Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

VALSTĪBAS BĒRNI

1arles10

Sējējs, Vincent Van Gogh, 1888, Rijksmuseum Kröller-Müller, Otterlo, © Web Gallery of Art

Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. – Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mt. 13:24–30)

Šī līdzība ir par kristīgo baznīcu, kāda tā ir, kādu mēs to redzam un kāda ir tās nākotne. Tā seko tūlīt aiz līdzības par sējēju, kas arī runā par labo sēklu. Tomēr starp abām šīm līdzībām ir atšķirība. Lai gan abas tās lieto līdzīgus jēdzienus – labā sēkla un tīrums – , tomēr šoreiz tie tiek lietoti citādā nozīmē. Mēs to tik droši varam teikt tāpēc, ka Jēzus Kristus pats šo līdzību Saviem mācekļiem ir paskaidrojis. Tā nu līdzībā par sējēju labā sēkla ir Dieva vārds, bet tīrums – pats cilvēks.

Taču mūsu līdzībā labā sēkla ir kristīgā draudze, nezāle ir ļaunā bērni, bet tīrums ir pasaule. Tīrums ir jau sagatavota un piemērota vide jebkādai kultūrai. Tāda arī ir pasaule. Tā ir vide, kurā var iesakņoties jebkādi uzskati, mācības un tradīcijas – gan labās, gan sliktās. Tomēr visi tie cilvēki, kuru sirdīs labā sēkla ir sējusi ticību, ir Valstības bērni. Tas, kas sēj labo sēklu, ir Jēzus Kristus, bet ienaidnieks, kas sējis nezāli, ir velns.

Ko tas nozīmē jeb vai ar šo akcentu pārbīdi ir notikušas kādas būtiskas vai nebūtiskas izmaiņas? Uzreiz varam teikt, ka šajā ziņā nav notikušas nekādas lielas izmaiņas, lai uzdrošinātos apgalvot, ka šīs līdzības ir pretrunīgas. Drīzāk tās papildina viena otru. Galvenais, ko līdzībā par sējēju Jēzus grib mācīt Saviem mācekļiem, ir tas, ka Debesu valstības izcelsme ir meklējama Dieva Evaņģēlijā, un Evaņģēlijs ir šī garīgā, dzīvā un augļus devēja sēkla.

Tādējādi līdzība par sējēju, no vienas puses, parāda cilvēku dažādo attieksmi pret Dieva vārdu sludinātajā Evaņģēlijā, bet, no otras, – tā parāda, cik dažādi tiek uztverts sludinātais Dieva vārds. Tas, ko līdzība par sējēju grib mācīt klausītājam, ir: viss mūsu nelaimju cēlonis ir meklējams mūsos pašos, taču palīdzība bēdās, ciešanās un nelaimēs mums nāk no Tā Kunga. Bet šajā līdzībā par nezāli kviešu starpā labā sēkla ir cilvēks, kura sirdī Kristus Evaņģēlijs īsteno savu darbu.

Tātad šī līdzība runā par Evaņģēlija sludināšanas radīto ietekmi ticīgajos, proti, par to, kas ir tas, kas veido to ļaužu kopību, ko mēs pazīstam kā kristīgo baznīcu. Kā izrādās, pazīt šo Evaņģēlija ietekmi, zināt, kā tā izpaužas, kādi ir šās ietekmes augļi, ir ļoti svarīgi visiem kristiešiem, jo nav noliedzams, ka ļaunākais, kas var notikt ar kristīgo draudzi, ir nezāles iesēšanās labo kultūraugu vidū.

Vispirms pārdomāsim pašu līdzību! Tātad, labā sēkla ir Debesu valstības iemītnieki. Par šīs valstības pilsoņiem viņus ir darījis Kristus Evaņģēlijs. Pirmais, ar ko mēs saduramies un liek mums nopietni pārdomāt dažas lietas, ir tas, ka šā darba veicējs ir Jēzus Kristus. Tā līdzību skaidro Jēzus pats: „Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls.” (Mt. 13:37) Ir nu gan atklājums! – kāds varbūt ironizēs. Kurš tad to nezina un par to šaubās?

Pieņemu kā pilnīgi iespējamu lietu, ka pat visiem kristiešiem tas varētu būt zināms, ja vien šajā visiem zināmajā patiesībā neslēptos kāda niecīga, tomēr ārkārtīgi svarīga nianse, kas ir ļoti būtiska pestījošajai ticībai. Proti, tas, kas mūs padara par ticīgiem kristiešiem, par Debesu valstības iemītniekiem, šo darbu spēj darīt un īstenot ir tikai Jēzus Kristus. Kā mēs varam būt tik pārliecināti, ka tieši tā mums ir jāsaprot šie vārdi, ņemot turklāt vērā, ka tekstā šādu ‘tikai’ mēs neatrodam? Bet to mums pasaka priekšā konteksts.

Daudzviet Rakstos mēs atrodam pamudinājumus uz dievbijīgu dzīvi. Vecajā Derībā uz to mudināja pravieši, bet Jaunajā Derībā – apustuļi. Kā piemēru varu minēt apustuļa Pāvila sludināto, ko viņš Svētajā Garā teicis Vēstulē efeziešiem: „Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem..” (Ef. 6:11) Šāda militāra terminoloģija varētu mūs mulsināt.

Taču ieklausīsimies, kādi tad ir šie Dieva ieroči. Tie ir: patiesības gurnu josta, taisnības bruņas, miera Evaņģēlija sandales, ticības vairogs, pestīšanas bruņu cepure, Gara zobens, kas ir Dieva vārds un lūgšanas. Mēs redzam visas šīs brīnišķīgās lietas, ko Dievs dāvājis Savai draudzei lietošanā. Protams, visi šie brīnišķīgie vārdi ir tā vērts, lai par tiem atsevišķi runātu. To mēs arī darīsim.

Tomēr tagad vēlreiz gribu vērst vērību uz to, ka šīs ir lietas, ko Dievs ir uzticējis mums lietošanai mūsu kristīgajā dzīvē, mūsu ģimenēs, draudzē un pasaulē. Patiesība, taisnība, miera Evaņģēlijs, ticība, lūgšanas – visas šīs brīnišķīgās dāvanas vieno Dieva vārds. To visu Dievs mums ir dāvājis, lai mēs varētu būt sekmīgi Kristus liecinieki pasaulē, kurā kristieši nebūt nav tā mīlamākā sabiedrības daļa, lai šo neauglīgo zemi darītu par auglīgu. Tā ir mūsu kalpošana ar tām dāvanām, ko Dievs katram no mums ir piešķīris. Un es ticu, ka mums ikvienam Viņš tās ir dāvājis pārpārēm.

Tomēr ir viena lieta, ko mēs nekādi nevaram izdarīt, kas nav mūsu spēkos un ko Dievs nav arī mums uzticējis. To Viņš ir veicis pats. Jēzus Kristus krusta nopelna dēļ mums ir miers ar Dievu. Kristus nopelna dēļ Dievs Savā žēlastībā dēsta mūsu sirdīs ticību, uz ko mēs paši nemaz neesam spējīgi. Ja ticības dēstīšana būtu atstāta mūsu ziņā vien, tad drīzāk būtu sagaidāms, ka mēs, kristieši, savā starpā būtu sanīdušies, izkāvušies un saraustījuši paši sevi un visu kristīgo draudzi gabalu gabalos, un tā pārstātu eksistēt.

Tad mūsu patiesības gurnu josta līdzinātos kožu saēstai stērbelei, taisnības bruņas skartu rūsa, miera Evaņģēlija sandales būtu izjukušas, ticības vairoga rokturis būtu nolūzis, pestīšanas bruņu cepure pazaudēta, bet Dieva vārds un lūgšanas tiktu izmantotas naida un atriebības kultivēšanai, gluži kā to bieži vien redzam salkanajās Latīņamerikas lubenītēs, ko rāda tālrādē.

Paldies Dievam, ka tā nav noticis, bet šo tik svarīgo darbu Kristus ir paturējis Savās rokās. Turklāt šis nav vienīgais ‘tikai’ šajā līdzībā. Ar to mēs sastapsimies nedaudz vēlāk, kad runāsim par Cilvēka Dēlu, kas „izsūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” (Mt. 13:41–42)

Turpinājumā Kristus saka šādus vārdus: „Ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle.” To, kas ir šis ienaidnieks, mēs jau noskaidrojām. Tas ir Dieva pretinieks velns. Daži vārdi būtu jāpārdomā arī par nezāli. Tomēr vispirms noskaidrosim, kas tad galu galā ir šī minētā ļaužu gulēšana.

Acīmredzot tas ir brīdis, kad kristiešu uzmanība vājināta, kad kristieši nav pievērsuši savu uzmanību kaut kam ļoti svarīgam, jo tieši tad ienaidnieks ir atradis vispiemērotāko laiku nezāles sēšanai. Līdz ar to mēs noprotam, ka mūsu gulēšana notiek, kad esam nonākuši vienaldzības, paviršības un neiejūtības valgā. Tas nozīmē, ka mēs esam lielā mērā atbildīgi par to, ka ļaunais bieži vien uzkundzējas baznīcā pār svētajiem ticīgajiem, visādā veidā cenšoties apklusināt labo un veselīgo Evaņģēlija mācību, kas sniedz mieru un pestīšanu.

Cik gan bieži nav dzirdēts apsauciens: „Netiesā!” brīžos, kad tiek norādīts uz rupju grēkošanu, vai arī kaunināšana par stingru turēšanos pie patiesās un skaidrās mācības. Tādos brīžos kristieši mīļā miera labad apklust cerībā, ka gan jau viss būs labi, un tomēr paliek vēl sliktāk. Spēcīgas „miegazāles” ir arī mūsu laicīgās rūpes, kuras mūs bieži vien ir nomākušas tik stipri, ka sākam kaunēties nevis par to, ka grēkojam, bet gan par to, ka pārāk bieži apmeklējam dievkalpojumus. Vai arī cilvēku personiskie sasniegumi, nopelni, gudrība, izmanība, prasmes un iemaņas nonāk lielākā mūsu vērtē nekā kristīgā dievbijība, Kristus un Viņa Evaņģēlija mīlēšana, kristīgā mācība, Svētā Vakarēdiena baudīšana.

Kad šādas lietas pamazām gūst virsroku pār mums, tad aizmirstam par grēku piedošanas saņemšanu, aizvien mazāk vēlamies baudīt Svēto Vakarēdienu un lūgšanas aizvien mazāk ieņem vietu mūsu ikdienas dzīvē. Taču tā tam kristīgajā draudzē nevajadzētu būt. Līdzība mūs māca, ienaidnieks allaž ir nomodā un centīsies izmantot katru iespēju, lai ticīgo vidū sētu savus piekritējus. Viņa vienīgais nolūks – šķelt un drupināt pēc iespējas vairāk Dieva draudzi, novēršot to no skaidrās ticības. Tāpēc mums aizvien ir jārūpējas, lai Dieva vārda mācībai draudzē būtu atvēlēts pienācīgs gods, lai draudzē neieviestos nekas tāds, kas to varētu postīt un šķelt.

Tieši šādu situāciju par vispiemērotāko saviem slepenajiem uzbrukumiem draudzei ir uzskatījis ienaidnieks, lai sētu, kā līdzība to pauž, nezāli starp kviešiem. Kas ir šī nezāle? Varētu domāt, ka tā ir maldu mācība, dažādi pasaules uzskati, ar kuriem pasaule ir pilna, kuri kā sēkla tiek iesēta ļaužu prātos, lai iedēstītu ticīgajos viltus dievbijību. Tā nebūtu liela kļūda. Tomēr atcerēsimies, ka šī līdzība stāsta par kristīgo baznīcu. Tāpēc nezāle līdzībā ir ļaunā bērni, tas ir tie – kas seko nevis Kristus aicinājumam, kas meklē baznīcā nevis savu grēku piedošanu, kas mīl nevis Dieva valstību, bet gan tie, kas mīl šo pasauli ar tās labumiem. Evaņģēlijs viņiem ir kļuvis pilnīgi vienaldzīgs.

Bet, kas ir neparasti un varbūt pat mums netīkami klausīties, ir tas, ka šī nezāle ir iesēta „kviešu starpā” – tātad, draudzē, starp ticīgajiem, svētajiem, starp tiem, kas mīl Dieva valstību, kas priecājas par Kristus Evaņģēliju un Viņa žēlastības līdzekļiem – Svēto Kristību un Svēto Vakarēdienu. Pilnīgi iespējams, ka sākotnēji šie ļaudis ir bijuši ticīgi un no sirds priecājušies par apsolīto pestīšanu. Taču nevērība pret Rakstu mācību vai laicīgās rūpes ir kaut kādā veidā apslāpējušas sākotnējo aizrautību, un Evaņģēlija vietā sirdī ir iesēdies tukšums, ko veikli prot izmantot ienaidnieks.

Tas viss nozīmē to, ka ārēji šī nezāle, ko sējis ļaunais kristīgajā draudzē, šis ļaunais svešinieks arī pieder pie Kristus baznīcas. Tomēr tikai ārējā piederība vēl nenozīmē piederību pēc būtības pie Kristus draudzes. Kad lauks ir aparts, labība iesēta un pavasarī parādās pirmie asni, tad pa gabalu tas izskatās kā viens liels labības lauks. Cik gan nav bijis gadījumu, kad agrā pavasarī, braucot gar apsētajiem laukiem, mūsu acu priekšā parādās brīnišķīgs skats uz pirmajiem asniem, kas kā brīnišķīgs zaļš paklājs stiepjas mūsu priekšā. Bet, ja mēs kaut uz brītiņu apstātos un paraudzītos vērīgāk uz šo brīnišķīgo krāšņumu, tad mēs ievērotu arī citu zāli, kuru, protams, zemnieks nav sējis, kas nav labība.

Līdzīgi ir ar kristīgo draudzi. Ārēji mēs nevaram pateikt, kurš ir kristietis un kurš tikai par tādu izliekas, kurš uzticas Kristus Evaņģēlijam, priecājas par Debesu valstību un Dieva dāvāto pestīšanu un kurš vārdos gan saka, ka ticot, tomēr savā sirdī noliedz Evaņģēlija spēku. Pārdomājot šīs lietas un it kā sev jautājot – bet kā tad ir ar mani pašu – pārbaudi savu sirdi! Vai tajā ir ilgas pēc Dieva žēlastības? Vai tajā ir ilgas pēc Dieva žēlastības dāvanām – Kristus svētajiem sakramentiem? Vai tajā ir prieks par savu ticību, prieks par pestīšanu, prieks par savu draudzi, par brāļiem un māsām ticībā? Ko domā tava sirds tad, kad tu nolem – šodien uz baznīcu neiešu? Jāatpūšas, jāizklaidējas! Ja tu neilgojies pēc Dieva apsolītajām žēlastības dāvanām, tad zini – tas ir brīdinājuma signāls, ka ļaunais ir jau savu darbu veicis.

Šajā līdzībā mēs tiekam mācīti, ka patiesā Kristus draudze nav gluži tā, ko mēs redzam ar savām acīm. Patiesā tās godība ir tērpta Dieva vārdā un ir redzama vienīgi Tam Kungam, bet cilvēka acīm tā paliek apslēpta. Tas, kas atklājas mūsu acīm, ne vienmēr atbilst īstenībai. Mēs gan redzam Kristus draudzi, esam tās vidū, sastopamies ar citiem kristiešiem no citām draudzēm, tomēr ne vienmēr būs tā, ka visi tie būs ticīgie, tas ir, kristieši vārda īstajā nozīmē.

Vienmēr būs tā, ka mēs redzēsim šo rūpīgi iesēto kviešu lauku, bet pilnīgi atšķirt kviešus no nezālēm nebūs mūsu spēkos. Kādam var būt lielāka ticība, bet kādam mazāka. Lai arī cik maza tā būtu, tomēr viņā mīt ticība, kas Dieva acīs ir vērtība. Cilvēks, redzēdams tikai savu lielāko un stiprāko ticību, ar savu neiecietību var aizlauzt trauslo stiebriņu un sabojāt Dieva rūpīgi celto namu. Tāpēc šī līdzība arī māca, ka kristiešiem nav jāapgrūtina sevi ar darbu, kas nemaz nav mums pa spēkam – ticīgo meklēšana un neticības izravēšana. Šīs lietas pilnībā ir jāatstāj Dieva ziņā. Ir citas lietas, kas mums ir daudz svarīgākas.

Pirmkārt un galvenokārt, tā ir zināšana par Kristu. Šāda zināšana ļaus mums pazīt mūsu Pestītāju, zināt, kāds Viņš ir un, galvenais, kur mēs Viņu varam sastapt jeb, pareizāk sakot, zināt, kur ir tā vieta, kur Jēzus Kristus pats nāk ar Savām dāvanām. Bet kristiešu starpā ir jāvalda brāļu mīlestībai, kā to vēstī mums Svētie Raksti un Svētais apustulis Pāvils: „Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi!” Un vēl citā vietā: „Kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.”

Īsi sakot, draudzes vidū atradīsies liekuļi – ļaudis, kas gan labprāt ir pieņēmuši dievbijības ārējo izskatu, taču noliedz šīs dievbijības spēku. Lai kādas darbības Kristus valstībā kristieši arī veiktu, vienmēr jāpatur vērā šis neviendabīgais stāvoklis draudzē. Tomēr Kristus šajā līdzībā mums rāda, ka nāks laiks, kad baznīca tiks attīrīta no visas tās nešķīstības un tiks iecelta Miera valstībā, tad visi baznīcas locekļi patiesā ticībā pazīs Dievu un godās Viņu.

Protams, neticību Kristus šajā līdzībā ir nosaucis par nezāli, kas ir jāizravē. Tomēr, kā redzam, cilvēks, pat kristietis būdams, neprot atšķirt labo kultūru no nezāles. Šo darbu Tas Kungs ir pilnībā atstājis Savā ziņā. Un šeit mēs sastopamies ar otro ‘tikai’ šajā līdzībā. Visu dienu beigās Tas Kungs sūtīs Savus eņģeļus, kas vētīs klonu. Un tiešām tajās draudzēs, kur ir mēģināts izravēt nezāles draudzes vidū, vienmēr ir izcēlušies ķīviņi un domstarpības, kuru dēļ nav panākts nekas cits kā vienīgi draudzes šķelšanās. Tāpēc, lai novērstu nevajadzīgu un postošu cīņu draudzes vidū, kas radītu nevis patiesu vienību, bet drīzāk šķelšanos, Tas Kungs ir noliedzis kristiešiem ravēt neticības nezāli draudzes vidū.

„Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā.” Evaņģēlija darbības rezultāts ir tas vērtīgais un derīgais dzinums, kas nes labumu un prieku ne tikai draudzei, bet visai sabiedrībai kopumā. Ticīgie ir šīs Evaņģēlija sludināšanas auglis. Tie ir ticīgie, kuru sirdīs ir sēta labā sēkla un nu ir nobriedusi, nesdama labumu sev, draudzei un visai pasaulei. Turpretim nezāle, lai arī ir augusi kviešu vidū, tomēr ir sveša kviešiem – labajai un derīgajai kultūrai. Līdzībā šī nezāle ir liekuļi, kas gan ir iemitinājušies starp patiesi ticīgajiem un ārēji atrodas it kā pat kopībā ar tiem, tomēr šī nezāle nepieder Kristus baznīcai vārda īstajā nozīmē.

Tas, kas šo nezāli ir iesējis kviešu vidū, ir Dieva pretinieks – velns. Tādējādi šī nezāle ir cilvēki, kuru sirdīs sētais Dieva vārds ir aptumšots ar maldu mācību, dažādiem pasaules uzskatiem vai filozofiskām skolām. Tagad ir arī saprotams, kāpēc Tas Kungs ir apslēpis ticību no pasaules acīm. Ja tā būtu atklāta jau tagad pasaulē, tad tiešām – šodien nevarētu atrast nevienu ticīgo virs zemes, jo neticīgā, ļaunā pasaule viņiem uzbruktu un viņus iznīcinātu. Bet tagad sātans uzbrūk Dieva vārda mācībai, lai tā nesasniegtu cilvēku sirdis.

Tā nu mums allaž jāpatur prātā šis iespējamais neviendabīgais draudzes sastāvs. Tāpēc mums ir jācenšas nevis izravēt šīs „nezāles”, bet nemitīgi ir jālūdz Dievs gan par savu draudzi, gan pašiem par sevi. Mums, Valstības bērniem, nav jābīstas no šā ienaidnieka uzbrukumiem. Dievs mūsu rokās ir devis visus līdzekļus, ka mēs paliekam stipri pestījošajā ticībā.

Kaut arī kristietim bieži vien nav viegli šajā pasaulē, tomēr zini, ka tavs draugs un aizstāvis ir Dieva Dēls, Jēzus Kristus, kas tevis labad ir cietis un miris, un augšāmcēlies, lai arī tevi darītu brīvu no nāves un grēka likuma. Kristus nāk pie tevis Savā Evaņģēlijā un Svētās Kristības un Vakarēdiena Sakramentā, piedodams tev grēkus un stiprinādams tavu ticību, lai ienaidniekam nebūtu nekādas varas pār tevi, lai nekas tevi nenogurdinātu ceļā uz Debesu valstību, gluži kā pravietis Jesaja saka: „Viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”

Āmen.

Leave a Reply