Ticība, POLLAIUOLO, Piero del, 1470, Galleria degli Uffizi, Florence, © Web Gallery of Art
Kas tic, nepaliks kaunā!
(Jes. 28:16)
Ticība ir pavisam kas cits, nekā brīvā griba. Mīļais, pārbaudi to pats, mēģini ar savu brīvo gribu kaut ko paveikt tad, kad uzbrūk mēris, karš un dārgi laiki! Mēra laikā tu lielās bailēs neko nevari iesākt. Dārgos laikos tu domā tikai par to, kur ņemsi sev pārtiku. Tādi ir lielie darbi, ko paveic mūsu brīvā griba.
Turpretī ticība ir kundze – valdniece un ķeizariene; ja arī tā ir vāja un maza, tomēr paliek nelokāma un neļauj sevi izbiedēt līdz nāvei. Jo ticība patur savā redzes lokā lielas, varenas lietas, kā mēs to redzam Rakstos un pie Kristus mācekļiem. Visi pretspēki apvienojas, vēji, jūra un visas nelaimes dzen cilvēku tieši nāvē. Kurš gan šādās nāves briesmās neizbītos un nezaudētu dūšu?
Bet ticība, lai cik vāja tā būtu, arī postā un nāves briesmās stāv kā mūris un cīnās kā mazais Dāvids ar Goliātu, tas ir, ar grēku, nāvi un visām briesmām; bet īpaši drosmīgi cīnās stipra, pilnīga ticība; arī vāja ticība cīnās, taču ne tik drosmīgi.