Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

DIEVA VĀRDS LUTERA DZĪVĒ

vieta-kur-stavet

„Ja man būtu vieta, kur atbalstīties,” sacīja Arhimeds, „es varētu izkustināt pasauli.” Tie ir slavenie grieķu zinātnes vīra vārdi, kas norādīja uz neticamo smagumu, ko var izkustināt ar pavisam nelielu spēku, ja vien ir svira un vieta, kur atbalstīties. Teorētiski būtu iespējams izkustināt pat mūsu pasauli, taču ir kāds acīmredzams šķērslis. Mums vienkārši nav tādas vietas ārpus pasaules. Mēs paši atrodamies pasaulē un tādēļ nespējam to kustināt vai mainīt.

Un šī likumība neattiecas tikai uz fiziku. Pamēģiniet mainīt vai kustināt šīs pasaules ritējumu! Jūs to nevarat, jo esat daļa no tās. Jums nav vietas ārpus pasaules, kur atbalstīties. Ja jūs mēģināsit mainīt kultūru, tad  sapratīsit, ka paši esat neatraujama tās daļa. Pat mēģinot mainīt tik daudz kā – pašam sevi, lai atbrīvotos no saviem netikumiem un sliktajām īpašībām, jūs atklāsit, ka no sevis nekur nespējat aizbēgt.

Tāda ir mūsu problēma. Tas ir cilvēciskās ierobežotības likums. Kāpēc mēs nespējam radīt pilnīgu un perfektu sabiedrību? Kāpēc pasaulē joprojām ir kari, posts un nabadzība? Kāpēc mēs nespējam sasniegt mieru un laimi? Grēcīgais cilvēks ir tāds, kāds ir, tas nespēj sevi mainīt. Un atliek vien pasapņot: kaut ārpus mums un mūsu pasaules būtu kāda stingra un nesatricināma vieta, kur balstīties…

Ar šādu intriģējošu domu sākas 2005. gadā izdotā Mārtiņa Lutera biogrāfija, kuras autors ir amerikānis Džīns Edvards Vīts (latviešu lasītājam pazīstams pēc viņa grāmatas „Postmodernie laiki” izdošanas latviešu valodā). Un pēc tam, kad Dž. E.Vīts ir raksturojis šo cilvēciskās ierobežotības dilemmu, viņš sāk vēstīt Mārtiņa Lutera dzīvesstāstu – par to, kā viņš atradis sev vietu, uz kuras tiešām var balstīties, un par to, kādas lielas lietas viņam izdevies izkustināt.

Šeit es stāvu

1521. gada 18. aprīlī trīsdesmit septiņus gadus vecais mūks no mazas Vācijas pilsētiņas, izrauts cauri dažādu notikumu virpulim, nonāca paša Svētās Romas imperatora priekšā. Šis mūks bija smagi cīnījies ar savas vainas izjūtu un nomocījis sevi ar veltīgiem mēģinājumiem sevi glābt un labot savu dzīvi, līdz beidzot dziļās Bībeles studijās viņš bija iemantojis izpratni par to, ko viņa laika baznīca bija gandrīz pilnīgi pazaudējusi.

Proti – Luters no jauna bija atklājis Evaņģēliju, ka mūsu glābšana nav atkarīga no mūsu darbiem, bet no Dieva žēlastības, kas mums dāvināta caur Jēzus Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Šīs labās Evaņģēlija vēsts satverts un apgaismots, viņš tūdaļ  to sāka mācīt un sludināt. No otras puses šī vēsts viņu mudināja arī noraidīt visus garīgos maldus un izkropļojumus, kas bija turējuši gūstā gan viņu pašu, gan pārējos.

Būdams universitātes pasniedzējs un akadēmisks cilvēks, viņš piesita pie Vitenbergas baznīcas durvīm savas tēzes, par kurām vēlējās diskutēt. Viņš cēla iebildumus pret to, ka baznīca tā vietā, lai sludinātu Evaņģēliju, tirgojas ar indulģencēm. 95 tēžu piesišanas troksnis pie šīs mazpilsētas baznīcas durvīm izskanēja daudz tālāk, nekā bija gaidīts un cerēts. Šis troksnis – tēlaini izsakoties – aizskanēja līdz pašam Svētās Romas imperatoram.

Iepriekš minētā aprīļa diena bija visu šo notikumu kulminācija. Šā vācu mūka lietu izskatīja pats imperators un viņa padotie, kā arī pāvesta baznīcas pārstāvji. Faktiski Luters stāvēja viens pats visas tā laika politiskās un garīgās varas priekšā. Galu galā šīs lietas būtība tika izteikta ar vienu ļoti vienkāršu jautājumu: Vai tu atsakies no visa, ko esi mācījis par Evaņģēliju? Vai arī tevi izmetīs no baznīcas un impērijas un kā ķeceri sadedzinās uz sārta?

Luters atbildēja, ka viņa sirdsapziņa ir saistīta ar Dieva vārdu un drosmīgi pastāvēja, ka no Dieva vārda viņš nedrīkst atkāpties: „Šeit es stāvu un citādi nevaru.” Viņš bija atradis sev atbalsta vietu. Un tieši tāpēc viņš izkustināja pasauli. Izmainīja savu dzīvi. Izmainīja baznīcu. Izmainīja kultūru. Un tomēr – ne viņš pats, bet Dieva vārds, kas bija kļuvis par viņa klints pamatu, drošību un patvērumu.

Viens no ietekmīgākajiem

Patiesībā Mārtiņu Luteru droši var saukt par vienu no mūsu vēstures ietekmīgākajām figūrām. Un šāds vērtējums nebūt nav pārspīlēts. Gadu tūkstošu mijā arī vairāki populāri laicīgi izdevumi ierindoja Luteru starp nozīmīgākajām pagājušā gadu tūkstoša personībām. Piemēram, žurnāls Life viņu novērtēja kā trešo ietekmīgāko pēc Tomasa Edisona un Kristofora Kolumba. Vēl starp izcilniekiem ir minēti tādi ģēniji kā Alberts Einšteins un Johans Gūtenbergs.

Protams, Gūtenbergs ir izcelts kā revolucionārās iespiedtehnikas izgudrotājs. Viņš kļuva pazīstams kā Bībeles izdevējs. Tomēr tieši Luters bija tas, ka padarīja Bībeli par īstu bestselleru, iztulkojot to labskanīgā vācu valodā. Arī Lutera tēzes un raksti tika drukāti un pārdoti lielās tirāžās, izplatot Evaņģēlija vēsti tautai saprotamā valodā. Bet vispirms Luteram nācās rūpēties, lai lasītprasme nebūtu tikai dažu izredzēto privilēģija, tāpēc tautas izglītošana kļuva par vienu no viņa galvenajām prioritātēm.

Luters vēlējās, lai ikviens varētu droši balstīties uz Dieva vārdiem, tālab aizsāka rietumos šodien tik pašsaprotamu lietu kā – vispārējo izglītību. Viņam bija dziļa pārliecība, ka izglītība pienākas ne tikai elitei un garīdzniecībai, bet arī sievietēm, zemniekiem un ikvienam. Viņš gribēja, lai visi prastu lasīt dievvārdus, – un tiklīdz tie varēja lasīt Bībeli, tie varēja lasīt jebko. Līdz ar zemākās šķiras izglītošanu, tika mazinātas šķiru plaisas, parādījās dažādas jaunas iespējas pelnīt sev iztiku un nodrošināt labāku dzīvi.

Dieva vārda spēks

Pat daudzi neticīgi cilvēki ir augstu novērtējuši Lutera pozitīvo ietekmi uz sociālo stāvokli. Lutera formulētā mācība par aicinājumu, ka katram cilvēkam ir Dieva dota kalpošana pēc savām dāvanām un noteiktās vietas, radīja jauna tipa darba ētiku un individuālu pieeju, kas kļuva par nozīmīgu rietumu labklājības priekšnoteikumu. Pateicoties Luteram, laulības kārta tika atjaunota cieņā un godā kā Dieva dota un svētīta kārta, kurā cilvēks dzīvo Dievam tīkamu dzīvi (pretēji tā laika uzskatam, ka mūka kārta ir īstais garīgas dzīves ideāls). Un tās ir tikai dažas lietas, ko ieviesa Lutera reformācija.

Tomēr Luters nekad nebūtu veicis tik grandiozas reformas un atstājis tik paliekamu ietekmi, ja viņam nebūtu bijusi paļāvība uz Dieva vārdu. Viņš visu savu dzīvi un misiju balstīja Svētajos Rakstos. Tas ir dziļakais viņa ietekmes noslēpums: Dieva vārds, proti, Bībele, un vēl konkrētāk – Evaņģēlija vārds, ko viņš atklāja Svētajos Rakstos.

Šis Vārds viņam dāvāja ticību Jēzum Kristum un Viņa izcīnītai glābšanai pie krusta. Šī ticība pārvērta un vareni virzīja Lutera dzīvi – kā ārpusē esošs, pašā Dievā pamatots, atbalsts un svira. Turklāt šī evaņģēliskā ticība dāvāja viņam brīvību un drošu paļāvību, kas deva viņam drosmi cīnīties un pastāvēt šai pasaulē.

Šādas un līdzīgas domas jūs varat izlasīt šai „Luteriskā mantojuma fonda” izdotajā darbā. Grāmatas vēsturiskā puse lielākoties  balstīta  Martina Brehta monumentālajā triju sējumu Lutera biogrāfijā, kas ir viens no izcilākajiem šā žanra darbiem. Šī Vīta grāmata  izraisa un saista interesi ne tikai par Mārtiņa Lutera biogrāfiju, bet sniedz arī īsu reformācijas izklāstu un parāda tās ietekmi uz mūsdienām.

Uģis Sildegs

Leave a Reply