Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

VĒSTURE KĀ TAUTAS GARĪGO SPĒKU AVOTS

Arveds_Shvabe_portrets

Arveds Švābe (1888 – 1959)

Tautai nav vēsturiskas atmiņas. Neviena tautas dziesma, pasaka un teika nav saglabājusi Tālivalža, Visvalža, Viestura un citu seno latviešu valdnieku vārdus un darbus. Pat chronoloģiski tuvāku laikmetu izcilos notikumus tauta atceras tikai bālu un mazsaturīgu formulu veidā, runājot par labiem zviedru laikiem vai pirmā pasaules kara bēgļu gadiem.

Arī no samērā īsā Latvijas patstāvības laika tautā palicis prātā vienīgi tās pēdējais posms, tā sauktais Ulmaņa laiks. Pat tām tautām, kam ir sava vēsturiskā folklora, vēsturisko personu sejas tautas mutē tiek tā pārveidotas, ka tās gandrīz pilnīgi zaudē savu vēsturisko īpatnību un vienreizību. Tā faktu vietā rodas mīti un leģendas.

Piemēram, tik populārais Lāčplēsis ir vienīgi latviešu tautas varonības simbols, ne vēsturisks tēls. Šis vēsturiskās atmiņas trūkums raksturo kā tautas zemākos, tā augstākos slāņus. Ja, piem., Rīgā ir Grēcinieku iela, tad tas ir savā laikā pārprasts personas nosaukums Sunde, no kā cēlās Sünderstrasse. Arī Audēju iela ir sakropļots lejasvācu Bebru ielas nosaukums.

Ja nu tā, tad vēsturnieka uzdevums ir stiprināt tautas atmiņu un līdz ar
 to atdot tautai viņas zaudēto pagātni. Šo vēstures zinātņu mērķi parasti
 ietver vārdos: noskaidrot, no kurienes mēs nākam. Metodoloģiskā ziņā tas ir ļoti grūts uzdevums, jo rakstos, atspoguļojas tikai daļa tautas pagātnes, turklāt laika biedru subjektīvā izpratnē.

Senos un vidus laikos, kad rakstīt pratēju bija maz un rakstāmais materiāls ļoti dārgs, dokumentēja tikai ārkārtējus notikumus, kuru uzglabāšana bija politiski vai juridiski svarīga. Bez tam līdz pat 17. g.s. karos, ugunsgrēkos un cilvēku muļķības vai nolaidības dēļ ir gājis bojā rakstīto avotu vairums, kāpēc seno un vidus laiku vēsturi mums ir iespējams rekonstruēt tikai pēc gadījuma atliekām, tātad
 greizā spogulī.

Tomēr par spīti maziem un lieliem Neroniem, kas atdod ugunij tūkstošiem 
un miljoniem vēstures faktu, jauno laiku vēstures avotu grēdas archīvos un bibliotēkās ir simtiem kilometru garas, un nav pasaulē cilvēka, kas spētu visā pilnībā pārzināt kaut 19. g.s. vēsturi uz pirmavotu studiju pamata. Tas nozīmē, ka vēsturniekam jāprot izdarīt faktu izlasi, atšķirot vēsturiski nozīmīgo no nesvarīgā, lai radītu kārtību tai ņirbīgā notikumu chaosā, ko katrs laikmets atstāj nākamajām paaudzēm.

Tāpat kā atsevišķs īpatnis nevar un negrib atcerēties visu to faktu jūkli, kas līdzīgi paliem skalojas pāri viņa mūžam, tā tautai nav jāapgrūtina sava atmiņa ar pagātnes gružiem un drupām, taču viņa vēlas skatīt savas vēstures akropoles un varoņu gatves, lai likteņa nestundās smeltos tur jaunu ticību nākotnei un garīgu spēku tagadnes dienišķās gaitās.

Bet man tūliņ jāaizrāda, ka šīs akropoles un varoņu gatves ir vēsturnieku darinājumi, kas intuitīvā skatījumā rodas viņu galvās, meklējot notikumu cēloņsakarību ar vēsturiskās sintezēs metodēm.

Bieži vien vēlākie pētījumi pierāda, ka sintēzē ir bijusi kļūdaina un vēsturiskām personām vai notikumiem piedēvētā izšķīrēja loma ir pārspīlēta vai pat pilnīgi fiktīva. Tomēr arī kļūdas ir vēstures fakti un kā tādi atstāj lielāku vai mazāku iespaidu uz vienas vai vairāku paaudžu spriedumiem, vērtējumiem un darbību.

Ja ari vēlāk izrādās, ka savā laikā pielūgtie dievi bija māla elki un par svētiem turētie latviešu „mājas kungi” bija neglīti krupji, vēsturniekam ne vien jākonstatē šie fakti, bet arī jāspēj novērtēt tās garīgās rosības, ko tie izraisīja sava laika cilvēkos. Citiem vārdiem, no vēsturnieka pamatoti prasa, lai viņš ne vien konstatē pagātnes nozīmīgos faktus, bet arī cenšas tos izskaidrot ar kauzalitātes likumiem. Tiktāl vēsturnieks ir zinātnieks.

Bet divdesmitā gadu simteņa izpratnē vēsture ir vairāk nekā zinātne. Ne vien ģimnāzisti sašutuši jautā, kāpēc viņiem jāapgrūtina atmiņa ar faktiem, kuru zināšana nepalīdz ērtāk dzīvot un kļūt laimīgākiem – to pašu prasa arī plašākas inteliģences aprindas, nemaz nerunājot par tautu, kuras domāšana ir nevēsturiska. Ir loti iemīļots izteiciens, ka vēsture māca vienīgi to, ka no viņas neko nevar mācīties.

Vēl vairāk: dzirdamas balsis, ka vēstures zināšanas ir garīga inde, kas padara cilvēkus par aukstiem skeptiķiem un pat nelabojamiem pesimistiem, jo no mūžības viedokļa vēstures norises ir tāda pat stichija kā pērkona negaiss, zemes trīces vai vulkānisks izvirdums, kas bez kāda šķietama plāna iznīcina veselas pilsētas, gadu tūkstošiem koptas druvas vai neaizstājamas mākslas vērtības, nemaz neskaitot cilvēku upurus, kur vienlīdz nejēdzīgi dabū galu ģēniji un idioti, bērni un veči, varoņi un gļēvuļi. Ja nu vēstures procesam nav ne mērķa, ne jēgas, tad viss, ko cilvēks dara vai nedara, ir nesvarīgi un nekalpo nekādam augstākam uzdevumam.

Tāpat kā atsevišķie indivīdi piedzimst ar nāves zīmi pierē, tāpat tautām ir nenovēršams liktenis iet boja, lai cik augsta būtu viņu kultūra. Pēc pirmā pasaules kara šādu nihilismu pauda Osvalds Špenglers ar pazīstamo darbu Untergang des Abendlandes, kur viņš pareģoja Eiropas un vispār baltās rases drīzo galu tuvākā pasaules karā, kas beigsies ar Āzijas un dzeltenās rases valdonību pār Eiropu. Vai šodien tiešām dažreiz neuzmācas šaubas, ka šis pareģojums varētu piepildīties?

images

Osvalds Špenglers (1880 – 1936)

Tāpēc nav brīnums, ka pēdējos trīsdesmit gados sabiedrība neatlaidīgi meklē kādu pretindi šim vēsturnieku mācītam relatīvismam – tie ir vēstures jēgas meklējumi un ilgas pēc mūžīgām vērtībām. Būtībā tie ir metafiziski un tātad arī metahistoriski jautājumi, kas neietilpst vēstures zinātnes ietvaros, ja tā negrib paplašināt savas darbības loku un nākt talkā filosofiem ar savām zināšanām un pieredzi.

Īsi sakot, šodien no vēsturnieka prasa, lai viņš no zinātnieka pārvēršas par dvēseles tulku un atklāj tautām tādus garīgā spēka avotus, kas šķietami aizsērējuši un vienīgi viņam zināmi. Citiem vārdiem, sabiedrība grib zināt ne tik daudz, no kurienes mēs nākam, bet galvenokārt to, kurp mēs ejam. Vai tiešām Eiropa iet pretim savam galam, un tai nav vairs nekāda uzdevuma, nekādas dievišķas sūtības nākotnes priekšā?

Paliekot atklātam pret sevi un sabiedrību, vēsturniekam uz to jāatbild, ka pasaules vēstures jēga ir noslēpums ne vien viņam, bet arī visiem citiem zinātniekiem, filosofiem, morālistiem un reliģiju dibinātājiem. Vēl joprojām tas ir tikai ticības, ne zināšanas priekšmets.

Toties vēsturnieki labāk par citiem pazīst ticības un ticējumu taisni neaptveramo lomu vēstures notikumos un tautu likteņos. Ciktāl vēstures procesu var ietekmēt cilvēki, vēsturi vienmēr taisa tikai ticīgie, kamēr neticīgie paliek vienīgi vēstures objekts, ja viņu pasivitāte nav organizēta pretestība.

Ja nu modernā vēstures zinātne ir filosofiski saistīta ar relatīvismu, kas māca, ka visiem cilvēku iestādījumiem, darbiem un idejām ir tikai relatīva vērtība mūžīgā laika tecējumā, ka pat vislielākajai varonībai un visspožākajām uzvarām ir tikai mirkļa nozīme vēstures procesa bezgalīgā plūdumā, tad tomēr jau Gēte ģeniālā gaišredzībā kādā no saviem prātnieciskiem dzejoļiem izteica lielo filosofisko gudrību: Der Augenblick ist Ewigkeit.

_Goethe_by_Steiler,_Karl_Joseph

Johans Volfgangs Gēte (1749 – 1832)

Patiesībā šis laikmetīgā un mūžīgā pretstatījums tika formulēts jau senā Grieķijā, no vienas puses, Hērakleita vārdos – panta rhei (viss plūst), no otras puses, Archimēda prasībā – “dod man atbalsta punktu, kur stāvēt”.

Šādus nesatricināmus garīga atbalsta punktus cilvēce vienmēr ir meklējusi un meklē, jo slāpes pēc mūžīgām vērtībām cilvēkos ir tikpat lielas kā pašuzturas instinkts. Šīs vērtības atrodamas nevis jutekliskas pasaules sniegtos pārdzīvojumu mirkļos, bet gan Platona ideju pasaulē.

Katrs no mums vismaz vienreiz mūžā ir ekstātiskā priekā vēlējies, kaut “šis mirklis mūžīgs kļūtu”, t.i., kaut par jūsu personiskās dzīves vienreizējo izcilo notikumu nebūtu vairs varas nesaudzīgai laika un vēstures plūsmai. Bet arī tautas alkst šādas garīgas vērtības, kas spītē laikam, un atrod tajās savas dzīves jēgu.

Tā ir absolūto ideju pretinde, kas neutrālizē vēsturiskā relatīvisma indes – neticīgo un gurdo skepticismu vai pat lēti pērkamo bezprincipu oportūnismu, kas ar sātana muti nemitīgi čukst jums pie auss: dzīvei nav ne mērķa, ne jēgas, tāpēc tver aizgūtnēm katru baudas mirkli un apmierini savas dziņas, jo mūžības priekšā mēs visi būsim līdzīgi, kā cīnītāji un baudītāji, tā varoņi un gļēvuļi.

Ir divi galvenie veidi, kā smelt garīgos spēkus sava laikmeta šķietamās
nejēdzības pārvarēšanai. Abos gadījumos šie meklējumi izaug no emocionālas neapmierinātības ar esošo, abos gadījumos tā ir bēgšana no tagadnes. Vieni tai nostata pretim romantizēto pagātni, otri – idealizēto nākotni.

Romantiķi tic, ka katras tautas pagātnē ir bijis kāds izcils zelta laikmets, salīdzinot ar kuru tagadne ir nožēlojama veģetēšana. Visa konservatīvā pasaule, sevišķi zemniecība, vairāk vai mazāk dzīvo no šīm pagātnes vērtībām, kas tautas tradīciju veidā kļuvusi par tās garīgo mantojumu.

Katrai tautai, kas sevi apzinās kā nāciju, t.i., likteņa kopību, šis senču kults un pagātnes dievināšana dod spēku ne vien dzīvot, bet arī ticību labākai nākotnei. Tās ir tās vēstures akropoles un varoņu gatves, kur tauta glābjas nestundā. Tāpēc katrs, kas apzinīgi vai neapzinīgi grauj tautas ticību viņas pagātnes varenībai, aizcērt saknes nācijas dzīvības kokam.

Tāpat kā moderna cilvēka individuālā dzīve būtu nabaga un bēdīga, ja tai nebūtu nekā no romantiskās aizraušanās, tā necienīga izturēšanās pret tautas pagātni ir kaitīga un nosodāma. Bet šī pietāte pret pagātni nedrīkst izvērsties smieklīgā māla elku pielūgšanā vai pat centienos apzeltīt tos no jauna, lai atkal celtu tiem dieva namus un altārus.

Katrs vēsturiskais laikmets, ir vienreizīgs un tātad neatkārtojams; pat iedomātam varoņu laikam bija savi trūkumi un liktenīgas kļūdas, kāpēc būtu aplam kāda vēstures posma idejas un iestādījumus uzskatīt par nepārkāpjamu normu vai pat politisku dogmu tagadnes veidošanai.

Ja tiešām notiktu neiespējamais un kādam valsts vīram izdotos visā pilnībā restaurēt kādu savas tautas spožo laikmetu, tad tomēr šī renesanse tikai formāli būtu gabals no senā varoņepa, bet būtiski tas būs pavisam cits laikmets ar jaunu saturu, jo starptautiskā konjunktūra un tehniskās iespējamības, ko sniedz modernā zinātne, būs citas, un tātad arī uzdevumi, kas jāveic laika biedriem, būs tīri laikmetīgi.

Lai mirklis kļūtu mūžīgs, pietiek, ka tas apmierina mūsu ilgas pēc absolūtām vērtībām, apzinoties, ka jutekliskā pasaulē šis mirklis bija vienreizīgs, bet gara pasaulē vienmēr paliks mūsu rīcības vadmotīvs.

Otrs ceļš, kā pārvarēt sīko ikdienu, ir tā sauktais evolūcijas optimisms, kas vispirms tika pamatots [Ogista] Konta pozitīvisma filosofijā un vēlāk kļuva par nemaldīgu politisku dogmu visu virzienu sociālisma mācībās. Pretstatā romantiķiem sociālisti tic, ka cilvēces laime meklējama nākotnē, jo vēsture pēc imanentiem attīstības likumiem virzoties uz arvien lielāku pilnību, kas iestāsies tūkstošgadīgā miera valstī.

260px-Auguste_Comte

Auguste Comte (Ogist Kont), (1798-1857)

Ja romantiķi pēc sava gara ievirzes ir konservatīvi, tad sociālisti ir revolucionāri, kas tic, ka viņu revolūcija būs pēdējā un tā beigsies ar otro vai trešo pasaules karu, kas arī būšot pēdējais. Nav noliedzams, ka ticība nepārtrauktam cilvēces progresam var kļūt par varenu mesiānisku ideju, kas spējīga dot dzīves jēgu miljoniem cilvēku un padarīt viņus par aktīviem cīnītājiem labākas nākotnes vārdā.

Diemžēl vēsturiskie pētījumi liecina, ka pēdējos gadu simteņos gan ir noticis ārkārtējs tehnisks progress un paplašinājies civilizētās pasaules loks, bet garīgās kultūras laukā drīzāk var saskatīt sastinguma un sabrukuma, nevis jaunu sasniegumu pazīmes. Mūsu rakstītie avoti ļauj izsekot cilvēces vēsturei 4000 gadu laikā, un tie liecina, ka pēdējos četrdesmit gadu simteņos cilvēka daba nav kaut cik manāmi mainījusies.

Tāpat kā senajā Asīrijā vai Ēģiptē politiskais cilvēks savā dziļākajā būtībā ir asinskāra bestija, kas savu savtīgo mērķu realizēšanā ir ar mieru iznīcināt katru militāri vājāko pretinieku, neņemot vērā viņa nopelnus cilvēces kultūras celšanā. Šais 4000 gados ir iznīdētas desmitiem vecu kultūras tautu, sagrautas neaizstājamas garīgas vērtības un apgānīti lieli svētumi, pie kam barbariskie iebrucēji visu to darīja progresa vārdā.

Vēsturnieki nepazīst nekādus likumus, kas ļautu secināt par nemitīgu augšupeju, par tuvošanos tūkstošgadīgai miera valstij, par sapratnīgu gala mērķi. Ja netiešā nozīmē var runāt par kādu vēstures likumu, tad tikai par to, ka tautu likteņus nenosaka ne viņu kultūras augstums, ne viņu sniegumi zinātnēs un mākslās, bet gan ļoti robusti spēki, kas atzīst vienīgi karu kā pēdējo instanci tautu attiecību kārtošanā.

(Ja tas ir tā, tad jāpievienojas Špengleram, ka agri vai vēlu pašu eiropiešu civilizētie aziāti jau ar savu skaitlisko pārsvaru vien izbeigs baltās rases kundzību un iedibinās dzelteno impēriju, kas, protams, arī nebūs mūžīga, jo par virskundzību tad ar dzeltenajiem cīnīsies Z. Amerikas un Āfrikas melnie vai varbūt pat D. Amerikas sarkanādainie.

Kas pazīst Tālos Austrumus, tas zina, ka nav varas, kas varētu nomākt Āzijas emancipāciju: varbūt jau šī kara noslēgumā vairākas Āzijas tautas, kas tagad ir eiropiešu vai amerikāņu kolonijas un domīnijas, ja ne politiski, tad vismaz garīgi jutīsies kā suverēnas metropoles. Šie skaudrie pasaules vēstures fakti un ticamie pareģojumi nedrīkst būt par eiropiešu pesimisma vai pat traģisma cēloņiem.

Līdzīgi tam, kā modernie grieķi neskumst par zaudēto lielo Sengrieķiju, bet ir lepni, ka hellēnisms kļuva par varenās Romas impērijas garīgo tēvu un pēc tam kā grieķu un romiešu kultūras sintēze apaugļoja visu toreizējo barbarisko Vidus un Ziemeļu Eiropu, tā mūsu dienu eiropietim droši jāskatās acīs vēstures realitātēm, jo, zaudējot politiski, tautas bieži vien uzvar kulturāli, nododot savu garīgo mantojumu uzvarētājiem barbariem.

Kas par to, ka tuvākā vai tālākā nākotnē baltā rase nozudīs no lielās politikas arēnas ar satītiem karogiem. Vērtību pasaulē nešķiro cilvēkus un tautas pēc viņu antropoloģiskām pazīmēm – deguna formas vai ādas krāsas. Šai gara pasaulē neviens nekad nevarēs atņemt Eiropas vēsturisko sūtību būt par ideju
 pionieri politikā, reliģijā, zinātnē, mākslā un literatūrā.

Eiropa kā pārējo kontinentu politiskais kungs un ekonomisks verdzinātājs, bez šaubām, agri vai vēlu ies bojā, bet Eiropa kā ideoloģisks jēdziens uzveiks visu pasauli, jo eiropisms nav vairs ģeogrāfisks termins, kas saistīts ar mirkļa robežām, bet iemūžināta ideja, kurai nav gala ne laikā, ne telpā. Ja šodien par Āzijas tautu vadoni grib kļūt japāņi, tad tikai piemēra dēļ lai man atļauts teikt, ka laikam gan nevienā citā zemē Tolstoja un Dostojevska ģēnijam nav tik daudz pielūdzēju kā taisni Japānā.

Katra eiropieša interesēs ir darīt visu, lai šī dzeltenā revolūcija, kā arī ar to politiski saistītā Āzijas kundzība pār Eiropu tiktu novilcināta līdz tam brīdim, kad dzeltenās rases ļaudis būs eiropeizēti nevis tehnikā, bet garā, t.i., kad viņi sapratīs, ka cilvēces augstākā vērtība ir cilvēcība, proti, personas tiesību neaizskaramība un suverenitāte. – Šo teksta daļu slīprakstā Arveds Švābe ir svītrojis. – A.M.)

Ja beidzot no vispārīgās vēstures lielajām problēmām piegriežamies mūsu pašu zemes un tautas vēsturei, tad, ģeopolitiski raugoties, vienmēr jāpatur prātā, ka Baltija atrodas Āzijas un Eiropas krustcelēs. Pie mūsu austrumu robežām beidzas divu lielu rietumu civilizācijas sistēmu – katoļu ticības un romiešu tiesību – ekspansijas josla. Visu mūsu lielo upju straumes orientējas uz ziemeļrietumiem, tātad uz Eiropu.

Tas ir mūsu zemes ģeogrāfiskais liktenis, kas visiem mūsu politiķiem, neatkarīgi no tautības un rases, visos laikos stāda vienus un tos pašus ārpolitiskos jautājumus, ko var
 apvienot divās tēzēs: būt par tiltu vai barjeru starp Rietumiem un Austrumiem. Šo tilta vai barjeras politiku mēs nevaram izvēlēties pēc saviem ieskatiem, bet to valdonīgi diktē tā vēsturiskā situācija, kurā igauņiem, latviešiem un leišiem nākas dzīvot.

Ir bijuši vairākkārt tādi masu vēstures posmi, kad Baltijas sūtībai Eiropas vēsturē bija būt par kultūras starpnieku un pionieri, tātad par tiltu, kas ved no Skandināvijas vai Vācijas uz Krieviju. Tāpēc bez pārspīlējumiem varam teikt, ka Krievijas eiropeizācijā Baltijas telpai ir bijuši ļoti lieli nopelni. Vēl vairāk: kāds gudrs valstsvīrs reiz pamatoti teica, ka Baltijā pārāk bieži asiņainos kaujas laukos tiek izšķirti Eiropas lielās politikas jautājumi.

Bet ir bijuši arī laikmeti, kad, Āzijas viesuļiem brāžot pār Krievijas stepēm, mums ģeogrāfiskais tilts bija jāpārvērš par priekštilta pozīcijām, par militāru un politisku barjeru, kam piekrita varonīgais pienākums sargāt Rietumus no Austrumu uzmācības. Ka šis uzdevums prasīja no mūsu tautas ārkārtīgus upurus, to liecina katra kara vēsture.

Pēc Ziemeļu kara postījumiem Rīgā bija vairs tikai 10 000 iedzīvotāju, bet visā Rīgas un Cēsu apriņķī bija palikuši dzīvi 50 000 laucinieku. Tomēr latvieši neaizgāja bojā. Pavisam otrādi pēc 200 gadiem vidzemnieku skaits bija gandrīz desmitkārtojies.

Pirmā pasaules karā mūsu tautai tika nolaists 20 procentu asiņu, bet par spīti tam mums bija vēl pietiekami daudz garīga spēka dibināt un gandrīz ceturtdaļ gadu simteņa vadīt savu valsti. Vai tā nav liecība par latviešu nācijas nenomācamo dzīves spēku, par tīri dievišķīgu spēju spītēt nāvei?

Tiesa, mēs dzīvojam uz kara lielceļa. Mūsu ģeogrāfija ir neiedomājami slikta. Katrs ceļa vīrs noplūc lapas un nolauž zarus no mūsu nācijas zaļā koka. Bet dzīvojamā telpa vien vēl nenosaka tautu likteņus. Ģeopolitiskās dominantes ir gan svarīgi, bet ne izšķīrēji vēstures faktori. Negaisi nokapā druvas, zemestrīces sagrauj pilsētas, lavas straumes sadedzina vīna dārzus, bet, ja tautām ir pietiekami daudz vitālas izturības, tad ar laiku viss tas tiek atjaunots.

Cilvēka sūtība ir cīnīties ne vien ar dabu, bet pat ar tām elementāram stichijām, kādas ir visas lielās vēstures katastrofas. Apmēram pirms pusotra tūkstoša gadiem latviešu senči pameta Volgas un Dņepras augstieni, lai uz visiem laikiem atraisītos no Austrumiem un slēgtu asins brālību ar Rietumiem.

Salīdzinot ar mūsu pirmdzimtenes kaimiņiem, sīkām somugru tautām (čeremišiem, čuvašiem, mordvīniem), kas vēl tagad dzīvo šai krievu pārvaldītā telpā, katram būs skaidrs, ka šī mūsu senču izdarītā dzīvokļa maiņa toreiz bija politiski gudra un tālredzīga.

To pierāda to mūsu tautas brāļu liktenis, kas, vadīdamies no mirkļa interesēm, 19. g.s. otrā pusē kā kolonisti izceļoja uz Krieviju vai kā kara bēgļi palika tur 1920. g.: tie ir zuduši latviešu tautai. Pat Lietavas lielkungu valsts mēģinājums pievērsties Austrumiem, pakļaujot sev plašas slāvu teritorijas, beidzās ne vien ar politisku, bet arī nacionālu fiasko. To pašu piedzīvoja vēl agrāk zviedru vikingi un vēlāk Kārlis XII un Napoleons.

Tāpēc klausīsim savu senču asiņu balsij: Austrumi vienmēr būs mūsu tautas kaps. Baigā gada pieredze bija pēdējais brīdinājums, nekārdināsim savu likteni: šai gadā piedzīvotā Baltijas iedzīvotāju aizvešana ir vecs un vairākkārt pārbaudīts Austrumu paņēmiens iznīcināt Baltijas barjeru un pievirzīt tuvāk Eiropai Āzijas placdarmus.

Šodien mēs atkal stāvam liktenīgās krustcelēs. (Āzija un aziātisms ar satracināta zvēra neatlaidību laužas mūsu mājas vārtos. Kas nepazīst cilvēcību, tam nekā nav svēta, lai ko viņš jūt savu upuru asinīs. – Iespraudums rokrakstā. – A.M.)

Skaita ziņā mēs esam pavisam sīks grauds ( 2 miljoni pret 2 miljardiem), ko velna dzirnas maļ jau daudzus gadu simteņus. Tomēr neesam vēl samalti. Acīm redzot mūsu vēsturiskā sūtība vēl nav galā. Tāpēc smelsim ticību no mūsu daudzajām brīvības cīņām un būsim savu varoņu cienīgi.

Ja mums būtu atļauts ieiet Nemirstīgo templī, tad laikam gan mēs redzētu savām gara acīm, ka septiņsimt gadu ilgajā vēsturē kāds labs gars vada latviešu tautas likteņus. Tad redzētum, ka divpadsmitā stundā bezdibeņa priekšā kāds šķietams nieks, ko Napoleons titulēja par vēstures majestāti, atkal ievirzīs mūsu gaitas citā zvaigznājā.

Tad redzētum, ka cilvēku uztverē kazuālais mūžības priekšā ir kauzāls, ka mirklis nestundā ir tikai šķīstīšanās pekle ceļā uz jaunu pilnestību. Šī metafiziskā un metahistoriskā ticība, ka ari mūsu tautai ir sava vēsturiska sūtība un tā tad viņas pastāvēšanai dziļa jēga, protams, nedrīkst mūs atbrīvot no to pienākumu pildīšanas, ko katrs laikmets prasa no vēstures subjektiem.

Tāpat kā agrāk, ari šodien latviešu tautas likteni var ietekmēt karavīrs un māte – pirmais kā sargātājs, otrā kā radītāja. Salīdzinot ar šiem primārajiem vēstures spēkiem, zinātniekiem, māksliniekiem un rakstniekiem piešķirta tikai sekundāra vieta. Būsim gudri un nesamainīsim šīs lomas.

Arveds Švābe

Leave a Reply