Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

VALSTS UN CILVĒKS

L-valsts un cilveks

Bergrāvs Eivinds. Valsts un cilvēks. – [R: Luterisma mantojuma fonds, 2004.] – 471. lpp.

Grāmatas ievadā Norvēģijas luteriskās baznīcas bīskaps Eivinds Jozefs Bergrāvs atklājas kā izcila sava laika personība, uzticams savas baznīcas un valsts patriots. Viņš nepārprotami ir ticības, cītīgu studiju un godīgas sirdsapziņas vīrs, kaut kādā ziņā etalons, paraugs, pēc kura gluži dabiski rodas vēlēšanās samērot arī savu pieredzi, savas dzīves situācijas. Cik man zināms, Eivinda Bergrāva personība jau gadiem ilgi ir fascinējusi atsevišķus viņa grāmatas izdošanas iniciatorus Latvijā, tādēļ droši vien ir likumsakarīgi, ka tieši šī ir jaunās sērijas pirmā grāmata.

Tā ir rakstīta 1945. gadā diezgan ekstrēmos apstākļos. Bīskaps Bergrāvs kopš 1942. gada marta atradās apcietinājumā. Pret fašistisko okupācijas varu vērstās aktīvās darbības dēļ, kas Norvēģijā 1941. un 1942. gadā izraisīja plašu nepakļāvības vilni, Eivindam Bergrāvam, cik var saprast, draudēja nāvessods.

Ietekmīgo paziņu dēļ, no kuriem daži ietilpa arī nacistiskās Vācijas varas ešelonā, no nāvessoda viņš tika paglābts, to nomainot ar stingru mājas arestu. Kā gan jūtas cilvēks, kas tik tikko ir izrauts, kā viņš pats to noteikti traktētu, no velna rīkles, un nu desmit dēmoni (nacistu apsargi) riņķo ap viņa māju un laiku pa laikam lien tajā iekšā, lai veiktu kārtējo kratīšanu?

Un tā – gadiem ilgi! Drausmīga, vienkārši drausmīga dzīve, sevišķi jau tik aktīvam un erudītam cilvēkam kā Eivinds Bergrāvs, tādēļ lai nu kurš, bet viņš jau nu netur rokas klēpī. Lielā slepenībā top vairāki darbi, ieskaitot “Valsti un cilvēku”.

Diez vai bez ārējo apstākļu spiediena tā būtu tapusi, diez vai bez piedzīvotajām miesīgajiem un garīgajiem spaidiem Eivinds Bergrāvs būtu izdarījis grāmatā lasāmos secinājumus – par faktiski nožēlojamo, nolādēto apburto loku, kurā griežas pasaule, kas pavisam bez varas iztikt nevar, tomēr jebkura saskare ar to draud ar monstrozām, pat sātaniskām cilvēka dabas un sabiedrības sadzīves metamorfozēm.

Autora sniegtais vēsturiskais pārskats, daudzās prasmīgās, papildinošās atsauces uz daiļliteratūru, plašā orientēšanās spēja laikmetu un personību labirintā ir patīkami izglītojoša un daudziem lasītājiem noteikti būs arī aizraujoša, atklāsmēm bagāta lasāmviela.

Tā tad arī ir grāmatas galvenā vērtība – bagātā un grūti interpretējamā vēstures materiāla sistematizēšana, “salikšana pa plauktiņiem”, skatoties uz to no politiskās varas, personas brīvības un atsevišķiem teoloģijas aspektiem. Autoram par to ir savs praktiskā un sūrā pieredzē izkristalizējies viedoklis, un grāmatā, tas ir, manuprāt, tās labi lasāmajā un skaidri uztveramajā tulkojumā, tas tiek argumentēti izklāstīts.

Grāmatas autora secinājums ir ļoti adekvāts un ikvienam gan tolaik, gan mūsdienās, gan nākotnē vērā ņemams – mēs nevaram izlikties, it kā būtu ienākuši tukšā vietā un nu tagad mūsu priekšā būtu uzdevums šo tukšumu piepildīt ar jēgu un kārtību. Mums ir jāatzīst to, ka pasaulē un arī sabiedrībā kā šīs pasaules daļā pastāv fundamentālas, negrozāmas, no mums neatkarīgas sakarības, kuras apzināties, studēt, par tām domāt un runāt lielā mērā ir politikas un politiķu uzdevums – nevis tikai pragmatiskie, ikdienišķie “pasaules lāpīšanas” darbi, kas savā bezgalīgumā un bezcerīgumā agri vai vēlu noved pie jautājuma par “stingro roku”, par “dzelžaino kārtību”, par totalitārismu.

220px-Eivind_Berggrav

Eivinds Bergrāvs 1884-1959

To uzskatāmi apliecina Eivinda Bergrāva kompetentais, erudītais vēstījums, ka objektīvas vērtību sistēmas pastāvēšanas neatzīšana, neizbēgami noved pie objektivitātes pretmeta – subjektīvisma, kas mēdz būt arī bīstams, un politikā tas ir tikai viens solis līdz totalitārismam kādā no tā izpausmēm. Bergrāvs pats pieredzēja vācu nacismu un, būdams Bībelei, tas ir, objektīvai Dieva atklāsmei, uzticīgs kristietis, aizstāvēja savas un savu tautiešu dabiskās jeb Dieva dotās tiesības un brīvības pret varmācīgās, jebkādai objektivitātei pretniecīgās varas spaidiem.

Par daudz ko

Nacistiskais totalitārisms līdzīgi kā komunistiskais totalitārisms uzspieda savu subjektīvismu kā vienīgo iespējamo un galējo autoritāti, noliedzot jebko no tā atšķirīgu, jebko personisku, un tādos apstākļos, protams, būtiska ir elementāra nepieciešamība pēc tiesībām būt, pastāvēt tādam, kāds tu esi – tiesībām elpot. Ne velti dažāda veida totalitārismu dažādos laikos cilvēki ir salīdzinājuši ar sasmakušu gaisu.

Bībeliska, objektīva ticība, sākot gandrīz vai no pasaules sākuma, piemēram, daļēji Ābela un pavisam noteikti Daniēla gadījumā, un līdz pat Bismarka un Hitlera Vācijai un komunistiskajai Krievijai, kritiskos sabiedriskās dzīves samezglojumos ir izrādījusies būtisks individuālo brīvību jeb, kā mēs mūsdienās teiktu, cilvēktiesību bastions. Tādēļ bībeliskas ticības klātbūtne sabiedrībā ir būtiska.

Ja laicīgā vara no Nebukadnēcara līdz Gorbačovam vai Emsim to respektē, proti, nemēģina to nomākt, revidēt vai kontrolēt, tad tā ir atzīstama par lielu laicīgo valdnieku gudrību. Tomēr ja nu paši šīs objektīvās, pārlaicīgās ticības nesēji iedomājas, ka viņiem tieši kā kristiešiem, kā ticīgajiem šīs pasaules kārtībā ir kaut kas fundamentāli darāms un tādai darīšanai nepieciešamās pilnvaras no laicīgās varas sagaidāmas, tad, manuprāt, tas ir domāšanas defekts.

Arī paša visnotaļ labās grāmatas “Valsts un cilvēks” autora traģēdija ir meklējama tādās pārspīlētās pretenzijās uz baznīcas līdzdarbošanos pasaules, valsts darīšanās. Proti, kaut arī bīskapam Bergrāvam bija izcili nopelni norvēģu tautas cīņā pret nacismu, tomēr Norvēģijas valdība – kuras tiesības viņš savulaik tik dedzīgi bija aizstāvējis, riskēdams ar dzīvību – nevēlējās atzīt viņa autoritāti valsts politikā un jau 1953. gadā pieņemtajā “Likumā par Norvēģijas baznīcas kārtību” neņēma vērā bīskapa ieteikumus.

Nav brīnums, ka Eivinds Bergrāvs to uztvēra ļoti personiski, bet tas savukārt deva liktenīgu triecienu viņa veselībai un gan jau arī spēlēja savu lomu pie viņa aiziešanas mūžībā dažus gadus vēlāk.

Rūgta ironija – Bergrāvu salauza nevis tā vara, pret kuru viņš cīnījās, bet gan tā, kuru viņš dedzīgi aizstāvēja. Lai gan – kāda atšķirība? Viņu salauza vienkārši – vara.
Šīs grāmatas sakarā un arī pie tās veiktā bieži vien haotiskā, neizprotamā redakcijas darba varētu bilst vēl daudz ko. Tai skaitā arī uzdot jautājumu: kādēļ šī grāmata ir izdota, kādēļ vesela sērija ir iecerēta? Grāmatas ievada autors polemiskā veidā uz to it kā atbild:

“Tradicionālās baznīcas konfesijas sagaidīja Latvijas valstisko dzimšanu 1918. gada 1. novembrī un ir vecākas par mūsu valsti, tomēr vispārējā baznīca nav no šīs pasaules (Jņ. 18:36–38). To bija grūti saprast Poncijam Pilātam, sastopoties ar Jēzu Kristu, un to šodien kā realitāti nepieņem daudzi politiķi un tiesību teorētiķi. Viņi jautā, kāpēc baznīca vēlas būt publisko tiesību subjekts? ..Jājautā, vai Dievam savā radītajā pasaulē ir vai nav tiesības būt līdzvērtīgam publisko tiesību subjektam? ” (ix., x.)

Ja šo un daudz ko citu no grāmatas ievadā teiktā analizētu kaut vai no loģikas viedokļa, tad no tur proponētās konkrētās grāmatas un visas sērijas idejas nepaliktu ne slapjas vietas, bet tad jau atkal izskanētu saucieni par šo rindu autora cinismu, nekristīgumu, politiskumu un vienkārši cūcīgumu. Tādēļ es to nedarīšu, ticot, ka redkolēģijai, radot šo izdevumu un iecerot nākamos, prātā ir tikai vislabākie nodomi.

Bet vienu gan: ņemiet vērā, ka jūsu priekšā ir ļoti skumjš stāsts, stāsts par varu un indivīdu, un kristietībai – tas ir, priekpilnajam Evaņģēlijam – tajā ir visai margināls, gadījuma raksturs.

Leave a Reply