ZĪDTĀRPIŅU DZĪVE

B

Rodžers Bārtlets (Roger Bartlett) dzimis 1939.gadā, studējis modernās valodas ( vācu, franču, krievu) un vēsturi Kembridžas universitātē. Vienu gadu papildinājis zināšanas Maskavas Valsts universitātē – optimistiskajos divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Hruščova atkušņa laikā kādu brīdi šķita, ka “ mierīgā līdzāspastāvēšana” nozīmē aukstā kara beigas. Oksfordas universitātē aizstāvējis doktora disertāciju par Volgas vāciešiem Katrīnas II laika Krievijā. Pēta Krievijas vēsturi šajā laika posmā, un joprojām arī mīl un interesējas par visu vācisko. No 1983.gada līdz pat aiziešanai pensijā 2003.gadā pasniedzis Krievijas vēsturi Londonas Universitātes Slāvu un Austrumeiropas pētniecības skolā (School of Slavonic and East European Studies). Tic, ka vēstures pētniecība, tās godīga un kritiska apspriešana un mācīšana ir būtiska ikvienas valsts sociālajai integrācijai un sociāli atbildīgas sabiedrības veidošanai. Nesen pabeidzis jaunu grāmatu “ Krievijas vēsture”, kas iznāks 2005.gada pavasarī. Pirmoreiz viesojies Rīgā 1962.gadā oficiālas Maskavas Valsts universitātes organizētas ekskursijas ietvaros, tad atkal ieradies Rīgā 1984.gadā, augot interesei par divām ļoti kolorītām un Latvijas ideju un baznīcas vēsturē nozīmīgām personām – Johanu Georgu Eizenu (1717–1779) un Garlību Helvigu Merķeli (1769–1850). Kopš tā laika bieži apmeklējis Rīgu, daudz strādājis Latvijas un Igaunijas arhīvos. Mēs esam draugi, un es priecājos, ka pirmā intervija iecerētajā “akadēmisko sarunu” ciklā ir tieši ar viņu.

 

Misāne: Es gribēju runāt galvenokārt par Johanu Georgu Eizenu (1717–1779) un Garlību Helvigu Merķeli (1769 – 1850), bet tā tev laikam ir tāda blakus lieta, tavas galvenās intereses un pētījumi tomēr ir par Krieviju.

Bārtlets: Eizens un Merķelis mani ir pēdējos gados interesējuši ļoti, es gribētu uzrakstīt par viņiem pa grāmatai, un vispār Baltijas lietas ir bijušas manu interešu lokā gadiem, bet jāsaka, ka es pie viņiem nonācu no Krievijas puses. Tas sākotnējais impulss bija dzimtbūšana kā viens no Krievijas impērijas institūtiem. Baltijas guberņās par tās atcelšanu diskutēja visasāk. No otras puses, Baltijā bija spēcīga vācu ietekme, kuras centrālajā Krievijā tikpat kā nebija. Mani ļoti interesē Vācija, es sāku kā ģermānists, un esmu ļoti priecīgs, ka Eizens un Merķelis kaut kādā ziņā ļauj manas abas interešu sfēras kombinēt.

Misāne: Tā sagadījies, ka es nekad neesmu tev to tieši jautājusi, bet ir kaut kas, ko es prasu visiem saviem draugiem, kuri pēta Krieviju. Kāpēc tik daudzi rietumu intelektuāļi tā aizraujas ar Krieviju un krievisko? Zinu, ka daudzi no viņiem to dara savu kreiso politisko uzskatu dēļ. Tu esi izņēmums tādā ziņā, ka neesi sociālistiski noskaņots.

Bārtlets: Neesmu gan. Nu, uz to visu var skatīties plašākā kontekstā. Jā, Krievija interesē ļoti daudzus rietumniekus. Tas sākās Pētera I laikā. Pēteris padarīja Krieviju par lielvalsti un sakāva zviedrus, ar to padarīdams Krieviju par Eiropas daļu – politiski, ģeogrāfiski, kulturāli. Pēc 1709. gada Pētera I uzvaras Poltavas kaujā neviens, kas domāja par Eiropas lietām, nevarēja ignorēt Krieviju. Tā Krievija arī kļuva par iespējamu specializācijas jomu. Lielbritānijai turklāt Krievija bija komerciāli svarīga – tā bija viens no mūsu nozīmīgākajiem tirdzniecības partneriem. Britu flote bija ilgu laiku atkarīga no krievu piegādēm. Ļoti intensīva interese par Krieviju bija Napoleona karu laikā, Krimas karā tā bija mūsu pretinieks, Pirmajā pasaules karā tā bija mūsu sabiedrotā. Kreisajiem intelektuāļiem savukārt divdesmitajos gados Krievija bija lielā nākotnes cerība. Mana paaudze atkal piedzīvoja Hruščova slepeno runu 20. PSKP kongresā un destaļinizāciju. Padomju Savienība tajā laikā vismaz kaut cik atvērās rietumiem. Tad kosmosa programma – sputņiks un Jurijs Gagarins. Tam bija milzīga ietekme uz rietumu sabiedrisko domu.

Misāne: Tiešām tik liels, kā PSRS cerēja?

Bārtlets: Jā! Joprojām katra kosmosa apguves misija ir pirmā lieluma ziņa. Toreiz jau pavisam noteikti. Tas arī rādīja, ka ASV kosmosa sacensībā sāk zaudēt Krievijai. Es uzaugu tajos laikos un vidē. Turklāt mans tēvs – tu jau zini par mūsu kvēkeru saitēm – aizrāvās ar Tolstoju un viņa pacifisma doktrīnu. Mūsu māja bija pilna ar Tolstoja grāmatām. Vēl cits aspekts saistās ar moderno valodu mācīšanu mūsu valstī. Piecdesmito gadu beigās un sešdesmito sākumā es studēju valodas, konkrēti vācu un franču. Krievu un ķīniešu, mūsu galveno pretinieku, valodas tajā laikā mācīja galvenokārt bruņotajos spēkos, arī jaunkareivjiem, turklāt ļoti intensīvi. 1958.gadā, kad pārgāja uz profesionālu armiju, iesaukumus pārtrauca. Britu universitātēs līdz tam iestājās studenti, kas šīs valodas jau labi prata. Kad iesaukšana beidzās, krievu un ķīniešu valodu sāka mācīt no nulles. Tad es biju universitātē, un mans zinātniskais vadītājs teica – kāpēc tev neiemācīties vēl arī krieviski? Tā es gāju un iemācījos. Redzi, visādi tieši un netieši faktori.

Misāne: Kādēļ tu ieinteresējies par Eizenu?

Bārtlets: Es vispirms sastapos ar Johana Georga Eizena vārdu tādējādi, ka mani interesēja zemnieku likteņi Krievijas impērijā. Zemnieki Krievijā, tāpat kā Latvijā un Igaunijā, bija dzimtcilvēki un Eizens bija pirmais cilvēks Krievijas impērijas robežās, kas publiski iestājās par dzimtbūšanas atcelšanu un arī par to aktīvi un praktiski cīnījās. Vispirms viņš darīja to savas kristīgās pārliecības dēļ, ticēdams, ka cilvēkiem jābūt brīviem, jo visi ir vienlīdz vērtīgi Dieva acīs. Viņš arī turējās pie tā sauktajiem kamerālistu uzskatiem, tas ir, ka valstij ir jākļūst tik bagātai, cik vien iespējams.

Misāne: ‘Kamerālisms’ nav ļoti plaši zināms termins. Kas tas ir?

Bārtlets: Tas ir merkantilisma paveids. Merkantilisms bija septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā populāra ekonomiska teorija, kas atzina, ka valsts labklājības avots ir nauda, ko iegūst galvenokārt starptautiskas tirdzniecības ceļā. Tas paredz pēc iespējas lielākus naudas uzkrājumus un naudas avotu aizsardzību, kam savukārt vajag aktīvu intervencionisku valdību. To pēc tam sāka attiecināt arī uz iekšējo pārvaldi. Vārdu sakot, valsts regulēja pilnīgi visu. No tiem laikiem nāk jēdziens „policejiska valsts”. Tās mērķis ir laba pārvalde, kas pildītu karaļa kasi jeb Schatzkammer. Kamerālisms bija tā sauktā apgaismotā absolūtisma valdošā ekonomiskā un administratīvā doktrīna, ko deviņpadsmitajā gadsimtā nomainīja laissez-faire ekonomiskais Eizena tāpat kā vairuma kamerālistu uzskats bija, ka dzimtzemnieki ir kavēklis kapitāla uzkrāšanai. Tā to Eizens argumentēja gan no ekonomiska, gan arī cilvēciska un reliģiska viedokļa. Viņam paveicās tādā ziņā, ka tronī nāca Katrīna II, kas arī interesējās par to pašu. Viņa pieņēma Eizenu audiencē galmā Sanktpēterburgā, kas nepazīstama lauku mācītāja gadījumā bija visai neparasti, un iedrošināja viņu turpināt to, ko viņš darīja. Katrīna gan drīz atklāja, ka, no viņas viedokļa raugoties, tas bija politiski bīstami, un atteicās no idejas. Eizens palika viens un beigu beigās bija spiests atstāt arī savu draudzi. Viņa paša draudzes locekļi – zemes īpašnieki Tormā pie Peipusa ezera, atzina viņu par nodēvēju, kas sēj nemieru zemnieku vidū un kūda tos uz dumpi. Eizens arī krita konsistorijas un Rīgas gubernatora nežēlastībā, jo, sarunājoties ar saviem amatbrāļiem, viņš bija ierosinājis dibināt kādu biedrību. Zviedru laikos Livonijā, tas ir, Vidzemē, bija tāds forums, kur mācītāji tikās, lai pārrunātu draudžu aktuālos jautājumus, bet šī prakse tika atcelta, kad krievi pārņēma kontroli novadā. Tas arī netika atjaunots līdz pat 19.gadsimtam. Tādējādi Eizena laikā mācītājiem nebija nekādas leģitīmas iespējas sapulcēties un apspriest savas draudžu lietas. Viņš ierosināja šādu asociāciju nodibināt tajā novadā, kur kalpoja. Gubernators sāka viņu vajāt par kūdīšanu pret varu.

Misāne: Kādēļ tā? Šķiet tik normāls pasākums.

Bārtlets: Tādēļ, ka Eizens jau bija paspējis iesūdzēt gubernatoru un zemes īpašniekus Senātā Pēterburgā, cerēdams uz likuma uzvaru, kā viņš to saprata, visādos jautājumos. Piemēram, par mācītāju tiesībām ražot degvīnu viņu muižās. Vietējais landtāgs bija spriedis, ka tas ir nelikumīgi. Viņam arī izdevās panākt, ka senāts šādas tiesības mācītājiem piešķir. Vēl kontroversiālāks gadījums bija viņa strīds ar grupu zemes īpašnieku par nodokļu sistēmu, pēc kuras mācītājiem maksāja par viņu darbu. To stāstu var izlasīt Hupeļa Topographische Nachrichten (Augusts Hupels – Baltijas vācu vēsturnieks un teologs – A.M.) Visiem, zemes īpašniekiem un, protams, pašiem mācītājiem bija svarīgi, kādas būs mācītājiem algas. Eizens iniciēja kustību, kas aizgāja līdz pat Senātam. Viņš uz laiku uzvarēja. Tas, cik mācītājiem jāmaksā, bija noteikts jau zviedru laika baznīcas satversmē, un šo kārtību Senāts atzina par pārkāptu. Tā nu Eizens, no gubernatora viedokļa, bija nemiera cēlējs. Kad nu viņš vēl ierosināja 27 amatbrāļiem satikties reizi gadā, lai pārrunātu savas rūpes, gubernators apsūdzēja viņu musināšanā. Septiņdesmitajos gados Eizens vispirms tika atstādināts no kalpošanas un pēc tam iesūdzēts tiesā, vēlāk notiesāts par kūdīšanu uz dumpi, un viņam piesprieda pamatīgu naudas sodu. Bet process bija prasījis vairākus gadus, un beigās Eizens nomira. Tā viņa svainis mācītājs fon Reisners, kas bija viņa garants, dabūja samaksāt vairākus simtus reihsdālderu dažādās sodanaudās. Kopumā Eizenam viņa principi un uzskati izmaksāja dārgi. Eizens ir ļoti interesanta personība ne tikai viņa uzskatu dēļ dzimtbūšanas jautājumos vai tiesu lietās, bet interesanta ir arī viņa attieksme pret sabiedrisko darbību kopumā. Eizens bija philosophé, vai, kā mani krievu draugi saka, prosvetitelj. Viņš ticēja, ka cilvēka kristīgs un pilsonisks pienākums ir uzlabot sabiedrību. Visas viņa kampaņas gan pret dzimtbūšanu, gan savu kolēģu garīdznieku labā tika veiktas šajā nolūkā. Viņš kļuva slavens vēl divās jomās. Pirmām kārtām tā bija potēšana pret bakām, jo viņš bija viens no pirmajiem aktīvistiem Vidzemē. Vispirms viņš potēja pats savus bērnus – viņam bija baku epidēmijā nomirušas trīs mazas meitiņas, visas uzreiz. Viņš sāka par to arī rakstīt, sākot no 1768.gada. Togad arī Katrīna II pati potējās – tas bija tāds publisks žests, lai potēšanās izskatītos uzticama tautas acīs, jo Krievijā to iepriekš nepraktizēja. Tam par godu bija plašas svinības visā impērijā, Rīgā pat triju dienu ilgs karnevāls.

a-history-russia-roger-bartlett-paperback-cover-art

Misāne: Visa valsts ballējās sakarā ar to, ka ķeizariene dabūja baku poti?

Bārtlets: Jā, jā. Bija īpašs Senāta rīkojums – svinēt Katrīnas veiksmīgu potēšanos un vakcinācijas sākumu Krievijā. Rīgā, tāpat kā visās guberņu galvaspilsētās, bija lieli pasākumi. Tad Eizens, kuru baku epidēmija bija skārusi ļoti personiski, uztvēra vakcinācijas ideju un rakstīja par to grāmatas, kā arī mācīja saviem zemniekiem to darīt. Viņš īpaši pieprasīja, ka zemnieces ir jāapmāca potēt savus bērnus pašām, lai nebūtu jāgaida uz ārstu ierašanos un tamlīdzīgi. Viņš savā mācītājmājā apmācīja zemniekus potēt un, pateicoties viņam, tūkstošiem zemnieku baku potes arī saņēma. No tā laika Vidzemē praktiski no bakām vairs neviens nemira. Viņa vārdu piemin visas vakcinācijas vēstures un visur, kur vien raksta par bakām Krievijā. Otrs Eizena projekts bija dārzeņu kaltēšanas paņēmienu izgudrošana. Tas tev varbūt izklausīsies jocīgi.

Misāne: Nemaz, man šķiet, es nojaušu, kādēļ tas ir svarīgi.

Bārtlets: Tas bija svarīgi tādēļ, ka hronisks dārzeņu trūkums bija milzīga problēma militārajā apgādē. 18.gadsimtā un agrāk armijās vienmēr bija grūtības ar līdzsvarotas diētas ievērošanu kara lauka apstākļos, tāpat arī jūrniekiem, kad kuģi ilgstoši atradās jūrā. Galvenā nelaime tur bija cinga, kas rodas no C vitamīna trūkuma. No cingas mira vairāk kareivju visās armijās nekā krita kaujas laukos. Vispār armijas apgāde ar tādu pārtiku, ko varētu ņemt līdzi kampaņās, nevis paļauties uz tās iegūšanu pa ceļam, bija sarežģīta. Tieši šīs armijas pārtikas dēļ Eizena aktivitātēm bija milzu panākumi. Viņš sāka savus eksperimentus, kad izlasīja avīzēs par pārtikas problēmām krievu Vidusjūras flotē; tas bija septiņdesmitajos gados. Angļu flotē bija no vāciešiem un holandiešiem uzzinājuši par tādu lietu kā skābēti kāposti un lietoja tos kā C vitamīna avotu. Eizens sāka kaltēt dārzeņus tā, lai mērcēšanas ceļā varētu atkal iegūt kaut ko līdzīgu svaigiem.

Misāne: Kā tad to var panākt?

Bārtlets: Nu, Eizens tos kaltēja , tad samala pulverī un pakoja kastēs. Tad tiem uzlēja karstu ūdeni, un iznāca tāda kā zupa – garšīga, bagāta uzturvielām un visādi lieliska. Tam bija milzīgi panākumi. Eizens saņēma medaļas no Prūsijas karaļa Frederika, Polijas karaļa Staņislava un citiem, kā arī uzrakstīja divas grāmatas par šo tēmu, kuras turpmākajos trīsdesmit gados pieredzēja kādus divdesmit izdevumus sešās valodās.

Misāne: Bet kā tas atrisināja cingas problēmu? C vitamīns taču karsējot noārdās.

Bārtlets: Tas, lūk, nav skaidrs. Zināms, ka Eizena kaltētos dārzeņus ēda gan flotē, gan armijā, bet nevar nekādi pārliecināties, vai tas patiešām novērsa arī cingu. Kā jau tu teici, C vitamīns ātri noārdās, tāpēc ir maz ticams, ka tas tur vairs palika pēc visām darbībām. Es gan nevienu dārzeni neesmu pēc Eizena metodes kaltējis. Bet fakts ir, ka viņš ar to nopietni nodarbojās un viņa atklātā metode tika ļoti plaši lietota. Eizens ir ievērojama persona Baltijā apgaismības laikmetā, un viss viņa darbs ir veltīts tam, lai sabiedrība kļūtu labāka, lai izplatītos racionalitāte un zināšanas, lai cilvēcības principi triumfētu. Kā teologs un garīdznieks viņš tur neredzēja nekādas pretrunas. Viņš vienā vietā saka, ka cilvēks ir ievietots pasaulē, lai sagatavotos Debesīm. Citiem vārdiem, cilvēka uzdevums dzīves laikā ir strādāt pie sava rakstura veidošanas… īstenībā, jā, pestīt sevi pašam.

Misāne: Te nu es gan redzu pretrunu.

Bārtlets: Redzi, Eizens noliedza grēkā krišanu un iedzimto grēku.

Misāne: Ak… un viņš bija garīdznieks!

Bārtlets: Eizens uzrakstīja divus savdabīgus un kontroversiālus teoloģiskus darbus, un tajos pestīšana tikpat kā nav pieminēta. Grēku izpirkšana, pestīšana – visi ar to saistītie kristīgās doktrīnas aspekti viņam nebija nozīmīgi. Tas, ko viņš būtībā saka, ir: mēs esam šeit, lai sasniegtu tādu stāvokli, kad esam gatavi ieiet Paradīzē. Tas ir mūsu zemes dzīves mērķis. Konsekventi, viņaprāt, teoloģijai un pilsoniskajiem pienākumiem un atbildībai ir viens un tas pats pamats. Pēc viņa ieskata, mācītāja galvenais pienākums ir sagatavot draudzi Debesu dzīvei, tas nozīmē – sociālās dzīves uzlabošanu.

Misāne: Tas viss ir ļoti kontroversiāli.

Bārtlets: Jā…jā, patiešām.

Misāne: Vai to viņš sludināja draudzei? Vai viņa sprediķi ir saglabājušies?

Bārtlets: Nē, es tikai varu atsaukties uz viņa teoloģiskajiem darbiem. Kad tie iznāca, tas izraisīja pamatīgu satraukumu. Viņš pats apgalvoja, ka viņa pusē ir kādas teoloģiskas autoritātes, cilvēki, kas atbalsta, ko viņš saka, bet visas publicētās recenzijas tomēr bija stipri kritiskas. Šķiet, ka Eizens bija saistīts ar visā Eiropā izplatīto neoloģijas kustību. Tā bija ļoti racionāla, ļoti skeptiska attiecībā uz tradicionālu luterisku ticību, izplatīta 18.gadsimtā, to pārstāvēja Karls Frīdrihs Barts un citi.

Misāne: Tu vari pastāstīt kaut ko vairāk par to?

Bārtlets: Es gan neesmu teoloģijas speciālists. 18. gadsimta otrajā pusē, kas ir apgaismības un racionālisma ziedu laiks, bija visai plaša kustība protestantu baznīcās – luteriskajās, bet arī citur, piemēram, pie anglikāņiem, tās nolūks bija pārliecināties, vai tradicionālās doktrīnas var izturēt racionālu kritiku un pārbaudi. Šīs kustības radikālo spārnu tad arī sauc par neologiem, jo būtībā viņi radīja paši savu kristīgās doktrīnas versiju, apmēram tāpat kā mēdz piešķirt jaunu nozīmi vārdiem. K.F.Barts bija viens no slavenākajiem kustības pārstāvjiem Vācijā. Viņa teoloģija noliedza lielāko daļu no tā, ko viņš sauca par „sholastisko luterāņu teoloģiju”. Eizens ir otrs piemērs, kaut ne tik pazīstams. Barts bija ļoti kontroversiāls, bet arī ļoti slavens un ietekmīgs. Es neesmu teologs, bet Eizena gadījumā man likās interesanti, ka viņš rakstīja savus darbus septiņdesmitajos gados, kad luteriskā ortodoksija bija savā virsotnē. Tad nāca Lielā franču revolūcija, kas vispār noliedza jebkuru ticību un mācību, un veidoja kaut kādas savas konstrukcijas iepretim pazīstamajām tradīcijām. Eizens bija taisni pa vidu šai racionālistiskajai, kritiskajai kustībai, kura izplatījās daudzviet Eiropas luterismā; viņš atzina atklāsmes autoritāti tikai tiktāl, cik varēja to racionāli pārbaudīt.

Misāne: Vai Eizens vispār ticēja Dievam?

Bārtlets: Jā, noteikti. Cik es varu saprast, viņa idejas ir tāds dīvains sajaukums. Viņš ticēja, ka Svētie Raksti ir dažādu cilvēku dažādos laikos pierakstīti un nav vienots teksts, bet viss, kas atrodams Bībelē, ir Dieva vārds. Viņa jautājums bija – kā to interpretēt? Ko tas nozīmē? Vai tulkojumi ir pareizi? Viņš neapšaubīja Bībeles teksta kompozīciju, kā to sāka darīt citi ļaudis ap to pašu laiku. Viņš domāja, ka Bībele, kāda tā ir, ir Dieva vārds, tikai, vispirms jāsaprot, ko tas nozīmē. Tam viņš izmantoja savu teoloģisko izglītību, kas bija iegūta Jēnā, bet arī racionalitāti, saprātu. Viņš apsprieda ar amatbrāļiem, piemēram, vai stāsts par Sātanu kā čūsku ir jāsaprot burtiski vai metaforiski.

Misāne: Un ko tad viņi nolēma?

Bārtlets: Ka tā ir metafora. Bet svarīgākais – Eizens ticēja, ka viņam ir tiesības un spējas pašam savā galvā, tas ir, lietojot saprātu, vispār izlemt tādu jautājumu. Un viņš domāja, ka viņš var gan apspriesties ar citiem mācītājiem, bet viņam nav jāprasa bīskapam, superintendentam, Romas pāvestam, ka ar viņa paša prātu pietiek.

Misāne: Pietiek, jo…?

Bārtlets: Jo viņš ir racionāla cilvēciska būtne ar piemērotu teoloģisku izglītību.

Misāne: Bet viņa draudzes locekļi? Tiem jau nebija izglītības.

Bārtlets: Nebija. Vispār ir ļoti grūti spriest, ko viņš runāja baznīcā. Man nav nekādu ziņu par to, ko viņš sprediķoja. Ir zināms, ka viņš palaikam bijis ļoti rupjš pret draudzes locekļiem, jo viņi par to sūdzējās. Katrus piecus gadus bija baznīcu vizitācijas. Eizens kalpoja par mācītāju divdesmit deviņus gadus, tātad piedzīvoja kādas piecas vai sešas. Tās, kā zināms, gan vairāk attiecās uz draudzes dzīves organizāciju, nevis doktrīnu, proti, kā baznīca tiek uzturēta, vai dievkalpojumi notiek regulāri, kā tiek mācīti bērni, vai mācītājs apmeklē slimos un tā joprojām. Vizitāciju protokoli nav saglabājušies pilnībā, bet cik var spriest, Eizens tika atzīts par labu mācītāju. Bija kaut kādas lietas, kas draudzei viņā nepatika, bet mācības saturs nebija starp tām. Par to nesūdzējās ne draudze, ne konsistorijas inspektori. Un tā tas turpinājās līdz pat laikam, kad viņš atstāja kalpošanu un uzrakstīja savas teoloģiskās grāmatas. Hupels vēstulē superintendentam Lencam pēc tam rakstīja: „Mēs visi domājām, ka Eizens ir patiess luteriski ortodokss kristietis, bet pēc viņa grāmatu publicēšanas noskaidrojās, ka viņš nav pat kristietis, kur nu vēl ortodokss.”

Misāne: (Smejas.) Tā izklausās gan.

Bārtlets: Jā, bet liekas, ka viņš uzdrīkstējās savas idejas izlikt uz papīra tikai savas dzīves nogalē. Lai ko Eizens būtu visus tos gadus domājis un varbūt apspriedis ar amatbrāļiem, nekādas ķibeles ar baznīcas vadību tieši doktrinālā aspektā viņam neradās. Citu iemeslu dēļ gan, bet ne mācības jautājumos.

Misāne: Zini, mūsu pusē tā ir joprojām.

Bārtlets: Es neesmu pietiekami kompetents luteriskajā teoloģijā, lai izvērtētu visus smalkumus un spriestu, kas tieši ir tie heterodoksie aspekti Eizena rakstos. Viens mans katoļu paziņa, kas ir dzīvojis Tormā un ir viens no labākajiem Eizena zinātājiem, izlasot Eizena kopotos rakstus, ko es biju sastādījis, komentēja, ka tas izklausās visai līdzīgi kādam katoļu teoloģijas virzienam tajā laikā un varētu sameklēt kaut kādas katoļu ietekmes Eizena idejās. Es to gan negrasos darīt, jo mani vairāk interesē citas Eizena darbības jomas, ne tik daudz viņa teoloģijas detaļas. Tu varētu par to painteresēties!

Misāne: (Nepārliecinoši.) Varbūt kādu dien’. No kurienes Eizens bija cēlies? Vai no baltvācu ģimenes?

Bārtlets: Nē. Vairums luterāņu mācītāju Igaunijā un Vidzemē 18.gadsimtā nebija vietējie.

Misāne: Kādēļ tā? Baznīcas vadības princips?

Bārtlets: Nē, apstākļi. Vairums baltvācu dižciltīgo ģimeņu nedomāja savus dēlu sūtīt kalpot baznīcā. Ja viņu bērni kaut ko studēja, tas notika Vācijas universitātēs, un tas bija kaut kas pasaulīgs, nevis teoloģija. Dabiskā vide Baltijā, no kuras varēja nākt luterāņu mācītāji, bija vācu tautības nedižciltīgie pilsētnieki, bet to bija ļoti maz. Ziemeļu kara laikā Baltijas novadi tika izpostīti, tie zaudēja ievērojamu daļu iedzīvotāju, un arī daudzi vācu mācītāji aizbēga vai tika nogalināti. 18. gadsimta otrajā pusē tur bija maz iedzīvotāju, tostarp maz garīdznieku. Tādēļ daudzas mācītāju vakances aizņēma iebraucēji. Tajā pašā laikā Vācijas universitātes beidza pārāk daudz absolventu, arī teoloģijas fakultātes. Tiem bija kaut kur jāatrod darbs un iztikšana. Un te, Baltijā, bija vāciski runājoša luterāņu kopiena, kam vajadzēja mācītājus. Izglītoti vidusšķiras vācieši ar grādiem teoloģijā bieži kļuva par mājskolotājiem baltvācu ģimenēs. Un, ja viņi bija veiksmīgi skolotāji, tad varēja cerēt, ka tā ģimene pēc tam atbalstīs viņu kandidatūru vietējā draudzē. Daudzi Baltijas mācītāji te nonāca šādā ceļā, Hupels ir viens piemērs. Šie cilvēki tādējādi nebija audzināti baltvācu dižcilšu vērtību garā. Viņi uzauga un socializējās Vācijā, studēja tur universitātēs un pieņēma tā sauktās apgaismības vērtības. Ekonomiski tas nozīmēja kamerālismu, kas aizstāvēja valdības iejaukšanos ekonomiskajos procesos un dzimtbūšanas kritiku. Teoloģiski viņus gan izglītoja tradicionāli, bet viņi arī zināja par visām kontroversiālajām mācībām, kas tolaik izplatījās luterismā. Eizens bija mācītāja dēls no Frankonijas Ziemeļbavārijā, nāca no ļoti lielas ģimenes, kurā bija kādi astoņi vai desmit bērni. Viņš uzauga mācītājmuižā, tad devās uz Jēnas universitāti mācīties par mācītāju, bet viņš arī studēja kamerālismu, medicīnu, botāniku. Viņam bija plašas zināšanas daudzās jomās. Viņa gadījums būtu diezgan tipisks Vācijai, kur 18.gadsimtā daudzas sociālas kustības radās tieši garīdzniecības vidū. Mācītāji un ārsti ir tās divas grupas, kuru vidū izplatījās visādas sabiedriskās dzīves uzlabošanas idejas – kā apkarot slimības un analfabētismu, attīstīt lauksaimniecību utt. Eizens darīja Vidzemē to pašu, ko izglītotie mācītāji Vācijā. Vienīgi Vidzemē bija pilnīgi citāda, ļoti konservatīva sociālā kultūra un dzimtbūšanas atcelšana nekādi nesaskanēja ne ar baltvācu aristokrātijas, ne Krievijas impērijas valdības nodomiem. Tādēļ Eizens praktiski gandrīz neko nepanāca. Baku apkarošanas projekts bija veiksmīgs, bet tikai tādēļ, ka to gribēja gan gubernators Rīgā, gan valdība Sanktpēterburgā. Tāpat bija ar dārzeņu kaltēšanu, bet pilnīgi citādi ar dzimtbūšanas atcelšanas idejām, lai gan viņš cīnījās par to ne tikai Krievijas jurisdikcijas robežās. Kad viņu atstādināja no draudzes, viņš devās uz Mitavu (Jelgavu), kas tad bija neatkarīgajā Kurzemes hercogistē – tā bija neatkarīga līdz pat 1775. gadam. Tur viņš sāka sarunas par dzimtbūšanas atcelšanu ar Kurzemes hercogu Pēteri. Eizens dabūja ekonomikas profesora vietu Jelgavas Academia Petrina un viņam šķita, ka ir saņēmis iespēju uzrunāt citu auditoriju. Viena grāmata par, tas ir, pret dzimtbūšanu viņam iznāca 1777. gadā Jelgavā. Viņš arī nodibināja jaunu žurnālu, ko gribēja sākotnēji saukt „Lauksaimniecība”, bet vēlāk nosauca par „Filantropu”. Tam iznāca tikai viens numurs 1777. gadā, kura pirmā daļa ir saīsināts viņa pret dzimtbūšanu vērsto ideju izklāsts. Tad viņš pazaudēja arī šo darbu. Eizens bija pilnīgi nespējīgs diplomāts. Viņam bija labas idejas, bet viņš pamanījās sanīsties pilnīgi ar visiem, ar ko kopā strādāja.

Misāne: Nekādas diplomātijas?

Bārtlets: Galīgi nekādas. Viņš pats to apzinājās, bet tas viņam nepalīdzēja. Tā viņš Jelgavā uzplijās hercogam, kas sākotnēji bija viņam labvēlīgs, bet pēc tam atsala pret Eizena idejām. Pēterim jau tāpat netrūka klapatu ar savas hercogistes aristokrātiju. Tad Eizens ievadīja sarunas ar Austrijas imperatoru, kuru ļoti ietekmēja Eizena domas, un kādu brīdi likās, ka Eizens dabūs darbu Bohēmijā, kur tajā laikā bija zemnieku nemieri. Kņazs Lobkevics, Austrijas sūtnis Krievijā, lika ko tādu nomanīt, bet tas nojuka, un Eizens kādā vēstulē rakstīja, ka neviens luterānis nevar dabūt darbu no Vīnes galma. Eizens arī sūtīja savas brošūras Zviedrijas un Spānijas karaļiem, īsi sakot, propagandēja savas idejas visā Eiropā. Tā viņam bija visai izstrādāta teorija – ne tikai atcelt dzimtbūšanu, bet arī piešķirt zemniekiem zemi, veidot brīvu tirgu starp zemniekiem un pilsētām, iedibināt majorāta mantošanas sistēmu, lai lielie zemes īpašumi paliek vienās rokās, nevis tiek sadalīti vairākiem dēliem – vesela sabiedrības attīstības teorija, kuras priekšnoteikums bija brīva zemniecība. Droši vien viņam bija taisnība, sakot, ja zemnieki ir turīgi, tad visa nācija būs turīga. Un ka brīvība vispār ir laba lieta. Tas ir tas, ko Didro un citi cilvēki teica Francijā. Tādas idejas apsprieda arī Vācijā un Itālijā. Anglijā gan neviens nelikās ne zinis, jo tur visas Eizena minētās problēmas jau bija atrisinātas. Kopumā tās bija visas Eiropas diskusijas, pilnīgi normālas, teiksim Vācijai, bet, kad tās pārcēla uz Krieviju, tas bija sprādziens.

Misāne: Vai Eizenam nebija piekritēju Baltijā?

Bārtlets: Daži bija. Vairums gan bija pret, dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš teica, ka zemnieki ir jāatbrīvo, otrkārt, ka aristokrātijai vairāk jārespektē mācītāji, nav jāietekmē mācītāju ienākumi utt. Līdz ar to viņam bija konflikti ar varām par veselu virkni jautājumu.

Misāne: Kāda vispār bija Baltijas mācītāju attieksme pret dzimtbūšanu, viņi to atbalstīja?

Bārtlets: Tas ir sarežģīti. De facto mācītāji Vidzemē bija dzimtcilvēku īpašnieki. Ja kāds kļuva par draudzes ganu laukos, tad dabūja arī mācītājmuižu un zemi, ko apstrādāja dzimtcilvēki. Brīvu zemnieku vispār nebija. Un mācītājiem bija arī jāsadzīvo ar savu draudzi, kurā bija arī zemes un zemnieku īpašnieki. Daudzi sadzīvoja ar sistēmu, kaut neuzskatīja to par labu. Vairums Eizena amatbrāļu gan necēla ne ausu un uzvedās kā jau daždien zemes īpašnieki. Merķeļa grāmatā „Latvieši” ir nodaļa tieši par lauku mācītājiem Vidzemē, kur viņš ļoti skarbi izsakās par mācītāju stāju, ka viņi dzīvo kā kungi un nemaz neaizstāv zemniekus, kas būtu viņu pienākums.

370px-Merkel_die_Letten

Misāne: Ir dažas lietas, par ko cilvēki parasti neaizdomājas. Daudzus amerikāņus šokē atklājums, ka Tomass Džefersons un Džordžs Vašingtons bijuši vergu īpašnieki. Varbūt daudzus kristiešus Latvijā līdzīgi šokētu atziņa, ka Glikam vai Einhornam, ļoti iespējams, piederēja dzimtcilvēki.

Bārtlets: Taisnība. Tur gan jāskatās katrā konkrētā gadījumā. Glikam bija skola un tā… Bet, ja viņiem bija mācītājmuiža, tad jā… tas ir ļoti iespējams. Pat Eizens ar visām viņa teorijām par to, ka dzimtbūšana ir necilvēcīga un nekristīga, ko viņš sludināja visās malās, pats dzīvoja mācītājmuižā un, vismaz savas darbības sākumā, bez problēmām pirka dzimtcilvēkus. Ir saglabājies pirkuma dokuments. Kad viņa meita aizprecējās uz Pēterburgu, viņš deva viņai līdzi pūrā vienu zemnieku, kas kalpoja viņai par sētnieku. Tas bija pilnīgi likumīgi. Un, kad viņa lieta nonāca Senāta izskatīšanā Sanktpēterburgā, viņam vajadzēja kaut kā ietekmēt senatorus, tad šim nolūkam viņš bija gatavs lietot visus tikumiskos un netikumiskos līdzekļus. Tad nu viņš apsolīja starpniekam trīs zemnieku zēnus, ja tas palīdzēs ietekmēt attiecīgus cilvēkus Senātā. Tas arī ir dokumentēts. Un viņš arī nicīgi rakstīja, ka zemnieces ir neizglītotas, māņticīgas, gļēvas, stulbas un tā joprojām, tādēļ zemes īpašniekiem tā potēšanas programma ir jāveic piespiedu kārtā, tas ir, jāizlemj zemnieču vietā. Citiem vārdiem, teorētiski Eizens atzina, ka zemnieki ir cilvēki kā visi, un viņš darbojās viņu atbrīvošanas labā, taču ikdienas dzīvē, saskaroties ar konkrētiem cilvēkiem, viņš varēja tos nicināt, bija gatavs tos fiziski iespaidot, viņš bija vardarbīgs, viņš bez problēmām tirgojās ar cilvēkiem, lūkoja kādu korumpēt un tamlīdzīgi. Dzīves realitāte.

Misāne: To, ka cilvēks netiek pats galā ar ļaunumu sevī, sauc arī par iedzimto grēku..

Bārtlets: Var teikt arī tā.

Misāne: Tā eksistenci gan Eizens noliedza.

Bārtlets: Nu, ja tu šādā veidā viņu izaicinātu, es domāju, Eizens atbildētu, ka pašreizējā barbariskajā sociālajā situācijā katram ir jāpastāv un jāaizstāv sava vieta zem saules ar tiem līdzekļiem un saskaņā ar tiem tikumiem, kas ir pie rokas, kamēr, dzīvojot svētu eremīta dzīvi, lielo cīņu sabiedrības labā nevar izcīnīt. Varbūt varētu kaut ko uzrakstīt, bet tam nebūtu nekādas sociālas ietekmes.

Viena no viņa dzīves rūgtākajām mācībām, par to viņš raksta arī savos memuāros, bija, proti, ka viņš, būdams patriots un rūpēdamies par sabiedrības labumu, kā nu viņš to saprata, devās pasaulē un cerēja uz sabiedrības atbalstu un izpratni, uz to, ka cilvēkus var pārliecināt ar racionāliem argumentiem tieši tāpēc, ka tie ir racionāli.

Misāne: Tipiska apgaismības laikmeta pieeja.

Bārtlets: Absolūti. Un viņš atklāja, ka tas nedarbojas. Viņš raksta savu memuāru nobeigumā, ka – „vai” tam vīram, kas meklē vairāk kā parastību! Mēs, domātāji, esam kā zīdtārpiņi. Mēs sēžam savos kabinetos, vērpjam ideju un teoriju zelta pavedienus un tinam tos paši sev apkārt, bet mēs krāpjam sevi, ja domājam, ka mums beigās būs zelta audums. Un, ja tu neesi gatavs būt tikai zīdtārpiņš, kas satin kūniņu un nomirst tajā, tad neesi patriots.

Misāne: Tu jau pieminēji Garlību Merķeli. Kādēļ interese par viņu? Tas gan nebūtu nekas neparasts Latvijā. Mums Merķelis patīk, mēs viņu visādi cildinām un pieminam.

Bārtlets: (Smejas.) Jums patīk gan. Es interesējos par Merķeli tā paša iemesla dēļ kā par Eizenu. Eizens ir pirmais, bet Merķelis teju vai pēdējais ļoti interesantu rakstnieku un publicistu virknē, kuri iztirzāja dzimtbūšanas problēmas. Tas sākās ar Eizenu 18.gadsimta piecdesmitajos gados un gāja līdz pat dzimtbūšanas atcelšanai 1816. – 1818. gadā. Var teikt, ka Merķelis bija ne vien beidzamais, bet arī vistrokšņainākais no viņiem visiem. Es iepazinu Merķeli vispirms kā slavenās grāmatas Die Letten autoru. To viņš izdeva Leipcigā 1796.gadā, un tā bija dzimtbūšanas apsūdzība Baltijas guberņās. Ļoti skarba apsūdzība, kas baidīja baltvācu aristokrātiju ar iespējamu revolūciju, ja viņi nemainīsies. Tur ir skaidra franču revolūcijas atbalss. Merķelis nebija pats mācītājs, bet gan mācītāja dēls. Viņa tēvs bija iebraucējs kā daudzi, Merķelis pats bija dzimis Vidzemē. Tēvs bija visai neveiksmīgs mācītājs un beigās tika atstādināts. Tas noveda ģimeni nabadzībā, un Garlībs Merķelis jaunībā bija trūcīgs, vientuļš un antibaznīciski noskaņots jauneklis, uz kuru tēvam bija liela ietekme. Tāpat viņš bija salasījies franču apgaismotāju darbus, kurus atrada tēva kabinetā. Merķeļu ģimene, starp citu, bija rada Eizenam, lai gan Merķelis par to uzzināja stipri vēlāk, 19.gadsimta trīsdesmitajos gados. Merķelis izvirzīja jautājumu par latviešu stāvokli jaunā līmenī. Grāmatā „Latvieši” viņš pirmo reizi pasaka, ka latvieši ir tauta, neviens to nekad iepriekš nebija teicis. Par latviešiem tika līdz tam rakstīts vienkārši kā par citu sociālo grupu, ko parasti baltvāci sauca par Undeutsche, nevāciem, un viņi bija latvieši atšķirībā no igauņiem tikai tik daudz, ka runāja citā valodā, bet viņi netika uzskatīti par tautu, par nāciju ar atbilstošām tiesībām. Merķelis savā grāmatā 1796. gadā uzrakstīja, ka nebrīve ir ne vien netaisna, nekristīga un pret jebkādām cilvēktiesībām, bet tā arī attaisno dumpi un revolūciju. Un viņš saka, ka latvieši, kam nav tautas tiesību, ir tauta tieši tāpat kā franči, vācieši un citi. Ar to viņš būtībā atzīst par nelikumīgu visu politisko un sociālo kārtību Baltijas guberņās, sacīdams, ka likumīgie iedzīvotāji šeit ir latvieši un igauņi, bet baltvāciem, kam bija politiskā vara, šeit vispār nav tiesību atrasties.

Misāne: Tas ir tieši tas iemesls, kāpēc mums viņš patīk.

Bārtlets: Protams. Tāpēc jau arī jaunlatvieši deviņpadsmitā gadsimta vidū atzina Merķeli par savas kustība aizsācēju un balstīja savas idejas viņa darbos.

Misāne: Par Merķeli tiešām pie mums daudz raksta, māca skolā un tamlīdzīgi. Mani interesē tas, ko pie mums neraksta. Kāds Merķelis bija kā cilvēks? Vai patiešām patīkams?

Bārtlets: Cik es varu spriest, tad ne visai. No tiem avotiem, kas mums ir, par raksturu gan grūti spriest, bet viņam patika strīdi un polemika paši par sevi. Viņš ticēja, ka publicitāte ir teicama lieta un līdzeklis, ko lietot brīvības idejas aizstāvībai. Viņš darbojās teātra kritikā un publicistikā, un viņam īstenībā var pateikties par avīžu izdošanas sākumiem Vidzemē un Igaunijā. Viņam patika drukāt lietas, kuras (viņš skaidri saprata) citus aizskars. Savas dzīves pēdējos gados viņš bija kļuvis ievērojams vīrs Rīgā, bet, no otras puses, daudzi cilvēki publicēja par viņu izteikti negatīvus viedokļus. Vācijā viņš ir pazīstams galvenokārt kā savulaik jauns un nekaunīgs autors, ka uzdrīkstējās uzklupt Gētem. Jaunākajā Gētes biogrāfijā, kas iznākusi angliski, Merķelis ir pieminēts vienā rindiņā – „nepatīkams jauneklis iesācējs”. Bez šaubām, tāds viņš likās Gētem un viņa sabiedrotajiem to laiku literārajos strīdos.

Merķelis, deviņpadsmitā gadsimta sākumā dzīvodams Berlīnē, uzbruka Gētem un citiem romantiķiem, jo viņš visu mūžu turējās pie astoņpadsmitā gadsimta literatūras izpratnes. Tā ir apgaismības izpratne, Voltērs bija viens no viņa varoņiem. Visas tās romantiskās lietas, ko Gēte rakstīja, Merķelim šķita vienkārši slikta literatūra. Protams, Merķelis dusmojās, ka Gēte viņu nenovērtē, bet viņam arī likās, ka novecojušie astoņpadsmitā gadsimta standarti ir jāaizstāv no visiem tiem romantiskajiem jauninājumiem. To viņš darīja ļoti provokatīvā veidā, tā tikdams pie visai sliktas reputācijas Vācijā. Tā viņu tur tagad atminas – kā otršķirīgu teātra un literatūras kritiķi, kas atradās nepareizajā frontes pusē.

Misāne: Varbūt, ka tas viņš arī bija?

Bārtlets: Iespējams. No otras puses, visi šie viedokļi parādās strīdos par literatūru un nepasaka pārāk daudz par viņa cilvēcisko dabu. Viņš apprecējās vēlu, bet viņam bija liela ģimene, un nekas neliecina, ka viņš nebūtu bijis labs vīrs un tēvs. Par viņa raksturu tiešām grūti spriest detaļās, bet avotos viņš parādās kā nekaunīgs, iecirtīgs, kašķīgs tips.

Misāne: Kādā no mūsu agrākām sarunām tu esi minējis, ka Merķelis bija antisemīts. Kā tu to zini?

Bārtlets: No tā, ko viņš raksta. Būtu loģiski, ka, būdams apgaismības laikmeta cilvēks, Merķelis izturētos ļoti relaksēti pret jūdaismu un ebrejiem. Viņa agrākajos darbos tas tā arī izskatās – viņš piemin ebrejus kā vajātu minoritāti un tamlīdzīgi. Berlīnē viņš kontaktējās ar intelektuāli ļoti izsmalcinātu ebreju sabiedrību. Un pēc šā perioda viņa attieksme kļūst antisemītiska. Tas parādās viņa izdotajā žurnālā Der Zuschauer („Vērotājs”) no 1807. gada, arī viņa vēlākās grāmatās.

Tā ir komplicēta lieta. Tajā laikā ebreju jautājums rosināja daudz visādu diskusiju. Herdera grāmatā „Idejas par cilvēces vēstures filozofiju”, kas bija viens no Merķeļa iedvesmas avotiem, ir rindkopas, ko arī var atzīt par antisemītiskām – ka ebreji ir Eiropas kultūras parazīti un tamlīdzīgi. Tagad Herderu pieņemts attaisnot, bet, ja nu antisemīts meklētu kādu filozofisko pamatu saviem uzskatiem, viņš to varētu atrast pie Herdera. Merķelis saka līdzīgas lietas, pat stiprāk – „sastrutojums Eiropas miesā”.

Misāne: Tas tiešām ir asi.

Bārtlets: Ļoti. Viņam ir arī visādas sarkastiskas piezīmes par ebrejiem „Vērotājā”, tāpat karikatūras. Neviens nezina, kā viņš tika uz tādām domām. Vienīgais – tas sākas pēc Merķeļa Berlīnes perioda un asajām debatēm ar ebreju literātiem. Ir versija, ka viņš bija iemīlējies kādā ebreju dāmā un tā viņu atraidīja. Arī Merķeļa vēlajā periodā ir apgalvojumi, ko diemžēl nevar interpretēt citādi kā antisemītiskus.

Misāne: Viņa latviešu attēlojums arī nav necik glaimojošs.

Bārtlets: Viņš apraksta latviešus kā dzērājus, zagļus un tamlīdzīgi, bet viņš arī izskaidro, kādēļ viņi tādi ir. Ja redz to daļu, kur viņš saka, ka latvieši ir tādi un šitādi, tad arī jāsaskata, ko viņš ar to grib teikt. Jo kādēļ latviešu zemnieki tādi ir? Dzīves apstākļi viņus tādus ir padarījuši, tas ir neizbēgams dzimtbūšanas rezultāts. Var teikt, ka tādā veidā zemnieki pretojas verdzībai, kurā ir nonākuši. Tas ir loģiski – ja tev jādara tikai tas, ko citi liek, ja tev nav savas gribas, tad – kādēļ tev būtu jābūt godīgam, čaklam un kādēļ, galu galā palaikam nepiedzerties?

Misāne: Es arī gribēju jautāt par Merķeļa reliģiskajiem uzskatiem, kas, es tā saprotu, nav vienkāršs jautājums.

Bārtlets: Es esmu par to uzrakstījis rakstu. Merķelis savās atmiņās stāsta, kā jaunībā ticis iesvētīts pie ļoti liberāla mācītāja, kas sacījis: labi, tu esi lasījis Voltēru, Didro un tā joprojām, bet vienkārši esi pacietīgs, vēlāk tev tās lietas noskaidrosies. Pagaidām pieņem, ka šī ir baznīcas doktrīna, kas tev jāapgūst, lai saņemtu iesvēti. Jaunībā Merķeli ļoti mulsināja tas, kas notika ar viņa tēvu.

Garlībs_Merķelis

Misāne: Kas tad ar viņu notika?

Bārtlets: Tēvs – Daniēls Merķelis – bija caurkritis mācītājs. Dažādu iemeslu dēļ viņam bija jāatstāj draudze. Viņš slimoja, dzīve patika labāk nekā viņa pienākumi… Beigās viņu atstādināja un piešķīra ļoti mazu pensiju. Ģimene nonāca nabadzībā, un Merķelim jaunākajam bija jāpamet mācības. Viņš īstenībā kārtīgu skolas izglītību tā arī neieguva. Viņam arī likās, ka baznīcas vadība pret tēvu ir izturējusies netaisni. Viņš lasīja arī franču apgaismotāju darbus, ar ko aizrāvās tēvs un absorbēja viņu antiklerikālos uzskatus. Tā Merķelis jaunībā domāja, ka garīdznieki ir vienkārši blēži un varas instrumenti, kas lieto savas zināšanas un amatu cilvēku apspiešanai. Tajā slavenajā antiklerikālajā pielikumā „Latviešiem” viņš saka, ka katoļu baznīca ienāca Baltijā kā iekarotāja un uzspieda zemniekiem dzimtbūšanu, bet luterāņu baznīca turpināja iedzīvoties no tās, ka lauku mācītāji ir apkaunojums. Superintendents, kas sākotnēji bija labvēlīgs Merķelim, vismaz viņa uzskatiem par dzimtbūšanas atcelšanu, domāja, ka tas nu reiz ir par daudz. Tāds bija Merķeļa darbības sākums. Visi lielie jautājumi – par Dieva eksistenci un citām reliģiski būtiskām lietām, bija pakārtoti viņa sociālajiem un antiklerikālajiem uzskatiem. Dzīves beigu posmā viņš nonāca pie sava veida panteisma. Viņš joprojām necik necienīja reliģiskās dzīves institucionālo pusi, lai arī viņam bija draudzīgas attiecības ar vairākiem ievērojamiem garīdzniekiem Rīgā, un turpināja uzskatīt, ka baznīca ir aizdomīgs iekārtojums. Bet viņš ticēja, ka ir kāda dievišķa kārtība, kas valda Visumā, par to, viņaprāt, liecināja viņa novērojumi. Merķelis rakstīja, ka pastāv dzīvības formu attīstības ķēde no paša zemākā insekta līdz pat cilvēkam un būtu loģiski domāt, ka šī ķēde turpinās ārpus redzamās pasaules, ka augšā ir kādas garīgas būtnes, eņģeļi un visbeidzot – Dievs. Tas bija viņa Dieva esamības pierādījums. Viņš meklēja arī kādu Uhrreligion, pirmreliģiju, no kuras izveidojušās visas reliģiskās sistēmas, atsaucoties uz jezuītiem, kas esot pirmie formulējuši šo ideju. Pamatos jau viņš turējās, kā teicu, pie panteiskiem uzskatiem par apgarotu Visumu, kur cilvēks arī iemājo. Un, kad tas nomirst, tad var piedzīvot arī augstākos garīgos līmeņus. Merķelis arī ticēja, ka katram ir sargeņģelis, ka cilvēka likteni nosaka augstāki spēki, kurus cilvēks nespēj pilnībā izprast. Tas viss kopumā, protams, nav necik kristīgi.

Misāne: Izklausās pēc kaut kāda sinkrētiska jūkļa.

Bārtlets: Tā tas ir.

Misāne: Ja jau runājam par ticībām – mani interesē tā kvēkeru lieta. Tu esi viens no ļoti nedaudziem maniem rietumu draugiem, kas nav kristīti, varbūt pat vienīgais. Vai tādēļ, ka tu nāc no kvēkeru ģimenes un kvēkeri nekrista savus bērnus?

Bārtlets: Es neesmu gluži pārliecināts, ka tas bija tieši kvēkerisma dēļ. Kāpēc tad vispār krista bērnus? To dara, vai nu ticot, ka tādējādi kļūst par baznīcas, Kristus miesas locekli, vai arī uzskatot kristības par svarīgu sociālu rituālu, kas liecina, ka tu esi kārtīgs pilsonis. Maniem vecākiem nebija svarīgi apliecināt ne vienu, ne otru.

Misāne: Bet vai tavs tēvs nebija baņķieris?

Bārtlets: Nē, nē, mans tēvs nebija baņķieris, bet bankas darbinieks, filiāles pārvaldnieks. Baņķieri ir banku vadībā. (Smejas.) Bijis viņš baņķieris, es tagad būtu daudz bagātāks.

Misāne: Vai kvēkers vispār var strādāt bankā? Vai kvēkeri nenicina naudu?

Bārtlets: Viņi nicina ekspluatāciju, spekulāciju un augļošanu, jā. Tā bija problēma. Mans tēvs bija visnemateriālistiskāk noskaņotais bankas darbinieks, ko es jebkad esmu saticis. Viņš īstenībā atstāja savus bērnus pilnīgi nesagatavotus jebkādām finansu darbībām.

Misāne: (Smejas.) Kā tad viņš varēja vadīt bankas filiāli?

Bārtlets: Zini, viņš bija ļoti veiksmīgs pārvaldnieks. Bet tēvs patiešām nicināja naudu. Viņš bija tā audzināts – ticēt, ka nauda nepavisam nav galvenais dzīvē. Tā vajadzīga tikai tik daudz, cik iztikšanai, bet citas vērtības ir daudz svarīgākas – tā ir īsti laba kvēkeriska stāja. Viņš neatbalstīja nekāda veida finansu spekulācijas un azartspēles. Viņa vērtības bija ļoti tuvas kvēkeriem, bet būtībā viņš laikam tomēr bija agnostiķis. Mūsdienās tas kvēkeriem ir pilnīgi pieņemami, tolaik varbūt ne visai. Viņš neticēja pēcnāves dzīvei. Var teikt, tēvs bija socializēts kvēkers, nevis ticīgs kvēkers.

Misāne: Kvēkerisms tātad ir ģimenes tradīcija?

Bārtlets: Jā.

Misāne: Vai tev pašam arī ir kādas kvēkera pieredzes?

Bārtlets: Es esmu apmeklējis kvēkeru draudzi visu mūžu, vairāk vai mazāk regulāri.

Misāne: Arī būdams, cik es varu spriest, agnostiķis?

Bārtlets: Jā… es ticu reliģiskās pieredzes realitātei, ka tā ir saistīta ar kaut ko ārpus fiziskās pasaules. Man ir ļoti žēl, ka man pašam tādas pieredzes nav. Es ļoti gribētu, lai tāda man būtu. Tā nu dzīvoju – starp ilgām pēc šādas pieredzes un tās trūkumu. Bērnībā mani daudz veda uz kvēkeru sapulcēm, un kvēkeru vērtības man ir svarīgas joprojām. Tas ir iemesls, kāpēc es turpinu tur piederēt.

Misāne: Kāda ir kvēkeru audzināšana? Cik saprotu, tas nozīmēja stingru atturību visās sfērās.

Bārtlets: Tas laika gaitā ir stipri mainījies. Sākotnēji tas tiešām bija stingri – nekāda alkohola, dejošanas, mūzikas vai spēļu. Vienkāršība bija galvenā vērtība. Bija jāizskauž jebkāda frivolitāte apģērbā vai uzvedībā. Tagad viss ir stipri brīvāk. Vairums kvēkeru kādreiz iedzer kādu glāzi, smēķēšana gan joprojām ir reta, arī nekādas azartspēles praktiski netiek pieļautas. Tur ir drusku pretruna, jo visa mūsu ekonomika un valsts finansu institūcijas ir balstītas uz spekulāciju – akcijas, kredīti utt. Ikviens, kvēkerus ieskaitot, ir kaut kā ar to saistīts, no tā nevar izvairīties. Es nedomāju, ka Draugu Biedrība (Society of Friends, kvēkeru nosaukums – A.M.) ir jebkad šai dilemmai paskatījusies acīs. Vismaz viņi to neapspriež, kad runa ir šo tēmu.

Misāne: Ja tā nav mācība un liturģija, kas tad vispār notur draugus jeb kvēkerus kopā? Īpaši, ja arī agnostiķi var tur piederēt?

Bārtlets: Par to pēdējā laikā ir bijis daudz diskusiju. Deviņpadsmitajā gadsimtā kvēkeri bija ļoti evaņģēliski, nepārprotami kristīgi. Vispār jau visa kvēkerisma būtība ir ticība iekšējai gaismai, tam, ka Dievs ir tevī. Citiem vārdiem, tev nevajag Bībeli, ne mācītājus, nedz kādus starpniekus starp tevi un Dievu. Jūs ar Dievu esat tiešā kontaktā. Kas neizbēgami noved pie ļoti plaša realitātes interpretāciju spektra, subjektivitātes. Lai kaut kā ierobežotu izkropļojumus, pārpratumus un galējības, pastāvēja vietējo draudžu sapulču sistēma. Reizi gadā bija kopsapulce draudžu pārstāvjiem no visas valsts. Visas problēmas, kas cēlās, kā septiņpadsmitajā gadsimtā teica, no entuziasma, bija jānes sapulces veselā saprāta sprieduma priekšā ar domu: ja nu kāds nomaldītos, tad pārējie to atkal dabūtu uz ceļa. Bet tad gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka tas diez ko nedarbojas. Mančestras konference 1895. gadā deklarēja, ka tās pieejas ir novecojušas un jāpieņem plašāks skats uz lietām. Divdesmitajā gadsimtā Draugu Biedrība kļuva ievērojami heterodoksāka un mazāk vienota ideju ziņā. Tas, kas noturēja to kopā, bija tā ideja par atklāsmes personiskumu un garīgumu, ko daži interpretēja kā kaut ko tādu, kas tevi saista ar citiem cilvēkiem, veidu, kā piedzīvot cilvēcisku vienotību, bet citi – kā to, kas tevi saista ar Dievu. No vienas puses, centrēšanās uz personisko garīgumu, kas tiek realizēts lūgšanā – cita svarīga lieta, un no otras, ka tam ir jāizpaužas dzīvesveidā. Citiem vārdiem, personiskais garīgums ir jāizdzīvo ikdienā un pasaulē kopumā. Liekas, ka galvenais kvēkerismā šodien ir tiekšanās pēc garīguma sociāla apliecinājuma. Te ir tās trīs vienojošās lietas – personiskā garīguma, lai kā to definētu, būtiskums, kas saista tevi ar citiem cilvēkiem, kopīgas lūgšanas prakse un demokrātija draudzē un rosinājums to paust sociālā liecībā.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.