Pirmkārt, lai taptu dziedināts, tev jāzina, ka esi slims; un, otrkārt, tev jāzina, ka Kristus dziedināšanas būtība ir grēku piedošana. Apspriedīsim šīs divas atziņas, domājot par Bībelē aprakstītajām dziedināšanām. Svētie Raksti mums liecina par daudzām slimo dziedināšanām: tās veica senie pravieši, Kristus un Viņa apustuļi.
Cilvēki cieš no slimībām. Īpaši no tām, kuras medicīna ārstēt nemāk, un tām, no kurām nav cerību izveseļoties. Arī šodien medicīna visu nespēj. Daudzas slimības ir un paliek, un cilvēki cieš. Un arī šodien ir tādi sludinātāji, kuri apgalvo, ka tiem esot dievišķa dāvana dziedināt – ne ar zālēm vai skalpeli, bet – brīnumainā veidā, līdzīgi kā to darīja Kristus.
Ko mums par to domāt? Pat dažās luterāņu baznīcās Latvijā ir mācītāji, kas apgalvo, ka prot pārdabiski dziedināt. Mēs gan neuzticamies šādiem brīnumiem, taču Bībelē nav arī skaidras norādes, ka dziedināšana būtu aizliegta vai arī, ka vēlākos laikos tāda vairs nenotiks. Varbūt ieteiksim slimajiem un cietējiem doties pie mācītājiem un sludinātājiem brīnumdariem? Jo es dziedināt neprotu, un mūsu KLB mācītāji neviens to neprot. Bet Kristus un mācekļi to prata! Varbūt, ka ar mums kaut kas nav kārtībā?
Pasaule alkst pēc cilvēces mūžīgo problēmu atrisināšanas, cilvēki alkst pēc sensācijas. Un, tā kā viena no galvenajām cilvēces rūpēm ir rūpes par veselību, tad varbūt arī mums dievkalpojumā vajadzētu ieviest dziedināšanas seansus. Varbūt vajadzētu uzlikt rokas tiem no mums, kurus moka kādas slimības un cerēt, ka notiks brīnums. Un, ja nu brīnums tomēr nenotiktu, tad vajadzētu iet un mācīties no harizmātu sludinātājiem, kā tie to lietu dara.
Es ceru, ka no šādas manas runāšanas jūs iztrūkstaties ne pa jokam! Jo jūs zināt, ka Kristus baznīca pastāv, lai dziedinātu kādu vienu konkrētu slimību. Tāpat kā ir speciālas slimnīcas un nodaļas bērniem, tāpat ir arī dzemdību nami un tuberkulozes klīnikas.
Līdzīgi tam Kristus baznīcai ir viens novirziens, viena kaite, ko tā ārstē visā plašajā cilvēka problēmu spektrā. Tas ir grēks un tam sekojošā nāve. Tā ir arī mūsu baznīcas, ja tā var teikt, specialitāte. Ne velti Kristus misijas pavēlē nav norādes iet pasaulē ārstēt tonsilītu jeb mandeļu iekaisumu, lauztus kaulus, AIDS vai citas kādas slimības, bet ir gan pavēle kristīt, mācīt, piedot grēkus un sludināt Debesu valstību – un tā dziedināt cilvēkus, lai mēs reiz pilnībā veseli varētu stāties mūsu Radītāja priekšā.
Taču, lai cilvēki tiktu dziedināti, tiem sava slimība jāzina, jāpazīst tās simptomi, un jāzina, kur, kā, kad un pie kā ārstēties. Tas pats, protams, jāzina arī mācītājiem, jo kur derīgs ārsts, kas nezina savu amatu. Un vispārēja cilvēku slimība ir – grēks. Proti, cilvēku garīgā netīrība vai, citādi sakot, nešķīstība Dieva priekšā, kādēļ mums arī jāmirst un mūžībā jātop atstumtiem no Dieva, jo nekas netīrs un nešķīsts nevar pastāvēt mūžīgi un tādēļ arī Dieva valstībā neieies. Līdzīgi kā spitālīgais vai tīfa slimnieks nevar dzīvot kopā ar citiem cilvēkiem. Viņš jāizolē.
Kādi ir grēka slimības simptomi? Tie ir posts pasaulē: savtīgums, izlaidība, izvirtība, mantkārība, meli un cietsirdība. Un visiem sāp, un arī mēs ciešam. Kā jau katrai slimībai – izpausmes var būt atšķirīgas, citreiz smagākas, citreiz vieglākas, citreiz pavisam apslēptas jeb latentas, tomēr ja to neārstē, grēka slimība noved pie viena iznākuma – nāves: garīgas nāves, laicīgas nāves un pie šausminošas mūžības bez Dieva un bez cerības.
Dažādas slimības izraisa dažādas sāpes. Kā pazīt grēka slimības sāpes? Kāpēc vispār cilvēki jūt sāpes? Kāpēc slimnieki cieš? Pirmām kārtām tāpēc, lai slimnieks laikus pamanītu savu kaiti un dotos pie ārsta, lai tiktu dziedināts. Tā tas ir mūsu ķermeņa slimību gadījumā. Jo sāpes neļauj cilvēkiem staigāt apkārt ar salauztu roku, slimu sirdi vai ar audzēju. Sāpes signalizē, ka nepieciešama ārstēšana.
Bet kā ir grēka slimības gadījumā? Kas mums signalizē par briesmām, draudošo nāvi un norisēm pēc nāves? Tās arī ir sāpes, kuru izcelsmes mehānisms ir ļoti dažādu cēloņu apkopojums, un tas ir sarežģīts.
Bet vispārinot var teikt, ka grēka slimības simptomi ir pasaules posts un ciešanas. Tās ir vispārējas un visaptverošas ciešanas. Nevienam nekas nenotiek gludi un skaisti. Lai gan, uzlūkojot citus cilvēkus, reizēm šķiet, ka tie citi – tie bagātie, slavenie, varenie un laimīgie – no grēka cieš maz vai necieš nemaz. Bet, ak vai, tas tā nav!
Palūkojieties šodienas pasaulē, skatieties TV ziņas, lasiet avīzes vai arī lasiet vēsturi: visur jums pretī lūkosies vardarbība, lielu, bet tukšu ideju vārdā izlietu asiņu jūras, aplaupīti cilvēki, piesmieta mīlestība, trūkums, cietsirdība, pieviltas cerības un bezcerība. Tā tikai šķiet, ka citās tālās siltās zemēs cilvēki dzīvo, cepures kuldami. Jo par katru veiksmi, katru sasniegumu, katru pārticību vai bagātību, slavu, godu un varu ir rūgti un daudz jāmaksā un daudz kas jāizsāp.
Taču viens no uzskatāmākajiem grēka slimības simptomiem ir tieši miesas slimības jeb, kā pēc grieķu valodas vārda tās sauc ārsti, somātiskās saslimšanas. Tās gan apārstē un aizkavē, modernā medicīna daudzas izārstē pavisam, taču pilnībā veselu un, kas ir pats galvenais, nemirstīgu nevienu padarīt nespēj.
Te nu jājautā, ko gan nozīmē Bībelē pieminētās dziedināšanas un pat mirušo uzmodināšana. Kas tad īsti ir ar šīm lietām: vai nepilnīgas ir baznīcai dotās spējas, vai arī nepilnīga ir ticīgo kalpošana, ka dziedināti top ne tuvu visi, bet gan atsevišķi cilvēki: Nāamans, centuriona kalps, un kopā Bībelē kādi vēl daži simti vai varbūt tūkstoši. Bet līdz ar apustuļu laika beigām šī spēja dziedināt pakāpeniski izzuda.
Šur tur viduslaiku baznīcas vēsturē dzirdami kādi nostāsti un leģendas par it kā notikušiem brīnumiem, taču avoti nav visai ticami un pārbaudīt to vairs nevar. Klīst nostāsti par kādiem priesteriem, kam kādas īpašas spējas, un par svētvietām, un svēto un Jaunavas Marijas parādīšanos, kuras pavadot dziedināšanas. Var jau būt, taču liecības par šiem brīnumiem parasti ir pretrunīgas un maz ticamas.
Nesenā pagātnē radās harizmātiskās kustības jeb Vasarsvētku draudzes, kas apgalvo, ka spējot dziedināt un sludina, ka patiesas ticības zīme ir spēja darīt brīnumus. Un cilvēki cer un tic, un pulkiem skrien, lai taptu dziedināti. Jā, kāpēc gan ne, Bībele jau to neaizliedz. Un cilvēki, kas alkst pēc dziedināšanas, nepamana, ka liecības un pierādījumi šīm dziedināšanām ir pavisam neskaidras.
Nepamana to, ka daudzreiz neviens tā īsti nav pārliecinājies, vai šie šķietami brīnumaini dziedinātie tiešām pirms tam ir bijuši slimi ar kaitēm, kādas tie sev piedēvē. Nepamana, ka dziedināšanas parasti notiek izrāžu veidā ar milzīgu sensāciju popšovu stilā. Taču uzmanīgs vērotājs pamanīs, ka “dziedināmie” tiek rūpīgi sagatavoti un izvēlēti, ka ar katru nejaušu ienācēju brīnumdari vis nenodarbojas. Sensāciju kārie cilvēki nepamana to, ka, ja kāds tiešām ir izveseļojies, tad ir piemirsis, ka tai pašā laikā apmeklējis arī kādu medicīnas iestādi, ārstējies un lietojis zāles. Visi nopelni, protams, tiek pierakstīti brīnumainajam dziedniekam.
Vasarsvētku draudžu mācība apgalvo, ka baznīcām un draudzēm, kas neprot brīnumaino dziedināšanu, nav īstas dzīvas ticības, nav Svētā Gara dāvanas. Tie sludina, ka cilvēkiem, kam ir pilnīga ticība, proti, tie, kas patiesi saņēmuši Svēto Garu, piemēram, kā apustuļi Vasarsvētkos Jeruzālemē, ka tiem ir arī laimīga, veselīga, skaista un bagāta dzīve.
Kurš gan negrib kļūt bagāts, vesels un dzīvot laimīgi? Tādēļ arī lētticīgu sekotāju šādiem sludinātājiem netrūkst. Aplamie sludinātāji nemāca patiesību par iedzimto grēku un tā graujošo spēku, bet ļauj noticēt, ka cilvēki spēj negrēkot, atbrīvoties no grēka un atcelt grēka sekas, proti, tādas kā slimības un ciešanas, un Paradīzi sev var iegūt šeit – grēcīgajā pasaulē.
Bet ko saka patiesa ticība, kas ir saskaņā ar Bībeli? Pareiza ticība ir – zināt un pazīt iedzimto grēku, zināt šīs slimības simptomus, gaitu un lietot pareizās zāles, ticēt Bībeles mācībai par grēku un par tā ārstēšanu, tas ir, par grēku piedošanu Kristus nāves un augšāmcelšanās dēļ.
Un Svētie Raksti par grēku māca, ka tas piedzimst un nomirst kopā ar ticīgo cilvēku. Ka pat ticīgs cilvēks pilnībā no grēka dzīves laikā vaļā netiek! Neviens! Nekad! Māca to, ka mūsu dziedināšana, kaut arī ir iesākta šajā dzīvē – pabeigta tiek vienīgi mūžībā, kad nometam slimības jūgu un sodību un mūsu mirstīgais ķermenis tiek guldīts kapā.
Slimības un posts pasaulē šo patiesību mums aizvien atgādina, neļaujot mums, nāvīgi slimiem cilvēkiem, dzīvot bezrūpīgi. Atgādina katram citādā, īpatnējā veidā. Taču pat tas, kas dzīvo ārēji veselīgs un bezrūpīgs, bramanīgs un lepns un smej par Dieva vārdu, ir grēka slimības eiforijā līdzīgi kā smagi slims cilvēks, kuram murgaini šķiet, ka viņš ir pilnībā vesels. Tas ir visbīstamāk. Jo drīz seko sabrukums un posts.
Tādēļ varam teikt, ka miesīgās slimības arī ir mūsu pamatslimības simptomi. Tās aizvien uzliesmo un atgādina mūsu laicību, lai neaizmirstam iet pēc palīdzības un lietot mūžības un nemirstības zāles: Kristus vārdus, baušļus, grēku piedošanu, Kristību un Vakarēdienu, ka, pienākot mūsu grēka slimības krīzei, esam sagatavoti, lai atveseļotos un kļūtu pilnīgi veseli.
Laicīgā nāve nav šīs slimības iznākums, bet gan krīze, varam arī teikt – galvenais simptoms. Ticīgs cilvēks nāvi neredzēs, Dievs mīlestībā un rūpēs saņems ticīgā dvēseli, gluži kā vecmāte sagaida jaundzimušo, un nogādās svētlaimē. Mūsu nāves brīdī piedzims mūsu patiesā dzīvība. Pasaulē mēs ciešam savu un citu cilvēku grēku sekas, tomēr Dievs tos, kas tic Viņa Dēlam, nesoda un neatmet, bet gan dziedina mūs ar labu, ar piedošanu un mīlestību. Un, lai arī ciešam, tomēr šīs ciešanas neļauj mums dzīvot bezrūpībā un eiforijā, it kā jau būtu sasnieguši savas dzīves galamērķi. Tādā veidā Dievs mūs sagatavo nākamajai un svētītajai dzīvei.
Ja kāds pravietis uzskata ārēju laimi, veselību, bagātību par galveno ticības rādītāju un spēju dziedināt miesas kaites par patiesa mācītāja un skolotāja pazīmi, – tad tāds melo un nezina ne Rakstus, ne savu patieso uzdevumu. Tas ir viltus pravietis un gans, kas strādā kā algādzis Kristus līdzībā – vienīgi algas dēļ. Tam avis patiesībā vienaldzīgas, jo tās viņam vērtīgas vienīgi cirpšanai. Melis garīgās lietās sludina un pārdod krāsainus brīnumus, bet, samanījis briesmas vai neizdevīgu tirgu, pamet savu ganāmpulku.
Bet patiesa draudzes gana rūpes par tam uzticēto dvēseļu dziedināšanu izpaužas grūtā un bieži pavisam pazemīgā darbā. Tur visbiežāk pilnīgi trūkst efektu un afektu, bet tas prasa noturību un pacietību. Kristus un apustuļi, Vecās Derības pravieši un patiesi Dieva vārda skolotāji ar rūpēm un mīlestību dziedina savus ļaudis, atbrīvojot tos no bailēm, mācot atziņu un stiprinot.
Savukārt viltus pravieši pakļauj un izmanto, apspiežot, valdot un terorizējot gan garīgi, gan reizēm arī fiziski. Tiem neinteresē savu cilvēku dvēseles un to liktenis mūžībā, tiem interesē viņu šķietamo spēju un karstās daiļrunības apbrīnošana un peļņa, kas no tās atlec.
Bet kā ar patiesajiem dziedināšanas brīnumiem, kurus veica Kristus un Viņa sludinātāji senatnē un apustuļu laikos? Jo Bībele liecina, ka daudzi tiešām tika dziedināti. Vai tas nevājina mūsu, luterāņu pārliecību un neliek apbrīnot harizmātus? Nē, nemaz, jo tie toreiz bija īpaši notikumi ar īpašu nolūku. Jo dziedinot Kristus un Viņa apustuļi liecināja, ka pasaulē ir nācis gaidītais Glābējs– Dieva Dēls, kam ir vara piedot grēkus un cilvēkiem sniegt laimi un nemirstību. Un ka tas ir – Jēzus no Nācaretes!
Mūsdienās vairs nav jāliecina šādā veidā, jo tie, kas netic apustuļu un Svēto Rakstu liecībai, baznīcas liecībai un Kristus novēlētajiem žēlastības līdzekļiem, – tie neticēs arī tad, ja satiktu Kristu uz ielas, jo tie nevēlas pieņemt patiesību, ka ir slimi ar grēku. Viņi noliedz savu vainu Dieva priekšā un savus grēkus mīl. Evaņģēlijā (Mt.8) nelaimīgais spitālīgais vīrs vaicāja Kristum, vai Viņš maz ir nācis pie tādiem kā viņš – slimiem un nožēlojamiem, nabagiem un apspiestiem, un vai Viņš maz grib ar tādiem runāt un par tādiem rūpēties.
Varbūt Viņš nācis dalīties varā ar vareniem un sēdēt kopā ar bagātiem? Bet Jēzus atbild: “Es gribu, topi šķīsts!” Un Viņš apstājās un noliecās pie šā nabaga un viņu dziedināja. Bet tai pašā laikā ar paštaisnajiem farizejiem un rakstu mācītājiem Viņš runāja bargi un skarbi. Jo tie ticēja, ka ir veseli, ka viņiem dziedināšanas nevajag. Arī mēs šodien vaicājam: “Kungs, vai Tu maz gribi rūpēties par tādiem kā mēs – vājiem, mazticīgiem, grēcīgiem un neciliem.” Un Jēzus mums atbild, “Jā es gribu, es gribu jūs dziedināt, es jums piedodu grēkus, mīlu jūs kā savus brāļus un māsas, un es gribu, lai jūs reiz būtu tajā patiesās dzīvības un nemirstības vietā, kuru Es jums esmu sagatavojis!”
Tad nu nāciet un saņemiet šo dziedināšanu! Ne ārišķīgu, ne blēdīgu, ne tukšus solījumus. Saņemiet patiesu brīvību un mieru ar savu Radītāju. Ne tā kā pa sapņiem vai pašiem nepiedaloties un baznīcā nenākot, bet tā, kā Viņš to nolicis. Nāciet Viņa draudzē un ēdiet Kristus miesu un asinis, un topiet dziedināti!
Un tas nav kāds īpašs darbs un varonība, ka nākam Kristus draudzē pie altāra un saņemam to, ko Viņš mums dod. Tas ir līdzīgi kā Nāamanam, kam gan bija jāaiziet līdz Jordānas upei un jāmazgājas tajā septiņas reizes. Taču tas nebija Nāamana nopelns, ka viņš tika dziedināts no nedziedināmas kaites, bet gan Dieva vārds un solījums, kas nāca kopā ar Jordānas ūdeni – tas Viņu padarīja veselu, jo Dievs gribēja Nāamanu dziedināt un parādīt tam Viņa dāvanas spēku.
Pēc daudziem gadsimtiem šajā upē iekāpa Jēzus, un Jānis Kristītājs Viņu kristīja Jordānas ūdenī. Šīs kristības spēks toreiz dziedināja arī Nāamanu, tāpat kā mūs dziedina arī kristības ūdens. Mums nevajag citu zīmju! Jo mēs ticam, ka šajā ūdenī kopā ar Kristu nomirst mūsu grēka vaina. Kaut arī daudzas mūsu problēmas un miesas slimības paliek, kaut arī grēcīgā miesa mirs, mūsu dvēsele reiz būs dzīvināta un šķīstīta un reiz iegūs jaunu ķermeni – to nemocīs ne trūkums, ne bads, ne kāda slimība! Nekad! Uz šo mūžīgo veselību ir vērsta arī kristīgās baznīcas sludināšana. Tādēļ mūsu garīgā dzīve ir ļoti nopietna lieta un pat vēl svarīgāka par miesas veselību.
Cilvēki vēlējumā jubilejās, parasti saka, galvenais ir veselība! Tomēr, ja veselā miesa un grēcīgais prāts pieprasa nedomāt par garīgo dzīvi, likt to mierā, tad šie cilvēki negrib iet uz baznīcu, nevēlas klausīties sprediķus, netiecas lietot Dieva zāles un ir slinki mācīties Bībeli, tad arī laba veselība viņiem neko nelīdzēs, tāpēc ka veselība nav pati galvenā svētība, jo nāve apēd katru labu veselību! Tādēļ neklausīsim grēkam, kad tas mums māca rūpēties vienīgi par karjeru, naudu, izpriecām un vēlas būt vienalga kur, tikai ne baznīcā. Bet paklausīsim, kā Nāamans paklausīja Dievam un gāja un mazgājās septiņas reizes.
Tā arī mēs, Kristum ticīgie, nākam un mazgājamies un saņemam mūžības zāles Kristus miesā un asinīs septiņreiz septiņas un vēlreiz septiņas reizes šeit Viņa draudzē un baznīcā un pēc tam nāk atkal no jauna. Tā mēs gūstam nevis važas, nevis postu, kalpību, bet gan iegūstam dziedināšanu. Tā mēs iegūstam vispamatīgāko un patiesāko sirdsmieru, patiesu brīvību un laimi, līdz reiz arī paši sastapsim mīlestības un piedošanas pilno Kungu – Jēzu Kristu. Viņš mūs visus grib patiesi dziedināt.
Gundars Bākulis