CERĪBAS STARIŅŠ

dum

Didža Meļķa un Lindas Ārenas saruna ar aktieri Uldi Dumpi.

Latvijas Luterānis: “Spēlmaņu nakts” balva, protams, ir aktierim par spēli, tomēr gan jau ne mazsvarīga nozīme tajā ir pašai lomai, Ingas Ābeles radītajam tēlam. (Uldis Dumpis par Vilhelma Putna lomu Ingas Ābeles lugā “Dzelzszāle” ieguva 2003. gada “Spēlmaņu nakts” balvu par labāko vīrieša lomas tēlojumu.)

Dumpis: Bez šaubām! Pat ļoti liels nopelns.

LL: Kas, jūsuprāt, ir tas svarīgais tajā tēlā un lugā?

Dumpis: (Nopūšas.) Ir grūti to divos vārdos pateikt, bet Ingai “Dzelszālē” ir izdevies visas lomas, visus tos cilvēkus parādīt kā nepabeigtus tēlus, viņa par tiem neko nepasaka līdz galam. Tāpēc lugā nav “balts – melns” stila ar tradicionāli labajiem un sliktajiem varoņiem. Tie cilvēki ir tādi, ka neviens tā īsti nevar pateikt, kas ar viņiem notiktu tālāk.

LL: Dzīvi cilvēki.

Dumpis: Jā. Dzīvi un neprognozējami. Aiz lugas robežām viņi tālāk var gan izšķirties, gan dzīvot kopā – viss ir iespējams. Droši vien tāpēc cilvēkiem šo izrādi patīk skatīties. Teikšu godīgi: kad pirmo reizi režisors Pēteris Krilovs man lugu nolasīja priekšā, man tā likās tik melna – melnāka nekā dzīvē vispār mēdz būt, pārāk sabiezināta. Bet es no daudziem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka – jā, izrāde ir grūta, smaga, bet tā nav bezcerīga, kaut gan beidzas traģiski – ar tā čaļa nāvi. Un tomēr tur kaut kāds cerības stariņš paliek.
Inga pati reiz izteicās, ka viņas “melnais periods” ir beidzies, ka viņa savā jaunībā ir pietiekami izrakstījusies. Mazliet jau tā jauniešiem ir, ka viņi grābstās ap lietām, ko īsti nezina, bet kas viņiem liekas interesantas. Varbūt es kļūdos, bet viņu uztverē, manuprāt, rakstīt par labo un jauko ir banāli, tāpēc vajag kaut ko briesmīgu. (Pasmejas.)

LL: Par Vilhelmu.

Dumpis: (Nopūšas.) Diez vai es pratīšu to izanalizēt. Cik es saprotu, šo cilvēku lielākā traģēdija ir tā, ka viņi visus savus kopdzīves gadus ir dzīvojuši izliekoties un spēlējot. Viņi taču nav muļķi un saprot, ka nekas viņus faktiski kopā nesaista, izņemot muļķīgo līgumu ar zilajām krūzītēm, par ko Vilhelms saka, ka nu viņš to lauzīs. Nezin jau, vai lauzīs – varbūt, ka nākamā dienā būs atpakaļ. Tā jau tas Vilhelms tur darās, kā Ivars Puga, kas tēlo viņa kalpu, saka: viņš jau tā bieži vien iet – iet, iet, kamēr pagurst, un tad nāk atpakaļ. Tā jau tas droši vien dzīvē notiek: neveiksmīgi, nelaimīgi viņi abi divi ir dzīvē kopā salikti caur laulības sludinājumu. Protams, ne jau tas ir viņu nelaimes cēlonis – es esmu dzirdējis arī par ļoti laimīgiem iznākumiem sakarā ar tādiem sludinājumiem. Bet tā nu ir šo cilvēku – Vilhelma un viņa sievas – traģēdija, ka viņi ir visu dzīvi kopā pavadījuši pēc līguma, noslēgdami to ar savu sirdsapziņu. Tā jau laikam ir daudziem, tāds baigs liktenis.

Dump

LL: Īpatnēji bija redzēt jūsu parādīšanos “Dzelzszālē” – ar paralizētām rokām. Bet tas jums izdevās tik labi, ka tagad savukārt ir nedaudz dīvaini redzēt, ka tās atkal kustas.

Dumpis: (Pasmejas.) Tagad jau es esmu pieradis, bet sākumā bija ļoti grūti to notēlot. Iestudējot izrādi, mēs konsultējāmies ar dakteriem, un vispār tā paralīze nav pareiza, tas ir tikai Ingas izdomājums. Dakteri teica, ka nevar tā būt – ka ir paralizētas tikai rokas. Var būt vai nu vispārēja paralīze, vai pusei no ķermeņa, bet tikai rokām – nekad. Tad dakterīte ieteica tādu paņēmienu, kas man arī palīdzēja – lai es mazliet velku arī vienu kāju. Bet faktiski no medicīnas viedokļa tas tēls nav pareizs. Bet teātris ir teātris. Viegli gan tas nebija. Sākumā, lai pierastu, es turēju rokas kabatās, un tad bieži vien Krilovs man teica (Ņurdoši.): “Rokas, rokas!” – Kad es atkal biju pieķēris pie deguna vai kā.

LL: Ir tāds teiciens: kā bez rokām. Vai šajā gadījumā tas bija kāds simbols?

Dumpis: Droši vien, ka Inga ar to kaut ko bija domājusi – mājas tēvs, bet kā bez rokām, vai kaut ko tamlīdzīgu. Ir jau tāds teiciens, kas laikam nozīmē, ka cilvēks ir dzīvē bezpalīdzīgs.

LL: Es pilnīgi pieļauju, ka šo lugu varētu sekmīgi uzvest kaut kur citur – Krievijā vai Vācijā, tomēr tajā ir kaut kas ļoti atpazīstams, latvisks.

Dumpis: Tās cilvēciskās problēmas, kas tur tiek atsegtas – vientulība… (Pauze.)

LL: Un tomēr tā situācija ir atpazīstama kā izteikti latviska.

Dumpis: Var jau būt, bet es nedomāju, ka tur būtu attēlota kaut kāda tieši latviešu problēma. Tas netika uzsvērts arī no režisora puses. Mēs jau bieži vien sakām: jā, tas jau pie mums latviešiem tā ir – ka latvieša mīļākais ēdiens ir viņa kolēģis un tamlīdzīgi. Bet tieši tāpat par sevi saka arī citas tautas. Mani leišu čomi ir teikuši, ka mēs pārāk noņemamies ar to, ka Lietuvā šo vai to var dabūt gatavu, bet Latvijā ne – jo viņi Lietuvā tieši tāpat sakot par Latviju. Nē, es nedomāju, ka “Dzelzszāle” būtu specifiski latviešu drāma, šīs lietiņas nāk priekšā gan te, gan citur.

LL: Jūs minējāt atsvešinātību kā vienu no lugā atklātajām problēmām. Pirms izrādes es biju lasījis, ka tā ir luga par narkomāniju, tomēr skatoties izrādījās, ka tas ir kas vairāk – narkomānija ir tikai viens aspekts.

Dumpis: Narkomānija tur ir daudz apspēlēta.

LL: Protams, tomēr narkomāns ir viņa dēls, nevis Vilhelms Putns pats. Tāpēc šķiet, ka tieši Vilhelms tā kā koncentrē, iemieso, iznes lielu daļu no tā vispārējā smaguma.

Dumpis: Ziniet, man ir grūti spriest par tādām lietām. Sāksim ar to, ka es jau pašu izrādi neesmu redzējis. (Smejamies.) Tādēļ es nevaru pateikt, kā tas izskatās no tās vietas, kur sēž skatītājs. Pirms kādiem pieciem gadiem es pirmo reizi mūžā redzēju “Skroderdienas Silmačos”. Spēlējis es to biju jau kopš 60. gadiem, bet redzējis – nekad. Tā arī šajā gadījumā es nevaru spriest, kā tas iznāk un izskatās. Reizēm jau skatītājs saredz pavisam ko citu, nekā ir domāts.

Atgriežoties pie narkotiku lietas, man jau par to nav nekādas jēgas. Bet Inga par to bija ļoti nopietni konsultējusies. Iestudēšanas laikā pie mums uz mēģinājumiem nāca divi džeki, kas strādā tādā kā glābšanas dienestā narkomāniem. Viņi skatījās un vienkārši teica – “jā, tā var būt”, vai – “nē, tā nevar būt”, lai mēs nesataisītu kaut kādas muļķības, kas uzreiz radītu neticības sajūtu.

Bet ar to, kas ir sanācis, ir interesanti. Nupat decembrī mēs spēlējām divas izrādes speciāli skolām. Man šķiet, ka tā bija Rīgas 49. vidusskolai domātā izrāde, kad mēs domājām: “Nu ir vakars.” Jo viņi jau sākumā ķiķinājās un ņēmās. Mums jau ir pieredze. Piemēram, kā savulaik gāja ar “Zaļo zemi” – ka skolēni uzvedas kā roka koncertā: svilpj, bļaustās un komentē. Bet šoreiz apbrīnojami bija tas, ka viņi noskatījās ļoti uzmanīgi. Sākumā domājām, ka nu būs ziepes, bet galu galā iznāca pavisam citādi.

du

LL: Acīmredzot kaut kas tajā ir.

Dumpis: Jā, kaut kas viņiem tajā likās ticams, kaut kas bija labā ziņā pamācošs. Nevienam jau negribas būt tam vecajam, sliktajam onkulim, kas baksta ar pirkstu. Bet galu galā ir tāpat, kā dažkārt ir teātrī, ka tie jaunie pēc kāda laika prasa: “Bet kāpēc tu man neteici, ka tā nevajag darīt?” Gribas būt draudzīgam, čomam, nevis pirksta kratītājam.

LL: Vai izrāde to dara?

Dumpis: Es nezinu, vai izrāde to dara. Bet kaut kāda ticamība tajā ir. Apbrīnojami ir tas, ka to labprāt skatās gan vecākas paaudzes cilvēki, gan to labi ir uzņēmuši jaunieši. Man tas ir ne visai saprotams fenomens. Protams, tajā noteikti ir milzīgs režisora nopelns, jo vismaz man, kā jau teicu, sākumā tas viss likās pārāk melns. Protams, to melno ieraudzīt ir vieglāk, bet tu pamēģini atrast un parādīt labo! Es skatījos kādas jaunas dāmas ārzemniekiem domātu dokumentālo filmu par mūsdienu Latviju, un mani tā absolūti neuzrunāja. Ne jau tas, ka mums ir narkomāni un piedzērušies brauc tramvajā, raksturo Latviju. Viņas doma laikam bija parādīt, ka, lūk, mums jau nav sliktāk kā rietumos. Bet tu uztaisi filmu par lauku meiteni, kas trīs gadus brien vēlu vakarā par dubļiem uz kora mēģinājumu, lai reizi četros gados dziedātu Dziesmu svētkos. Lūk, tas ir fenomens! Tas ir jāizceļ! Bet tas ir grūti, tas prasa darbu. Lai gan runāt jau vajag par visu ko.

LL: Gudri cilvēki saka, ka visur, ja vien labi ieskatās, var redzēt Dieva pēdas, Viņa klātbūtni. Vai tas ir redzams, piemēram, arī “Dzelzszālē”?

Dumpis: Gan jau ir. Es nezinu, kā tas skan precīzi, bet ne velti saka, ka bez Dieva ziņas pat matiņš no galvas nenokrīt.

LL: Tie ir Jēzus vārdi Jaunajā Derībā.

Dumpis: Droši vien, ka tur ir kāda daļa arī no šīs atziņas. Piemēram, mana sieva teica, ka, neskatoties uz visu to drūmumu, šī izrāde tomēr atstāj tādu kā gaismas, cerības stariņu. Tātad kaut kāda jēga tam visam ir. Un Dievs taču ir jēga, cerība?

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.