņš ir lielāks nekā templis, tas ir, priesteris; Mateja evaņģēlijā 12:41 Viņš saka, ka ir lielāks par Jonu, tas ir, pravieti; un Mateja evaņģēlijā 12:42 Viņš saka, ka ir lielāks par Salamanu, tas ir, ķēniņu.

Pazīstamais teoloģijas vēsturnieks Jaroslavs Pelikans domā, ka reformācijas laikā mācība par trim Kristus amatiem kalpoja bībeliskās un patristiskās izpratnes apkopošanai. Šo mācību gan sistematizēja Ž. Kalvins, taču to lietoja un pilnīgāk attīstīja lielākā daļa protestantiskās ortodoksijas. Viņi pamatoti norādīja, ka katrs no šiem amatiem simbolizēja Vecās Derības piepildīšanu un norādīja uz kādu no nepārtrauktās baznīcas dzīves aspektiem.

Kristus kā pravietis piepildīja un pacēla jaunos augstumos Vecās Derības pravietisko tradīciju, turpinādams pildīt savu pravieša amatu kalpošanā ar Dieva vārdu. Kristus kā priesteris pielika punktu Vecās Derības upuru sistēmai, pats būdamas gan priesteris, gan upuris un turpinādams kalpot kā aizlūdzējs par baznīcu. Kristus kā ķēniņš bija tā ķēnišķīgā persona, uz kuru bija norādījusi Vecā Derība, taču Viņš arī turpina savu valdīšanu ar paša izraudzīto amata nesēju starpniecību.

J. Pelikanam nav palicis nepamanīts fakts, ka, skaidrojot katru no šiem amatiem, protestantu uzskati atšķīrās gan teoloģiski, gan ētiski, gan liturģiski. Tomēr viņš pamatoti secina, ka mācība par Kristus trim amatiem ļāva protestantu teologiem likt lietā bībelisko un patristikas mācību par Kristu daudz labāk, nekā to spēja kāda cita apkopojoša teorija. Pēc J. Pelikana domām šī mācība varētu būt pats nozīmīgākais protestantiskās teoloģijas ieguldījums mācībā par Kristus personu un darbu. Šādam secinājumam pamatā piekrīt arī D. Skērs. Arī mums jāatzīst, ka mācība par trim Kristus amatiem ir noderīga gan katehēzes darbā, gan teoloģiskajā izklāstā, un tādēļ mēs nedaudz vairāk runāsim par šiem trim Kristus amatiem.

Kristus – Ķēniņš

Kristus ķēnišķā kalpošana sākotnēji tika uzskatīta par Viņa valdīšanu pār ticīgajiem, aizstāvot baznīcu virs zemes, taču ortodoksajā luteriskajā tradīcijā (sākot ar J. Gerhardu) šajā amatā tika ietverta arī Kristus vara pār visu radību. Ortodoksie luterāņu teologi runā par “spēka valstību”, kas plešas pār debesīm un zemi, “žēlastības valstību”, kas sakrīt ar Kristus darbību draudzē, un “godības valstību”, kurai vēl jānāk.

Uz Jēzus ķēniņa amatu norāda pats vārds Kristus. Apsolītais Israēla Pestītājs tika gaidīts kā ķēniņš un saukts par Svaidīto (Ps. 2:2). Sacīt, ka Jēzus ir Kristus, nozīmēja atzīt Viņu par Israēla ķēniņu. Tituls Kristus, kas ir sinonīms ķēniņam, ir tituls, kas Jaunajā Derībā visbiežāk ir saistīts ar Jēzus vārdu. Gan Matejs, gan Marks savus Evaņģēlijus sāk ar vārdiem – Jēzus Kristus.

Vecās Derības prototips, kas attēlo Jēzus ķēnišķību, ir ķēniņš Dāvids (Mt. 1:6). Kristus tiek saukts par Dāvida Dēlu Mateja evaņģēlija virsrakstā (1:1) un tālāk šo titulu saņem arī no aklā vīra (Mt. 9:27), kanāniešu sievas (Mt. 15:22), aklā vīra pie Jērikas (Mt. 20:30-31; Mk. 10:47; Lk. 10:38-39), un šādi Viņu sveic pūlis, kad Jēzus Pūpolsvētdienā iejāj Jeruzālemē (Mt. 21:9). Arī pats Jēzus norāda, ka tituli „Kristus” un „Dāvida Dēls” ir identiski (Lk. 20:41, 44; Mt. 22:42, 45; Mk. 12:25, 27).

Jēzus tiek atzīts par Dāvida Dēlu, Pūpolsvētdienā Viņam iejājot Jeruzālemē, tomēr no tā, ka pats Dāvids savu Dēlu sauc par Kungu, izriet, ka Jēzus ir lielāks par Dāvidu. To pašu Jēzus vēlas pasacīt, kad farizeji apgalvo, ka labības plūkšana sabatā ir pret bauslību. Viņš norāda uz Dāvidu, kas ēda skatāmās maizes, lai gan tas bija atļauts vienīgi priesteriem. Doma šeit ir nepārprotami skaidra – ja jau Dāvids to varēja darīt, tad Kristum uz to ir daudzkārt lielākas tiesības.

Arī Jēzus ģenealoģijas Mateja evaņģēlijā apstiprina, ka Jēzus ir ķēniņš. Viņa priekšgājēju sarakstā ir tikai ķēniņu vecāki, paši ķēniņi un viņu pēcteči. Šajā sarakstā Dāvids ir pats prominentākais un minēts piecas reizes (Mt. 1:1, 6, 17). Tāpat kā Viņa tēvs Dāvids Jēzus ir dzimis Bētlemē (Lk. 2:4, 11; Mt. 2:6) un ieiet Jeruzālemē, lai iedibinātu savu valdīšanu. Satriecoši ir tas, ka Jēzus sevi kā ķēniņu salīdzina nevis ar Dāvidu, bet ar Dāvida dēlu Salamanu.

„Šeit ir kas vairāk nekā Salamans.” (Mt. 12:42) Salamans simbolizēja pašu lielāko Israēla valsts godību un varenību un kļuva par Mesijas – Dieva pēdējā eshatoloģiskā ķēniņa paraugu. Dāvida namam dzimušajam Mesijam tiek dots salamanisks vārds – miera ķēniņš. Viņš valda uz sava tēva Dāvida troņa pār miera pilnu ķēniņvalsti (Jes. 9:6-7). Tomēr Viņš ir lielāks par Salamanu, jo, kā norāda Jesajas pravietojums, Viņš ir Imanuēls – Dievs ar mums (Jes. 7:14).

Viņa sludinātā vēsts, kas atskan līdzībās, bieži tiek ievadīta ar vārdiem – „Debesu valstība’’ vai ’’Dieva valstība”. Lai gan sinedrija priekšā Viņš tika apvainots zaimošanā, uz nāvi Viņš tiek notiesāts par to, ka saucis sevi par Jūdu ķēniņu. Virs Viņa krusta ir uzraksts, kurā aprakstīts noziegums, par kuru Viņš ticis sodīts: „Jēzus Kristus Jūdu Ķēniņš.”

Kristus – Priesteris

Augstā priestera amats ir Kristus salīdzināšanas darbs, proti – tas, ka Viņš piepildīja bauslību un Viņa vietnieciskās ciešanas ir pilnīga cilvēces izpirkšana un gandarīšana, kuru Viņš veica pasaules grēku dēļ. Pie šā amata pieder arī Kristus pastāvīgās aizlūgšanas par cilvēkiem Dieva priekšā.

Lai gan tikai Vēstule ebrejiem Kristu tiešā veidā sauc par priesteri, tomēr šī tēma ir viscaur manāma Jaunajā Derībā, kur vien Jēzus tiek minēts kā samaksa vai upuris par grēku. Vecajā Derībā vienīgi priesteri drīkstēja pienest upurus. Upurēdams sevi kā upuri par grēkiem, Kristus ir gan priesteris (Ebr.7:26-27), gan arī upuris (Ebr. 5-7). Vēstules ebrejiem autors ļoti rūpīgi nošķir Jēzu no āroniskās Vecās Derības priesterības, norādot, ka Viņš ir priesteris pēc Melhisedeka kārtas (Ebr. 7:15-17).

Diskusijā ar farizejiem, par to, vai ir vai nav bijis likumīgi plūkt vārpas sabatā, Jēzus atsaucas uz Dāvidu. Ēzdams skatāmās maizes, Dāvids pārkāpa bauslību. Jēzus runā arī par priesteriem, kas, jādomā, pildot savus upurēšanas pienākumus, apgāna sabatu (Mt. 12:1-4). Viņš izšķir jautājumu ar argumentu, ka te ir kaut kas lielāks par templi. Jēzus šeit runā par savu miesu kā par templi. Viņa oponenti apzināti pārprata Jēzus paredzējumu par Viņa miesas kā tempļa sagraušanu, lai apvainotu Viņu sazvērestībā (Mt. 27:40).

Diezgan nepārprotami templis (Jņ. 2:21-22) un „kaut kas lielāks par templi” (Mt. 12:5) ir – Jēzus miesa, kurā Viņš sevi pienes Dievam kā upuri. Tieši šādā veidā Viņa teikto arī saprata Jēzus pretinieki, lai gan, tiesājot Jēzu, viņi tēloja nezināšanu un apvainoja Viņu kūdīšanā uz dumpi, sagraujot reliģiska rakstura celtnes (Mt. 27:40). Kaut arī evaņģēlisti nekad tiešā veidā nesauc Jēzu par priesteri, tomēr pati doma evaņģēlijos ir nepārprotami klātesoša.

Tempļa nozīme nosaka to, kas ir priesteris – viņš tur pienes upurus. Grieķu valodā templis – svētā vieta un priesteris – svētais vīrs ir nepārprotami saistīti (Mt. 12;4-6). Templis un priesteris ir saistīti ne tikai lingvistiski, bet arī jēdzieniski. Ja ir templis, tad ir nepieciešami arī priesteri, kas upurē. Ja tempļa nav, tad nav arī priesteru un upuru. Jēzus, nosaukdams sevi par templi, pieprasa, lai Viņš tiktu arī uzskatīts par priesteri, kas pienes pats sevi kā upuri.

Kristus – Pravietis

Kristus pravieša amats luteriskās ortodoksijas izpratnē sevī ietver Kristus atnesto vēsti, Viņa veiktā Dieva vārda sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amata iedibināšanu, kā arī darbu, kuru Viņš veiks baznīcā ar sludināšanas amata starpniecību līdz savas atgriešanās brīdim.

Kā pravietis Kristus ir pēdējā un visaugstākā Dieva atklāsme. Dievs, kas agrāk ir runājis caur tēviem, šajās pēdējās dienās ir runājis uz mums caur savu Dēlu (Ebr. 1:1). Viņš sevi atzīst par pravieti, kas netiek cienīts savā zemē, un Viņa dzīves laikā daudzi cilvēki, kas, neredzēdami Viņā Mesiju, tomēr izturējās pret Jēzu labvēlīgi, uzskatīja Viņu par pravieti (Mt. 21:11) vai par Dieva sūtītu mācītāju (Jņ. 3:2).

Arī ļaužu pūļi Viņu tāpat kā Jāni uzskatīja par pravieti (Mt.21:46 un 14:5). Samariešu sievas izpratnei, ka Jēzus ir pravietis (Jņ. 4:19) bija jāpieaug līdz pārliecībai, ka Viņš ir Kristus (Jņ. 4:25-26). Tādā pašā nozīmē, kā Jēzus sevi redz lielāku par ķēniņu un priesteri, Viņš sevi uzskata arī par lielāku nekā pravietis, kā to liecina Viņa vārdi:. „Kaut kas lielāks nekā Jona ir šeit.” (Mt. 12:42) Savukārt Mateja evaņģēlijā 12:39 Jona ir uzsvērti nosaukts par pravieti.

Ja ir pareizi Jēzu saukt par pravieti, tad tikpat būtiski ir arī atšķirt Viņu no pārējiem praviešiem. Pretēji citiem praviešiem Viņš savu vēsti nesaņem no Dieva un par Dievu, bet pazīst Dievu tiešā veidā. F. Pīpera vārdiem runājot: „Viņš ir pārāks par visiem citiem praviešiem ar to, ka Viņā pats Dievs nāca miesā. Kristū pats Dievs personīgi mācīja uz zemes.” Kristus nekad nelieto praviešiem raksturīgos vārdus – „Tā Kunga vārds nāca pār mani” (Hoz. 1:1; Lk. 3:2). Pretēji visiem citiem praviešiem, Viņš pazīst Dievu, tāpat kā Dievs pazīst Viņu (Mt. 11:27). Viņa tuvība ar Tēvu dara Viņu par pilnīgu Dieva atklājēju un Dieva atklāsmi (Jņ. 1:18).

Trīsdaļīgais Kristus amatu iedalījums fokusē visu Veco Derību uz Jēzus personu. Viņš ir ķēniņa, priestera un pravieša institūciju, kas saturēja kopā Israēlu kā tautu vai vēl precīzāk kā Dieva tautu, turpinājums un nobeigums. Šie amati bija kā šķiedra, ar kuru Mozus Israēlu veidoja par vienu tautu. Mozus ne tikai pēc Dieva pavēles iedibināja šos amatus, bet arī pats tos ieņēma. Tāpat kā Jēzus kā pravietis, priesteris un ķēniņš atrodas Israēla vēstures beigās, tā Mozus atrodas šo amatu sākumā.

Savstarpējā saistība, kā tā apsolīta 5. Mozus grāmatā 18:15, ir skaidri redzama Vēstulē Ebrejiem 3:5, kur Mozus ir aprakstīts kā Dieva namam uzticīgais un Jēzus pacelts pār viņu. Mozus ne tikai sniedz rakstītus noteikumus attiecībā uz praviešiem (5.Moz. 18:15-22), ķēniņiem (5.Moz. 16:14-20) un priesteriem (3.Moz.), bet viņš arī iemieso šos amatus un pilda to funkcijas. Viņš dāvā cilvēkiem Dieva atklāsmi, valda pār tiem četrdesmit gadu un pienes upurus. Neviena Vecās Derības persona neatgādina Jēzu tik lielā mērā kā Mozus. Mozus arī nekad nelieto praviešiem raksturīgos vārdus – „Tā Kunga vārds nāca pār mani”, jo viņš bija redzējis Dievu vaigu vaigā (5.Moz. 34:10).

Tādējādi tāpat kā Jēzus Viņš ir lielāks nekā pravieši, bet viņš ir zemāks par Jēzu tādā nozīmē, ka caur Mozu tika dota bauslība, bet caur Jēzu Kristu nāca žēlastība un patiesība (Jņ. 1:17). Tā kā Jēzum pieder šie trīs amati, tad visi Mozus sekotāji savos pravieša (Jesaja, Hozea, Elija), ķēniņa (Dāvids, Salamans) un priestera (Samuēls, Abijatārs) amatos palīdz mums saprast Kristu kā Dieva sūtītu Pestītāju. Trīsdaļīgais Jēzus kā pravieša, ķēniņa un priestera amats tiek izmantots, lai aprakstītu Kristus darbu, kā arī to, ka Viņš ir Vecās Derības piepildījums un pārāks par tiem Vecās Derības vīriem, kas pildīja līdzīgus amatus.

Ilārs Plūme

Leave a Reply