Mateja evaņģēlija. 15. nodaļā mēs lasām par Jēzus tikšanos ar kādu kanaāniešu tautai piederīgu sievieti. No sākuma Jēzus pilnībā ignorē viņas lūgumu pēc palīdzības un neatbild tai neviena vārda, bet vēlāk zināmā mērā pielīdzina šo sievu sunim.
Vai jūs, lasot šo tekstu, nav pārņēmusi neizpratne un tāda kā vilšanās sajūta? Vai nu Jēzum tā vajadzēja? Vai Viņš nevarēja atrast kādus labākus vārdus, kā salīdzināt nelaimīgo sievieti un viņas slimo meitu, nesalīdzinot tās ar suņiem?
Mēs saprastu, ja Viņš tā sauktu savus pretiniekus, bet ne jau šo krietno sievieti, kas meklēja Viņa palīdzību. Ja mums šis salīdzinājums griežas ausīs, tad tā laika Tuvo Austrumu cilvēkiem tas griezās ausīs vēl jo vairāk, jo suns jūdiem skaitījās nešķīsts dzīvnieks.
Pirmkārt, šis notikums māca patiesu un pazemīgu ticību, ka cilvēks Dieva priekšā apzinās savu patieso vērtību. Otrkārt, tas liecina par Kristus mīlestību, kas atklājas šīs sarunas beigās. Kad Kristus ir pārliecinājies par kanaāniešu sievas ticību, Viņš tai atklājas kā mīlošs Dievs.
Tīra un Sidona atradās Ziemeļrietumos pie Vidusjūras. Grieķi šo zemi sauca par Feniķiju. Ziemeļrietumos tā robežojās ar Sīriju. Tādēļ Marka evaņģēlijā, kur pieminēts šis pats notikums, sieviete tiek saukta par grieķieti, kas piederēja pie sīro-feniķiešiem – tātad pagānu tautas.
Viņa bija dzirdējusi par pravieti no Nācaretes un ticēja, ka Viņš ir apsolītais Dāvida pēctecis. Tātad viņai nebija sveši Svētie Raksti. Viņas attieksme bija pretēja pagāniskajai attieksmei: es ticu Dievam, bet savā izpratnē, kas tik izplatīta arī šodien.
Viņas ticības un cerības pamats bija Israēla praviešu Raksti. Droši vien viņai bija zināms Dieva apsolījums Dāvidam (2. Sam. 7.), ka no Dāvida pēctečiem nāks Mesija, kas valdīs mūžīgi un nesīs taisnību un tiesu visām tautām.
Tomēr viņas izpratne par Dāvida Dēla valstību bija neskaidra tāpat kā Kristus mācekļiem, taču viņa stipri ticēja, ka šis vīrs no Nācaretes ir pilns neparasta dievišķa spēka un žēlastības. Viņa pievienojās tam pulkam, kas nevis šaubījās un spriedelēja par Kristus vārdiem, bet sekoja Viņam cerībā uz palīdzību, dziedināšanu un glābšanu.
Viņa sauca Jēzu par Kungu un Dāvida dēlu un lūdza palīdzēt savai meitai, kuru mocīja ļauns gars. Kā īsti izpaudās šā ļaunā gara darbība, to nezinām. Iespējams, ka tā bija kāda slimība, kas lika meitenei smagi ciest, jo vēlāk evaņģēlists saka, ka Kristus to dziedinājis un viņa kļuvusi vesela. Iespējams arī, ka tas bija kāds dēmoniska rakstura dvēseles apgrūtinājums.
Iesākumā Kristus viņas saucienus it kā nedzirdēja. Tādēļ viņa kliedza un brēca skaļāk un skaļāk, līdz mācekļi kļuva satraukti un īgni, jo bija izcēlusies neciešama jezga. Šī brēkšana laupīja viņu goda un cieņas pilnajam ceļojumam cēlumu.
Tādēļ tie vērsās pie sava Kunga, lai Viņš mīļā miera labad izpildītu sievas lūgumu, jo tad mitētos brēkšana un atjaunotos miers un kārtība. Mācekļiem, kā jau aizvien svarīgāka ir ārējā norise, taču Kristus ir nolēmis pārbaudīt šīs sievas ticību, lai gan klusībā bija nolēmis ne vien dziedināt grieķu sievietes meitu, bet sniegt saviem klausītājiem un arī mums patiesas ticības un pazemības piemēru.
Sākotnējo vienaldzību pret pagānu sievietes nelaimi Viņš pamatoja ar savu šīs zemes misijas mērķi: sludināt Debesu valstību vispirms Dieva izredzētajai tautai – Israēlam.
Tādēļ arī Mateja evaņģēlija 10. nodaļā ir aprakstīts, kā Jēzus sūta savus mācekļus sludināt un tiem piekodina – „neejiet uz pagānu ceļa un neejiet samariešu pilsētā. Bet ejiet labāk pie Israēla cilts pazudušajām avīm un sakiet: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.”
Tas tā bija, jo Kristus misija zemības stāvoklī bija ierobežota pie Israēla tautas. Taču citviet (Jņ. 12: 32) Viņš saka vārdus: „Kad es tapšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.”
Ar to jāsaprot Viņa paaugstināšana, kad Viņš tika pienaglots pie krusta Golgātas kalnā augstu pāri Jeruzālemei, kā arī šim notikumam sekojošā augšāmcelšanās un debesbraukšana, saņemot no Debesu Tēva rokas visu varu debesīs un virs zemes. Tad Viņš vilks pie sevis ar savas žēlastības un piedošanas Evaņģēlija vārdiem visas tautas un visus cilvēkus.
Tādēļ Kristus šķietami neievēro sievu un viņas brēkšanu, jo Viņa paaugstināšanas brīdis vēl nav pienācis. Un Viņš saka šos it kā aizskarošos vārdus, salīdzinot pagānus ar suņiem, lai tie apzinātos savu vietu, proti, ka tiem nepienākas cilvēka bērnu tiesa.
Taču sieviete neapvainojās un nebija vīlusies, viņa negāja prom, bet metās Viņa priekšā pie zemes. Tā ir ticība. Jo viņa ticēja, ka vienīgi Jēzus spēj viņai palīdzēt, un neatkāpās no Viņa.
Viņa rīkojās pretēji tam, kā cilvēki bieži dara, cerot no Dieva ko saņemt, bet, cerēto nesaņēmuši, drīz novēršas no Kristus un Viņa vārdiem.
Šī sieviete neapvainojās. Kristus salīdzinājumu ar suņiem viņa izmantoja savā labā, teikdama, ka arī sunīši ēd no tā, kas nokrīt no galda.
Katrs būs redzējis kā suns pacietīgi gaida kumosu no saimnieka galda. Viņš nenovērš acis, bet lūkojas uz saimnieku un gardo kumosu – neapnicis un neatlaidīgs. Tam tek siekalas, brīžiem tas paluncina asti un iesmilkstas. Tādēļ šāds salīdzinājums cilvēkam ir pazemojošs.
Tomēr mums jāapzinās, pie kāda galda mēs atrodamies. Tādēļ kauns un pašlepnums jāatmet.
Cilvēki pat nepamana, ka pasaules lietās tie bieži uzvedas līdzīgi suņiem: skatās acīs un cenšas iežēlināt tos, kuri sabiedrībā ir virs tiem un no kuriem ko sagaida.
Taču dīvaini, līdzko cilvēks nostājas Dieva galda priekšā, daudzi kļūst stoiski un lepni un, pagodinājumu nesaņēmuši, pagriežas un iet prom ar domu – es pats! Neviens mani nedrīkst pazemot, un es neviena priekšā neliekšos un ceļos nemetīšos!
Bet Dieva galds ir galds, pie kura cilvēkam pienākas, pie kura drīkst un ir nepieciešams mesties ceļos. Un lūgt un saukt. Patiesībā cilvēks tādējādi nemaz nepazemojas, bet savā saukšanā un lūgšanā nostājas tajā realitātē, kas ir Dieva un cilvēku attiecību īstenība.
Cilvēks sevi gan var mānīt, griezt muguru un lepni mest līkumu Rakstiem un Dieva pielūgšanai, taču patiesību un īstenību tas neizmaina. Tā ir vienīgi ilūzija, ka cilvēks ir liels Dieva priekšā. Patiesībā cilvēks ir mazs, nespēcīgs un grēcīgs – atzīst to pats vai neatzīst.
Tā sīro-feniķiešu sievas nostāja atgādina Jēkaba cīņu ar Dievu, kad Jēkabs saka: „Es tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi!” (1.Moz. 32:26) Tādēļ arī Jēzus ar jūdiem runā asi un skarbi, bet pagāniem Viņš par Dieva izredzēto tautu runā ar mīlestību un cieņu, gluži kā tēvs vai māte rāj savus bērnus, tomēr aizstāv tos pret citiem.
Mūsu latviešu tulkojumā sieviete atbild Jēzum un saka, „Tā gan ir patiesība Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kunga galda.” Grieķu valodas precīzākā tulkojumā šeit saiklis norāda uz cēloņa sakarību, nevis uz kontrastu, pretrunu vai iebildi, tādēļ atbilstošāks būtu saiklis „jo”.
Tātad sieviete nevis iebilst Kristum, bet piekrīt un paskaidro Kristus līdzību, atzīst Viņa autoritāti. Viņa atsakās no jelkādām pretenzijām uz Ābrahāma un viņa pēcteču mantojumu. Viņa savu svētību ierauga pat druskās no Dieva galda. Ar to pietiek. Tas ir ļoti daudz!
Šeit veidojas apbrīnojams kontrasts ar farizejiem un visu laiku grēcīgās paštaisnības un lepnības pārņemtajiem cilvēkiem, kas grib smelt svētību no paša svētuma galda vidus, tomēr aizvien domā, kar tiem ir par maz: vajag vairāk, vēl vairāk goda, vēl vairāk svētības.
Man tas pienākas, ja ne, tad meklēšu citus dievus…
Šīs sievas ticība ir tik pazemīga, tomēr pastāvības un dzīvības pilna.
Un tad Kristus vairs nespēj apslēpt savu žēlastības pilno mīlestību, kas domāta ne vien jūdiem, bet it visiem cilvēkiem.
Viņš bija izlicies skarbs un nepieejams, lai pārbaudītu sievietes ticību un liktu jūdiem un mācekļiem no tās mācīties. Un piepeši Viņš to vairs neatgrūž un nenoraida, bet saka tai augstākās uzslavas vārdus, kādus vien cilvēks no Dieva drīkst izdzirdēt, „Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.”
Cilvēki vēlētos dzirdēt ko citu: „Ak, tu esi tik krietns, tu esi tik daudz netaisni cietis; ak, tu esi nenovērtēts, gudrs, skaists; ak, cik tevī ir daudz izcilas pašaizliedzības un labestības, talantu un spēka!” Taču to mēs no Dieva nedzirdēsim.
Mēs Dievu nespējam iespaidot ar to, ar ko spējam iespaidot citus cilvēkus. Vienīgā uzslava, kuru drīkstam cerēt un sagaidīt no Dieva, ir uzslava par mūsu uzticēšanās, cerības un ticības noturību un pastāvību, ka pareizi novērtējam Dievu un sevi, ka pieķeramies Viņam, lai vai kas mēs būtu pasaulē: lieli vai mazi, veiksmīgi vai neveiksmīgi, bagāti vai nabagi.
Tikai Viņš. Tikai Tu, Kungs! Pie Tava galda mēs stāvam, jā, lai cik arī savādi tas izklausītos – it kā suņi pazemīgā cerībā.
Tā šai laikā mēs stāvam Kristus krusta priekšā. Tas ir svētīgas bagātības galds, no kura kārojam saņemt. Te neklājas lepoties un lielīties, te neklājas spriedelēt un diskutēt.
Jo Kristus krusta priekšā ticīgais cilvēks ir kā lūdzējs un sauc: „Dāvida dēls, Tu Kungs, apžēlojies par mani, nabaga grēcinieku!” Un tieši ar šo savu izmisuma saucienu pēc palīdzības mēs pievēršam sava Kunga uzmanību. Neko citu Viņš nedzird un neievēro!
Caur saucienu pēc žēlastības mēs saņemam no Kunga necerētu bagātību un tiekam paaugstināti. Nekādi cilvēka darbi un panākumi to nespēj panākt, vienīgi pazemīga ticība un pieķeršanās Kristum. Un Viņš mūs dievišķi paaugstina, piedod un svētī, kā Dieva bērnus un Debesu valstības mantiniekus.
To mums māca notikums ar grieķu sievieti. Tāds ir Viņa Evaņģēlijs – prieka vēsts tiem, kas jūtas nabagi un grēcīgi Dieva priekšā. Tos Evaņģēlijs paceļ necerētā augstumā un ļauj piedzīvot Dieva mīlestību.
Atjaunojot israēliešu lauzto Derības līgumu un sniedzot no jauna baušļus, rakstītus uz akmens plāksnēm, Dievs Mozum atļāva redzēt Dieva godību. Nevienam citam tas nebija ļauts.
Mozus uzkāpa augstu kalnā, un Dieva godība tam gāja garām. Kas tas bija: neredzēti varena stihija, brīnumi, no kuriem reibst galva, visuma uzbūves dziļākie noslēpumi? Visticamāk Mozum bija ļauts skatīt Kristus gājienu uz Golgātas kalnu ar krustu uz pleciem, lai izpirktu izredzētās tautas un visas pasaules grēkus.
Un Mozus nelepojās un nekautrējās, bet nokrita uz vaiga pie zemes un slavēja Dievu par Viņa žēlastību un lūdza, lai Tas Kungs pats dara šo spītīgo un nepakļāvīgo tautu un visu cilvēci par savu īpašumu. Arī mums caur Svēto Rakstu vārdiem ir atļauts skatīt Dieva godību, kad Dieva Dēls Jēzus no Nācaretes gāja mirt par mūsu grēkiem.
Un Viņa ciešanu un nāves dēļ mēs drīkstam tuvoties Dieva mīlestības un svētības galdam. Vienīgi uz to ir vērts cerēt un gaidīt, saukt un lūgt.
Gundars Bākulis