Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

APUSTUĻU DARBU GRĀMATA UN AUTORS

cro_v_h

Vasarsvētki, DUCCIO di Buoninsegna, 1311, Museo dell’Opera del Duomo, Siena, © Web Gallery of Art

Kristieši ir divu valstību pilsoņi. Tā ir laicīgā pasaule, kurā dzīvo visi cilvēki uz zemes neatkarīgi nedz no viņu reliģiskās, nedz rasiskās, nedz tautiskās, nedz valstiskās piederības. Tajā mēs visi dzīvojam un strādājam. Otrā ir Debesu valstība, kuras pilsoņi ir piederīgie Jēzum Kristum. Tie ir Dieva bērni, kas tic Kristus dāvātajai pestīšanai.

Piederība divām valstībām ir kristiešu privilēģija, tā ir Dieva dāvana Saviem bērniem. Tomēr dzīve šajā pasaulē nepazīst žēlastību. Tā bieži vien liek kristietim raudāt. Bieži kristietis ir neziņā: kā rīkoties, ko darīt. Nav nekāds brīnums, ka tādos brīžos paši sev uzdodam jautājumus: ak, cik labi bija mācekļu laikā, kad Jēzus bija kopā ar viņiem; ak, cik labs bija apustuļu laiks – šī brīnišķīgā ticības vienotība, tik daudzi kļuva ticīgi utt.

Tomēr žēlīgais Dievs, zinādams visu par sagaidāmajām grūtībām, ar kādām Viņa draudzei vajadzēs sadurties šajā pasaulē, ir atstājis mums gan vēsturiskas liecības par to, kā ar šīm grūtībām cīnījās kristieši pirmdraudzē, gan liecības par to, kā Dievs spēja aizsargāt ticīgos, gan uzticamu pavadoni, kas izvedīs cauri visām briesmām un grūtībām, gan arī liecības par kristietības uzvaru par spīti skaudrajām vajāšanām. Tā ir grāmata, kura jau kopš seniem laikiem tiek dēvēta par Apustuļu darbu grāmatu.

Ar šo rakstu dosimies arī mēs garākā ceļojumā, kurā aicina mūs uzticamais Pāvila draugs, ārsts Lūka, lai pārliecinātu mūs, ka, lai gan mūs no apustuļu laikiem šķir liels attālums, mēs tomēr neko neesam zaudējuši. Šī grāmata ļaus mums iepazīt Svētā Gara darbu pēc Kristus Debesbraukšanas un pārliecināties, ka tas nav mūs aizmirsis arī šodien.

Pirms turpinām, mums jāņem vērā, ka ceļojums virzīsies cauri daudzām zemēm ar dažādām kultūrām, valodām un tradīcijām. Tāpat mēs nevaram palikt vienaldzīgi, ka mūs šodien no tiem notikumiem šķir milzīgs laika intervāls. Tāpēc vispirms iepazīsimies ar pašu grāmatu, tās autoru, tās tapšanas apstākļiem. Tas viss palīdzēs mums labāk saprast grāmatā attēlotos notikumus un situācijas, kā arī pašu grāmatas rakstītāju, Lūku, proti – kas viņš ir par cilvēku, cik lielā mērā viņa liecībām varam uzticēties, kāda bija viņa loma tajā laikā.

Nosaukums

Vissenākās liecības grāmatas “Apustuļu darbi” nosaukums ir atrodams Antimarkiona prologā, kas bija pievienots Lūkas evaņģēlijam (laikā starp 150. un 180. g.). Kā un kāpēc šī grāmata ieguvusi tādu nosaukumu – tas aizvien vēl paliek dažādu ieskatu varā. Jāatzīst, ka nosaukums “Apustuļu darbi” nav visai precīzs, jo grāmatā nav aplūkoti visi apustuļi un visi darbi. Uzsvars ir likts vienīgi uz Pētera un Pāvila aktivitātēm. Tā, piemēram, mīļotais Kristus māceklis Jānis ir gan minēts, bet nav nekādu norāžu ne par vienu viņa izteikumu. Jēkaba, Jāņa brāļa, nāve ir pieminēta vienīgi vienā īsā teikumā (Ap. d. 12:12). Šajā ziņā precīzāks grāmatas nosaukums būtu – Zināmie dažu apustuļu darbi.

Darba mērķis

Mērķa noskaidrošana palīdzēs mums atbildēt, kāpēc šī grāmata ir tapusi. Lūka šo vēstījumu rakstīja, Svētā Gara iedvesmots, un viņam, protams, bija arī savs īpašs nolūks. Kāds tas bija? Raugoties no mūsdienu pozīcijām, mēs varētu pārmest Lūkam visai šauro avotu izvēli. Vismaz mums šodien tā liekas. Kāpēc, rakstot šo grāmatu, Lūka bija izvēlējies materiālus tieši no šiem avotiem? Lūka taču bija apustuļu laikabiedrs. Vai tad viņam nebija iespējams izsekot, kaut vai daļēji, visu apustuļu darbībai. Uz šo jautājumu ir divas atbildes.

Iespējams, ka, no vienas puses, Lūkas nodoms bija saistīts ar vēsturi. No otras puses, te varētu būt apoloģētisks nolūks, tas ir, kristietības un Pāvila aizstāvība. Bez minētajiem varētu būt arī vairākas citas tēmas, tomēr centrālais jautājums paliek šis – kāds ir grāmatas rakstīšanas pamatmērķis.

Pastāv uzskats, ka grāmata ir uzrakstīta Pāvila aizstāvībai. Tas pamatojas apbrīnojamajā līdzībā starp Pētera un Pāvila brīnumdarbiem. No paša Pāvila liecībām, kas atrodamas viņa vēstulēs, mēs noprotam, ka dažās draudzēs tika apšaubīts Pāvila apustuliskums. Tāpēc Lūka varbūt bija nodomājis šādi aizstāvēt Pāvila tiesības dēvēt sevi par apustuli?

Protams, Pāvilam nebija tādas atzinības kā Pēterim nedz spēka, nedz ietekmes ziņā. Tas var zināmā mērā izskaidrot trīs ziņojumus par Pāvila atgriešanu (9., 22., 26. nod.). Lai gan var ievērot stingras paralēles starp Pētera un Pāvila kalpošanu, tomēr Pāvila apustuliskuma attaisnošanu diez vai var uzskatīt par grāmatas pamatuzdevumu. Pārlieku daudz šajā grāmatā ir lietas, kas neatbilst šim mērķim. Kaut vai, piemēram, septiņu vīru izraudzīšana kalpošanas amatam (6. nod.) vai arī līdz sīkumiem grāmatā sniegtais kuģa bojā ejas apraksts (27. nod.).

Daudzi piekrīt viedoklim, ka Apustuļu darbi atspoguļo kristietības universalitāti. Varbūt, ka tas ir šīs grāmatas pamatmērķis? Tādam viedoklim ir acīm redzams iemesls: Evaņģēlijs dodas pie samariešiem, etiopiešu einuha Kornēlija, grieķiem Antiohijā, nabagiem un bagātiem, izglītotiem un neizglītotiem, sievietēm un vīriešiem, augstiem un ietekmīgiem, kā arī šīs pasaules zemajiem.

Šāda izpratne palīdz izskaidrot uzsvaru uz apustuļu sanāksmi Jeruzalemē, lai risinātu radušās domstarpības mācības jautājumos. Šo sanāksmi tagad dēvējam par pirmo baznīcas koncilu (15. nod.). Tomēr arī pat šāds it kā loģisks pieņēmums nespēj izskaidrot, kāpēc Jēzus mācekļi izvēlējās Matiju par apustuli (1. nod.) vai arī septiņu mācekļu izraudzīšanu (6. nod.).

Tādējādi jautājums tomēr paliek atklāts – kas ir Apustuļu darbu grāmatas primārais mērķis?

Teologs F. F. Brūss, kas pārstāv viedokli par grāmatas aizstāvniecisko raksturu, apgalvo: „Lūka, patiesībā, ir viens no pirmajiem kristīgajiem apoloģētiem – kā absolūts pionieris tajā īpašā veida apoloģētismā, kas uzrunā laicīgās varas pārstāvjus, lai nostiprinātu kristietības likumu godājošo raksturu.” (Bruce, Acts, p. 24; cf. F.J. Foakes Jackson and Kirsopp Lake, eds., The Beginnings of Christianity, vol. 2, Prolegomena II: Criticism. Grand Rapids: Baker Book House, 1979, pp. 177-87) Taisnības labad jāpiebilst, ka grāmatā ir atrodamas daudzas tādas lietas, kas atbalsta uzskatu, ka grāmata uzrakstīta, lai aizstāvētu kristietību Romas valdnieku priekšā.

Kaut arī grāmatā ir daudz pazīmju, kas atbalstītu viedokli, ka tās galvenais nolūks ir apoloģētisks, tomēr šis jautājums lielā mērā ir diskutējams. Piemēram, kāpēc grāmatas 27. nodaļā ir iekļauts visai detalizētais kuģa bojā ejas apraksts? Cits vērā ņemams iebildums šim uzskatam ir ciešā Lūkas evaņģēlija saistība ar Apustuļu darbu grāmatu. Ir nepārprotami skaidrs, ka Lūkas evaņģēlijs un Apustuļu darbu grāmata ir viens darbs divās daļās. Par to skaidri liecina kaut vai grāmatas 1. nod. 1. pants. Tādā gadījumā būtu visai nepamatoti uzskatīt, ka grāmatas aizstāvnieciskais raksturs ir tās pamatmērķis, jo Lūkas evaņģēlijā ir pagrūti atrast kaut ko tādu, kas uzrādītu šādus nodomus.

Daudz ievērojamāks viedoklis par Apustuļu darbu grāmatu ir tas, kas norāda uz vēsturisko pieņēmumu. Saskaņā ar to Lūkas nolūks bija vēstīt par Evaņģēlija izplatību no Jeruzālemes uz Jūdeju un Samariju līdz pat pasaules galam (1:8). Barklajs [Barclay] apgalvo, ka „Lūkas lielais mērķis bija parādīt kristietības izplešanos, lai parādītu, kā kāda reliģija, kas iesākās vienā Palestīnas nostūrī, bija spējusi tikai nedaudz vairāk nekā 30 gadu laikā sasniegt Romu” (William Barclay, The Acts of the Apostles, p. xvii).

Tas arī izskaidro zināmā mērā Lūkas likto akcentu uz Pētera un Pāvila kalpošanu, proti, pāreju no jūdaiskās kalpošanas uz grieķisko, no Pētera uz Pāvilu. Evaņģēlija universalitāte ir daļa no Lūkas nodomiem kā evaņģēlijā, tā arī Apustuļu darbu grāmatā, proti, ka viens un tas pats Evaņģēlijs attaisno gan apgraizītos, gan neapgraizītos. Tāpēc arī grāmatā ir akcentēta Pētera un Pāvila kalpošana. Pēteris sludināja jūdiem, bet Pāvils – nejūdiem. Bez tam, vēsturiskais pieņēmums visai labi atbilst grāmatas 1. nod. 1. panta vēsturiskajai izpratnei ar Lūkas evaņģēlija 1:1-4 vēsturisko izpratni. Evaņģēlija ievadā (Lk. 1:1-4) sniegtā informācija saskan ar Hērodota, Tukidida, kā arī Polibija vēsturi. Tādējādi var secināt, ka Lūka abās grāmatās sniedz vēsturiskus aprakstus.

Vai tas apstāklis, ka Lūka sniedz šos vēsturiskos ziņojumus, tiešām nozīmē, ka Lūkas centrālais nolūks bija pirmbaznīcas situācijas vēsturiskais novērtējums? Evaņģēlijs un Apustuļu darbu grāmata, protams, ir vēsturiskas liecības. Tomēr tās ir arī izteikti teoloģiskas un, kas jāuzsver it īpaši, eshatoloģiskas grāmatas. Tā, piemēram, Apustuļu darbi iesākas ar eshatoloģisku jautājumu (1:6) un noslēdzas ar eshatoloģisku terminu – Dieva valstība (28:31). Bez tam, tur ir uzsvērta Dieva augstākā vara.

Otrs svarīgs akcents gan Lūkas evaņģēlijā, gan Apustuļu darbu grāmatā ir likts uz eklezioloģiju. Par spīti dažāda veida pretestībai, Dieva vārds izplatījās un ļaudis atbildēja uz to. Nekas nespēja apturēt aizvien pieaugušo kristietību. Tādējādi varam uzskatīt, ka Lūkas mērķis bija: ar evaņģēlija palīdzību izskaidrot, kā pakāpeniski un pilnīgi neatkarīgi no ārpasaules vēsts par Debesu valstību izplatījās visā pasaulē, sākot no jūdiem uz pagāniem, no Jeruzālemes līdz Romai.

Apustuļu darbu grāmatā ir dota skaidra atbilde uz jautājumu, kas izvirzīts Lūkas evaņģēlijā, proti – ja kristietība pamatojas Vecajā Derībā un jūdaismā, kādā veidā tad tā ir kļuvusi par pasaules reliģiju? Atbildi uz šo jautājumu atradīsim, lasot Apustuļu darbu grāmatu. Tas ir vēl viens apstiprinājums tam, ka šī grāmata ir tiešs turpinājums Lūkas evaņģēlijam. Neskatoties uz skaudrajām vajāšanām, Dieva vārds Svētā Gara spēkā turpināja izplatīties un pieņēmās augumā.

Tādējādi var teikt, ka Lūkas nodoms, rakstot grāmatu, bija parādīt, kā Dievs tajā laikā veidoja savu draudzi, pulcinot ticīgos no jūdiem un grieķu pagāniem.

Lūkas izmantotie avoti

Svētā Gara iedvesmots, Lūka, protams, kā pirmo un galveno avotu izmantoja savu personisko pieredzi. Par to varam secināt pēc pirmās personas “mēs” lietojuma (16:10-40; 20:5-28:31). Kā otrais informācijas avots noteikti varētu būt Pāvils, ar kuru Lūka pavadīja kopā daudz laika. Informāciju par apustuļa atgriešanos ceļā uz Damasku, kā arī Pāvila personisko pieredzi kalpošanā Lūka acīmredzot guva no pārrunām ar Pāvilu.

Kā trešais avots varētu kalpot liecības, kas tika saņemtas no citiem (20:4-4; 21:15-19). Piemēram, Ap. d. 21:18-19 ir minēts Jēkabs, ar kuru Lūka bija sastapies. Neapšaubāmi, ka Jēkabs bija viens no tiem, kas spētu sniegt zināmu informāciju par notikumiem, kas attēloti grāmatas pašā pirmajā nodaļā. Bez tam, laikā, kad Pāvils atradās apcietinājumā Cēzarejā (24:27), Lūka, domājams, bija pietiekami brīvs, lai pētnieciskos nolūkos ceļotu pa Palestīnu (1:2-3) un, rūpīgi pārbaudīdams laikabiedru liecības, Svētā Gara vadībā rakstītu Apustuļu darbu grāmatu.

Rakstīšanas laiks

Acīmredzot, grāmata sarakstīta pirms Jeruzālemes sagraušanas (70. g.), jo tāds notikums nevarēja palikt neievērots. Ka tā tas varētu būt, apstiprina pašas grāmatas centrālā tēma: Dievs novēršas no jūdiem viņu pretošanās dēļ Jēzum Kristum un pievēršas grieķu pagāniem. Bez tam, Lūkas ziņojumā nav nekas minēts par Pāvila nāvi, kas pēc vispāratzītā viedokļa varēja būt ap 66. – 68. gadu. Ja tas būtu noticis agrāk, tad tāds fakts nevarētu paslīdēt garām neievērots. Tāpat Lūka nav minējis Nerona vajāšanas, kas nāca pār kristiešiem drīz pēc Romas dedzināšanas 64. gadā. Tāpēc vairums konservatīvo autoru par grāmatas sarakstīšanas laiku min 61. – 62. gadu. Attiecīgi rakstīšanas vieta varētu būt Roma vai arī abas vietas kopā – Cēzareja un Roma.

Par autoru

Lai gan pēc senas tradīcijas tiek uzskatīts, ka trešā evaņģēlija un Apustuļu darbu grāmatas autors ir ārsts Lūka, Pāvila ceļa biedrs un tuvs draugs (Fil. 24; Kol. 4:14; 2. Tim. 4:11), tomēr abi darbi ir anonīmi, jo ne vienā no tiem nav minēts vārds „Lūka”, ne arī tāds „māceklis – ārsts”.

Radnieciskais, kas saista abus darbus, ir adresāts. Uzrunāts tiek vīrs vārdā Teofils (Lk. 1:1-4; Ap. d. 1:1-2). Gan līdzīgā valoda, gan stils, tāpat arī vienotais literārais un teoloģiskais mērķis neatstāj vietas šaubām, ka abu darbu autors ir viens un tas pats. Lai kā arī būtu, tomēr Lūka paliek kā iespējamais, bet ne pilnīgi droši zināmais autors.

Mūsu rīcībā ir divējādas liecības, kas atbalsta viedokli, ka abu darbu rakstītājs bija Lūka. Tie ir kā iekšējie pierādījumi, kas atrodami abās grāmatās un Pāvila vēstulēs, tā arī ārējie. Vēstules līdz mūsu dienām, kā īsi fragmenti ir saglabājušās no apustulisko tēvu liecībām. Vistiešākie pierādījumi ir minēti Pāvila Vēstulē Filemonam (23-24) un Vēstulē kolosiešiem (4:10-17). Pāvils, divus gadus atrazdamies apcietinājumā Romā, bez citām vēstulēm ir rakstīja arī Filemonam un kolosiešiem. Tajā viņš sūta sveicienus arī no saviem pavadoņiem. Viņu vidū bija minēts arī Lūka.

Šā iemesla dēļ Lūka arī tiek uzskatīts kā visiespējamākais kandidāts. Visagrākais ārpus Rakstiem esošais pierādījums nāk no Muratorija kanona (ap 170.g.). Tajā tieši tiek norādīts, ka Lūka bija autors gan trešajam evaņģēlijam, gan arī Apustuļu darbu grāmatai. Tātad, arī tad tai bija šāds nosaukums. Arī Eisebijs (ap 325.g.) par abu šo grāmatu autoru min Lūku.

Uldis Fandejevs

Leave a Reply