Gudro pielūgsme (fragments), Domenico GHIRLANDAIO, 1488, Spedale degli Innocenti, Florence, © Web Gallery of Art
„Mēs Tevi teicam, mēs Tevi slavējam, mēs Tevi pielūdzam, mēs Tevi godājam, mēs Tev pateicam par Tavu lielo godību, Dievs Kungs, Debesu Ķēniņ, Tu visuspēcīgais Tēvs;
Jēzu Kristu, Tu Visuaugstākā vienpiedzimušais Dēls…
Dievs Kungs, Tu, Dieva Jērs, Tā Tēva Dēls, kas nesi pasaules grēkus, pieņem mūsu lūgšanu! Tu, kas sēdi pie Tēva labās rokas, apžēlojies par mums!
Jo Tu viens esi svēts, Tu esi Tas Kungs, Jēzu Kristu, līdz ar Svēto Garu Dieva Tēva godībā.”
„Gods Dievam augstībā” jeb Gloria in excelsis mūsu dievkalpojumā seko Absolūcijai un Kyrie dziedājumam. Tas ir viens no retajiem senajiem baznīcas dziedājumiem, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Tāpat kā Kyrie, arī Gloria in excelsis dziedājums ienāk rietumu baznīcā no Austrumiem ceturtajā gadsimtā, un sākotnēji tas tiek dziedāts rīta svētbrīžos. Kā dievkalpojuma sastāvdaļa tas pirmo reizi tiek izmantots Romas bīskapa vadītajā Ziemassvētku pusnakts dievkalpojumā.
Romas bīskaps Simahijs (498–514) to iekļauj arī svētdienu un svētku dievkalpojumos. Vairākus gadsimtus Gloria in excelsis dziedāšana tiek atvēlēta bīskapiem, bet, sākot ar septīto gadsimtu, to dzied arī priesteri – sākumā gan tikai Lieldienu dievkalpojumā.
Gloria in excelsis tiek paturēts reformācijas dievkalpojumu kārtībās, tostarp Mārtiņa Lutera 1523.gada “Dievkalpošanas kārtībā”, joprojām latīniskajā variantā. Luters par Gloria in excelsis saka, ka – “tā nav sacerēta uz zemes, bet nākusi no debesīm”. Citviet tas tiek aizstāts ar himnu, kurā pārstāstīts Gloria in excelsis saturs tautas valodā.
Starp šāda veida himnām īpaši populāra ir bijušā Brunsvīkas klostera prāvesta, vēlāk luterāņu mācītāja Ščecinā Nikolaja Decija (miris 1541) vācu himna, kuras Kristofera Fīrikera paveiktais latviskais atdzejojums (Dziesmu grām. 144. dziesma) ar nelielām izmaiņām joprojām tiek lietots mūsu dievkalpojumā, turklāt sākotnēji tiek dziedāti visi četri dziesmas panti. Sākot no 1889. gada tiek ieviesta mums pazīstamā dievkalpošanas kārtība: draudze dzied himnas pirmo pantu, bet ciešanu laikā citas Nikolaja Dēcija himnas “Ak, šķīstais Dieva Jēriņ” pantu.
Gloria in excelsis ir pirmo Ziemassvētku naktī eņģeļu dziedātā slavas dziesma Dievam (Lk.2:14), kas papildināta ar himnu Laudamus. Dziedājums ir pienācīgā vietā katrā svētdienas dievkalpojumā, paturot prātā, ka dievkalpošana tiek turēta kopā ar “eņģeļiem un debesu pulkiem” Trīsvienīgā Dieva godam pateicībā par Viņa mums dāvāto pestīšanu, grēku piedošanu.
Gloria in excelsis savā pilnajā ar Laudamus ietverto variantu ir Dieva vārda – Jāņa evaņģēlija pirmo divu nodaļu inspirēta slavas dziesma godības apslēptībā mājojošajam Dievam Tēvam un Dievam Dēlam, kas tapa miesa – Jēzum Kristum. Sludinot Kristus Evaņģēliju, Viņa nāvi pie krusta un augšāmcelšanos, tiek pasludināts miers ar Dievu, kā to māca apustulis Pāvils: ”Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”. (Rom.5:1) Tas arī ir Dieva labais prāts uz mums.
Slavinājums Dievam tiek pienests pateicībā, ka mums ir “Jērs, kas nes pasaules grēku (Jņ.1:29)” – Jēzus Kristus, pateicoties Viņam mums ir aizstāvība pie Debesu Tēva, mums, kam ir labs prāts pie Dieva pestīšanas. Dievs nedusmo uz saviem atpestītiem ļaudīm, nav tādas “kaites”, kas varētu mūs “šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rom. 8:39b), tāpēc “..viss ienaids jau pagalam.”
Laudamus liek dziedājumam izskanēt ar Jēzus Kristus dievības apliecinājumu un Trīsvienības slavinājumu. Gloria in excelsis dziedājuma saturs īsos vārdos raksturo visa dievkalpojuma būtību, proti, Kristus te nāk pie mums – Savā vārdā un Sakramentā, un mēs Viņam atbildam ar slavas dziesmām un lūgšanām.
Jānis Gaisiņš