Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

MILŽU CĪŅA

bookcatalog_1008817_80

Sanness Hjels Ūlavs, Englsvikens Trumuds. Mana palīdzība nāk no Tā Kunga. Tulk. Aija Eimane. – R.: Luterisma mantojuma fonds, 2005. – 104. lpp.

Luterisma mantojuma fonds ir izdevis vienu no labākajām grāmatām, kādu man pēdējā laikā ir nācies lasīt. Šī apjomā nelielā, bet satura ziņā bagātā un ļoti labi uztveramā (paldies tulkotājai) grāmatiņa, manuprāt, mums, latviski lasītājiem, ir vajadzīga kā ēst.

Tā ir labs ieguldījums tai darbā, kuru „Latvijas Luterānis” cenšas darīt jau desmit gadu – likt kaunā garīgi lepnos, drošināt šaubīgos, stiprināt izmisušos un graut nepamatotus mītus un pārpratumus par kristietību. Tā teikt, rādīt kristīgās ticības cilvēcisko seju.

Tas nav viegls darbs, tā faktiski ir nebeidzama cīņa, kas norisinās katrā jaunā Kristum ticīgo paaudzē un turpināsies līdz pastarās tiesas dienai. Apustulis Pāvils par to saka, ka „ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”.

Tā ir milžu cīņa, kas nevienam cilvēkam pašam nav pa spēkam, arī mums visiem kopā ne. Tā ir cīņa, ko brīnišķīgi izsaka latviešu vārds – dievpalīgs. Tā ir pazemīga un priecīga ļaušanās Dievam un ļaušana Viņam būt Dievam. Varbūt kādam šķiet dīvaini: kā gan var ļaut Dievam būt Dievam? Nekā dīvaina tur nav. Es pat teiktu, ka tāda ļaušana ir reta parādība. To paskaidrošu.

Savulaik bija tāda filma – „Sātana advokāts”. Laba, izteiksmīga filma, labi aktieri, bet šoreiz ne par to. Šoreiz par pašu principu. Ja kāds tiešām uzņemtos nolīgt pie sātana par advokātu, es to vēl kaut kā saprastu – nu, tomēr vājāka būtne, turklāt ar briesmīgu apsūdzību. Viņam nu tiešām labs advokāts nebūtu par skādi. Bet pilnīgs absurds un neiedomājams neprāts, kas īpatnējā kārtā gan ir raksturīgs tik ārkārtīgi daudziem cilvēkiem, ir – uzmesties Dievam par advokātu.

No tāda neprāta (cik varu  uzreiz iedomāties) baznīcas vēsturē ir izaugušas visas maldu mācības un aplamības, proti – no vēlēšanās visu paskaidrot, visu „salikt pa plauktiņiem”, Dieva prātu ieskaitot. Ko Viņš pats par to domā, varat skaidri uzzināt, piemēram, Ījaba grāmatas beigu daļā, kur Viņš saviem „advokātiem” pat runāt neļauj, bet liek, lai mutes palaidējs un savās ciešanās izmisušais Ījabs Viņam par tiem aizlūdz, ka tie vispār drīsktētu vēl dzīvot pēc visiem tiem „prātīgajiem” Dieva prāta izskaidrojumiem.

Iedoma, ka mēs spējam zināt Dieva paša neatklāto prātu un šā vai tā dziļākos iemeslus, ir ārkārtīga pārgalvība. Savukārt tādas iedomas iemesls ir neticība, neuzticēšanās Dievam, vēlme kaut vai pēc maldīga, tomēr kāda pamata šai pretrunu pilnajā eksistencē, kura pati sevi nekā sevišķi nepaskaidro. Bet ticība, kā to labi izteicis Sērens Kirkegors, ir kā solis tumsā – bez zināšanas, vai tur ir kāds pamats vai nav, – vienkārši paļaujoties, ka Dievs zina labāk un par visu gādā.

„Mana palīdzība nāk no Tā Kunga” ir pārdomas par ciešanām, slimību un nāvi. Es zinu vismaz par vienu no grāmatas autoriem un arī par tās latviskotājiem, ka viņiem ir labi pazīstams tas, par ko šai grāmatā tiek runāts, un tas šo grāmatu dara ja ne gluži ticamāku, tad katrā ziņā nopietnāku. Tās ticamība, kā pārliecināsities paši, ir Dieva vārdā – tur, kur mūsu ticībai un jebkādu uzskatu ticamībai ir jābūt un jābalstās.

Grāmatā atainotie un arī ticami atspēkotie maldi par „superkristiešiem” pēc būtības balstās tieši bailēs uzticēties Dievam, kas ir arī nāves Kungs jeb Kungs arī nāvē, arī sāpēs un ciešanās. Tās ir bailes un apmulsums atzīt, ka visas mūsu dzīves nejaucības ir ne tikai ar Dieva ziņu un akceptu, bet dažas no tām varbūt ir pat Viņa paša sūtītas.

Un tad tik sākas! Kā gan svētais, labais Dievs varētu darīt tādas baisas lietas? Nē, tās noteikti ir no velna! Un tā tālāk, un jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Jo dziļāk racionalizēšanā un Dieva advocēšanā, jo smagāki kļūst maldi, līdz pats „advokāts” ir tā sapinies, ka Bībelei kā Dieva atklāsmei zūd jēga, jo izšķirīgi ir tikai paša dzelžainās un it kā dievbijīgās loģikas secinājumi.

Tā arī grāmatiņā aprakstītais harizmāts (ļoti ticams, šķiet kā viens pret vienu ar dažu labu Latvijā sastaptu reliģisku entuziastu) vienubrīd aizrunājas līdz tam, ka paši Jēzus Kristus apustuļi ir bijuši bez patiesas Dieva atziņas jeb nav zinājuši pietiekami par to, kas tā kristietība tāda ir. Bībele šim gudriniekam Norvēģijā un veseliem pulkiem šeit pat Latvijā faktiski nav nekāda pietiekama Dieva pašatklāsme, bet tikai tās nepilnīga daļa, kas nu tiek darīta pilnīga viņu sakarsušajās galvās.

Un, ja kāds neļauj Dievam būt patiesam Dievam jeb par visu varu dzenas skaidrot un kārtot tumšas lietas (un jo nesaudzīgāk mīļā dzīve tevi skar, jo tumšāk paliek), tad drīz vien tādā prātā arī cilvēks zaudē viņam Dieva doto cieņu un mieru. Jo turpat, kur mīt Dieva noslēpumi, ir apslēpts cilvēka miers un mūsu cienīgums – Dieva svētajā, bijājamajā prātā, kas sava citāduma dēļ mūsu valodā var tikt saukts arī par tumsu.

No tā mēs zinām vien tik, cik Dievs atklāj, un to var kopā savilkt divos vārdos: „Būs labi.” Jeb, kā to saka Jānis Rokpelnis, iespējams, man vistuvākajā dzejolī no visiem, – „esi mierīgs/ neatnāks rīts/ bez Dievpalīga”. Kāpēc un kādēļ lai paliek Viņa ziņā? Ļoti iespējams, ka, tiešām uzzinot šos patiesos iemeslus, mēs būtu uz vietas beigti no cita veida kreņķiem. Labi, labi, viss – nu jau es pats sāku nodarboties ar vilinošo skaidrošanas mākslu.

Didzis Meļķis

Leave a Reply