Didža Meļķa saruna ar vēsturnieku Daumantu Vasmani.
Livonijas pārvaldes struktūra ar landtāgiem kā augstāko lēmējinstitūciju izveidojās jau 13. gadsimtā, tomēr tikai pēc diviem gadsimtiem – Valkas landtāgā 1435. gadā – četras bīskapijas un Livonijas ordenis, kas bija lielākās varas struktūras Livonijā, vienojās, ka tām ir jābūt kopējai rīcības politikai un bez savstarpējas saziņas nekādi nozīmīgi lēmumi nedrīkst tikt īstenoti.
Ja vienotu politiku izvirzītu par noteikumu vienotas valsts pastāvēšanai, tad, stingri ņemot, Livonija par tādu kļuva tikai līdz ar šo landtāgu. 1452. gadā Salaspilī starp ordeni un Rīgas arhibīskapu tika noslēgts līgums par dalītām tiesībām Rīgas pārvaldē, kas vēl vairāk nostiprināja un centralizēja Livonijas ordeņa varu un valstisko vienību mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā.
1494. gadā par Livonijas ordeņa mestru kļuva Valters fon Pletenbergs. Viņš ir cēlies no Vestfāles muižnieku dzimtas, Livonijā nokļuvis jau agrā jaunībā, kur ordeņa Livonijas landmaršals jeb karaspēka pavēlnieks tajā laikā bija Gederts Pletenbergs – domājams, ka nākamā mestra onkulis. Valters fon Pletenbergs ordeņa brāļa gaitas sāka Narvā, vēlāk ieņēma dažādus ievērojamus amatus ordenī, līdz 1494. gada 26. maijā, iepriekš piecus gadus pabijis par landmaršalu, viņš vienbalsīgi tika ievēlēts par Livonijas ordeņa mestru.* (Fakti lielākoties ņemti no www.latvijasenciklopēdija.lv)
Valteram fon Pletenbergam ir ļoti ievērojama loma Latvijas vēsturē. Viņa politiskā un militārā talanta dēļ tika būtiski paildzināta Livonijas valsts pastāvēšana, kā arī, spriežot pēc dažādiem 16. gadsimta vēstures faktiem, izšķirīgi tika ietekmēts tās turpmākais liktenis.
Baznīcas vēsturē Valters fon Pletenbergs galvenokārt ir pieminams tādēļ, ka viņa enerģiskās politikas dēļ Livonija palika rietumu kristietības ietekmes zonā, kā arī nozīmīga ir viņa visumā konstruktīvā attieksme pret luterisma ienākšanu mūsdienu Latvijas un Igaunijas zemēs.
Šogad 28. februārī aprit Valtera fon Pletenberga 478. nāves dienas gadskārta. Tādā sakarā arī šī saruna ar vēsturnieku Daumantu Vasmani. Kuriozs ir fakts, ka Daumants Vasmanis kādu laiku ir atveidojis fon Pletenbergu teatralizētā uzvedumā “Valters fon Pletenbergs ielūdz Cēsu pilī”. Izrādes idejas autore un režisore bija toreizējā Cēsu muzeja sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Guna Ulme.
Didzis Meļķis: Vai Valtera fon Pletenberga lomu jums piešķīra vai arī jūs pats to izvēlējāties?
Daumants Vasmanis: Savulaik, kad beidzu augstskolu, es teicu, ka nekad mūžā nestrādāšu skolā un nespēlēšu teātri. Par tā laika skolu vēl varētu saprast. Kāpēc es tā teicu par teātri – tiešām neatceros. Bet nu ir sanācis tā, ka es nedaru neko citu, kā vien strādāju skolā par vēstures skolotāju un spēlēju teātri. Šajā ziņā man nākas piekrist Čērčilam, kas teica, ka – nekad nesaki nekad. Līdz Pletenberga lomai es gan nonācu pamazām – no mūka lomas.
Meļķis: Tad jau var teikt, ka jums bija strauja karjera ordeņa iekšienē – no mūka līdz mestram.
Vasmanis: Jā, kaut kā tamlīdzīgi. Pēc mūka lomas izrādē es biju arī hronists.
Meļķis: Šī mūsu saruna ir Valtera fon Pletenberga nāves gadskārtas sakarā, bet vai pareizāk runāt par Pletenbergu nebija 2002. gadā, kad apritēja 500 gadi viņa slavenajai uzvarai pār Maskavas lielkņazistes karaspēku pie Pleskavas, pie Smoļinas ezera? Proti, es gribu jautāt, cik nozīmīga šī uzvara ir visu pārējo Pletenberga veikumu kontekstā?
Vasmanis: Valters fon Pletenbergs nodzīvoja ļoti garu mūžu – vairāk nekā astoņdesmit gadu, dzīvoja viņš ļoti sarežģītā laikā, un viņš ļoti ilgi arī bija Livonijas ordeņa mestrs – no 1494. gada līdz pat savai nāvei (1535. g.), tādēļ pateikt, kas tajā visā bija pats nozīmīgākais, ir ļoti grūti. Bet pie Smoļinas ezera Pletenberga vadībā faktiski uz pusgadsimtu tika apturēta Maskavas valsts ekspansija rietumu virzienā. Līdz ar to tika arī novērsta šīs mūsu teritorijas iekļaušana austrumu kultūras lokā, arī austrumu kristietībā. Ja krieviem tajā laikā būtu izdevies šo teritoriju iegūt, mūsu vēsture visdrīzāk būtu krietni citāda. Pletenbergs pierādīja, ka tolaik Livonija vēl bija pietiekami spēcīga, un viņa dēļ iegūtā atelpa bija nozīmīga.
Valtera fon Pletenberga krūštēls Cēsu Sv. Jāņa baznīcā
Kā personība Pletenbergs, man šķiet, ir ļoti interesants. Viņš savā ziņā ir “pēdējais mohikānis”, jo viņš ir viens no pēdējiem, kas nopietni ņēma ordeņa ideju, un viņš bija arī ļoti godīgs, uzticīgs katolis tajos pārmaiņu laikos.
Meļķis: Kas ir “ordeņa ideja”?
Vasmanis: Cīņa par vienīgo pareizo ticību. Tā es to atļautos formulēt. Viss pārējais, ko darīja ordenis, bija tam pakārtots. Protams, šīs idejas realizācija dažādos laikos ir bijusi atšķirīga, bet pamatā tas tā bija.
Meļķis: Pletenberga personība ir interesanta arī luteriskās reformācijas ienākšanas sakarā. Piemēram, daiļrunīgs ir kaut vai nesen arheologu atrastais tā laika krāsns podiņš ar Lutera attēlu. Lai nu kur, bet Cēsīs – katoļu ordeņa pilsētā!
Vasmanis: Jā, un turklāt vēl pilī, nevis kādā privātā mājā! Tomēr viņš bija pēdējais, kas to visu ņēma nopietni, sevišķi pēc 1525. gada, kad tika sekularizēts Vācu ordenis Austrumprūsijā. Tāda pati ideja jau bija arī Livonijā – sekularizēsim ordeņa zemes un iecelsim fon Pletenbergu par laicīgu firstu. Bet Pletenbergs no tā atteicās. Es domāju, ka tas lielā mērā bija saistīts ar viņa solījumu Dievmātei pirms Smoļinas kaujas. Tajā laikā cilvēki tomēr zvērestus uztvēra nopietni.
Sv.Dievmāte un Valters fon Pletenbergs
Turklāt laikā, kad tas viss notika, Pletenbergam jau bija pāri par septiņdesmit gadiem, un laikam gan normāls cilvēks tādā vecumā precēšanos un dzimtas turpināšanu vairs sevišķi neplāno. Trešām kārtām pret sekularizācijas ideju diezgan drīz atsala vietējā muižniecība, jo saprata, ka vienam konkrētam firstam viņiem būs jāpaklausa vairāk nekā ordenim. No muižnieku viedokļa visā Livonijas vēsturē labāk bija, ja starp dažādiem vietējiem spēkiem pastāvēja zināms spriegums. Turklāt Pletenbergs arī bez formālas teritorijas apvienošanas reāli pār to valdīja, Rīgas arhibīskapiju un citas bīskapijas ieskaitot. Situācija mainījās Pletenberga dzīves pēdējos gados, kad viņš jau bija ļoti vecs, un tas stingrais tvēriens gluži dabiski atslāba. Pēc tam notika tas, kas jau mums visiem ir zināms.
Tas attiecas uz politiku. Bet arī ekonomikā Pletenberga ieguldījums bija nozīmīgs, jo, patiecoties ilgajam miera periodam, piemēram, radās tādi apstākļi, ka varēja sākt kalt zelta naudu, kas agrāk Livonijā nebija noticis.
Meļķis: Un tas notika Vendenē jeb Cēsīs.
Vasmanis: Jā, tas notika Cēsīs. Naudas kaltuve bija tagadējās Palasta ielas augšpusē, kur tagad ir Jehovas liecinieku Valstības zāle – tur, kur ir bruģētais pagalmiņš.
Meļķis: Tas iznāk pie paša senās pilsētas mūra. Vai tā bija zeltam drošākā vieta?
Vasmanis: Vietas izvēle notika tikai viena apsvēruma dēļ: naudas kaltuvē bija jākausē metāls, kas nozīmēja dzīvu uguni un augstu temperatūru, bet pilsētā bija ļoti daudz koka apbūves. Tāpēc bija jāievēro ugunsdrošība.
Kaut kur netālu no kaltuves bija arī Monētu tornis. Tā atrašanās precīzu vietu gan mēs nezinām. Baznīcas vēstures sakarā Monētu tornis ir ievērojams ar to, ka Bērens Brigemanis 1524. gadā tajā sāka Cēsīs sludināt luterticību. Situācija bija sekojoša. Tajā gadā bija miris Rīgas arhibīskaps Jaspers Linde, un viņa vietā nāca Johans VII Blankenfelds. Ja ar Jasperu Lindi, cik nu var saprast, Pletenbergs sadzīvoja kā cimds ar roku, tad Johans Blankenfelds gribēja parādīt ordeņa mestram, kā saka, spuras. Tāpat viņš savā jaunajā amatā rīkojās arī ar nesen ienākušajiem evaņģēliskās ticības sludinātājiem – parādīja tiem savu varu, izdzenot no saviem pārvaldītajiem īpašumiem, to vidū arī Brigemani no Kokneses.
Brigemanis ieradās Vendenē un izprasīja no Pletenberga atļauju sludināt. Manuprāt, šeit nozīmīgs bija politiskais apsvērums, ka mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans labākais draugs – pat neatkarīgi no jebkā cita, un Pletenbergs luterisma sludināšanu savā pilsētā atļāva. Panākumi tādai sludināšanai bija, jo jau pēc dažām nedēļām Monētu tornī kļuva par šauru, un atkal pēc Brigemaņa lūguma viņam deva tiesības pulcināt klausītājus Katrīnas baznīcā. Protams, pēc Katrīnas baznīcas drīz vien pienāca Jāņa baznīcas kārta, un to jau var dēvēt par luterisma uzvaru Cēsīs.
Rīgas Doma vitrāža, www.letonika.lv
Pletenbergs bija pietiekami iecietīgs. Aizdomas gan viņam izraisīja ar jauno mācību saistītie ekscesi – svētbilžu grautiņi, bet politiski viņš bija sapratis pareizi, ka labāk ar šo jauno ticību ir sadzīvot pa labam.
Meļķis: Grautiņi gan notika Rīgā.
Vasmanis: Jā, Rīgā, arī Igaunijas pilsētās. Par mazpilsētām es neko neesmu dzirdējis. Bet svarīgi ir tas, ka Pletenbergs saprata: ar varu te neko nepanāksi, un apmēram tai pašā laikā viņš Rīgai pasludināja ticības brīvību. Kā politiķis viņš bija labs reālists, lai gan viņa paša priekšstati bija viduslaicīgi. Bet tas ir cienījami – Pletenbergam bija principi, kurus viņš centās ievērot, tomēr vienā otrā gadījumā ne pārlieku šaurpieraini.
Meļķis: Tas man arī šķiet tas aktuālais un nozīmīgais Pletenberga sakarā, kādēļ viņu pieminēt mūsdienās, proti – ka viņš ir viens no ievērojamākajiem Livonijas liberālās vides pārstāvjiem. Tāds uzskats ar zināmiem pārtraukumiem cauri laikiem šeit ir pastāvējis vienmēr, manuprāt, mūsdienās to ir svarīgi akcentēt.
Vasmanis: Jā, Pletenbergs ir pieskaitāms šai liberālajai videi, jo viņš, būdams pie varas, ar saviem noteiktiem uzskatiem, tomēr pieņēma lietas tādas, kādas nu tās ir. Protams, ne visi no viņa pēctečiem tādi bija, un par saviem uzskatiem šeit ir cietuši daudzi un bieži vien, bet lielos vilcienos es jums šajā ziņā varu piekrist.
Vēl nozīmīga Pletenberga laika iezīme ir Livonijas pilsētu uzplaukums. Tas notika gan ilgstošā miera dēļ, gan arī Pletenberga atbalsta dēļ. Acīmredzot viņš pilsētas uzskatīja par pretsvaru muižniecībai, kas sāka veidoties galvenokārt bīskapiju zemēs. Protams, tai laikā nostiprinājās arī dzimtbūšana, tāpēc no latviešu nacionālisma pozīcijas Pletenbergs varētu tikt arī lamāts. Tomēr nav īpaši gudri mūslaiku domāšanu un attiecības pārnest uz tiem laikiem – tas bija cits laikmets ar citādāku izpratni par daudz ko.
Meļķis: Vienīgā nelaime tā, ka vācu zemēs gan kungi, gan zemnieki bija vācieši, bet šeit zemnieki bija tikai vietējie.
Vasmanis: Jā, tā faktiski arī bija vienīgā starpība, lai gan tās tālejošās sekas izrādījās nopietnas, jo līdz ar to šejienes zemnieku un augstāko slāņu kultūras veidojās pavisam atšķirīgas. Šogad, kad atceramies 1905. gada revolūciju, šajā kontekstā ir jāsaka, ka tāda revolūcija agri vai vēlu bija neizbēgama, jo tās bija divas pilnīgi dažādas pasaules, kas pavisam burtiski pat nerunāja vienā valodā.
Tā bija ievērojama atšķirība no citām Eiropas valstīm – Ungārijas, Polijas un arī pašas Krievijas, kurās bija revolucionāras situācijas.
Paliekot pie Pletenberga tēmas, mēs kaut kādā mērā gan varam arī lepoties, ka viņš ir pieskaitīts pie Vācijas nacionālajiem varoņiem. Cēsu Sv. Jāņa baznīcas zālē esošais Valtera fon Pletenberga krūšutēls ir kopija – tā oriģināls atrodas Vācijā, Valhallā. Tas ir netālu no Rēgensburgas. 19. gadsimtā, kad vācieši līdzīgi citām Eiropas tautām cīnījās par savu vienotību, Valhallā tika izveidots muzejs ar vācu vēstures nacionālo varoņu krūšutēliem, un Valters fon Pletenbergs ir to starpā.
Tas ir jūtams arī pie tiem vāciešiem, kas brauc šurp ekskursijās – viņi mūsu zemi, šīs teritorijas uzskata par savas vēstures sastāvdaļu. Vai kādam tas patīk vai ne, šajā gadījumā nav svarīgi.
Meļķis: Raugoties reālpolitiski, vairāk gan iemesla ir patikt.
Vasmanis: Jā, noteikti. To sakot, es negribu to visu iekrāsot kaut kādā vērtējumā.
Ar vācu tūristiem gan ir bijuši visādi gadījumi. Reiz bija tāda grupa, kur visiem deguni gaisā – ka viņi, lūk, ir nezin kas. Protams, es nevarēju nociesties viņus neatsēdinājis. Staigājām pa Jāņa baznīcu gar viņu tautiešu kapu plāksnēm, un es stāstu, kā 19. gadsimta beigās draudzes padome – kurā visi tolaik, protams, bija vācieši – nolēma, ka vecās, saplaisājušās kapu plāksnes, kas ne pēc kā neizskatās, ir jāaizved samalt kaļķos. Protams, pēc tāda stāsta viņi vairs tik braši vis nebija.
Zināms lepnums no viņu puses par tā laika vēsturi ir saprotams. Mums tas pats Pletenbergs un viss pārējais lielā mērā tomēr ir sveša lieta. Bet es atceros astoņdesmito gadu beigas, kad tik tikko ārzemniekiem sāka atļaut apmeklēt Cēsis, un tad atbrauca vācu jauniešu – studentu grupa. Izstaigājām pilsdrupas un visu pārējo, viņiem ļoti patika. Mēs sākām runāt par dažādām vēstures problēmām, un es pieminēju pēdējo ordeņa mestru Ketleru. “O, jā!” viens no viņiem saka. “Ketlers ir mans sievastēvs.” Nu, es neko. Pēc tam pieminu Fītinghofu, un cits saka; “Jā, jā – es ar Fītinghofu kopā skolā mācījos.”
Izrādījās, ka viņi ir no kādas vācu muižniecības pēcteču organizācijas. Tas bija īpatnēji, ka es runāju par vēstures personāžiem, bet viņiem tie visi bija tuvi paziņas. Mūsu lielīšanās parasti aprobežojas ar to, ka vectētiņš ir Kārli Ulmani redzējis. Viņiem šis mērogs tomēr ir cits. Tādi vēstures dzīvīguma brīži ir ļoti interesanti.