Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

PAR IEDZIMTO GRĒKU

original

Sākotnējais grēks, Michiel van COXCIE, Kunsthistorisches Museum, Vienna, © Web Gallery of Art

Augsburgas ticības apliecība (ATA), II Artikuls.

Baznīca māca, ka pēc Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, kas dabiski dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir bez dievbijības, bez paļāvības uz Dievu un ar ļaunu iekāri, un ka šī sērga jeb iedzimtā grēka vaina patiesi ir grēks, kas arī tagad pazudina un ieved mūžīgā nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu. Baznīca nosoda pelagiāņus un citus, kas noliedz, ka iedzimtā vaina ir grēks, tādējādi mazina Kristus nopelna un Viņa pestīšanas darba godu, apgalvodami, ka cilvēks var tapt taisnots Dieva priekšā pats ar savu spēku un prātu.

Neilgi pēc luterāņu ticības apliecības publiskošanas šo artikulu Romas katoļu teologi savā Atspēkojumā atzina par principā pieņemamu, taču noraidīja tajā atrodamo iedzimtā grēka definīciju. Šim iebildumam bija tīri formāls raksturs, kas, kā norāda Melanhtons Ausgsburgas ticības apliecības Apoloģijā, liecina par Atspēkojuma autoru intelektuālo negodīgumu – vēlēšanos sagrozīt luterāņu ticības formulējumus, lai tos par katru cenu diskreditētu.

Romas baznīcas attieksme palika nemainīga arī turpmākajos gados. Tas uzskatāmi atklājās Tridentas koncilā, kur sestajā sesijā tika pieņemts lēmums par to, kā jāvērtē neticīgo un neatdzimušo cilvēku darbi. 1. kanonā sacīts, ka nolādēts ir ikviens, kurš saka, ka cilvēks var tapt taisnots Dieva priekšā, darot darbus cilvēciskās dabas spēkā vai, bauslības mudināts, bez Dieva žēlastības caur Kristu.

Savukārt 7. kanonā tika nolādēts ikviens, kurš saka, ka visi pirms taisnošanas darītie darbi, lai kādu iemeslu dēļ tie arī tiktu darīti, ir īsti grēki, tie pelna Dieva dusmas, kā arī – jo centīgāk kāds tiecas saņemt Dieva žēlastību, jo smagāk tas grēko. Nav jābūt īpaši vērīgam, lai redzētu, ka abi šā koncila lēmumi ir pretrunīgi, jo pirmais kanons patiesībā nosoda septīto un septītais pirmo.

Pretrunīgo Tridentas koncila lēmumu ideoloģisko raksturu palīdz izprast kāda portugāļa Jēkaba Andradas raksti, kuros viņš koncila tēvu uzdevumā skaidro pieņemtos lēmumus. Par 7. kanonu Andrada raksta, ka tas ticis pieņemts, lai vērstos pret tiem, kuri uzskata, ka cilvēka dabas samaitātība pēc grēkā krišanas ir tik liela, ka pirms atgriešanās un atjaunošanās Svētajā Garā viņš nespēj darīt neko labu. Acīmredzami šis kanons ir vērsts pret Luteru un viņa sekotājiem.

Andrada saka, ka koncila tēvi ir secinājuši, ka arī pagāni, kas nav salīdzināti ar Dievu, spēj darīt labus darbus. Tajos trūkstot ne tik daudz taisnīguma, cik dievišķu zināšanu. Apzinādamies, ka Augustīns un citi baznīcas tēvi te noteikti būtu iebilduši, Andrada apgalvo, ka šis jautājums gan neesot pilnībā izšķirts un katram te varot būt savi ieskati. Sholastikas laika teologu ieskati, kas te tiek pieļauti, ir uzskati, ka dabiskais cilvēks, ar savas brīvās gribas palīdzību spēj izvairīties no grēka un darīt tādus darbus, kurus Dievam vajadzētu atalgot ar savu žēlastību.

Šādi uzskati jau sen bija dzirdēti teoloģijas vēsturē. 2. gadsimtā Justīns Moceklis apgalvoja, ka grieķu filozofi Sokrāts un Heraklīts bijuši kristieši, jo dzīvojuši pēc pareiza prāta likumiem. Nedaudz vēlāk Aleksandrijas Klements sacīja, ka grieķi iemantojuši taisnību ar filozofijas palīdzību, bet Epifānijs sprieda, ka daudzi cilvēki ir tikuši taisnoti gan bez Mozus, gan Evaņģēlija likuma tikai ar dabas likuma palīdzību.

Nav šaubu, ka Augustīns un citi katoliskās baznīcas tēvi šādus uzskatus noraidīja kā bezdievīgus un Kristus baznīcai svešus. Tādēļ, apzinādamies savu mācību kā visas patiesi katoliskās baznīcas mācību, luterāņi bez svārstīšanās arī par šo artikulu runāja kā par visas baznīcas mācību, vienlaikus raksturojot pretējas mācības nosodījumu kā visas baznīcas balsi.

Luterāņu teologi skaidri apzinājās šīs mācības ārkārtīgo svarīgumu, par ko liecina tas, ka ticības artikuls par iedzimto grēku atrodams tūdaļ pēc artikula par Dievu. Dabiski dzimušā un garīgi neatdzimušā cilvēka grēcīgums, viņa atrašanās zem Dieva lāsta, pilnīgā samaitātība, bezpalīdzība paša spēkiem labot savu vainu un nepieciešamība pēc Glābēja ir skaidri jānorāda, pirms tiek runāts par grēka izpirkšanu un taisnošanu.

„Nav iespējams izprast Kristus veikumu, iekams nav izprasts mūsu ļaunums,” norāda Melanhtons Apoloģijas II artikulā. Melnahtona vārdi liecina, cik ļoti kļūdains ir mūsdienās populārais pieņēmums, ka cilvēkiem ir jāsludina tikai par Dieva mīlestību un piedošanu, jo tiem ir nepatīkami un tie nevēlas neko dzirdēt par grēku. Te vietā būtu atcerēties arī vācu teologa Klausa Harmsa vārdus, ka, atmetot mācību par iedzimto grēku, tiek atmesta visa kristietība.

Tā kā šī mācība par iedzimto grēku nav aptverama un izprotama ar cilvēka prātu, bet tā jāmācās no Svētajiem Rakstiem, tad visur tur, kur Rakstu autoritātes vietā stājas kāda cita, vienalga, filozofiska vai reliģiska autoritāte, vērojams garīgās dzīves pagrimums un baznīcas izzušana. Romas katoļu baznīcas vēsturnieks Dr. Olivjē, dziļi izprotot Lutera nozīmīgumu šīs mācības atjaunošanā, ir nodēvējis Luteru par grēka doktoru.

Viņš norāda, ka ne tikai mūsdienu Romas un protestantu baznīcu, bet arī visas rietumu sabiedrības postošais garīgais pagrimums ir tiešā veidā saistīts ar nevērību pret bībelisko Lutera mācību par iedzimto grēku. Tās vietā mūsdienu kristietības un sabiedrības lielākajā daļā valda Aristoteļa filozofijā balstītas atziņas, kas cilvēka dabu vērtē drīzāk kā labu, nevis ļaunu un samaitātu. Sekas tam ir tādas, ka Pestītājs Kristus mūsdienu cilvēkam labākajā gadījumā vairs vajadzīgs tikai vārda pēc.

Patiesībā Viņa lomu tagad uzņemas dažādas psiholoģiskas teorijas, kuru glābjošajam spēkam cilvēce sev raksturīgajā naivumā tic (arī šis naivums ir iedzimtā grēka izpausme). Tādēļ plašas mūsdienu reliģiskās aprindas un gandrīz visa mūsdienu kultūra un sociālā dzīve bezpalīdzīgi kapitulē cilvēkā mītošās bezdievības un ļaunuma priekšā. Vēl bezcerīgāku šo situāciju padara tas, ka mūsu dienās par neapgāžamu dogmu ir kļuvusi pārliecība, ka patiesība slēpjas nevis ārpus cilvēka – Rakstos, Baznīcas dogmās un filozofiskā metafizikā, bet gan pašā cilvēkā.

Šie postošie maldi novērš pat teoloģiju no Svētajiem Rakstiem, pievēršot to socioloģijai. Cilvēka mainīgā pieredze kļūst par noteicošo mērauklu, pēc kuras tiek izspriests viss, arī tas, kas attiecas uz baznīcu, tās ticību un dzīvi. Bez Dieva likuma ierobežojošā un Kristus Evaņģēlija glābjošā spēka, iedzimtais grēks netraucēti turpina savu uzvaras gājienu mūsdienu sabiedrībā.

L-Augsburgas ticibas apliecibaATA

Kā iedzimtais grēks ir radies

Pirmkārt, ATA norāda, ka iedzimtā grēka izcelsme saistīta ar pirmo cilvēku Ādama un Ievas krišanu. Pēc tam iedzimto grēku ir pārmantojuši visi cilvēki. Šī ticības patiesība vēršas pret jebkura veida pelagiānismu – viedokli, ka īsts grēks ir tikai izdarīts grēks, grēks nevarot tik pārmantots, bet izrietot no brīvas gribas noteiktas rīcības.

Otrkārt, nav pieļaujams grēka izcelšanos saistīt ar pašu radīšanu, kā to dara, piemēram, maniheji un citi, kas aizstāv viedokli, ka labais un ļaunais ir divi vienlīdz spēcīgi mūžīgi principi, kas cīnās savā starpā. Tā tas nav. Grēks nepieder cilvēka dabas būtībai, bet tas ir ienācis mūsos no ārienes, kā kaut kas svešs un nepiederīgs.

Cik tālu sniedzas iedzimtā grēka vara

ATA apliecina, ka ikviens dabiski dzimušais cilvēks „ir piedzimis ar grēku”. Šeit nav un nevar būt neviena cita izņēmuma, kā tikai Jēzus, jo Viņš piedzima nevis dabiskā, bet pārdabiskā veidā no Svētā Gara. Pat Jaunava Marija piedzima grēcīga, jo viņa, tāpat kā visi citi cilvēki, ir dabiski dzimusi. Šis artikuls pilnībā noraida mūsdienās populāros New Age un citus priekšstatus par jauna mesijas vai kāda pilnīgi svēta reliģiska vadoņa dzimšanu. Tas nav iespējams, jo „visi cilvēki.. ir piedzimuši ar grēku”, t.i., grēcīgi.

Iedzimtā grēka definīcija

Piedzimt ar grēku ir piedzimt „bez dievbijības, bez paļāvības uz Dievu un ar ļaunu iekāri.” Iedzimtais grēks šeit tiek raksturots ar diviem „bez” un ar vienu „ar”. Gan dievbijības un paļāvības trūkums uz Dievu, gan ļaunās iekāres klātbūtne izteiksmīgi raksturo luterāņu mācību par iedzimto grēku.

Pirmkārt, tātad trūkumi. Dievbijības un paļāvības trūkums ir reāls trūkums – kaut kā tāda trūkums, kam patiesi vajadzētu būt. Bez tā cilvēks nav spējīgs uzturēt attiecības ar Dievu, un bez attiecībām ar Dievu cilvēks vēl mazāk ir cilvēks nekā tad, ja tam pilnīgi trūktu, piemēram, prāta.

Otrkārt, ļaunās iekāres klātbūtne. Ļaunā iekāre pēc grēkā krišanas tādā mērā ir pārņēmusi cilvēku, ka tā vairs nav no viņa atdalāma. Iedzimtais grēks ir impulss, kas arvien liek cilvēkam darboties un veikt ļaunas lietas. Šo cilvēka dabas samaitātību ir grūti atpazīt, tās izpausmes cilvēki ne vienmēr uzskata par grēku. Dieva likuma gaismā ir jāmācās ieraudzīt, ka tādas izpausmes kā skaudība, ambiciozitāte, naids, nenovīdība, lepnība, iekāre, dusmīgums utt. ir patiesi grēki.

Iekāre ir tā, kas visām šīm cilvēka darbībām piešķir grēcīgumu. Bez iekāres tie varētu arī nebūt grēki, bet ar iekāri tie ir īsti grēki. Iekāre ir dabas samaitātība, kas visām cilvēka dabas nosliecēm un izpausmēm piešķir grēcīgu raksturu. Tādēļ, lai izprastu iedzimto grēku, mums jāmācās izprast nevis to, kas ir grēki (daudzskaitlī), bet gan, kas ir grēks (vienskaitlī). Šis grēks netiek darīts tā, kā tiek darīti citi grēki, bet tas ir, pastāv, dzīvo cilvēkā un spiež viņu darīt visus pārējos grēkus, kas nosodīti Dieva desmit baušļos.

Iedzimtā grēka raksturs

Iedzimtā grēka raksturs ir tāds, ka „šī sērga jeb iedzimtā vaina patiesi ir grēks”. Šis izteikums ir vērsts pret sholastisko viduslaiku teoloģiju, kas valdīja Romas baznīcā. Iedzimtais grēks te tika saprasts kā iedzimtā taisnīguma jeb tādu pārdabisku dāvanu kā svētums, nemirstība, gudrība un valdīšana pār dabu trūkums. Šīs dāvanas Dievs bija devis, lai palīdzētu cilvēkam gara cīņā pret miesu.

Līdz ar grēkā krišanu, zaudējot šīs pārdabiskās dāvanas, cilvēks neko nezaudēja no savām dabiskajām dāvanām, vienīgi kļuva tikai vājāks un viņam grūtāk bija uzveikt miesas iekāri un cīnīties pret miesu. Viņa dabiskais stāvoklis pats par sevi netika uzskatīts par grēku. Par grēku tas kļuva tikai tad, ja tam deva brīvu, neierobežotu vaļu, bet ne tad, ja pret to cīnījās, cenšoties to ierobežot.

Šādas domas izriet no pelagiāniskiem uzskatiem un tās bija raksturīgas daudziem ievērojamiem viduslaiku teologiem.

Luterāņu ticības apliecinātāji turpretī norādīja, ka iedzimtais grēks ir grēks ne tikai vārda pēc, bet „patiesi ir grēks”. Šis grēks vispirms izpaužas kā pirmā baušļa pārkāpums, tādējādi padarot cilvēku vainīgu arī pārējo baušļu pārkāpšanā. Nespēja bīties un mīlēt Dievu ir grēks šā vārda vistiešākajā izpratnē.

Cilvēks, kurš nebīstas un nemīl Dievu, ir citāds nekā Dievs viņu radījis, proti, samaitāts. Līdzīgi arī mūsu teologi ir novērtējuši iekāri. Tā nav kaut kas neitrāls cilvēka dabā vai tikai traucējošs labākajiem cilvēkā mītošajiem spēkiem, bet konkrēts ļaunums, kas ir nosodīts devītajā un desmitajā bauslī. Apoloģijā tas tiek definēts kā „ienaids pret Dievu” un „dabas samaitātība”. Garīgā ziņā samaitātība ir tik briesmīgi dziļa, ka padara cilvēku pilnīgi aklu. Cilvēks nespēj vairs savu stāvokli adekvāti novērtēt, tāpēc tas viņam jāmācās no Dieva vārda.

Iedzimtā grēka sekas  

Iedzimtā grēka sekas ir baisas. Tās „pazudina un ieved mūžīgā nāvē”. Te runa nav par baiso dabisko nāvi, kas ir miesas šķiršana no dvēseles, bet gan par daudzkārt šausminošāko stāvokli pēc pastarās dienas, kad miesa tiks atkal apvienota ar dvēseli, bet garīgā nāvē mirušajiem mūžīgi atšķirta no Dieva ellē.

Ar vārdiem „arī tagad” tiek norādīts, ka sods par grēku neattiecas tikai uz pirmajiem cilvēkiem, bet uz visiem viņu pēctečiem – arī tagad, jo ikviens cilvēks dabiski pārmanto samaitātību. Tas, ka bērni piedzimst ticīgiem vecākiem vēl neko nemaina. Viņi tāpat ir pakļauti iedzimtā grēka lāstam.

Glābiņš no iedzimtā grēka

Tā kā pazudināti un vesti nāvē tiek visi, „kas neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu”, tad ir nepieciešama – atdzimšana.

Tā kā ikviens cilvēks piedzimst grēkā un atrodas iedzimtā grēka varā, tad viņam ir jāatdzimst jeb jāpiedzimst no jauna. Visumā tam piekritīs ikvienas konfesijas kristietis, bet uzskati dalīsies jautājumā par to, kā šī atdzimšana notiek. Augsburgas ticības apliecības autori te min Svēto Garu un Tā darbību Kristībā.

Vienīgi Svētais Gars spēj atdzemdināt cilvēku no garīgas nāves

Mēs nevaram paši sevi atdzemdināt no iedzimtā grēka nestās nāves ne ar kādiem darbiem, vingrinājumiem vai domām. Te pieaugušie ir tikpat bezspēcīgi kā mazi bērni, tādēļ ikvienam neatkarīgi no viņa vecuma, fiziskajām un intelektuālajām spējām, lai viņš atdzimtu, ir nepieciešams Svētais Gars (Tit. 3:5).

Atdzimšana ir noslēpumaina, mums ar prātu neaptverama iekšēja Svētā Gara darbība cilvēkā, par kuru Jēzus, piemēram, runā ar Nikodēmu Jāņa evaņģēlijā. Kā līdzekli, caur kuru darbojas Svētais Gars, ATA autori min Kristību, kas ir nepieciešama pestīšanai.

ATA 2. artikula nobeigumā, tās negatīvajā daļā visas katoliskās baznīcas vārdā luterāņi nosoda pelagiāņus un citus viņiem līdzīgus. Tā kā šis temats pelna atsevišķu rakstu, tad to apskatīsim nākamajā mūsu avīzes numurā.

Apzinādamies savu mācību kā visas patiesi katoliskās baznīcas mācību, luterāņi bez svārstīšanās arī par šo artikulu runāja kā par visas baznīcas mācību, vienlaikus raksturojot pretējas mācības nosodījumu kā visas baznīcas balsi.

Pestītājs Kristus mūsdienu cilvēkam labākajā gadījumā vairs vajadzīgs tikai vārda pēc. Patiesībā Viņa lomu tagad uzņemas dažādas psiholoģiskas teorijas, kuru glābjošajam spēkam cilvēce sev raksturīgajā naivumā tic (arī šis naivums ir iedzimtā grēka izpausme). Tādēļ plašas mūsdienu reliģiskās aprindas un gandrīz visa mūsdienu kultūra un sociālā dzīve bezpalīdzīgi kapitulē cilvēkā mītošās bezdievības un ļaunuma priekšā.

Ilārs Plūme

Leave a Reply