Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KĀ BĒRNI TIRGUS LAUKUMĀ

18games

Bērnu spēles (fragments), Pieter BRUEGEL, 1559, Kunsthistorisches Museum, Vienna, © Web Gallery of Art

Jēzus reiz raksturoja savus laikabiedrus, lietojot amizantu līdzību par bērniem tirgus laukumā. Interesanti! Ja Kristus runātu uz mūsu paaudzi,  – kādu salīdzinājumu Viņš lietotu šodien, ar ko Viņš to salīdzinātu? Vai gadījumā arī mūsdienu cilvēki nav līdzīgi bērniem, kas spēlējas tirgus laukumā?

Tā ir vispārzināma atziņa, ka bērni atdarina savus vecākus. Dēls atdarina tēti – kā tas iet, runā, izturas – tā, ka nav šaubu, kā dēls viņš ir. Taču interesanti, ka viss var būt arī otrādi – pieaugušie var līdzināties bērniem.

Jēzus bija novērojis tirgus laukumā bērnus un viņu spēles. Daži bērni gribēja spēlēt kāzas un atdarināt laulības ceremoniju, taču citi nevēlējās pievienoties. Viņi negribēja dejot līdzi – tiem stabulēja, bet tie nedejoja, un bērni čīkstēja un žēlojās.

Bet citi gribēja spēlēt bēres. Kā zināms, bēres pie jūdiem bija liela un skaļa ceremonija ar gājienu un apraudāšanu. Bērni gribēja atdarināt apraudātājus – sist sev pie krūtīm un vaimanāt, taču tad atkal – citiem šī spēle nepatika. Tāpēc atkal sākās čīkstēšana un gaušanās. Tā tiem neveicās un tie nespēja vienoties, kādu spēli spēlēt.

Kāzas un bēres

Jēzus apraksta šo situāciju un saka, ka līdzīgi – tikai garīgā ziņā – Viņa laikabiedri ir rīkojušies attiecībā pret Dieva sūtītiem vēstnešiem. Kad Dievs tiem sūtīja Jāni Kristītāju ar grēknožēlas vēsti, tie pēkšņi gribēja spēlēt kāzas, nevis nožēlot grēkus. Savukārt tad, kad Dievišķais Līgavainis Jēzus pie viņiem nāca ar prieka un glābšanas vēsti, tie uzreiz gribēja spēlēt bēres. Vienmēr kaut kas viņiem nepatika!

Vai tas nav raksturīgi: cilvēki vienmēr paši grib izlemt, kādu spēli tie spēlēs! Ļaudis gaidīja, ka gan jau Dievs piemērosies viņu noskaņojumam un viņu spēlēm, taču tā nenotika, un tāpēc tie sūdzējās un kurnēja. Tie bija ļoti neapmierināti, ka spēle nenorit pēc viņu noteikumiem.

Nekas tiem nepatika. Dieva baušļi tiem izlikās pārāk skarbi, sūri un grūti. Savukārt Evaņģēlija priecīgā vēsts – pārāk skandaloza un piedauzīga. Nekas tiem nebija pa prātam. Viņi bija kā ģeķīgi bērni, kas neapjauta Dieva žēlastības laiku un paša Kunga ierašanos viņu vidū.

Mūsu paaudze

Vai mūsu paaudze nav līdzīga? Jā, pat ļoti. Dieva glābšanas vēsts aizvien skan mūsu vidū, tā ir tepat blakus, sludināta un mācīta, lasāma un ticama. Bet – cik gan maz ir cilvēku, kas nopietni uzklausa Dieva kluso, pacietīgo, žēlastības pilno balsi, kas sauc un aicina cilvēkus pie ticības Kristum? Uz glābšanu ved tas pats šaurais ticības ceļš. Turpetī cilvēki pieprasa platāku ceļu, lai paši  varētu izvēlēties, kādu spēli spēlēt un pēc kādiem noteikumiem.

Un tas ir acīmredzams fakts, ka šo pašizdomāto spēļu šodien ir kļuvis daudz vairāk nekā jebkad agrāk. Katrs ir aizrāvies ar kaut ko savu, piedāvājums ir visplašākais. Ne jau tikai sporta vai datorspēles. Iespējas šodien ir neierobežotas. Tā var būt jebkāda cilvēciska aizraušanās, kas paņem mūsu domas, laiku un kļūst mums svarīgāka par pašu Dievu un Viņa gribu.

Pasaule šodien – kā nekad agrāk – ir nodarbināta ar izklaidi, ar labsajūtas, emociju un patīkamu pārdzīvojumu meklējumiem. Tas šķiet pašsaprotami: cilvēks sagaida, ka allaž tiks izklaidēts. Cilvēku prātos valda maldīgs priekšstats, ka dzīvi iespējams nodzīvot kā vieglu, patīkamu rotaļu. Bieži pat, arī atnākot uz baznīcu, ļaudis sagaida vieglu un patīkamu izklaidi. Taču, kad baznīca nevēlas iesaistīties šais cilvēciskās spēlītēs un sludina grēku un glābšanu, cilvēki paliek neapmierināti, sāk kurnēt un sūdzēties – gluži kā bērni tirgus laukumā.

Jānis un Jēzus

Cilvēki nevēlas, lai kāds ierobežotu viņu brīvību un grēkus – kaut tas būtu pats Dievs! Arī mūsdienās tā ir viena no lielākākajām cilvēka problēmām: mēs visu gribam pēc sava prāta. Taču ar Dievu tas nav iespējams! Dieva prāts nav grozāms pēc savas vēlmes un patikas. Tāpēc: vai nu cilvēks pieņem Dieva vēsti tādu, kāda tā ir, un gūst svētību, vai arī – Dieva vēsts pavēršas pret cilvēku kā bardzība un sods.

Tomēr cilvēki turpina vēlēties visu pa savam. Dzirdēdami par Dieva kārtību, baušļiem un dievišķiem noteikumiem, ļoti daudzi pagriež tam muguru un nomurmina, ka labāk spēlēs paši savas spēles un  citus noteikumus nepieņems. Šādu reakciju mēs redzam arī evaņģēlijos.

Kad Dievs sūtīja Jāni Kristītāju, sākumā cilvēki ļoti lieliem pulkiem nāca pie viņa, jo nojauta viņā ko lielu. Viņa harizmas gaismā tie gribēja stabulēt, dejot un priecāties. Taču, kad Jānis atteicās ar viņiem spēlēties un sludināja tiem Dieva vārdus, tie nosauca Jāni par neciešamu, striktu fanātiķi, par velna apsēstu, un galā sašutuši no viņa novērsās.

Raksti saka: “Jānis atnāca, viņš ne ēda, ne dzēra” – tā Jānis Kristītājs sākumā tiek cienīts kā askēts un atturībnieks, bet vēlāk par to pašu top pelts un kritizēts. Savukārt par Jēzu sacīts: Viņš “atnāca, .. gan ēda, gan dzēra”, – un atkal nebija labi, jo cilvēki atkal nebija apmierināti. “Lūk, Viņš ir negausis un vīna dzērājs.” Tik virspusēja un netaisnīga bija cilvēku attieksme pret Dieva sūtītiem vēstnešiem. Pūlim nekad neizpatiksi!

Tas ir gluži tāpat kā skolotāji kādreiz mēdz sūdzēties par skolēniem, kam nekad nav noskaņojuma mācīties: kad laukā ir apmācies vai līst, skolēni ir miegaini un tiem ir grūti koncentrēties. Savukārt, kad laukā spīd saule, arī tad nav labi, jo visi skatās laukā pa logu un domās klejo kaut kur apkārt, un neviens neklausās, ko skolotājs stāsta. Nekādi laika apstākļi nav pietiekami labi, lai mācītos!

15games

Bērnu spēles (fragments), Pieter BRUEGEL, 1559, Kunsthistorisches Museum, Vienna, © Web Gallery of Art

Īstā gudrība

Šī paaudze ir līdzīga bērniem, kas sēd tirgus laukumā un ir neapmierināti, ka citi nespēlē viņu spēles. Jēzus salīdzinājums norāda uz dziļāko vainu, ka cilvēks vēlas šo un to, un visu kaut ko, bet atstāj bez ievērības pašu būtiskāko, savu stāvokli un atbildību sava Radītāja priekšā.

Cilvēks ir pārlieku aizņemts ar sevi un iedomājas, ka pats vienmēr visas lietas zina labāk. Tas neievēro, cik brīnišķīgu glābšanu Dievs mums ir sagatavojis, ka nav taupījis savu vienpiedzimušo Dēlu, ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos sagādājot mums grēku piedošanu un atvērtu ceļu uz Debesīm.

Pret šīm tik dārgām un nenovērtējamām Dieva dāvanam cilvēki diemžēl izturas ar dziļu vienaldzību. Tie tik turpina spēlēt savas spēles. Tie kurn un sūdzas par to, ka Dievs tajās neiesaistās. Tie pārmet Jānim, ka tas ir pārāk askētisks, skarbs un dīvains, lai viņu uztvertu nopietni. Savukārt pats Jēzus “ir negausis un vīna dzērājs”. Turklāt tie apsūdz Jēzu, ka Viņš esot “muitnieku un grēcinieku draugs”!

Cik absurdi ir dzirdēt, kā cilvēki, kas paši līdz ausīm ir iegrimuši savos grēkos un netaisnībā, apsūdz Dieva Dēlu, ka Viņš ir grēcinieku draugs! Tieši tik absurdi neprātīgs ir cilvēks savā samaitātībā! Domādams, ka ir gudrs, tas galīgi nesaprot savu stāvokli.

Šī dārgā patiesība, ka Jēzus ir visu grēcinieku draugs, viņiem šķiet vislielākā muļķība. Aicinājums nākt pie Glābēja Kristus tiem liekas kā vislielākais apvainojums un uzbrukums. Tāpēc – ja šie cilvēki vispār ierodas baznīcā, tad tikai un vienīgi pēc saviem spēles noteikumiem, tikai pēc sava prāta un patikas.

Gluži kā muļķīgi bērni tie iedomājas, ka ir gudri un tiem nekas nav jāmācās. Tie vienmēr sekos savai “gudrībai”, nevis Dieva vārda padomam. Mīlēt un pielūgt Dievu – tas viņiem liekas pārāk grūti un nogurdinoši; lasīt un studēt Dieva vārdus – tas prasa pārlieku daudz laika; lūgt, dziedāt, klausīties un ziedot – var taču atrast arī labākas un interesantākas lietas, ko darīt. Tā viņi spriež pie sevis.

Grēcinieku draugs

Kā redzams, stāsts par bērniem tirgus laukumā atbilst arī mūsu paaudzei. Jā, arī mēs visi, kas dzīvojam un piederam šai paaudzei, apzināmies šādas un līdzīgas kaites arī katrs sevī. Arī mums ir jāizsūdz šie grēki Dieva priekšā un jāsaņem par tiem piedošanu, tā ka pamazām ar Dievpalīgu mēs atbrīvojamies no šīm bērnišķīgajām muļķībām un kaprīzēm sevī.

Toreizējā paaudze apsūdzēja Jēzu, ka Viņš ir “muitnieku un grēcinieku draugs”. Taču mēs šos vārdus varam iztrunāt ar prieku un pateicību. Jēzus patiešām ir “muitnieku un grēcinieku draugs”, – tātad arī mūsu draugs! Lai šie vārdi, kas toreiz izskanēja kā atruna un nicinājums, mums visiem kļūst par glābiņu, mierinājumu un palīdzību.

Uģis Sildegs

Leave a Reply