Bībele nav vienīgā grāmata, kas mūsdienās ir pakļauta dažādiem jauniem un savdabīgiem skaidrojumiem. Mūsdienu tekstu kritiķi ir pārliecināti, ka jebkurai interpretācijai ir tiesības pastāvēt neatkarīgi no tā – vai tā seko komunistu, feministu, ateistu vai kādai citai ideoloģijai.
Uzskatot, ka īsto teksta jēgu nav iespējams noskaidrot, daudzi tagad ir nonākuši galējā brīvdomībā un apgalvo, ka visas interpretācijas ir vienlīdz labas un pareizas. Tāpēc pētnieki pēdējās desmitgadēs bez aizspriedumiem ir piemērojuši savas jaunās teorijas gadu simtus un gadu tūkstošus veciem tekstiem.
Kaut kas līdzīgs notiek arī ar Viljama Šekspīra (1564-1616) darbiem, kuros mūsdienu pētnieki ir pamanījušies saskatīt gluži vai sensacionālus atklājumus. Šekspīrs – pēc liberālo tekstu kritiķu domām – ir varējis būt gan sieviete, gan homoseksuālis, gan koloniālisma aizstāvis, gan puritānis, gan ateists, gan monarhists, gan dumpinieks, gan semīts, gan antisemīts. Liekas, tas kļuvis gandrīz par modes kliedzienu – “ielasīt” savas subjektīvās domas Šekspīra daiļdarbos.
Kā tas nākas, ka vienam cilvēkam var pierakstīt tik pretrunīgas idejas? Tas laikam ir visu ģēniju liktenis, ka vēlākos laikos viņu darbi tiek staipīti un grozīti atkarībā no tā brīža ideoloģijas un situācijas. Turklāt Šekspīra teksti ir tik meistarīgi un universāli, ka var sacīt – nekas cilvēcisks šiem darbiem nav svešs.
Ne velti viņš ticis dēvēts par „cilvēces spoguli”, viņš atklāj gan cēlo, gan primitīvo, gan traģisko, gan komisko, kas zīmīgs cilvēku raksturiem. Šekspīram piemita izcila cilvēciskās dabas un to trūkumu izjūta, un, šķiet, tieši tāpēc viņa radītie šedevri spēj uzrunāt gandrīz ikvienu.
Attiecībā uz paša Šekspīra personību gan ir ļoti daudz noslēpumu un neskaidrību. Viņa dzīvi un biogrāfiju varētu salīdzināt ar sarežģītu mīklu, kur nezināmā ir daudz vairāk par zināmo. Izņemot Šekspīra daiļdarbus, mums nav daudz tiešu un dokumentāru ziņu, piemēram, par viņa ticības pārliecību, sabiedrisko vai ģimenes dzīvi. Te ir daudz nezināmo, kas dod vietu dažādiem minējumiem un spekulācijām.
Protestantisma laikmets
Kā viens no šādiem minējumu tematiem ir jautājums par Šekspīra reliģisko pārliecību. Jau kopš 17. gadsimta protestantu garīdznieka Ričarda Deivisa piezīmes, ka “Viljams Šekspīrs miris kā pāvestietis”, šis temats ir bijis strīdus ābols starp Šekspīra pētniekiem un biogrāfiem. Kas viņš bija – protestants vai katolis?
Atcerēsimies, ka 16. un 17. gadsimta mijā Anglija bija izteikti protestantiska, kurā Romas katoļu ticību varēja praktizēt vienīgi dziļā slepenībā. Lai labāk saprastu tā laika dzīvi un situāciju, mums ir jāatmet mūsdienu priekšstati par reliģijas brīvību, kur ticība un piederība kādai baznīcai ir ikviena cilvēka brīvas izvēles jautājums.
Reliģija tajos laikos bija cieši saistīta ar valsti un politiku. Karalienes Elizabetes valdīšanas laiks bija izteikti protestantisks, kad publiska un atklāta Romas katoļu ticības apliecināšana nebija iedomājama. Respektīvi – ikviena cilvēka protestantiskā piederība vienlaikus nozīmēja arī viņa lojalitāti pret valsti.
Tāds reliģiskā ziņā bija laiks, kurā norisinājās Šekspīra literārā darbība. Bet kā ar viņu pašu? Līdz pat nesenai pagātnei par nepastrīdamu angļu identitātes sastāvdaļu tika uzskatīta protestantu ticība jeb piederība Anglijas baznīcai. Arī šīs nācijas izcilāko dzejnieku nešaubīgi uzskatīja par protestantu. Tā šo vēsturi mācīja skolās un universitātēs, demonstrējot piemērus no Šekspīra darbiem, kuros atrodamas patriotiskas runas un iedvesmojoša uzticība likuma varai un kronim.
Taču pēdējo laiku liberālā tekstu pētniecība, kā jau minēju, ir atļāvusies arī citas interpretācijas attiecībā uz Viljama Šekspīra darbiem. Vienā no šīm interpretācijām, kas ieguvusi zināmu popularitāti, ir sākts aplūkot viņa darbus angļu renesanses katolicisma garā. Tiklīdz kā tiek uzvilktas „katoliskās” brilles, tā Šekspīrs jau sāk izskatīties citādāk nekā pierastajā protestantu versijā. Ar šādu pieeju Šekspīra darbos tiek meklēti un atrasti kodēti vēstījumi, kas it kā apliecina viņa piederību Romas katolicismam.
Kā jūgsi, tā brauksi
Katoliski noskaņotā britu pētniece Klēra Eskvita nesen ir nākusi klajā ar grāmatu (“Shadowplay: The Hidden Beliefs and Coded Politics of William Shakespeare”), kurā min virkni argumentu par labu tam, ka Viljams Šekspīrs pēc savas ticības esot bijis Romas katolis.
Grāmatas autore par to ir pilnīgi pārliecināta, lai arī atzīst, ka Šekspīra daiļdarbos tas nebūt nav viegli saskatāms. Viņa apgalvo, ka katoliskais zemteksts tajos ir ļoti gudri un mērķtiecīgi apslēpts. Tas ir salīdzināms ar to, kā padomju apspiestības laikos dzejnieki un radošie inteliģenti atrada veidu, kā ar dažādu kodu un zemtekstu palīdzību varētu paust brīvības idejas.
Eskvita visiem spēkiem pretojas līdz šim valdošajai Anglijas vēstures “protestantiskajai versijai”, ko viņa nosauc par – lielo mītu. Viņa uzsver, ka pēdējie pētījumi liek pārvērtēt Šekspīra laika protestantismu. Šis laiks esot bijis daudz tumšāks un drūmāks, nekā tas „mālēts” līdz šim.
Šekspīrs ir dzīvojis laikmetā, kad notikusi klusa un panesīga pretošanās jaunajai kārtībai. Par spīti drakoniskajiem likumiem un soda ekspedīcijām, – lai arī apslēptībā – katoļi tomēr bijuši vairākumā vēl visu 17. gadsimtu. Jāņem arī vērā, ka Šekspīra daiļrades sākumā (1580. gadu beigās) zināmās aprindās ļoti populāra bijusi pārliecība, ka reformācija esot bijusi fatāla kļūda.
Jautājums par Šekspīra ticības pārliecību ir interesants, jo tas ļauj ar citādu skatu paraudzīties uz viņa daiļradi. Viņa darbi tiešām apliecina, ka viņam nav bijuši sveši senie katoļu liturģiju teksti un rituāli. Nav arī noliedzams, ka viņa ģimene un bērnība bija cieši saistīta ar “veco ticību”. Tāpat Šekspīra biogrāfi apstiprina faktu, ka daudzi no viņa radiem, draugiem un kaimiņiem, kas cietuši no jaunās protestantiskās valdīšanas, ir bijuši Romas katoļi.
Tomēr jautājums paliek: vai ir iespējams, ka Šekspīrs visu dzīvi bijis šāds Romas katoļu konspirators? Vairums zinātnieku tomēr atbild noliedzoši. Tie apgalvo, ka līdzības ar Romas katoļu rituālajiem tekstiem ir vienīgi kā tālas atbalsis no pagājušiem laikiem. Turklāt šīs līdzības un paralēles var izskaidrot ar katoļu tekstu ietekmi, kas bija saglabājusies laicīgā valodā un nu izpaudās citā kontekstā.
Tas ir salīdzināms ar to, kā mūsdienu latviešu valodā tiek izmantoti vārdi un izteicieni, kuru izcelsme ir no Svētajiem Rakstiem, un vairums cilvēku to nemaz neapzinās. („Zemes sāls”; „Saucēja balss tuksnesī”; „Kas nav ar mani, tas ir pret mani”; „Grēkāzis”) Pētnieks Stīvens Grīnblats norāda, ka tieši tādā pašā veidā Šekspīrs ir ņēmis pus piemirstus katoļu reliģijas elementus un lietojis tos kā labskanīgus dekorus, lai padziļinātu mīlestības un romantikas valodu.
Teorija pret teoriju
Bez šaubām, Šekspīrs bija ne tikai apdāvināts un talantīgs, bet arī ļoti labi izglītots cilvēks. Kāda bija viņa izglītība? Visticamāk, savu augsto humanitāro izglītību viņš bija guvis Oksfordā vai Kembridžā. Arī šai ziņā – pieņemot teoriju par Šekspīra piederību katoļticībai – ir grūti iedomāties, ka īsts katolis ar tīru sirdsapziņu varētu mācīties Oksfordā, kas bija viens no protestantu baznīcas un izglītības balstiem. Turklāt, lai tur studētu, bija nepieciešams dot uzticības zvērestu un apmeklēt protestantu dievkalpojumus, respektīvi – ļoti lielā mērā kļūt par komformistu, kas nodod Romas katoļu ideālus.
Savukārt Šekspīra pētnieki Pīters Milvords un Džons Klose ir izvirzījuši teoriju, ka jūdu un kristiešu naidošanās Šekspīra darbā Venēcijas tirgotājs nepārprotami norādot uz tā laika Anglijas paralēlēm, kādas bija attiecībās starp puritāņiem un katoļiem. Venēcijas augļotājs, jūds Šailoks, katrā ziņā Šekspīra auditorijai esot asociējies ar puritāņu naudas aizdevējiem, kas visiem bijuši pazīstami ar savu liekulību un mantrausību. Arī tas it kā netieši apliecinot Šekspīra lojalitāti katolicismam.
No savas puses varu bilst, ka tikpat labi Venēcijas tirgotājs var izsaukt arī pilnīgi citādas asociācijas. Ja šo darbu skaidro no protestantiskās perspektīvas, tad Šekspīra sniegtais Venēcijas tirgotāja ģeniālais atrisinājums – kad likuma skaudrā bardzība tiek pārvarēta ar nepelnītu žēlastību – drīzāk liek domāt par Šekspīra skaidro evaņģēlisko izpratni, kāda parasti ir raksturīga protestantam, nevis Romas katolim.
Sarežģītā vēsture
Uz tā laika teātra skatuves reliģijas jautājumu risināšana netika pieļauta, un tāpēc Šekspīra māksla runāja savā vispārinātā un daudznozīmīgajā valodā. Šā iemesla dēļ daudzi pētnieki ir apgalvojuši, ka Šekspīrs bijis plaša un neierobežota skatījuma cilvēks, kas politikas un reliģijas jautājumos palicis neitrāls. Taču arī tas ir maz ticams, ņemot vērā tā laikmeta cilvēku domāšanu un pasaules uztveri. Šāds „neitrāls” skatījums varēja rasties vienīgi sekulārā zinātnieka prātā, kas neviļus savas domas ir pierakstījis Šekspīram…
Te mums ir klasisks piemērs tam, cik sarežģīts ir kļuvis skatījums uz vēsturi, kur viena teorija nāk pēc otras: kad Anglijā valdīja protestantisms, tad Šekspīrs tika uzskatīts par protestantu; kad toni sāka noteikt apgaismotais skepticisms, tad Šekspīrs tika padarīts par skeptiķi un brīvdomātāju, kam reliģiskā piederība likās galīgi sveša lieta; savukārt tagad, kad daudzviet atdzimst katoliskie sentimenti, Šekspīrs pamazām “pārtop” par Romas katoli. Mainās laiki, mainās domas un redzējumi!
Tomēr viens laikam ir skaidrs – tiešu un pārliecinošu pierādījumu par Šekspīra reliģisko piederību mums nav. Lai arī mums ir pieejamas dokumentālas ziņas, ka Šekspīra bērni ir kristīti Anglijas (t.i., protestantiskajā) baznīcā un arī viņš pats no tās izvadīts pēdējā gaitā, tomēr par viņa ticības pārliecību vēl joprojām zinātnieki strīdas.
Neviļus rodas jautājums: vai Šekspīra reliģiskai piederībai vispār ir kāda izšķirīga nozīme? Un atbilde šeit nav viennozīmīga. Kas attiecas uz viņa radītajiem šedevriem, tad laikam izšķirīgas lomas tai nav bijis. Jo viņa darbos, kas pauž vispārcilvēciskas, universālas vērtības, viņa konfesionālā piederība tiešā veidā neizpaužas.
Taču nav arī tā, ka viņa ticībai nebūtu nekādas nozīmes. Viņš dzīvoja reliģiski ļoti angažētā laikā, kad neticība, neitralitāte un vienaldzība pret ticību nebija tik pierasta parādība, kā tas ir mūsdienās. Nepārprotami kristīgā ticība bija svarīga daļa no Šekspīra personības. Tikai, kāda bija šī ticība – katoliska vai protestantiska?
Uģis Sildegs