Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

DIEVA DĒLS

lutherantheolog

Augsburgas ticības apliecība, 3. artikuls par Dieva Dēlu:

Mūsu baznīcas māca, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās Jaunavas Marijas klēpī, tā kā divas dabas – dievišķā un cilvēciskā – ir nedalāmi vienotas vienā personā: viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un apglabāts, lai mūs salīdzinātu ar Tēvu un lai upurētu sevi ne tikai par iedzimto grēku, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem. Viņš ir nokāpis ellē un trešajā dienā patiesi augšāmcēlies, pēc tam uzkāpis Debesīs, lai sēstos pie Tēva labās rokas un mūžīgi valdītu kā Kungs pār visiem radījumiem, kā arī darītu svētus tos, kas tic uz Viņu, sūtīdams viņu sirdīs Svēto Garu, lai Tas viņus vada, mierina un iedrošina, dara dzīvus un aizstāv pret velnu un grēka varu. Tas pats Kristus, visiem redzot, atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos utt., kā Apustuļu ticības apliecībā sacīts.

ATA III artikulā “Par Dieva Dēlu” atkal atklājas ticības apliecinātāju patiesi evaņģēliskie un ekumeniskie centieni. Veidā, kā Kristus šeit apliecināts, atbalsojas gan Atanasija ticības apliecības, gan Halkedonas koncila, gan Apustuļu ticības apliecības gars. Tomēr luterisko ticības tēvu nolūks neaprobežojas tikai ar senbaznīcas mācības atkārtojumu. Apliecinot senās baznīcas izpratni par Kristu, luterāņi tūdaļ arī norāda, ka no tās likumsakarīgi izriet mācība par taisnošanu ticībā. Kristus persona – tas, kas Viņš ir, nesaraujami ir saistīts ar to, ko Viņš dara mūsu pestīšanas labad.

Dieva Dēla iemiesošanās tiek apliecināta ar vārdiem: „Mūsu baznīcas māca, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās Jaunavas Marijas klēpī.” Tādējādi ATA iesāk ar norādi uz Kristus mūžīgumu, atgādinot mums par Jāņa evaņģēlija pirmajos pantos sastopamo Logosu jeb Vārdu, kas jau no sākuma bija ar Dievu un bija pats Dievs. Tādējādi tiek noraidīti senie ariāņu maldi – uzskats, ka Kristus ir zemāka būtne nekā Dievs.

Tūdaļ tiek arī pasacīts, kam Dieva Dēla miesā nākšanas noslēpumā pieder iniciatīva. Tā nenāk no cilvēkiem, bet „Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu”. Mūžīgais Dieva Vārds ir tas, kas veidoja Kristus personu. Apliecinot šo bībelisko patiesību, ATA noraida seno ebionītu ķecerību. Ebionīti iniciatīvu piedēvēja cilvēkam. Viņi iesāka ar vēsturisko cilvēku Jēzu, kas maz pamazām izaudzis un ticis pieņemts par Dieva Dēlu. Šai maldu mācībai sekoja dinamiskais monarhiānisms, sociānisms un modernie Dieva trīsvienības noliedzēji.

Senās ķecerības, kas noliedz Kristus patieso dievišķumu un Dieva iniciatīvu Dieva Dēla miesā nākšanā, daudzos un dažādos veidos atdzimst mūsu dienās. Noraidot ikvienu maldu mācību, luterāņu ticības apliecība māca, ka nevis cilvēks kļuva par Dievu, bet Dievs kļuva par cilvēku: „Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu.”

Pareizi izprotot ATA III artikulu, ir redzams, ka tas pašos pamatos noraida arī izšķiršanu starp „vēsturisko Jēzu” un „ticības Kristu” – jēdzieniem, kas lielā mērā dominēja 20. gs. kristoloģijā.

Tālāk tiek apliecināta Kristus nevainīgā ieņemšana, kurā balstās mūsu Pestītāja bezgrēcīgums.

Pēc tam tiek norādīts, ka Mūžīgais Vārds pieņēma „cilvēka dabu”, bet ne personu. Pretējā gadījumā būtu divas personas – Dieva un cilvēka. Dieva Dēls neglāba kādu konkrētu cilvēku, bet pieņēma cilvēka dabu, lai tajā izciestu sodu par visu cilvēku grēkiem.

Nākamā sadaļa ATA III artikulā ir mācība par divām Kristus dabām, kas vienotas vienā personā: „Divas dabas – dievišķā un cilvēciskā ­ ir nedalāmi vienotas vienā personā: viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks.”

Dieva Dēla miesā nākšanai jeb cilvēka dabas pieņemšanai ir konkrētas sekas : personas vienība – abas dabas „ir nedalāmi vienotas vienā personā”. Šis Halkedonas kristoloģiju atspoguļojošais formulējums bez šaubām ir vērsts pret Šveices reformatoru Ulrihu Cvingliju.

Lai gan arī Cvinglijs ārēji centās turēties pie klasiskās kristoloģijas, tomēr viens no valdošajiem viņa teoloģijas principiem – Dievs un cilvēks ir pilnīgi pretstati – nenovēršami ietekmēja viņa izpratni par abu Kristus dabu savstarpējām attiecībām. Cvinglijam šķita neiespējama jelkāda dievišķās un cilvēciskās dabas reāla vienība.

Tādēļ viņš par katru Kristus dabu centās runāt atsevišķi, proti – ar savu dievišķo dabu Kristus zina visu, bet Viņa cilvēciskās dabas zināšanas ir ierobežotas; Kristus dievišķā daba ir vienota ar Tēva mūžīgumu, to nav iespējams kārdināt un tā ir nemirstīga, bet Kristus cilvēciskā daba slāpst, ir izsalksi, cieš un mirst. Runājot par Kristu šādi, līdz tādai pakāpei tiek apdraudēta Viņa personas vienība, ka, šķiet, Cvinglis runā par divām dažādām personām.

Lai aizstāvētu savus uzskatus, Cvinglijs izstrādāja īpašu hermeneitisku teoriju. Saskaņā ar šo teoriju, kad Bībelē tiek runāts par vienu Kristus dabu, tad ar to esot jāsaprot otra, un, kad tiek runāts par abām dabām, tad esot jāsaprot, ka tiek runāts tikai par vienu. Tādējādi Cvinglijs pavēra durvis pilnīgai ekseģētiskai patvaļai.

Piemēram, ja Jāņa 1:14 mēs lasām, ka Vārds jeb Dievs kļuva miesa, tad pēc Cvinglija domām tas jāsaprot pilnīgi pretēji – cilvēks kļuva Dievs, jo Dievs nevarot kļūt par kaut ko nepilnīgu. Tādējādi Cvinglija apgalvojumi, ka viņa uzskati ir saskaņā ar senbaznīcas dogmām, ir jāuzskata par nepamatotiem, jo viņa teoloģijā nekur neparādās reāla vienība starp abām Kristus dabām, patiesību sakot, tā tiek noliegta.

Luters ļoti pamatīgi analizēja šo Cvinglija teoriju savā Svētā Vakarēdiena apliecinājumā (1528) un secināja, ka tai nav pamatojuma Rakstos. Tādējādi Cvinglija mācība ir velna izdomājums, jo viņa izdomātais Kristus pats ir glābjams un nespēj glābt nevienu. Patiesībā Cvinglija mācība nozīmē atklāsmes noliegšanu, jo, ja Dievam par katru cenu ir jāpaliek debesīs, tad mēs nevaram Viņu sastapt Kristū.

Cvinglijs bija racionālists, kas saprātam piešķīra galveno lomu arī teoloģijā un savos uzskatos vairījās no loģiskām pretrunām. Turpretī Luters un luterāņu ticības apliecinātāji Augsburgā kopā ar visu pareizi ticošo katolisko baznīcu apliecināja: lai gan Dievs nevar ne ciest, nedz mirt, tad tomēr, tā kā dievišķība un cilvēcība ir cieši vienotas vienā Kristus personā, viss, kas notiek ar cilvēka dabu, notiek arī ar Dieva dabu un otrādi.

Tādēļ ir pareizi sacīt, ka Dievs cieš un cilvēks Jēzus ir Dievs, kā arī pareizi ir saukt Jaunavu Mariju par Dieva dzemdētāju. Kristū Dievs un cilvēks vienmēr ir kopā.

Luterāņu teologi apliecināja Bībeles mācību un vairījās no metafiziskām spekulācijām par Kristus dabām. Viņi centās cieši saistīt Kristus personu ar Viņa veikumu. Ne tā, ka Kristus veikums radītu Viņa personu, bet drīzāk gan tā, ka persona kļūst pazīstama pēc tās veikuma.

Vēl vairāk, luterāņu teologi ATA apgalvo, ka mācība par Kristus personu ir saprotama vienīgi ņemot vērā III artikulā norādīto Viņa miesā nākšanas mērķi – upurēt Sevi par visiem cilvēku grēkiem.

Ilārs Plūme

Leave a Reply